.jpg)
Map/area: Epoo Fagersta (Porvoo)
Organiser: OK Trian
Country: Finland
Discipline: 1st Leg (night)
12.7 km 23 cp - 2:24:27 - 1112/1656
Tāpēc izskrēju nelielu loku pa mežu, iepazīstoties ar apvidu, un pēc tam veldzējoša pelde meža ezerā. Pa dienu, protams, vērojām Venla sieviešu stafeti. Neapskaudu dāmas, kurām pa dienu šādā karstumā bija jādodas distancēs. Pa dienu pārkarsuši un kur nu kurais slēpjoties no saules telšu pilsētiņā, vakarā varējām sanākt uz pirmsstarta sapulcīti. 1. komandai mērķis 200nieks, 2. komandai stabils sniegums visas stafetes garumā.
Starts 1700 komandām 23:00 vakarā. Uz startu devos kādas 40 minūtes iepriekš, lai bez steigas izvingrotos, sadzertos ūdeni, jo arī nakts solās būt karsta, un lēnām paskraidot pa starta koridori. Uz galvas lampa un jostas somā līdzi rezerves lampa un divas želejas, tagad tik jāgaida starts. Jukolai līdzi sekoju kādus 15 gadus, ja ne vairāk, un vienmēr tas starts ir kaut kas īpašs. Un beidzot arī es tam visam pa vidu! Man 1300. starta numurs, tāpēc jāstartē praktiski no pašām beigām.
Laika atskaite, mūzika, skatītāju emocijas, starta šāviens... tas viss ir tik fantastiski. Bet ja godīgi, skatītājiem iespējams tas starts ir daudz interesantāks, nekā mums skrējējiem, it sevišķi tiem kuri startē no beigām. Stūķis pamatīgs. Pirmos kādus 100 metrus var paskriet, tad japāriet uz soļiem, jo izveidojas pudeles kakla efekts. Šajā brīdī ir iespēja apskatīt kartē etapu uz 1.kp. Starta koridorim paliekot platākam, jāsāk maukt. Grūstīšanās un apdzīšana baigā, bet kaut kā jaizkārto pēc iespējas labāka vieta garajā vagonā. Startējot no priekšas vai ar augstāku numuru, starts droši vien būtu jaudīgāks un tiktu kādā ātrākā vagonā. Zināju ka etaps uz 1.kp būs garš, bet biju šokā ka tik garš. Aptuveni 4 kilometri! Un kā vēlāk izrādījās bez farsta punktiem. Tātad visi 1700 orientieristi nesās uz vienu kontrolpunktu. Kartē praktiski neskatījos, tik piefiksēju, ka jāšķērso 3 ceļi līdz lielajam purvam. Tagad galvenais bija pēc iespējas vairāk apdzīt un vilkt līdzi vagonam. Sapratu ka virzamies uz purva taku, no kuras divi kalni priekšā, un tad jau skatīsies pēc situācijas, jo neviens jau nezin vai būs farsta punkti. Gandrīz pusnakts, bet mežā salīdzinoši gaišs un apkārtējo skrējēju lampas tā izgaismo apvidu, ka pat nezinu vai mana lampa ir ieslēgta. Pēc 33 minūtēm nonācu 1.kp 1152. vietā. Tātad kādus 150 skrējējus tajā starta juceklī biju pamanījies apdzīt. Uz 2.kp jau jūtams, ka vagons sadalās, tātad farsts, par ko pārliecināmies ar satikto Ziemeļkurzemes orientieristu, jo mums punkti atšķiras. Galvenais piemest virzienu un tad jau skaidrs kurā vagonā sēsties. Pie 4.kp jau dzirdināšanas punkts, bet noskrieti ar jau kādi 5 kilometri. Izdzeru 2 glāzes sporta dzērienu un uz ceļa izmantoju iespēju apdzīt vairākus orientieristus, jo mežā to nemaz nav tik viegli izdarīt. Pamatne mežā ļoti akmeņaina, tāpēc jaskatās katrs solis zem kājām, un purvā mellenāji līdz ceļgaliem, tāpēc negribas lekt nost no iedzītās takas. Ik pa laikam rodas iespēja apdzīt kādus 3 vai 5 orientieristus, bet pastāv iespēja arī iesprūst kaut kur, un tad pašu apdzen. Tāpēc pa ceļiem jākurina kārtīgi. Etapā uz 5.kp vienā brīdī pat biju palicis viens, ātrākie prom priekšā, lenākie mazliet aiz manis. Arī šis bija farsts, par ko pārliecinājos ar orientieristu no Siguldas Takām. Īstenībā somi mežā ļoti daudz sarunājas, un tā kā igauņu un somu valodas ir ļoti līdzīgas (igauniski protu aizskaitīt līdz 6), tad ļoti bieži sapratu no apkārt skrienošajiem, uz kuru punktu skrienam. Apvidus šķita salīdzinoši vienkāršs, jo ļoti labi orientieri bija pelēkie akmens kalni (auna pieres), galvenais bija stabili skriet uz saviem punktiem. Pie 7.kp jau biju aizcīnījies līdz 964. vietai.
Diemžēl uz 9.kp sanāca kļūdīties, uz kādām 5 minūtēm. Virzienu uzņēmu pareizu, bet mazajā purvā pavilkos līdzi nepareizajam vagonam. Orientieristu visapkārt ļoti daudz, arī farsta punkti jūtu ka te ir vairāki. Neatlika nekas cits kā skriet klāt pie cita punkta, sagaidīt kādu kas atzīmējas un prasīt lai parāda kur atrodamies. Paldies čalim kurš angliski uzreiz parādīja manā kartē, kur mēs atrodamies! Mani šī kļūda atmeta par 120 vietām. Pie 11.kp, kurš arī bija dzirdināšanas punkts, nonācu 1084. vietā. Etapos uz 12. un 13. kp biju nonācis interesantā vagonā. Čaļi it kā skrien normāli, bet jūtams ka baigi nedroši orientējas. Pie 13.kp visi atzīmējās un stāv, neviens negrib uzņemties iniciatīvu. Nācās man ievilkt visu vagonu! Ja tā atskatās, biju pat pārsteigts, cik bieži 1.etapā sanāca pašam orientēties nevis atsēdēt vagonā. Mežā jau savu pozīciju nezini, bet varēja nojaust, ka neesmu kopā ar tiem ātrākajiem un stabilākajiem orientieristiem. Uz 14.kp pieļāvu šonakt otro kļūdu, kādas 3 minūtes. Etapa vidū negribējās līst pāri lielajam kalnam, tāpēc novirzījos pa kreisi no punkta. Kļūdījos pats un ievilku visu vagonu kļūdā, tāpēc vietu izteiksmē zaudēju vien kādas 15-20 vietas. Dzirdināšanas punktā aiz 15.kp vairs negribējās skriet vagonam pa priekšu, jo laikam bija slinkums pieņemt lēmumu, kā veikt garo etapu uz 17.kp. Nolēmu ''atpūsties'' vagona vidū aiz Meridiāna orientierista un koncentrēties distances beigām. Iespējams tā bija kļūda, atkrist tik tālu vagonā, jo purvā un zaļajā daudzviet gājām nevis skrējām, bet apdzīšana bija praktiski neiespējama uz šaurās špūres, un kā jau minēju iepriekš, izlecot no špūres, tu vari zaudēt savu pozīciju. Distances beigās vairāki īsie etapi, kuri noteikti bija farsti, bet te palīdzēja atkal igauņu valoda un kompass. Vienalga kādi akmeņi priekšā, galvenais turēt virzienu. Vienā no pēdējiem etapiem, tomēr nenoturējos kājās pa tiem akmeņiem. Nomaucos tā, ka pat norāvu piesprausto numuru no krūtīm un atsitu ceļgalu. Nu biju vēl netīrāks kā līdz šim, jo mežā praktiski visu laiku bija putekļi no sausuma un priekšā skrienošajiem. Numuru piespraudu ar vienu piespraudi atpakaļ, bet ceļgals gan neļāva ar pilnu jaudu finišēt. 2 stundas 24 minūtes un 27 sekundes biju cīnījies mežā. Mārim stafeti 2.etapā nodevu 1112. vietā. Vai varēju labāk? Protams. Jāatzīst gan, ka šis bija stabilākais skrējiens no manām trīs Jukolām, jo pieļāvu tikai 2 kļūdas, kurās zaudēju aptuveni 8 minūtes, plus vēl daži sīkumi, kas ļautu finišā ierasties ap 900. vietu. Pats biju prognozējis, ka šo distanci noskriešu 1:40-1:50, individuāli skrienot, varbūt ap 2 stundām, jo kaut arī apvidus nebija nemaz tik sarežģīts, toties fiziski gan bija grūti paskriet pa tiem akmeņiem tā ar prātu un bez traumām. 1. etapā pavisam noteikti ļoti svarīgs ir starta numurs, jo no beigām ir ļoti grūti tikt uz priekšu. Vienīgais variants ir brutāli lauzties uz priekšu startā, lai pēc tam vari ''atpūsties'' kādā ātrā vagonā, nevis kūņāties starp lēnākajiem. Kopumā sajūtas un pēcgarša ir ļoti laba. Kaut arī bieži vien sanāca tāds normāls Stirnu Buka taku skrējiens ar pāris orientēšanās elementiem, tomēr nekur citur tu nesaskriesies startā ar vēl 1700 orientieristiem vienlaicīgi naktī, kā tikai Jukolas stafetes 1. etapā. Un, protams, viss pārejais Jukolā (atmosfēra, līdzjušana, festivāls, sauna, elites orientieristi, kempings, longdrinki...) kā vienmēr - lieliski! Mūsu Burkānciems 2. komandai gāja gan labāk, gan sliktāk, bet pēdējā etapā lieliskais Vilmas sniegums ļāva finišēt 1018. vietā. Kas nozīmē, ka nākamgad 1.etaps varēs apdzīt jau nākamos 300, ko man nācās šogad apdzīt distances sākumdaļā. Burkānciems 1. komanda veica ļoti stabilus skrējienus un būtu varējusi cīnīties par aptuveni 200. vietu, bet šoreiz jāpaliek bez rezultāta. Orientēšanās sports bieži mēdz būt fiziski grūts, tāpēc gadās arī kļūdas, bet tas šo sporta veidu padara tikai interesantāku.
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
