31 decembris 2015

Kvalitatīvi kvantitatīvais 2015. gads.

Tradīcijas jāturpina un jāuzraksta neliels atskats par 2015. gadu! 2014. gada nogalē rakstīju ka atvados no orientēšanās sporta un pievēršos parkrun skrējieniem. Zināma taisnība jau tā ir. Orientēšanās sacensībās piedalos salīdzinoši reti, jo pirms pāris gadiem starti o-sacensībās sniedzās pat vairāk kā 70, bet šogad, līdzīgi kā 2014. gadā, ar karti rokās startēju 39 reizes. Bet parkrun skrējieniem gan esmu pievērsies no visas sirds, jo 2015. gadā startēju 50 parkrun skrējienos! Tikai 5 sestdienas 9:00 no rīta nebiju sastopams kādā no Anglijas parkiem, bet ar attaisnojošiem iemesliem - o-sacensības Igaunijā un Spānijā, debija ''stipro skrējienā'', kāzu diena un neliels ceļojums uz Norvēģiju. Būtībā šogad katru sestdienu esmu skrējis vai nu parkrun vai orientēšanās sacensībās, pat Norvēģijā izgāju paskriet. Vienīgi 15. augusta sestdienā neuzvilku sporta apavus, jo tad bija jāpieturās pie klasiskā stila. 2015. gada 15. augusts arī ir vissvarīgākā šī gada diena, kad ar Ivetu salaulājāmies un šis viennozīmīgi ir gada svarīgākais notikums, kas stāv pāri visiem sportiskajiem sasniegumiem vai rekordiem. Bet šeit, protams, vairāk dalos ar saviem sportiskajiem piedzīvojumiem.
Tātad kāds tad bija 2015. gads orientēšanās sporta statistikā un ciparos!
Esmu startējis 39 reizes 4 valstīs (Anglijā, Spānijā, Latvijā un Igaunijā). 21 reizi vidējā distancē, 7 nakts distances, 5 sprinti, 4 velo-o un pa 1 reizei garajā distancē un taku-o distancē, bet ne reizi neesmu startējis stafetē. Ja salīdzina ar 2014. gadu, kad arī startēju 39 reizes (interesanta sakritība!), tad skaitļi arī ir visai līdzīgi. Priecē ka vairāk esmu startējis velo orientēšanās sacensībās, kuras ir visai aizraujošas, un arī debija taku orientēšanās disciplīnā bija ļoti interesanta. Mazliet žēl ka manā statistikā ir samazinājušās nakts orientēšanās sacensības, kuras ir manas favorītes starp visām o-disciplīnām, bet tas saistīts ar to, ka 2014. gada rudenī startēju Jorkšīras Nakts Līgas posmos. Diemžēl stafetēs neesmu startējis nu jau pāris gadus un jācer ka 2016. gada tomēr atradīsies iespēja uzskriet arī kādā komandā. 2015. gads bija īpašs arī ar to, ka debitēju veterānu M35 grupā. Pēc 15 gadiem M21 grupā sajūtas ir divējādas. No vienas puses forši ka vairs nav jāskrienas ar krietni jaunākiem konkurentiem, bet no otras puses vēl nejūtos tik vecs, lai jau sauktos par veterānu :)
Kopumā šogad orientējoties esmu pieveicis 363 kilometrus un atradis 667 kontrolpunktus (2014. gadā 281 km un 695 kp). Kilometru pieaugums ir saistāms ar velo orientēšanās sacensībām, kad vienā no Midlands MBO posmiem nobraucu pat 51 kilometru. Visgarākā distance skrienot ir bijusi Compass Sport kausa kvalifikācijas sacensības - 12.85 km. Prieks ka šad tad esmu izcīnijis arī uzvaras tajās distancēs kurās startēju. Pavisam šogad sešas 1. vietas, trīs 2. vietas un viena 3. vieta! Visātrāko vidējo tempu (6:15 min/km) visas distances garumā esmu sasniedzis Anglijas Čempionāta sprinta finālskrējienā. Kas ir tīri pieņemami maniem gabarītiem un ātruma (ne)izturībai :) jo parkrun piecīšus skrienu ar 5:30 min/km tempu. Ja paskatās kādās sacensībās esmu piedalījies, tad jāatzīmē ka krietni ir samazinājušās maza mēroga pasākumi. Šogad esmu startējis četros Anglijas Čempionātos - sprintā, vidējā distancē, nakts-o un velo-o! Vēl jāatzīmē starti Spānijā un Igaunijā, kā arī Anglijas Vidzemes (Midlands) Čempionātā, London City Race un lielākajās britu sacensībās JK 2015.
Ja orientēšanās sporta statistika ar katru gadu samazinās, vai kā šogad stāv uz vietas, tad parkrun skrējienu statistika gan tikai pieaug. Esmu tik ļoti aizrāvies ar šiem 5 kilometru skrējieniem parkos, ka esmu jau saplānojis 2016. gada pirmo mēnešu sestdienas, kurā Anglijas pilsētas parkā būšu katrā konkrētajā sestdienā. Galvenais mērķis ir izskriet 100 dažādu parkrun skrējienu trases, ik pa laikam, protams, uzskrienot arī savā mājas Conkers parkrun trasē vai kādā lokālajā trasē, jo jāskatās arī no finansiālās puses, cik tālu varu atļauties ceļot pa Angliju.
Tātad šogad skrēju 50 reizes, kas nozīmē ka ir noskrieti 250 kilometri (5x50). No tām 38 reizes man jaunās un neizskrietās trasēs, kas gada beigās manā parkrun tūrismā sasniedz 63 dažādus parkrun skrējienus un 117 parkrun skrējienus kopumā. Šogad 7 reizes skrēju ''mājas'' Conkers parkrun, kur vienreiz kā brīvprātīgais uzņēmos arī tail runner (noslēdzošais skrējējs) pienākumus. Vēl 3 reizes kā brīvprātīgais tiesnesis izpalīdzēju arī Swadlincote junior parkrun organizatoriem. Katru jauno parkrun trasi vienmēr skrienu ar galvas kameru, un šos video var apskatīt manā Youtube kanālā. Tā kā vienmēr nofilmēju skrējiena startu un pats startēju no skrējiena pašām beigām, tad bieži vien mans garmin pulksteņa reālais laiks (krāsainajā kolonnā) atšķiras līdz pat pusminūtei no oficiālā laika. Trases ir tik dažādas un grūti salīdzināmas, jo citās ir jāskrien vairāki apļi, citās viens aplis, citas ir pa dubļiem vai zāli, bet citas pa asfaltētiem celiņiem, kā arī citas ir pilnīgi līdzenas, bet daudzas arī ar pamatīgiem kalniem augšup un lejup.
Bet mani rezultāti ir nostabilizējušies stabili ap 28 minūtēm, lai kāda arī trase būtu. Visātrāk šogad (26:14) esmu skrējis Hackney Marshes parkrun, kurš atrodas Londonā un trase bija pilnīgi līdzena turp atpakaļ gar upi. Vislēnākais (izņemot 1 traumēto parkrun un 1 tail runner parkrun) šogad bija Wyre Forest parkrun, kuru pieveicu ar laiku 29:06, jo tur pusdistance bija jāskrien pa meža ceļu pret kalnu. Krāsainajā kolonnā var redzēt arī cik precīzu kilometrāžu ir uzrādījis mans garmin pulkstenis, bet tur gps signālu var iespaidot gan lielie koki, gan kāda augstceltne vai arī vairāki apļi pa vienu vietu. Precīzi 5 kilometri ir skrieti Northampton parkrun hipodroma trasē un Richmond parkrun, kurš ir viens no lielākajiem parkiem Londonā, kur brīvi pastaigājas brieži. Kalnainais Gedling parkrun uzrāda 5.08 km garu distanci, bet visīsākais (4.84 km) ir bijis Sheffield Castle parkrun trijos apļos pa kalnainu parku. Katru trasi subjektīvi novērtēju arī ar atzīmi līdz 10, kad parkrun šķiet perfekts un ir vēlme vēl kādreiz atgriezties uz šo parkrun skrējienu. Šogad 6 parkrun trases no manis izpelnījās atzīmi 10, bet vislabākā šķiet bija Black Park parkrun trase netālu no Londonas pa skaistu priežu mežu vienā lielā aplī. Ir arī trases kas izpelnās vērtējumu 5, un visnepievilcīgākā šogad šķita Barrow parkrun trase Skotijas pierobežā ar vairākiem kalniem, trīs apļiem un daudziem pagriezieniem. Man ļoti patīk skriet kopā ar daudz skrējējiem, kas gan startu padara apgrūtinošu, jo sanāk veikt daudz apdzīšanas manevrus, bet ir ļoti patīkami ka tik daudz cilvēku skrien. Vismasveidīgākais man šogad bija Worcester parkrun ar 510 skrējējiem, bet vismazāk apmeklētais bija Sheffield Castle parkrun ar 44 skrējējiem. Visaugstāko 30. vietu ieņēmu tieši šajā Šefīldas parkrunā, bet viszemākā 262. vieta bija Black Park parkrun skrējienā, jo taupījos Anglijas čempim sprintā pēc pāris stundām tajā pašā dienā. Galvenais parkrun notikums, protams, bija 5. septembrī, kad noskrēju savu 100. parkrun skrējienu, par ko tiku pie melnā parkrun krekla ar 100 uz muguras, un beidzot arī dabūju jau pagājušā gadā nopelnīto sarkano kreklu ar 50 uz muguras. Loģiski ka 2016. gadā esmu ieplānojis katru sestdienu startēt kādā no parkrun skrējieniem, izņemot tās sestdienas, kad nebūšu Anglijā.
Tāds bija mans 2015. gads orientēšanās sporta un parkrun skrējienu skaitļos. Vēl viena liela aizraušanās jeb hobijs ir riteņbraukšana. Šogad beidzot tiku pie savā pirmā šosejas riteņa, tāpēc ļoti daudz kilometrus mēroju uz velosipēda. Ja ieskatās Endomondo statistikā, tad skaitļi ir sekojoši - kopā nobraukti 1592 kilometri, no kuriem 1067 km ar sporta riteni, 255 km ar kalnu riteni un 270 km pārvietojoties kruīzā pa pilsētu vai no punkta A uz B (piemēram uz parkrun). Un beidzot realizēju senu mērķi - 100 km brauciens, ko arī realizēju vējainā jūnija pēcpusdienā. Sanāca sevi labi pārbaudīt un sajust vēl nepieredzētas izjūtas un emocijas.


Ja paskatās dažus gadus atpakaļ, tad jāsecina ka šogad esmu visvairāk nobraucis kilometrus ar riteni, pat vairāk nekā 2012. gadā (dzeltenā kolonna). Un arī sportiskās stundas uz riteņa vai skrienot (144:48:08) ir ļoti tuvu 2012. gada līmenim. Tā ka jāsecina, ka šis gads ir bijis ļoti sportisks. Kvalitatīvi kvantitatīvs! Ja iedziļinās sīkāk - noskrieti šogad ir 320 km (gaiši zaļais), kas ir visvairāk pēdējo piecu gadu laikā. Bet orientēšanās sporta kilometri gan sarūk ar katru gadu - šogad 186 km (tumši zaļais), nevar pat salīdzināt ar 2011. gada 429 kilometriem.
Jaunībā ļoti patika spēlēt arī tenisu, un šogad beidzot kopā ar pāris jauniešiem atkal atgriezos kortos, kur tika aizvadītas aptuveni 13 stundas.
Vēl pieminēšanas vērta ir debija ''Stipro skrējienā'', ko jau sen gribēju realizēt. Distance bija 10 km gara ar 20 dažādiem šķēršļiem, un tā kā šis skrējiens nebija kā sacensības uz laiku, tad skrienot un baudot DHL komandā šo pasākumu, tā šķēršļotā distance nemaz tik grūta nešķita.
Viens no iemesliem, kāpēc arvien mazāk piedalos orientēšanās sacensībās, ir manas daudz cietušās potītes. Šogad par laimi ir izdevies izvairīties no nopietnām traumām. Sacensībās Spānijā un kādu brīdi vēl pēc tam bija pamatīgi savilkts augšstilba muskulis. Bet Igaunijā pamanījos tā viegli izmežģīt potīti, kuru pēc tam pāris nedēļas jutu. Vairāk tādu būtisku traumu nav bijis šogad, ja nu vienīgi kādreiz pa daudz ar riteni nominu, kas piedzina kājas un mazliet traucēja skriešanai. Skriešanai jau ļoti traucē arī vecās potīšu traumas, bet ar tām man ir jāmācās sadzīvot. Tāpat kā jāmācās kontrolēt savu svaru, kurš tomēr ir pa lielu un apgrūtina skriešanu.
Šis bija viens piedzīvojumiem bagāts un interesants gads, par ko liecina arī manu ikmēneša bloga rakstu virsraksti!

Janvārī pat sniegs un vētras nav traucēklis!

Kā jau liecina virsraksts, janvārī sportiskās aktivitātes bija jāpakārto ziemas laika apstākļiem, bet sniegs un aukstums mani neatturēja piedalīties 7 parkrun skrējienos un 4 nakts orientēšanās distancēs.
Visas ziemas nakts-o sacensības bija kā treniņi februārī plānotajam startam Anglijas Čempionātā nakts distancē. Plus mīnus izdevās veiksmīgs starts, jo savu M35S grupu novinnēju un arī kopējā vērtējumā biju rezultātu vidusdaļā. Februārī piedalījos arī Midlands Čempionātā, kur arī labs sniegums un labi ielikti pamati pirms Spānijas sacensībām.
Marts bija 2015. gada kulminācija sportiskajā ziņā, jo izdevās uzvarēt aizraujošā sacīkstē Spānijā. Pirmajā sacensību dienā etapā uz 12. kp piedzīvoju visekstrēmāko pārbaudījumu orientēšanās distancē, kad atrados uz vertikālas klints. Tāpat martā pēc triumfa Spānijā piedzīvoju pilnīgu spēku izsīkumu Compass Sport kausa sacensībās Robina Huda Šervudas mežos.
Aprīlī sanāca ļoti daudz ceļot. Vispirms devāmies uz Skotijas pierobežu Lancaster pilsētu, kur pirmo reizi izmēģināju savu varējumu Taku-o orientēšanās distancē. Tāpat pāris parkrun skrējieni tika veikti attālajā Jorkšīrā, pie reizes paviesojoties arī manā pirmajā dzīvesvietā Leeds. Un mēneša beigās startēju vecajā labajā Azimutā Latvijā.
Maijs noteikti bija aktīvākais gada mēnesi. Startēju Ilves trīs dienu sacensībās Igaunijā, Anglijas Čempionātā sprintā un vidējā distancē, kā arī devos uz diviem jauniem parkrun skrējieniem Londonā. Arī ar riteni tika nobraukti daudz kilometri, gan ar šosejnieku, gan velo-o orientēšanās sacensībās, kurās pieveicu 51 km garu distanci.
Trīs atzīmēšanas vērti izaicinājumi, kurus realizēju pirmo reizi! Pirmo reizi pieveicu 100 kilometru braucienu ar riteni! Pirmo reizi piedalījos ''Stipro skrējienā''! Pirmo reizi startēju Anglijas Čempionātā velo orientēšanās distancē!
Jābauda vasara nevis jāsporto :) Pats mazliet izbraucu ar riteni un izskrēju vairākus interesantus parkrun skrējienus. Bet vairāk sekoju līdzi citiem sporta notikumiem gan klātienē, gan TV.
Loģiski, ka augustā visas domas un notikumi bija par un ap kāzām, bet šo to jau paspēju arī sportiski paveikt. Izbaudīju Latvijas mežus Valmieras Magnētos. Izskrēju savu 50. dažādo parkrun skrējiena trasi, kā arī pirmo reizi skrēju Norvēģijā.
Vienu no galvenajiem šī gada mērķiem sasniedzu 5. septembrī, kad noskrēju savu 100. parkrun skrējienu! Tāpat neizpalika arī ikgadējais London City Race pasākums, kurā gan šogad vairāk piedalījos kā tūrists.
Uzsāku apņemšanos tikt vaļā no liekā svara, vai vismaz neļaut tam palielināties. Skrējieni divreiz nedēļā un divas gara orientēšanās sacensību distances, kas mēneša skriešanas apjomu palielināja trīskārši.
Sava svara kontrolēšanu vairāk pakļāvu šķidruma uzņemšanā un vielmaiņai nekā sportošanai, tāpēc iestājās tāds zināms ziemas miers sportiskajās aktivitātēs. Turpinu skriet parkrun skrējienus, izbraucu pēdējo šā gada izbraucienu ar riteni, un atklāju jauno nakts-o sezonu.
Siltais decembris ļāva dažus parkrun skrējienus noskriet pavisam vasarīgā formā. Saspringtais svētku darba grafiks nedeva iespēju izbraukt ar riteni. Bet patīkami orientēšanās gadu noslēgt ar uzvaru nakts-o sacensībās!
Tāds lūk bija mans 2015. gads! Kopumā vienreizējs un neaizmirstams gan sportiskajās aktivitātēs, gan sadzīvē un personīgajā dzīvē, jo tika ielikti labi pamati nākotnei.
2016. gadā, protams, ka regulāri skriešu parkrun skrējienos, piedalīšos Anglijas Čempionātos orientēšanās distancēs un turpināšu mīt pedāļus pa Anglijas šosejām. Pavasarī gan izpaliks nu jau par tradīciju kļuvušais ceļojums uz Spāniju, kur devos pēdējos 5 gadus. Bet ir plāni rudens pusē doties uz siltajām zemēm, tāpat kā vasarā obligāti jāaizbrauc atvaļinājumā uz Latviju, kur noteikti mazliet jāpasporto. Ir pāris jauni izaicinājumi, kurus tuvākā vai tālākā nākotnē gribētos realizēt. Vasarā ļoti labprāt piedalītos kādā triatlona sacīkstē. Vajadzētu arī turēt solījumu un pirmo reizi piedalīties rogaininga sacensībās. Kā arī ļoti gribētos noskriet vai kaut vai notipināt savu pirmo maratonu jeb atkārtot kādu pusmaratonu.
Laimīgu Jauno Gadu un turpinām sportot!

28 decembris 2015

Decembrī rekordi krīt!

Decembrī rekordi krita... bet ne mani sportiskie! Tie bija siltuma rekordi decembrī, kad vairākas dienas temperatūra sasniedza ap +15 grādiem, un pāris parkrun skrējienus varēju skriet kā vasarā - šortos un t-kreklā! Šo to jau sportisku sadarīju arī decembrī, bet jāsaka ka ļoti minimāli. Pāris ieraksti statistikai un vēsturei paliks :) Decembrī piedalījos vienās nakts orientēšanās sacensībās, kurās ar atzīstamu veikumu izcīniju 1. vietu. Vairāk gan nebija ne iespēju, ne vēlmes piedalīties vēl kādā o-pasākumā. Ritenis tik tiešām ir pakārts uz nagliņas, un šķiet šis ir pirmais mēnesis pēdējo gadu laikā, kad vispār neesmu braucis ar velosipēdu. Vienkārši tam nebija laika. Darbā ļoti saspringts pirmssvētku grafiks, mājā vairāk gribas atpūsties nekā sportot, tāpēc tās sportiskās aktivitātes tik minimālas. Bet ik sestdienas parkrun piecīti gan noskrēju, jo sestdienas rītu nevaru iedomāties bez šī ierastā skrējiena. Pavisam izskrēju piecus parkrun skrējienus decembrī, jo četrām sestdienām papildus nāca vēl Ziemassvētku rīta parkrun. Divi no šiem pieciem bija jauni parkrun, tā sasniedzot jau 62 dažādos parkrun skrējienus. Jāatzīmē ka Evesham parkrun bija pēdējais parkrun West Midlands reģionā, kuru nebiju izskrējis, bet nu visi Birmingham pilsētas apkārtnē ir izskrieti. Tagad tuvākajos mēnešos ir mērķis izskriet atlikušos 5 vai 6 parkrun East Midlands reģiona parkrun skrējienus, un tad būs izskrieti pilnīgi visi tuvējie parkrun. Tāpēc nākamgad droši vien skriešu arvien vairāk jau izskrietajās parkrun trasēs, jo būs jāskatās cik finansiāli izdevīgi ir doties uz kādu tālāku parkrun skrējienu. Tātad pavisam šomēnes esmu saskrējis 40 km (nakts-o 5 km, pieci parkrun un divi piecīši darbadienā), ar ko pilnībā pietiek klusajam mēnesim. Ūdeni turpinu patērēt daudz, tāpēc svars tiek noturēts arī bez sportošanas. Sporta zāles apmeklējumi arī nav dienas kārtībā, kā arī lielais izaicinājums, pārbaudīt sevi ļoti garā distancē, pārceļas uz nākamo gadu. Arī līdzjušanai citos sporta veidos neatlika laika, tik vien kā paskatīties Overtime un Sporta Studija, kā arī atkārtojumā noskatīties Rastorgujeva vadību stafešu 1. etapā.
Ziemassvētki nosvinēti kopā ar mammu, sieviņu un Edvīnu, dāvanas saņemtas un sadāvinātas. Vēl jāatskatās statistikā par visu gadu kopumā, ko sportisku esmu sadarījis. Un tad jau 2016. gads klāt ar jauniem sportiskajiem izaicinājumiem!
Conkers parkrun #248 05/12/2015
volunteer komanda, kura katru
sestdienu ir savādāka
(paši skrienam, paši organizējam)
5. decembra plāni bija skaidri jau kādu laiku iepriekš, tāpēc šorīt atkal biju savā ''mājas'' Conkers parkrun, kur pildīju volunteer (brīvprātīgā) pienākumus kā tail runner (noslēdzošais skrējējs). Tail runner ir mana iecienītākā pozīcija starp parkrun organizatoriem, jo tā varu apvienot divus vienā - esmu gan kā volunteer, gan arī kā skrējējs. Skrējienu statistikā man šo ieskaita kā kārtējo skrējienu (nu jau 113.), vienīgi tas rezultāts man tāds liels, kā jau noslēdzošajam skrējējam, kuram jāfinišē pēdējā vietā aiz visiem skrējējiem. Tail runner sanāk vairāk pastaigāties nevis skriet, jo skrējiena beigu daļā vienmēr ir soļotāji vai skrējēji kuri pārvērtējuši savas skriešanas spējas, tāpēc šorīt biju izlēmis pastaigāties arī es, jo vakarā paredzēta dalība nakts orientēšanās sacensībās, kurām tad arī pietaupīšu spēkus. Divus pilnvērtīgus skrējienus vienā dienā vairs nespēju noskriet. Jau iepriekš divas reizes biju izmēģinājis tail runner pienākumus - pirmajā reizē 55 minūtes, bet otrajā 50 minūtes, tā ka šorīt atkal rēķinājos ar 50 minūšu gājienu, ar cerību ka tomēr varēšu arī mazliet paskriet. Šonakt un no rīta Anglijā plosījās vētra, kas pat dažus parkrun skrējienus citviet lika atcelt, bet Conkers parkrun notiek jebkuros laika apstākļos. Tāpēc saģērbos tā siltāk, lai vējš neizpūš cauri. Pateicoties vējam un Ziemassvētku iepirkumu trakumam, šorīt salīdzinoši maz skrējēju te, tāpēc bija cerība ka tie lēnākie ir palikuši mājās, un varbūt ka sanāks paskriet arī man kopā ar pēdējajiem. Startā nofilmēju skrējējus no tilta augšas un pieslēdzos kā noslēdzošais skrējējs. Diemžēl kā pēdējā startēja kāda kundzīte ar nūjām, kas nozīmē ka arī man būs jānūjo :) Tikuši augšā pirmajā kāpumā, kundzīte mani pārsteidza un sāka lēnā riksīti skriet ar visām nūjām, kas mani tikai priecēja. Ik pa laikam soļojot, ik pa laikam parikšojot, pusdistancē jau panācām dažus sagurošos, un izskatījās ka nūjotāja pat nebūs pēdējā vietā. Un tā arī bija, tuvojoties finišam man nācās pārslēgties uz kādu jaunkundzi ar tēvu, kur izskatījās ka meitene mazliet ir pārvērtējusi savas spējas šorīt un uzsākusi skrējienu pārāk aktīvi, bet tagad knapi velkas. Tā nu nūjotāja attālinājās no manis, bet es paliku ar tēvu kurš ik pa laikam centās pierunāt meitu atsākt skriet. Un pārsimts metrus pirms finiša viņam tas izdevās, jaunkundze tā sāka skriet, ka arī man sanāca finišēt pieklājīgā tempā! Vējš šorīt pūta pamatīgi, un arī lēnākos parkrun dalībniekus finišā atpūta necerēti ātri. Trasē neviens nebija palicis aiz manis, tāpēc mierīgi varēju finišēt kā 281. skrējējs ar rezultātu 45:27, kas bija krietni ātrāk nekā biju plānojis. Patīkami ka dažviet pat sanāca vieglā riksītī paskriet. Diemžēl tie arī bija mani vienīgie skriešanas soļi šodien, jo vakarā nakts-o sacensības tika atceltas, tā ka šorīt mierīgi varēju piedalīties parkrun skrējienā kā skrējējs ar savu tempu. Bet pāris reizes gadā jau ir jāpievienojas arī brīvprātīgajiem organizatoriem, lai tie parkrun skrējieni katru sestdienu notiktu, jo bez volunteer pārstāvjiem nebūtu iespēja katru sestdienu skriet organizētā 5 kilometru skrējienā,
Belton House parkrun #5 12/12/2015
cowboy
Tādi nu tie apstākļi šobrīd ir sakrituši, ka vajadzēja kaut kur izbraukt ekskursijā, kaut arī nebiju plānojis šorīt apmeklēt kādu jaunu parkrun. Ar sieviņu šodien devāmies uz Leicester pilsētu, pastaigāties un ievērtēt Ziemassvētku dekorējumus un noskaņu šajā pilsētā. Tad nu arī bija jāieplāno kāds no šīs puses parkrun skrējieniem. Izvēlējos Belton House parkrun, kurš ir vēl ļoti jauns (tikai 5. reizi notiks) un samērā tālu no mājām, tāpēc izbraukt nācās ap septiņiem, kad ārā vēl tumsiņa.
Belton House
Rīts nav diez ko jauks - ļoti vēss un lietains, tieši tāds kādā nemaz negribas skriet. Bet tā kā šorīt atkal lija visā Anglijā, tad nebija nozīmes kurā parkrun skrienu, jo izmirkšu tāpat. Belton House parkrun skrējienu izvēlējos dēļ trases apraksta. Divi apļi bez kalniem, lielāko daļu pa zālienu gar golfa laukumu un apkārt kriketa laukumam, kā arī gar briežiem kuri parkā brīvi pastaigājas. Man patīk tādas ''cross country'' trases, jo kross pie dabas ir saistošāks nekā pilsētas parki. Laiciņš šorīt nu nemaz nelutina, jau iesildoties esmu salijis, bet bez izstaipīšanās nevaru skriet. Viens no iemesliem, kāpēc lietū negribu skriet jaunu parkrun, ir tāds ka video priekš mana arhīva būs izplūdis un neskaidrs, bet par piemiņu jau paliks tāpat. Vismaz būs ko atcerēties par lietaino rītu. Šorīt ap kaklu uzvilku... es pat nezinu kā viņu latviski sauc. Lakats/cepure/šalle/sviedru lente/apsējs!?
Lai mēs parkrun tūristi viens otru atpazītu starp skrējējiem, vienai no aktīvistēm radās ideja par šo apsēju spilgti dzeltenā krāsā ar melnām govs galvām. Kāpēc govīm? Tāpēc ka pirmajam parkrun tūristam, kurš izskrēja 100 dažādus parkrun skrējienus, uzvārds ir Cowell, un atvasinājumā no vārda cow radās šī abstraktā govs. Tad nu pirmo reizi skrēju ar jauniegūto apsēju. Šajā skrējienā gan nevienu citu tūristu ar šādu apsēju nemanīju, vien manīju vēl vienu skrējēju ar 100 parkrun kreklu, un vienu ar sarkano 50 parkrun kreklu. Skrējienu iesāku visai strauji, bet drīz vien sajutu, ka šorīt būs mazliet jāpiespiežas, jo jutu ka skrienas ļoti smagnēji. Tā arī bija, praktiski visu laiku skrēju ar jūtamu piepūli bez viegluma. Lija nepārtraukti, bet tas īpaši netraucēja, ja nu vienīgi vēsais laiks muskuļus mazliet stindzināja. Nav patīkami skriet šādos laika apstākļos, bet izbaudīt skrējienu ļāva trase, kura tiešām bija man ļoti patīkama, tāpēc bez jebkādiem aizspriedumiem šo trasi novērtēšu ar desmit. Gribētos labprāt arī kādreiz vasarā te atbraukt, varētu gan briežus kārtīgāk apskatīt, gan izstaigāt Belton House māju un tās dārzu, jo garām skrienot izskatījās gracioza. Rezultāts šoreiz 28:08 un 49. vieta no 114 briežu parka skrējējiem. 10/10
Evesham parkrun #38 19/12/2015
3 stundas gulētas
Uz šo parkrun obligāti bija jāpaspēj atbraukt vēl 2015. gadā, jo vien no šāgada mērķiem parkrun tūrismā bija izskriet visus West Midland reģiona parkrun skrējienu. Kopumā tās ir 16 parkrun trases, un Evesham parkrun bija palikusi kā pēdējā manis neizskrietā šajā reģionā. Ziemassvētku laiks darbā ir ļoti saspringts, jo mums DHL ir jāizpilda ļoti daudz pasūtījumu, tāpēc nācās strādāt arī piektdienas vakarā. Darbs ieilga līdz pat vēlai naktij, tāpēc pirms parkrun sanāca pagulēt tikai 3 stundas. Sajūtas tik agri no rīta nav tās labākās, bet es sestdienas rītu vairs nevaru iedomāties bez 5 km rīta skrējiena. Ir decembra vidus un gaisa temperatūra 15 grādi! 
decembra vidū zāle zaļo
Šķiet pirmo reizi decembra vidū skrēju šortos un t-kreklā. Trase izveidota gar Avon upes krastu, kur jūtamas pāris vēja brāzmas. Negulētās nakts dēļ skrējiens nebūs viegls, praktiski skrēju autopilotā, bet kājas bija salīdzinoši vieglas, tāpēc atkal savas ierastās 28 minūtes. Jāsaka kā ir, trase bija diezgan garlaicīga - gar upi pa zāli un dubļiem uz vienu pusi, un pēc tam pa taciņu atpakaļ, un tā divas reizes. Atpakaļceļā gar upi pūta pamatīgs pretvējš. Skrējēju te salīdzinoši maz, tāpēc ar rezultātu 28:21 ieņēmu visai augsto 34. vietu no 77 upmalas skrējējiem. Nu esmu izskrējis visas Rietumvidzemes parkrun trases, nākamais mērķis ir izskriet visus Austrumvidzemes parkrun. East Midland reģionā man ir atlikuši vēl kādi 5 vai 6 parkrun skrējieni. Kaut arī šī trase bija visai ērta un patīkama, tomēr garlaicības dēļ desmit nevaru iedot. 9/10
Conkers parkrun #251 25/12/2015
rūķis seko rūķenei
Jau 3. reizi Ziemassvētku rītu uzsāku ar 5 km skrējienu! Viegli nav skriet svētku rītā, ja iepriekšējā vakarā ir ēsti štovēti kāposti, zirņi, rosols, pīrāgi ar piparkūkām, un tam visam pa virsu karstvīns.
Merry Christmas!
Vislielākais paldies tiem brīvprātīgajiem, kuri šajā rītā noorganizēja šo papildus parkrun skrējienu (piektdienā). Startā nostājos tuvu priekšgalam, tāpēc skrējienu varēju uzsākt raiti.
Skrējās smagi un kaut kur pusdistancē pat palika grūti, bet veiksmīgi izdevās tikt pāri šim vājuma brīdim, un izdevās noskriet vienmērīgā tempā visu distanci, kas nav nemaz tik bieža parādība manos skrējienos. Starp citu pēdējo kilometru noskrēju visātrāk un... šis bija viens no ātrākajiem šāgada skrējieniem! Ar rezultātu 27:03 ieņēmu 158. vietu no 325 Ziemassvētku rūķiem. Priecīgus Ziemassvētkus!
Beeston parkrun #92 26/12/2015
Boxing Day
Otrajos Ziemassvētkos jeb kā Anglijā saka ''Boxing Day'' biju ieplānojis atgriezties Beeston parkrun, lai uzlabotu pagājušās vasaras rezultātu, un pa ceļam uz Nottingham vācu Ziemassvētku tirdziņu. Sajūtas pirms skrējiena nav diez ko iedvesmojošas, jo svētku labumi atkal lietoti lielos daudzumos, it sevišķi pelēkie zirņi, un pēc vakardienas skrējiena mazliet esmu sastiepis vienu augšstilbu. Vēders jūtīgs, kāja savilkta un ārā pamatīgs vējš plosās, bet atkal silta decembra diena (+14 grādi), tāpēc varu skriet ar šortiem un T-kreklā, bet ar rūķa cepuri galvā :) Neskatoties uz visiem šiem blakusapstākļiem, apņēmība ir skriet sparīgi. Tāpēc 1. km uzkapāju tā rūpīgi zem 5 min/km, bet ātri vien sapratu ka tādu tempu nespēšu noturēt, tamdēļ pārgāju uz savu komforta zonu 5:30 min/km. Uz šo parkrun atbraucu vēlreiz dēļ patīkamās trases konfigurācijas, jo šī ir viena no retajām, kuru esmu novērtējis ar desmit. Trase pa grantētiem ceļiem gar kanālu un takām gar upi vienā aplī bez kāpumiem. Gar kanālu sanāca skriet pa vējam, gar upi sānvējš un neliels aizvējš, bet pēdējais kilometrs gan pamatīgā pretvējā. Šķita pat ka uz vietas kūņājos pirms finiša :) Pulkstenī neskatījos, sajūtas ne tās labākās, bet izdevās galvenais plāns - noskriet zem 28 minūtēm un uzlabot rezultātu. Rezultāts 27:47 un 86. vieta no 152 vējā sapūstajiem. Pēc abiem svētku skrējieniem esmu nonācis pie pāris secinājumiem. Startējot no beigām ar kameru uz galvas, ļoti grūti ir uzķert pareizo ritmu un tempu, jo sākumā, apdzenot lēnākos skrējējus, pamatīgi pārforsēju un pārķeru tempu, un kad esmu nonācis līdz sava tempa skrējējiem, nevaru vairs atgūt pareizo ritmu, kas noved pie ļoti saraustīta tempa. Tāpēc bieži vien mans kilometru ātrums lēkā no 5 min/km līdz pat 6 min/km. Bet šajos abos skrējienos startēju uzreiz kopā ar sava tempa skrējējiem, kas uzreiz atspoguļojās kilometru ātruma atzīmēs, jo visi kilometri tika noskrieti plus mīnus vienmērīgā tempā. Bet tas nenozīmē, ka jaunajā gadā vairs neskriešu no beigām ar kameru. Šogad šis bija pēdējais parkrun skrējiens, bet nākamo 2016. gadu iesākšu uzreiz ar diviem parkrun skrējieniem 1. janvārī, tik vēl neesmu izlēmis vai ar kameru skriet kādā jaunā parkrun trasē, vai ar paģirām izskriet kādu vietējo parkrun tepat netālu no mājām.

15 decembris 2015

Swithland Woods (Leicester)

Category: LEI Winter League 2015/2016
Map/area: Swithland Woods (Leicester)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Long (night)
Pievienot parakstu
Ar nepacietību biju gaidījis Lesteras orientēšanās kluba 2. nakts-o posmu, jo pēdējo reizi ar karti rokā skrēju pirms mēneša. Pa šo mēnesi neviens dienas orientēšanās pasākums nepiesaistīja, bet DVO organizētās nakts sacensības tika atceltas. Tā ka ar zināmu izsalkumu šovakar varēju doties uz nakts orientēšanās sacensībām. Kā jau ierasts Anglijas decembrī - atkal līst, kas nozīmē ka būs diezgan dubļains pasākums, jo Swithland Wood mežs man jau pazīstams. Jau iepriekš šeit esmu skrējis tieši divās nakts-o sacensībās. 2013. gadā uzvarēju, cīnoties ilgāk par stundu šajā tehniskajā apvidū. Bet 2014. gadā kļūdās atstāju 11 minūtes, kas liedza iespēju pacīnīties par uzvaru. Apvidus ir iepazīts un orientēšanās tehnika šim mežam skaidra. Mežs ir ideāls priekš nakts-o, jo salīdzinoši tehnisks. Ir lielās reljefa formas un mikro reljefs, ir zaļie un purvi, kā arī ļoti biezs ceļu un taciņu tīkls, kuras tumsā ātri var pārķert. Plāns sekojošs - peldošos un šaubīgos etapus locīt apkārt pa takām, bet reljefa un taisnvirziena etapos vairāk ar prātu nevis kājām. Distances gaitā piefiksēju interesantu faktu! Decembrī World of O mājas lapā katru dienu līdz Ziemassvētkiem ir iespēja iezīmēt etapa ceļu kādā no šogad notikušām sacensībām dažādās valstīs, un pēc tam salīdzināt sevis izplānoto variantu ar citiem orientieristiem, kā arī ar elites orientieristiem kuri šos etapus veica reāli sacensībās. Šovakar pavisam noteikti uz 8. un 16. kp piefiksēju, ka izmantoju tādu tehniku, kādu izmantoju zīmējot savus ceļus worldofo kartēs. Vispirms novērtēju labāko un drošāko piekļuvi punktam un tikai pēc tam izplānoju pašu etapu. Iespējams, ka zaudēju laiku tieši pašā etapā, bet punktu paņēmu droši no pēdējās piesaistes. Nakts orientēšanās galvenā jau ir tā pēdējā piesaiste, un tas ko dari etapa vidū pat ir mazsvarīgi, jo ja vien ir iespēja, tad tiek izmantoti ceļi, vai ja jāvirzās taisni, tad jāizmanto kāds lielāks objekts pret ko atdurties, jo visi objekti un elementi kas kartē ir attēloti, tumsā nemaz nav pamanāmi. Iesildoties jutos labi, fiziskā forma ar parkrun skrējieniem tiek uzturēta pienācīgi. Distance gan ļoti īsa - tikai 4.1 km, gribējās jau vismaz 6 vai 7 km garu, lai var kārtīgi izbaudīt nakts-o. Bet iespējams šajā mežā pietiks arī ar tik īsu distanci, jo pēc pieredzes kļūdās te var zaudēt ļoti daudz laika.
karte un tumsa
Etaps uz 1. kp jau salīdzinoši izaicinošs - virzienā bez piesaistēm jāuziet klintsakmens baltajā mežā. Uzticos kompasam un ātri vien panāku pirms manis startējušos orientieristus, kuri būtībā izcēla man šo punktu. Uz 2. kp piespiedu kārtā nācās izskriet nelielu loku, jo plāns skriet pa līniju neizdevās. Pirms pļavas tāds zaļais priekšā, ka negribējās līst cauri tam. Šķiet ka ar šo līkumu tomēr zaudēju pārdesmit sekundes, jo uz 3. kp ne tādam vien zaļajam nācās līst cauri. Uz 3. kp bez variantiem - tikai taisni cauri zaļajam līdz atmetos pret purvainu dīķīti. Etaps uz 4. kp izteikts taku posms, arī 5. kp ar takām un izteikto reljefu nekādas problēmas nesagādā. Uz 6. kp gan jāizmanto jau pieminētā taktika - vairāk ar prātu nevis kājām. No sākuma centos izmantot taku mudžekli, kurš vijās krustām šķērsām, bet beigās līdz punktam nonācu ar reljefa palīdzību. Ļoti nepārliecinoši veikts etaps, kas izvēli uz 7. kp padarīja piesardzīgu. Skrēju atpakaļ uz nožogoto teritoriju, no kuras viegli paņemt punktu, jo pa taisno būtu bijis risks netrāpīt punktā. Uz 8. kp atkal tīrs taku etaps, galvenais uzreiz izvēlēties pareizo taku, kas ved tieši pie punkta. Pievēršot uzmanību punkta rajonam, etapa sākumu iespējams veicu kļūdaini, jo ātrāk šķiet būtu bijis pa kreiso pusi nožogotajai teritorijai. Pie punkta panācu vēl 2 orientieristus, kurus turpat arī atstāju, jo dubļaino etapus uz 9. kp nācās veikt vienatnē. Uz 10. kp salīdzinoši garš etaps, bet te atkal atlika tikai izvēlēties un tumsā pamanīt pareizās takas. Uz 11. kp īss etaps zaļajā, kur uzreiz skaidrs ka kā orientieris jāizmanto mazā upīte. Uz 12. kp distances nepārliecinošākais sniegums! Punkts kalna augšā pie klints, nekas grūts, un es laikam izdomāju šajā etapā atpūsties, jo vienā brīdī, kad gandrīz punktu sāku meklēt uz vienas horizontāles pa zemu, pieķēru sevi pie domas - ko es daru! Labi ka saglabāju vēsu prātu :) Uz 13. kp etapu kartē pietika tikai ar vienu acu skatienu, lai saprastu ka jāiet apkārt. Punkts gan bija indīgi paslēpts aiz koka, bet manis izvēlētais variants bija tik pareizs, ka nesagādāja nekādas problēmas. Citi, kas bija gājuši pa taisno uz šo punktu, bija pamatīgi kļūdījušies. Uz 14. kp etaps vienkāršs, bet aptuveni 20 sekundes tiek zaudētas punkta rajonā. Zaļajā paugurā vispirms aizgāju pa labi. 15. kp kross pa taku, bet uz 16. kp mana worldofo taktika :) Taisnāk un iespējams ātrāk būtu bijis skriet pa mazo taciņu gar līniju, bet tur pastāvēja risks netrāpīt uz punktu. Es izvēlējos skriet uzreiz pa labi uz lielo taku, pa kuru tik jāmauc bez nekādas orientēšanās līdz ieraugi punktu pie grāvīšu sazarojuma. Šajā etapā atpūtos no orientēšanās un pie reizes uzmetu skatu arī nākamajam etapam, jo bija jātiek vaļā no ''astes'', kurš piesējās pie 13. kp.
atslēgas punkts
Atpakaļ neskatījos, bet šķiet ar savu tempu vien jau biju attālinājies no viņa, tāpēc punkti bija jāņem pārliecinoši, lai viņam nerodas iespēja pietuvināties. 17. kp šķiet bija distances atslēgas punkts, jo ja punkta rajonā pazūdi, tad ir auzas. Ir variants pa takām gan pa kreiso pusi, gan pa labo pusi. Es dodos pa kreiso pusi gar 12. kp līdz taku krustojumam, kur nākamais mērķis ir grāvīšu sazarojums purvā, un tad jau pa labi jābūt punktam. Izdodas perfekti! Tālumā redzu tuvojamies vairākas lampas un fonā skaļā balsī sāk ūjināt pūce vai ūpis, kas šo mirkli padara episku. Šādu mirkļu dēļ vien ir vērts doties tumšajā mežā, kad perfekti esi paņēmis punktu un jūties gandarīts, kad esi priekšā citiem orientieristiem, un kad fonā dzirdamas skaņas kā no šausmu filmas. Pilnam komplektam vēl pietrūka kādas mirdzošas acis aiz eglītēm :) Situācija fascinējoša un reizē baisa, tāpēc ātrāk prom uz nākamo punktu. Uz pēdējo 18. kp etaps tik pa lielo taku, kur gan vairākas reizes apstājos, jo ik pa laikam šķita ka kaut kas kartē nesakrīt. Arī finiša posms pietiekami garš, bet spēka pietiek. Distance bija tieši tik gara vai īsa (4.9 km garminā), lai jauda pietiktu līdz pat finišam nemaz tā kārtīgi nesagurstot. Gandarījums finišā milzīgs, jo veikums distancē gandrīz perfekts. Kļūdu tikpat kā nebija, mazliet nobakstīju 12. un 14. kp, kā arī daži nepārliecinošāk veikti etapi, bet fiziski gan jutos labi gan dubļos, gan pāris kāpumos. Arī rezultātu tabulā iznākums priecē - ar rezultātu 42:25 izcīniju pārliecinošu 1. vietu no 16 dalībniekiem. Daudziem problēmas bija sagādājis 14. kp, kur arī ieguvu lielu pārsvaru. Ja paskatās splitos, tad izšķiroši ir bijuši arī etapi uz 11. un 17. kp, kur arī esmu iekrājis labu pārsvaru. Lielākos vai mazākos mačos vienmēr ir patīkami uzvarēt!

30 novembris 2015

Novembrī lāči dodas ziemas miegā.

nakts-o sezona sākusies
Novembrī lāči dodas ziemas miegā :) Šo teiksmu varu attiecināt arī uz sevi, jo novembris manās sportiskajās aktivitātēs pavisam slinks. Ārā lietainais, vējainais un aukstais laiks attur no došanās sportot pēc paša brīvas gribas. Velosipēdu šķiet varu kārt uz nagliņas šķūnī, jo aukstā laikā velosports nav no tiem draudzīgākajiem. Pirms ziemas miega gan izbraucu novembrī vienu kārtīgu loku 52 kilometru garumā! Arī orientēšanās sports aukstajā laikā mani vairs kaut kā neuzrunā. Iespēju novembrī bija daudz - gan urban orientēšanās Matlockā, gan pāris meža un kalnu distances, gan arī nakts maču. Nakts orientēšanās ir mana favorīte, tāpēc lokālo pirmo nakts posmu nelaidu garām. Patīkami atgriezties tumšajā mežā kontrolpunktu medībās pēc pusgada pauzes. Diemžēl tās tad arī bija manas vienīgās orientēšanās sacensības novembrī. Ir sākusies arī Jorkšīras nakts līgas sezona, kurā pagājušā ziemā aktīvi piedalījos, bet šogad šis pasākums nav manos plānos, jo visas sacensības notiek jau skrietos apvidos, tāpēc varbūt aizbraukšu tikai uz vienu posmu Wakefieldā. Decembra plānā ir divas vietējās nakts-o sacensības. Tāpat decembrī esmu ieplānojis vienu nopietnu pārbaudījumu, bet tam būs vajadzīga ļoti liela apņemšanās. Ja oktobris bija superaktīvs, tad novembris ļoti neaktīvs. Noskrieti četri parkrun piecīši, vienreiz izskrēju piecīti darbadienā možumam, piedalījos vienos nakts-o mačos, un ar riteni izbraucu pāris reizes. Tas arī viss! Varu vien atzīmēt ka novembrī pievērsos aktīvai ūdens dzeršanai (vismaz 2 litri dienā). Sākumā gāja ļoti grūti, jo nebiju pieradis tik daudz dzert un tik bieži skriet uz tualeti, bet uz mēneša beigām jau pavisam normāli šķita rītu sākt ar glāzi ūdens un dienas gaitā pavisam mierīgi tikt galā ar 2 litru ūdens pudeli. Nesportojot gan grūti novērtēt vai vielmaiņa uzlabojas un ir iespējams šādi zaudēt svaru. Bet pamazām pieradinot sevi pie dzeršanas (ne jau alkohola), iespējams ka aktīvāk sportojot varu tikt vaļā arī no sava liekā svara. No mēneša sākuma 105 kg esmu nokritis uz 102 kg bez aktīvas sportošanas! Tāpēc decembrī apsveru domu atgriezties svaru zālītē un baseinā pēc ļoti liela pārtraukuma. Darbā slodze arvien lielāka un darba stundas garākas, jo cilvēki uz Ziemassvētkiem aktīvi lieto alkoholiskos dzērienus, kurus mēs viņiem piegādājam, tāpēc pašam īsti neatliek laika sportošanai. Bet priecē ka nu jau veselu mēnesi esmu izticis bez enerģijas dzērieniem, kurus iepriekš salīdzinoši daudz dzēru. Možumu izrādās varu uzturēt arī ar daudz ūdeni un vienu kafijas tasīti pie brokastīm. Laikam vecums nāk virsū :) ka esmu sācis veselīgāk domāt un piedomāt pie sava uztura. Bet galvenais nosacījums jau ir censties saglabāt puslīdz labu fizisko formu, neapvelties pavisam un turēties pie svara, kurš pašam netraucē. Ja tā atskatās pagātnē uz visām kāju traumām un mānām svara problēmām, tad varu paslavēt sevi, jo joprojām mierīgi bez iespringšanas spēju noskriet piecīti, protams, ne tik ātri vairs kā gribētos. Galvenais ka skriešanu joprojām izbaudu.
mazo skrējēju finišā
Šomēnes atkal noskrieti 4 parkrun skrējieni, no kuriem 3 jauni, kaut gan novembrī nebiju plānojis parkrun tūrismu, bet grūti atturēties no ierastajiem sestdienas rītu izbraukumiem uz jaunām pilsētām un parkiem. Lincoln parkrun skrējienā sasniedzu 60 dažādo parkrun atzīmi, kas arī bija viens no šā gada mērķiem. Iespējams, ka tagad Anglijā ar parkrun skrējieniem esmu pabijis daudz vairāk vietās nekā ar orientēšanās sacensībām. Decembrim esmu ieplānojis tikai vienu tālāku izbraucienu uz Evesham parkrun, lai būtu izskrējis visus West Midlands reģiona parkrun skrējienus, bet pārējos droši vien skriešu tepat Conkeros vai kādā tuvējā parkrun, kur varētu uzņemties arī kādu volunteer (brīvprātīgā tiesneša) pienākumu. Novembra beigās kā brīvprātīgais jau izpalīdzēju Swadlincote junior parkrun skrējienā, kur pildīju finiša tuneļa menedžera pienākumus.
Ja aukstums liek vairāk sēdēt mājās, tad beidzot atliek laiks arī blogam, beidzot esmu pievērsies rakstīšanai šajā savā dienasgrāmatā par sacensībām kuras notika pavasarī, kad vienkārši neatlika laika uzrakstīt par tām. Beidzot uzrakstīju gan par piedzīvojumiem Spānijā, gan par ekstrēmāko distanci manā līdzšinējā orientēšanās karjerā, gan par uzvaru spāņu mežos, gan velo orientēšanās sacensībām, gan fiziski un emocionāli garāko distanci šogad. Decembrī vēl jāatrod laiks uzrakstīt par savu pirmo Taku-o distanci, par Ilvēm Igaunijā un Anglijas sprinta čempionātu. Patīkams pārsteigums un atgādinājums arī no Midlands MBO orientēšanās līgas organizatoriem - izrādās, nelielajā M21 grupas konkurencē, es esmu kopvērtējumā bijis labākais! Ziemas mēnešos arvien vairāk laiks tiek pavadīts arī pie TV, tāpēc ir prieks ka TV ekrānos atgriežas biatlons un bobslejs, kuriem aktīvi sekoju līdzi. Interesanti ka dienā kad sākās ziemas sporta veidi, tikai tad beidzās Formula 1 sezona, jo neatceros ka viņiem pēdējais posms būtu bijis tik vēlu. Paskatos arī spilgtākos momentus no mūsu NBA talanta Porziņģa, kā arī noskatījos kā tenisā Lielbritānija ne bez grūtībām uzvar Beļģiju Deivisa kausā. Anglijā ir liela interese arī par tādiem sporta veidiem kā snūkers un dārts, kuri latviešu publikai nav saistoši, bet man gan patīk. Futbolam sekoju līdzi vairs tikai virspusēji, bet ja Manchester United viesojas netālajā Leicester pilsētā (50 km no mājām), tad šāda spēle bija jāredz. Apsvēru pat domu klātienē vērot šo maču, bet tā kā nojautu cik pie spekulantiem varētu maksāt biļetes, tad paliku pie TV ekrāna ar karstvīnu. Neticami ka Leicester City futbola klubs šobrīd atrodas 2. vietā Anglijas premjerlīgā starp abām Manchester komandām, jo agrāk es par šo komandu neko nebiju dzirdējis (1. līgas komanda).
Decembrī noteikti netiks laists garām neviens Rastorgujeva, Dukura un Melbārža starts ziemas sporta veida karuseļos. Ja vien būs iespēja, sekošu līdzi arī brāļiem Kivleniekiem ziemas orientēšanās distancēs. Bet pats cerams neieslīgšu lāča ziemas miegā :) un arī aktīvi pakustēšos!
Oxford parkrun #207 07/11/2015
pēc ķermeņa valodas var pateikt,
ka diez ko neizbaudu skriešanu lietū
Šī parkrun apmeklējums nāca kā negaiss no skaidrām debesīm! Vēl nedēļas vidū domāju ka braukšu tepat uz kādu vietējo parkrun skrējienu, bet ceturtdienas vakarā intereses pēc paskatījos vilcienu biļešu cenas. Zināju ka šonedēļ Oxford parkrun svin 4 gadu jubileju, un bums! ir pēdējā brīža lēto biļešu piedāvājums uz šo slaveno Oxford Universitātes pilsētiņu. Kāpēc sākumā pieminēju negaisu? Tāpēc ka šis sestdienas rīts izvērtās ļoti slapjš un vienu brīdi pat iedomājos, ka būtu vien palicis pie domas skriet kādu lokālo parkrun. Jau Burtonā braucot ar riteni uz staciju mazliet saliju, un arī prognozes par laika apstākļiem Oxfordā nebija iepriecinošas. Un tā arī bija - brīžiem stiprāk, brīžiem vieglāk, bet lija visu laiku. No stacijas līdz parkam ar riteni bija jāmēro aptuveni 5 kilometri, un sākuma doma, izmest līkumu gar slaveno Universitāti, bijā jāatmet, jo pilnīgi salīt un izmirkt pirms starta nevēlējos. Komplektā ar slapjo rītu nāca arī apmaldīšanās parkā. Virzienu uz parku biju piefiksējis, bet konkrētu vietu nezināju. Nonācis parkā, nemanīju nevienu skrējēju vai brīvprātīgo tiesnesi, izbraucu nelielu loku pa dubļainajām taciņām, bet nekas neliecināja, ka te notiks parkrun. Pulkstenis rādīja 8:45 un jau pavīdēja doma, ka šorīt palikšu bez parkrun skrējiena. Labi ka pamanīju kādu skrējēju, kurai nekautrējoties braucu klāt un prasīju vai viņa skrien uz parkrun. Atbilde bija jā! Fuuu! Vienkārši nepareizajā parka daļā biju meklējis parkrun starta vietu, izrādījās ka jābrauc pāri pa gaisa tiltiņu otrpus šosejai, kur pulcējās skrējēji. Riteni velosipēdu statīvos pieslēdzu 8:54, kas nozīmē, ka laiks ir tikai noraut vējjaku un garās bikses, un bez iesildīšanās doties uz startu. Lietus turpināja smidzināt un sāka pūst arvien stiprāks vējš. Nav redzama nekāda īpaša jubilejas skrējiena atmosfēra, visi vairāk gaida pēc iespējas ātrāku startu, jo negrib ilgi drebināties šādos laika apstākļos. Man šis būs pirmais parkrun skrējiens ar kameru tik stiprā lietū, tāpēc vairāk uztraucos par kameru, vai sanāks maz ko nofilmēt, nekā par savu gatavību skriet. Ar trases konfigurācijas informāciju arī nebiju iepazinies, un izrādījās lietus laikā šī ir ļoti smaga trase. Bija pāris posmiņi pa asfaltētiem celiņiem, bet lielākā daļa pa zemes ceļu vai taciņām, kuras bija vienos dubļos un peļķēs, un viens posms pat pa slapju zāli. Un tas viss trīs apļos, tātad trīsreiz vairāk :) Tā ka šorīt būšu ne tikai slapjš, bet arī dubļaini netīrs. Ja apļa sākumā tā nejuta vēju, tad apļa otrā pusē pūta pamatīgs pretvējš, kas manu lielo rumpi baigi bremzēja. Otrajā aplī sāka līt tā pa īstam kā no spaiņa, kas man šo skrējienu viennozīmīgi padarīja par vienu no smagākajiem pēdējā laikā. Ja pirmo apli vēl kaut cik zolīdi noskrēju, tad abos nākamajos šķita ka knapi velkos. Otrā apļa beigās mani apdzina līderi pa apli, kuri bija galīgi dubļaini, viens pat bija kaut kur kritis, jo tik netīru kreklu nevarēja vienkārši nošķiest. Viens puika arī manā priekšā nolikās garšļaukus zālē, bet ātri atkal bija atpakaļ uz kājām. Saulainā un normālā laikā šī būtu visai patīkama trase, bet ne šodien, tāpēc mans subjektīvs septiņnieks. Vienīgais mierinājums, ka šorīt lija visā Anglijā, tā ka slapjš būtu jebkurā parkrun, vienīgi varbūt ne tik dubļains. Ar rezultātu 28:30 ieņēmu 127. vietu no 185 izmirkušajiem skrējējiem. Arī atpakaļceļā nesanāca nekāda ekskursija pa pilsētu, jo bija pa taisno jābēg no lietus uz staciju. Tāpēc lietus laikā tomēr lielāks plus ir doties ar mašīnu uz parkrun, kaut arī pašam patīk ceļot ar vilcienu un riteni. Sanāca tāds nekāds šis rīts - atbraucu, noskrēju piecīti, saliju un atpakaļ uz mājām, bet vismaz jauna atzīme manā parkrun tūrisma kartē! 7/10
Leicester Victoria parkrun #1 14/11/2015
tāds liels starp dāmām
Un atkal jau viens jauns parkrun skrējiens manā reģionā (East Midlands)! Pēdējo mēnešu laikā pat nevaru vairs saskaitīt, cik jauni parkrun ir atklāti. Šorīt devos uz pavisam netālo Leicester pilsētu, kur notiks pirmais Leicester Victoria parkrun, parkā kurš robežojas ar Leicester Universitātes teritoriju. Biju plānojis doties ar vilcienu un riteni uz šo parkrun, bet finansiāli izdevīgāk bija braukt ar auto uz tik tuvu parkrun, un ārī šā rīta aukstums atturēja saldēties. Parkā ierados aptuveni pusstundu pirms starta. Paspēju gan tualeti apmeklēt, kur apkopējs vai apsaimniekotājs bija ļoti pārsteigts par tik daudz apmeklētājiem šorīt, jo parasti viņš no rītiem tur esot viens :) paspēju gan iesildīties, gan nosalt, gaidot startu, jo aukstums nežēlīgs šorīt. Startējām arī tikai kādas 10 minūtes pēc 9:00, jo jaunā parkrun komanda ilgi nevarēja saorganizēties, plus vēl pirmā uzruna. 
tā brīvi uz finišu
Trase ļoti tipiska un var pat teikt standarta pilsētas parka parkrun trase pa asfaltētiem celiņiem trīs apļos. Jutu ka aukstumā man tas temps tāds stīvāks, tāpēc pēc starta īsti nesteidzos apdzīt lēnākos skrējējus. Skrēju tā brīvi un ritmiski. Ritmu gan mazliet pabojāja nelielais kāpums katra apļa beigās, kura dēļ arī pamatīgi noslinkoju 4. km, noskrienot to ar tempu virs 6 min/km. Tāpēc atkal tālu no savas vēlmes skriet zem 28 minūtēm. Ar rezultātu 28:38 ieņēmu 149. vietu no 228 nosalušajiem skrējējiem. Kā jau ierasts, šādos atklāšanas parkrun skrējienos daudz ir parkrun tūristi, tādi paši kā es. Viena no tūristēm bija melnādainā kundzīte Rosemary, kura ir noskrējusi jau vairāk kā 250 parkrun skrējienus (par ko liecina viņas zaļais 250 parkrun krekls), un interesanti ka šis viņai bija 150. dažādais parkrun skrējiens! Man šis bija tikai 59. dažādais parkrun, ir vēl kur tiekties savā parkrun tūrismā! Kā jau standarta trasei, arī šai vērtējums ne vairāk pa septiņi. 7/10
Conkers parkrun #246 21/11/2015
Conkers lillā parkrun
starta burzmā
Šorīt biju plānojis doties uz Lincoln parkrun, kuriem būtu bijis 2 gadu jubilejas skrējiens. Bet aukstums, vējš un sniegs ieviesa izmaiņas gan manos plānos, gan Lincoln parkrun skrējienā. Viņi savu jubilejas skrējienu pārcēla uz nākamo nedēļu, kas nozīmēja, ka arī es viesošanos Lincoln pilsētā pārceļu uz nākamo nedēļu. Šorīt skriešu savā ''mājas'' Conkers parkrun, kurā kādu laiciņu atkal neesmu bijis. Interesanti skaitļi šorīt sakrita - man 111. parkrun skrējiens un 33. reizi savā Conkers parkrun skrējienā. Aukstums tiešām šorīt nežēlīgs! Pa nakti temperatūra bijusi zem nulles, un tagad no rīta vien +2 grādi. Arī sniegs pa nakti ir snidzis, bet no rīta saulītē jau kūst, tāpēc tikai vietām redzama plāna sniega kārtiņa.
cīņa ar ''cheeky hill'' kalnu
Šorīt Conkers parkrun bija veltīts par piemiņu 15 gadīgai skolniecei, kura mācījās tepat netālu esošajā Ashby skolā. Meitene pagājušā nedēļā tika atrasta nogalināta... tāpēc, par piemiņu viņai, šorīt skrējēji tika aicināti skriet lillā krāsas kreklos (Kayleigh mīļākā krāsa). Ne velti Conkers parkrun ir nominēts kā viens no 10 labākajiem parkrun skrējieniem visā Anglijā, tieši šīs vienojošās un draudzīgās skrējēju kopienas dēļ. Prieks atgriezties un satikt atkal lokālos skriešanas paziņas. Rīts auksts, bet bija doma pārbaudīt cik tad ātri varu paskriet. Pirmie 2 kilometri aizripoja labi, bet jau sen zināmais kalns un atpakaļceļš gar kanālmalu un spēcīgais pretvējš izsita pamatīgi no ritma, kuru tā arī neatguvu uz meža takas koku aizvējā.
vienam vieglāk, otram grūtāk
Aukstums tā nopietni netraucēja, jo biju nodrošinājies gan ar cepuri un cimdiem, gan iekāpis garajās biksēs. Brīdī kad mani apdzina tempa skrējējs ar zaļo 25 minūšu vesti, sapratu ka līdzi viņam netieku un jāsamierinās atkal ar viduvēju rezultātu. Man kaut kā vienmēr tieši Conkeros skrienas ātrāk nekā citviet, iespējams tāpēc ka trase ir kādus 100 metrus īsāka :) bet visticamāk tāpēc, ka trases konfigurācija ir ļoti patīkama. Ir garais, gandrīz 2 kilometru, turp un atpakaļ posms, un pirms finiša lejup no kalna, nevis kā daudz kur citur finišs ir pret kalnu. Vismaz izdevās stabili zem 28 minūtēm izskriet, kas šoruden nemaz tik viegli nepadodas. Rezultāts 27:49 un 153. vieta no 321 mazliet nosalušā skrējēja.
sniegs novembrī
Patīkams skrējiens ziemīgā rītā un interesanti bija satikt kādu skrējēju ar kameru uz galvas, kurš tāpat kā es ir apņēmies izskriet visus 300 un vairāk Anglijas parkrun skrējienus. Man gan pagaidām mērķis ir 100 dažādie parkrun ar kameru uz galvas, kura šorīt nebija jāmontē uz galvas un nebija jāstartē no beigām. Tāpat interesanti bija dzirdēt interesantu atziņu pēc finiša no kādas skrējējas, kura mani apdzina pēdējā līkumā pirms finiša. Uz mana Willow labdarības lillā krekla muguras ir rakstīts ''every step makes a difference'' (katrs solis ir atšķirīgs), kas viņu esot iedvesmojis skriet ātrāk! Nebiju aizdomājies par šo uzrakstu, bet patīkami ja kādu no skrējējiem aiz sevis iedvesmoju!

Lincoln parkrun #100 28/11/2015
nosaluši
Šorīt laika apstākļi bija labvēlīgāki nekā iepriekšējā sestdienā, tāpēc varēju doties uz Lincoln parkrun, kuri svinēja otro jubileju, un šis viņiem bija 100. parkrun skrējiens. Aukstums tāds pats nemainīgs, grādi nedaudz virs nulles, un ledus kārtiņa uz mašīnas vējstikla. Labi ka nebija gaidāms lietus vai sniegs. Šis šķiet bija viens no tālākajiem parkrun, uz kuru braucu ar mašīnu, jo uz tālajiem parkrun dodos ar vilcienu vai apvienojot parkrun ar kādām orientēšanās sacensībām tajā reģionā. Vairāk kā pusotru stundu pavadīt pie stūres pirms skrējiena nav diez ko uzlādējoši, bet jāsāk pierast, jo arvien biežāk būs jābrauc arvien tālāk un tālāk uz jauniem parkrun skrējieniem. Interesanti ka turpceļā un atpakaļceļā pabraucu garām 10 jau izskrietām parkrun vietām, kā arī 2 vēl neskrietiem parkrun skrējieniem, uz kuriem došos kaut kad pavasarī. Laikam mašīnā biju baigi uzsilis, tāpēc uz startu devos jau ierastajā skriešanas formā - garās zeķes, šorti, melnais parkrun krekls un apakšā termo krekls. Kā jau jubilejas skrējienos, pirms starta garas uzrunas un apbalvošanas, kas vingrošanu un iesildīšanos padarīja gandrīz lieku, jo paspēju nosalt, un nožēloju ka neuzvilku garās bikses un cimdus. Šis linkolniešiem bija 100. parkrun, un starp skrējējiem ar melno 100 parkrun skrējienu kreklu bez manis bija pamanāms tikai vēl viens skrējējs, tātad šorīt nebija daudz parkrun tūristu te un loģiski ka vietējie vēl pie šādiem krekliem nevarēja tikt. Bet sarkanie 50 parkrun skrējienu krekli gan daudz manāmi, tāpēc skrējēju kopiena šeit visai spēcīga. Startēju kā jau ierasts ar kameru no beigām, kas mani iesprostoja starp skrējējiem uz šaura tiltiņa drīz pēc starta. Var teikt ka 1. kilometru praktiski noskrēju tikai pa zāli, jo uz takas visiem vietas nebija.
finišā vēderu izgāzis
Šis parkrun noteikti paliks atmiņā ar šaurajiem parka celiņiem, kur pāris posmos apdzīšana vienkārši nebija iespējama. Skrējienu iesāku sev vēlamajā tempā 5:20 min/km, ko šķietami brīvi noturēju pirmos divus kilometrus, bet pēc tam atkal noplīsu līdz 5:50 min/km. It kā fiziski jūtos labi, bet tempu nespēju noturēt. Trase bez kalniem, vienīgi ar daudz asiem pagriezieniem un trīs apļos, kas iespējams izsita no ritma un pat garlaikoja pēdējā aplī. Skrienot rokas nosala pamatīgi un gan jau kājas arī mazliet stīvāk kustējās, bet pēc sava garmin pulksteņa, kuru vienmēr ieslēdzu tikai tad kad uzsāku savu skrējienu no beigām nevis brīdī kad startē pirmie, noskrēju vismaz zem 28 minūtēm. Ar oficiālo rezultātu 28:07 ieņēmu 170. vietu no 277 Ābrahama uzvārdā nosauktās pilsētas skrējējiem. Jāsecina ka tik tiešām te ir spēcīgi skrējēji, jo man jau tie rezultāti ap 28 minūtēm ir visos parkrun skrējienos, bet citviet ieņemtā finiša vieta ir krietni augstāka. Vēl jāpiemin kāds interesants skrējējs, par kuru jau iepriekš biju dzirdējis, un šorīt beidzot pats redzēju. Tas bija kāds kungs ar žonglieru bumbām, kuras viņš žonglēja visu skrējiena laiku. Apbrīnojama meistarība! Šauro celiņu un aso līkumu dēļ, diemžēl vairāk par septiņi nevaru novērtēt šo parkrun trasi. 7/10