otrdiena, 2013. gada 31. decembris

2013. gada o-notikumu apskats.

2013. gads man ir bijis pietiekami interesants un piesātināts gads ar dažnedažādiem orientēšanās pasākumiem. Kopumā distancē ar karti rokā esmu devies 62 reizes, kas ir par 2 startiem mazāk nekā pērn, toties kilometrāža gan ir bijusi ļoti līdzīga. Oficiālie distanču garumi visa gada laikā atšķiras vien par 130 metriem!!! - 2012. gadā tie bija 334.65 km, bet 2013. gadā - 334.78 km. Bet reāli noskrietā kilometrāža gan šogad ir par 7 km vairāk nekā pērn - 404.83 km un kopumā gada laikā esmu atzīmējies 1237 kontrolpunktos. Šogad kā jau katru gadu lielākā daļa distanču ko veicu bija vidējās distances - 43, vēl 5 reizes esmu devies garajā distancē (garāka par 10 km) un 6 reizes startējis sprintā. Bet savā iemīļotākajā distancē - nakts orientēšanās distancē esmu startējis 8 reizes, žēl ka kalendārā nav biežāk pieejamas nakts sacensības. Diemžēl šogad tāpat kā pērn nav sanācis uzskriet nevienā stafetē. Kā jau ierasts, nu jau kopš 2007. gada lielākā daļa sacensību manā o-kalendārā tiek aizvadītas Anglijā, bet Latvijā šogad esmu startējis 5 sacensībās un tās visas bija vienas nedēļas laikā - augusta atvaļinājumā. Nu jau kā tradīcija, pavasarī ir starti siltajās zemēs - šogad startēju atkal Spānijā, bet iepriekšējo gadu starti Igaunijā atkal izpalika. Sapnis par kādām sacensībām Skandināvijā joprojām tiek atlikts, bet gan jau paspēšu. Interesanti ka šogad esmu startējis 7 čempionātos, starp kuriem protams ka nozīmīgākie ir Britu čempionāti sprinta, vidējās un nakts distancēs. Tā kā esmu startējis kādās sacensībās katru mēnesi, tad atskatīšos uz katru mēnesi atsevišķi, izceļot sev svarīgākās sacensības, bet maznozīmīgās nemaz nepieminēšu.
JANVĀRIS
Janvārī varu izcelt 2 sacensības. Pirmajā jaungada dienā startēju ļoti interesantā apvidū - Armijas kara pilsētiņā sacenšoties 201 dalībniekam ar kopējo startu izvēles distancē. Notikumi distances laikā bija daudz un dažādi, un pāris taktiski pieļauto kļūdu dēļ ieņēmu vien 63. vietu, bet izskrieties bija forši ar jūtamu pēcsvētku promiļu klātbūtni organismā. Otras sacensības ko ir vērts pieminēt, bija YHOA Championship (Jorkšīras čempionāts). Sacensības nozīmīgas, bet man var teikt tās bija gada neveiksmīgākās sacīkstes. Uz 4. kp pilnībā pazudu tā ka vienīgā sakarīgā doma bija izstāties, bet nepadevos. Kļūdās šajā distancē atstāju 25 minūtes! Vēl varu pieminēt ka janvārī divās mazāk nozīmīgās sacensībās izdevās ieņemt 1. vietu.

FEBRUĀRIS
Februāris var teikt ir bijis visspraigākais gada mēnesis - pārpilns ar ļoti nozīmīgām sacensībām. Kopumā varu izcelt 4 nozīmīgas sacīkstes, bet pats galvenais protams bija Anglijas Nakts Čempionāts. Vispirms februāra sākumā startēju Midland Championship (Vidzemes Čempionāts), kurā protams ka ņēmu dalību īsākajā no M21 grupām - S grupā, kuras garums tāpat bija pietiekami garš - 9.5 km. Priecē ka tajā laikā biju ieskrējis ļoti labā formā un tik garu distanci noskrēju ar sev ļoti labu vidējo ātrumu, nedaudz virs 6 min/km, un arī kļūdas pieļāvu ļoti minimālas. Gandarījums bija liels gan par sniegumu, gan uzrādīto rezultātu šajā Robina Huda Šervudas mežā. Pēc nedēļas starts Anglijas Nakts Čempionātā, es pat teiktu man gada nozīmīgākajās sacensībās, jo tik augsta ranga nakts mačā startēju pirmo reizi, un tā kā nakts orientēšanās man tik ļoti patīk, tad šim startam piegāju ļoti nopietni. Karte un apvidus bija ļoti tehniski, kas prasīja pilnīgu koncentrēšanos katrā etapā. Diemžēl pieļāvu lielu kļūdu uz 10. kp, kas gan cīņassparu nemazināja atlikušai distances daļai. Distance gan bija nedaudz pa garu manam fiziskajam varējumam un tieši beigu ātrums neļāva man piepildīt izvirzīto mērķi. 34 sekundes pietrūka līdz uzvarai M21S grupā. Nākamajā dienā startēju šajā pašā kartē - Anglijas kausa posma vidējā distancē, vienā grupā ar visu Anglijas eliti. Ļoti patīkama un tehniski baudāma distance ar sagurumu no nakts čempja. Un pēc nedēļas vēl viens nozīmīgs starts - CompassSport kausa reģionālās kvalifikācijas sacensības. Ar savu personīgo sniegumu šajās sacensībās biju ļoti apmierināts, noskrēju praktiski bez kļūdām un ieņēmu salīdzinoši augstu vietu elites distancē, mans NOC klubs gan nekvalificējās finālam. Labu kilometrāžu savācu februārī!
MARTS
Marts bija vairāk kā atpūtas mēnesis pēc saspringtā februāra, un tāpēc atvaļinājums Spānijā bija tieši laikā. Jā, šogad uz Spāniju devos kopā ar ģimeni vairāk atpūsties, bez īpašām sportiskām ambīcijām. Protams ka pagājušā gada triumfs (2. vieta) ļāva cerēt, ka arī šogad pie labiem un tīriem reisiem ir iespējams pjedestāls, tomēr ne viss sanāca kā vēlētos. Skriešanas ātrumu iespaidoja nesen iegūtā pēdas trauma kādos no mačiem, bet par reālu cīņu par vietu uz pjedestāla izbojāja pāris kļūdas. 1. dienā pieļāvu divas rupjas kļūdas distances vidū uz 8. un 9. kp, bet 2. dienā distances beigas izvērtās ļoti nesekmīgas, kas divu dienu summā deva man 5. vietu (mērķēju tomēr uz to top3).



APRĪLIS
Aprīlī starp 7 startiem jāizceļ 3 sacīkstes - divi skrējieni Anglijas Čempionātā sprintā un viens skrējiens Anglijas Čempionātā vidējā distancē. Kāju traumas nebiju pilnībā sadziedējis pēc pavasara pārslodzes, tāpēc starts Anglijas Čempionātā sprintā izvērtās tāds nekāds, būtībā galvenais bija nepalikt pēdējam elites distancē. Kvalifikāciju aizvadīju pilnīgi bez iesildīšanās un visai gausi, bet C finālā pieļāvu vienu ļoti lielu kļūdu, kas deva visai zemu vietu gala rezultātos. Toties karte un apvidus gan bija fantastiski. Anglijas Čempionāts vidējā distancē arī izvērtās pietiekami nesekmīgs. Uz nekādām augstām vietām elites grupā jau nemaz nepretendēju, bet distanci veicu krietni zemākā līmenī, nekā būtu varējis to izdarīt. Divas kļūdas (uz 2. un 4. kp) pieļāvu distances tehniskākajā daļā un ļoooti lielu kļūdu pieļāvu garajā etapā uz 10. kp. Ja vienmēr biju domājis ka orientēšanās ir mana stiprākā puse un skriešana pēc tam, tad šodien bija vājš sniegums abās jomās. Lai ar tik nesekmīgu veikumu nebeigtu orientēšanās sezonu (Anglijā o-sezona ir Septembris - Aprīlis), tad mēneša beigās uzskrēju vienā mazāk nozīmīgā pasākumā, kurā bija gandarījums gan par o-tehniku, gan skrējienu.
MAIJS
Vasaras mēnešos, kad Anglijas orientēšanās sezonā ir pārtraukums un mežos sacensības praktiski nenotiek, tad ļoti populāras ir Urban orientēšanās sacīkstes pa pilsētvidi. Maijā startēju divās urban sacensībās - Chesterfield un Sheffield pilsētās. Man kā ''svētdienas'' skrējējam gan šādi ielu skrējieni sevišķi nesaista, jo ar ātrumu uz asfalta es vairāk esmu uz ''jūs'' nekā meža distancēs, tāpēc uzrādītie rezultāti visai zemi.






JŪNIJS
Jūnijā notika vienas no visvairāk gaidītākajām sacensībām 2013. gadā. Urban sacīkstes Manchester pilsētā. Kāpēc man tik gaidītas? Tāpēc ka esmu Manchester United futbola komandas fans, spēles skatos regulāri un Old Trafford stadionā arī esmu vairākas reizes viesojies, lai skatītos klātienē futbolu šajā grandiozajā stadionā. Ja kādreiz bija sapnis skriet orientēšanās distanci pa Londonas ielām, tad šogad piepildīju šo sapni, skriet pa Manchester ielām. Žēl ka distance nevijās gar manu favorītu stadionu, bet sacensību centrs gan bija iekārtots pavisam netālu no stadiona. Pati distance bija ļoti gara - 12.2 km un 45 kp, bet nu cīnījos un izskrēju godam.



JŪLIJS
Jūlijā startēju tikai 2 orientēšanās sacensībās, toties regulāri katru sestdienu skrēju rīta 5 km parkrun skrējienus. Ļoti interesants apvidus vienā no lielākajiem Birmingham pilsētas parkiem - Sutton Park, tehniski interesanta meža daļa un labi saplānoti etapi ļāva izbaudīt kvalitatīvu distanci. Karstums gan bija nežēlīgs un skriet nebija viegli.






AUGUSTS
Augusta mēnesis manā o-kalendārā pieder Latvijai. Pieci starti Latvijā! Azimutu un Meridiānu nepieminēšu, bet par Siguldas Kausu gan ir vērts atcerēties. Vienu dienu pirms starta Siguldā, iedzīvojos visai neierastā traumā - suns iekoda kājā un tā pamatīgi, tā ka rētas paliks uz visu mūžu. Pirmajā brīdī jau šķita ka dalību sacensībās varu atcelt, bet pēc visu pošu saņemšanas un kārtīgas brūču apārstēšanas, mazliet pieklibojot, tomēr biju gatavs startēt. 1. dienā skrēju un orientējos ļoti prātīgi, jo šādā apvidū, kā Siguldas gravas, pat neatceros kad pēdējo reizi biju cīnījies. Apvidus fantastisks, tomēr prasa ļoti labu fizisko sagatavotību, un arī orientēšanās prasa 100% koncentrēšanos, jo katrs etaps ir kā jauns izaicinājums. Lēnām un prātīgi aizcīnījos līdz 2. vietai. 2. dienā no lēnās un prātīgās orientēšanās bija vairs palicis tikai lēnums, jo pieļāvu vairākas palielas kļūdas, bet labi ka karte bija izcili precīza un perfekta, tāpēc kļūdu labojumi sanāca samērā raiti, un divu dienu summā varēju kāpt uz pjedestāla otrā pakāpiena. Distances fiziski smagas, bet gandarījums labs par iespēto.
SEPTEMBRIS
Septembrī iedzīvojos vienā nepatīkamā traumā, ar kuru cīnos vēl joprojām tagad gada beigās. Septembra sākumā pēc 10 km sacensību skrējiena pa asfaltētajiem parka celiņiem sākās nepatīkamas savilkuma sāpes virs labās potītes, un ja kārtīgi nenosaitēju šo vietu, tad būtībā šobrīd katrā skrējienā šīs sāpes ļoti traucē. Agri vai vēlu, bet kaut kad jau vajadzēs man ķirurģisku iejaukšanos tajā potītē. Bet nu kamēr paskriet varu, tikmēr jāskrien, un septembrī ņēmu dalību vienā no grandiozākajiem pasākumiem - London City Race. Sacensību apvidus kā vienmēr ekskluzīvs, šoreiz Temzas pussalā, kur lielu daļu kartes aizņēma zilā krāsa (kanāli un Temzas upe). Jāsaka gan ka šogad distance bija visai vienkārša, salīdzinot ar iepriekšējo gadu distancēm Londonas centrā, tomēr skrējiens bija interesants, bet man protams ka krietni pa garu. Distances beigās ļoti noplīsu un īstu baudījumu neguvu no šī pasākuma.
OKTOBRIS
Oktobrī sacensību daudz (sešas), bet visas tādas nenozīmīgas, pāris East Midland līgas sacensības un vairāki LEI kluba ziemas līgas posmi, kurā šosezon ir mērķis pacīnīties par uzvaru kopvērtējumā. Pieminēšanas vērtas ir pirmās nakts orientēšanās sacensības šoruden. Ar orientēšanos tumsā gāja visai smagi, kļūdu neraksturīgi daudz, jūtams ka kādu laiciņu nav skriets ar lampu uz galvas. Bet neskatoties uz visiem piedzīvojumiem šo nakts maču izdevās uzvarēt!




NOVEMBRIS

Arī novembrī sacensību kalendārs bagāts ar sacīkstēm un vairākas ir palikušas atmiņā gan pozitīvi gan ne tik ļoti. Vispozitīvākās bija NOC rīkotās treniņsacensības, kurās distancē devos kopā ar mīļoto. Orientējāmies smiedamies un dusmojoties, skrienot un ejot, bet finišā visi ar patīkami feinu nogurumu un labām emocijām. Kādreiz vēlreiz atkārtosim. No sportiskā viedokļa, ļoti izcilu sacīksti aizvadīju Oldacre Valley ''mežā''. Fiziski skrējās ļoti labi, bez vērā ņemamām kļūdām un ar labu sadarbību ar vietējo orientieristu. Rezultātos ieņēmu 2. vietu aiz Somijas leģionāres. Ne tik sekmīgs izvērtās East Midland Championship (Austrumvidzemes Čempionāts). Ja ar orientēšanos klājās caurmērā labi, tad ar skriešanu galīgi negāja, biju tādā kā bedrē, kad paskriet nevar vispār. Šķiet atkal ir pa daudz dažādāku skrējienu bijis, turpmāk vajadzēs pafiltrēt un izlaist kādu mazāk nozīmīgu pasākumu.
DECEMBRIS
Decembris galīgi neizvērtās kā ieplānots. Strīpu visiem plāniem pārvilka izmežģītā potīte nakts mačā. Varbūt ka tā pat bija labāk un šī piespiedu atpūta vēlāk atmaksāsies, kad vajadzēs izšaut nozīmīgākās sacensībās, savādāk startējot katru nedēļu pa divām sacensībām, nogurums tik būtu krājies un krājies. Divas nedēļas aktīvi pastrādāju svaru zālītē un relaksējos baseina, ļaujot kājām pilnīgu mieru. Un pašā gada nobeigumā, kad izmežģīto potīti biju apārstējis, uzskrēju vienu īso distanci The Outwoods mežā, kur uzvarēju savu distanci un ar pozitīvu noskaņu varēju noslēgt šo 2013. gada orientēšanās sezonu.



Tāds nu bija mans 2013. gads, gan ar izcili veiktiem skrējieniem un atmiņā paliekošiem notikumiem, gan arī ne tik sekmīgi aizvadītām sacīkstēm, bet kopumā interesants. 2014. gadā protams ka viss turpinās, ir jau vairāki plāni kas saistīti ar orientēšanos. Februārī atkal starti Spānijā, rudens pusē Anglijas Čempionāti sprintā un vidējā, ir padomā ņemt dalību pāris WRE kausa sprinta sacensībās, gan jau arī London City Race tiks apmeklēts, un protams ka arī Latvijā startēšu kādā no vasaras mēnešiem!

svētdiena, 2013. gada 29. decembris

The Outwoods (Loughborough)

Category: LEI East Midland League Event
Map/area: The Outwoods (Loughborough)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Green
Decembris Anglijā ir viens no ''karstākajiem'' mēnešiem orientēšanās kalendārā, bet diemžēl es šomēnes starp orientieristiem nebiju manāms kopš 4. decembra vakara. Tajā vakarā šķita ka potīti izmežģīju tā, ka šogad tā arī vairs nevarēšu uzskriet vēl kādu orientēšanās skrējienu. Potītei devu pilnīgu mieru, sāku lietot atjaunošanās ķīmijas un lai ķermenis neaizmirstu par fizisko slodzi, iegriezos pat svaru zālītē, kur padarbojos ar svariem, relaksējoši izpeldējos un paminos uz velotrenažiera. Pēc sajūtām šķita, ka tomēr vēl pašās gada beigās manī atgriezīsies skriešanas funkcijas. Vispirms notestēju sevi uz trenažiera un pēc tam Ziemassvētku rītā izskrēju Conkers 5 km skrējienu. 
Paskriet varu, bet nu potīte par sevi atgādina, un apvidū noteikti būs jūtīga, tāpēc nekādu lielo slodzi vēl nevar dot virsū. Tā ka 2013. gadu centīšos tomēr noslēgt ar izdevušos orientēšanās skrējienu. 
Uz Ziemassvētkiem tiku pie sen kārotas dāvanas - GoPro galvas kameras, ar kuru sanāk tiešām kvalitatīvi video skrienot, par ko pārliecinājos jau Ziemassvētku skrējienā. Tātad šorīt pa ilgiem laikiem atkal dodos uz orientēšanās sacensībām kopā ar divām līdzjutējām, gan mīļoto, gan ciemos atlidojušo mammu. Tas ka neko garu šodien neskriešu bija jau skaidrs tad kad pieņēmu lēmumu ņemt dalību šajās sacensībās. Fiziskā forma šobrīd ir diezgan nekāda, potītei arī nekādu lielo slodzi negribu likt virsū, pēcsvētku pārēšanās arī labi jūtama :) un arī līdzjutējām nevaru likt ilgi gaidīt, tāpēc Green distance ar 3.7 km un 16 kp bija tieši kā priekš manis. Iesildoties ar potīti un iekšējām sajūtām viss bija kārtībā, vienīgi ļoti jūtams ka sen neesmu skrējis ar jaudu, tāpēc ātri paguršu. Kamera ir uz galvas, tāpēc jāizbauda vienkāršs orientēšanās skrējiens, necenšoties par katru cenu nokļūt ātrāk no viena kontrolpunkta līdz nākamajam. Jābauda! Kaut arī startā attālumu kartē uzreiz neuztvēru, iesāku labi un 1. kp paņēmu visai brīvi. Uz 2. kp mazliet sabremzējos pie izzudušās taciņas, bet orientēties vēl neesmu aizmirsis. Taktika šajā mežā vienkārša, pēc iespējas vairāk jāturas uz takām, jo kā jau video redzams, mežs ir diezgan neskrienams dēļ krūmājiem un tiem sasodītajiem rožaugiem-avenājiem. 3. un 4. kp plūsmā, bet uz 5. kp radās nelielas problēmas ar attāluma izjūtu, punktu sāku meklēt mazliet pa ātru. Kādas 40 liekas sekundes iestādīju starp tiem rododendriem. Uz 6. kp garš etaps pa taku, kurš iesākās ar precīzu zara trāpījumu pa kameru, tāpēc uz takas nācās piestāt un pārliecināties vai kamera nav izslēgusies pēc tāda belziena. Etapa vidū izbaudīju ka kalnā nespēju uzskriet, viena kundzīte pat mani te apskrēja :) bet pašu punktu paņēmu precīzi. Ko gan nevarētu teikt par 7. kp. Etapu iesāku vairāk ''peldot'' bez konkrēta plāna, tāpēc biju visai pārsteigts kad nonācu uz lielās takas kreisajā pusē, baigi šķībais virziens man. Uz 8. kp vispirms pa takām un pēc tam cenšoties atrast brīvākas vietas no rozēm, palēkdamies līdz punktam. 9. kp galīgi pa vienkāršo un arī 10. kp samērā vienkāršs, galvenais trāpīt uz mazo taciņu pret kalnu. Pirms punkta uzņemto virzienu nojauca citi orientieristi, izskatījās ka viņi jau skrien prom no punkta, tāpēc aizskrēju pa kreisi uz tālāko klinti, kur protams punkta nebija, un nu nācās dzīties tiem pārējiem pakaļ uz pareizo punkta vietu. 11. kp nav vērts pieminēt, bet 12. kp tīrs taku etaps, vienīgi etapa vidū varēju tomēr nogriezt pa taisno, lai nav tik liels loks jāskrien. 13. kp virzienā gar kalna nogāzi. Etaps uz 14. kp bija šodienas atslēgas punkts, uz kuru sataisīju pilnīgas auzas. Tā kā šobrīd neesmu naskākais skrējējs, tad etapa sākumu izlēmu veikt kāpjot kalnā, nevis skriet pietiekami lielu līkumu apkārt pa taku. Kļūdu pieļāvu pēc auto stāvlaukuma šķērsošanas, aizskrēju pa nepareizo taku. Vajadzēja doties pa taku gar lielā ceļa malu no kurienes punktu paņemtu bez problēmām, bet es nez kādā veidā nogriezos pa taku kas iet uz leju, prom no ceļa. Tad kad to piefiksēju, bija jau par vēlu, jo mežs šajā vietā tāds draņķis ka pa taisno var pat nedomāt doties. Nācās locīt pa mazajām takām un punktu ņemt no lejas. Ja būtu zinājis ka nonākšu te, tad jau labāk etapa sākumā būtu skrējis apkārt kalnam to loku pa taku. Arī piesaistes nekādas te no lejas nebija, tāpēc punktā atzīmējos pēc neliela zigzaga. No stāvlaukuma aizskrienot pa nepareizo taku, biju pazaudējis 2 minūtes. Neuzmanības kļūda distances beigās. Pēdējie divi etapi uz 15. un 16. kp tādi tikai ķeksīša pēc, bez navigācijas izpausmēm :) 
Kopumā bija jauks skrējiens, mazliet iegrieza tas etaps uz 14. kp, kurš splitos ļoti izlec pret pārējiem laikiem, bet pārējo distanci veicu pietiekami tīri. Kļūdās gan kopumā varu salasīt visas 4 minūtes, bet tā feina distancīte, vienīgi žēl ka kalnos nespēju uzskriet :) Rezultāts mazliet lielāks nekā biju prognozējis - 38:42, biju domājis ka ar pusstundu pietiks lai veiktu šo distanci, bet tad es būtu bijis ļoti nepieklājīgs pret pārējiem konkurentiem šajā Green distancē, kurā pārsvarā skrien pensijas vecuma orientieristi un pa kādam iesācējam. Ar ievērojamu pārsvaru ieņēmu 1. vietu no 57 dalībniekiem, piedodiet, bet garāku distanci es šobrīd neesmu gatavs skriet. Kaut arī potīte ir visai ļengana, orientēšanās gadu noslēdzu uz pozitīvas nots. Laimīgu Jauno 2014. gada sezonu!


trešdiena, 2013. gada 4. decembris

Willesley Woods (Burton On Trent)

Category: LEI Winter League 2013/2014 (night)
Map/area: Willesley Woods (Burton On Trent)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Long
Konkurentu loks šajā apkārtnē nu jau ir apzināts, un uz kārtējo nakts posmu devos tikai ar vienu mērķi - uzvarēt! Līdz šim vienmēr esmu bijis pārliecināts par savām darbībām tumsā, un arī šovakar biju gatavs pārspēt savus nopietnākos sāncenšus Roger un Howard. Iesildījos, kājas kustējās labi un pašsajūta arī laba. Viss labais diemžēl beidzās startā, paņemot karti rokā. Pirmajā mirklī apjuku, ieraugot kartē kontrolpunktu aplīšus divreiz lielākus nekā pierasts tos redzēt. Uzreiz skatījos vai esmu paņēmis pareizo karti, varbūt būšu ticis pie kādas bērnu distances :) nē ir ''Long'', tad jau ir mana. Sāku skriet pa dzelteno taku uz krustojumu un tad pa kreisi no taciņu sazarojuma, vajadzētu visai viegli paņemt 1. kp. Piefiksēju gan sētu siluetus, gan katru taciņu... bet vietā kur vajadzētu būt punkta klajumam bija vieni krūmi. Paskrēju atpakaļ, nu ir gan takas, gan arī virziens pēc kompasa sakrīt, bet kaut kas te neiet kopā. Pēc attāluma izjūtas vēlreiz ''izķemmēju'' vietu kur vajadzētu būt punktam. NAV! Sākās maza panika... kas, kur un kā. Devos atpakaļ uz dzelteno taku krustojumu, tur stāv vēl viens apjucis orientierists, kurš prasa vai zina kur atrodamies. Zinu, bet kaut kas te nav pareizi. Viss sakrīt līdz vietai kur būtu jābūt punktam, bet tur savukārt nekas nesakrīt. No starta puses skrien vēl viens orientierists, bet viņš dodas taisni pa dzelteno taku, galīgi ne man vajadzīgajā virzienā, bet tā kā es šobrīd esmu pilnīgā neziņā, kā atrast savu 1. kp, izlemju sekot viņam, un varbūt uztaustīt kādu citu piesaisti. Viņam punkts ir taku krustojumā pie sētām, nu skaidrs kur esmu, netālu no 13. kp, tāpēc pa meža taku jādodas atpakaļ un prātīgi jāmēģina ar trešo reizi aizskriet līdz tam klajumam. Nonāku vietā, kur jau divreiz esmu bijis, un atkal ne mazākās saprašanas kur es precīzi esmu kartē. Tā kā garmin pulksteni šovakr aizmirsu mājās (galvenā doma bija neaizmirst lampu), tad laiku nezināju, bet šķiet ka kādas 7-8 minūtes jau šeit biju maldījies un par uzvaru varu aizmirst. Par kādu uzvaru vispār varu domāt, ja pat nevaru šo 1. kp atrast, tāpēc prātā iezagās jau doma, doties atpakaļ uz startu, kāpt mašīnā un braukt prom, aizmirstot šo murgu. Un tagad zinot, ar ko man šī distance beidzās, tā pat būtu bijis labāk, bet man savs iekšējais pašlepnums neļauj izstāties vai nepabeigt distanci. Nolēmu ķerties pie pēdējā salmiņa, kādu izmanto divpadsmit gadīgi puikas :) Devos atpakaļ uz lielo taku krustojumu un gaidīju nākamo startējušo dalībnieku. Tas bija kāds veterāns HOC kluba formā. Vecīt, tev man šis nolādētais 1. kp ir jāatrod, tāpēc ļāvos viņa domu gājienam un skrējiena virzienam. Vīrs skrien tieši tur pat kur es jau trīs reizes esmu pabijis, apjūk tāpat kā es, ''pārķemmē'' apkārtni tāpat kā es, bet skrienot atpakaļ, nevis griežas atpakaļ vēlreiz uz lielajām takām, bet aizskrien pa labi. Hmm, te ir vēl kāds taku sazarojums, paskrienam paralēli pa mežu vēl mazliet uz priekšu, man sāk parādīties nojausma kur esam. Tā taciņa uz kuras tikko bijām izskatās ir īstā, kura ved uz punkta klajumu. Bingo! Pēc 12:04 minūtēm es varu godam atzīmēties 1. kp! Nav laika analizēt kāpēc nevarēju uzreiz te nonākt ar pirmo piegājienu, vismaz kaut cik jāmēģina iedzīt zaudēto turpmākajā distancē. Paldies veterānam par sadarbību, bet tālāk es pats! Tāpēc uz 2. kp galvenais mērķis ir aizbēgt no viņa, kas arī garajā etapā pār pļavu visai brīvi izdodas. Tā kā etaps ir salīdzinoši garš, ir laiks prātā ātri pārdomāt to kas notika uz 1. kp. Un secinājums ir ļoti vienkāršs, tā karte vienkārši ir izprintēta A4 formātā, bet bez noteikta mēroga, jo ne attālumi iet kopā, ne tie milzīgie kontrolpunktu aplīši neliecina ka karte ir precīza. Jo vadoties pēc tā mēroga, kas kartes malā rakstīts (1:5000), attālums līdz 1. kp bija krietni lielāks dabā, nekā lasot karti tam vajadzētu būt. Pieredze ir pietiekami liela, lai pēc izjūtām vien to varu noteikt. Ja ieskatās splitos, tad redzams ka tikai 4 dalībnieki no 15 ir aizskrējuši tīri uz šo punktu (droši vien vietējie zinātāji), ar splitlaikiem zem 3 min. (pašam man šis etaps normālos apstākļos būtu prasījis ~2 min.). Bet nu es ar savām 12 minūtēm šajā etapā izceļos pamatīgi :) stabili sliktākais, jo nākamais sliktākais laiks ir uz pusi mazāks! Turpmākajā distancē manas aizdomas par kartes nekorektumu tikai apstiprinājās. 1. kp vajadzēja ņemt tieši tāpat kā gandrīz katru nākamo, tikai virzienā, nedomājot par attālumu. Pie 2. 3. un 4. kp to vēl tā nejutu, bet 5. 6. un 7. kp bija jāņem vienkārši uz izbrīnu, nevis orientējoties. Vispirms pie 5. kp pārliecinājos ka punkts ir nevis uzreiz pie taciņas, bet gan krietni tālāk. Arī uz 6. kp sanāca pietiekoši dziļi skriet mežā, bet kronis visam bija 7. kp, kurš kartē attēlots vien kādus 50 metrus no dzeltenās takas (pēc mēroga), bet dabā sanāca vismaz kādus 200 metrus doties mežā iekša pēc punkta. Ja kartes vidusdaļas punktos to nevarēja just, tad punktos kuri atradās pie kartes malām, ļoti labi varēja izjust, cik haltūrētu mākslas darbu turu rokā. Kāds gudrinieks ir karti vienkārši saspiedis ''paint'' programmā uz A4 formāta un malas mazliet pastiepis, tā lai smukāk izskatās, galīgi nesajēdzot ko nozīmē mērogs orientēšanās kartei. Škrobe protams bija liela par to 1. kp, bet tā kā šovakar tīri labi ripoja, tad neļāvos naidīgām domām par kartes mēroga izkropļotāju (jo uzzīmēts jau viss bija pareizi), bet vienkārši baudīju nakts orientēšanos un turpināju dzīties pakaļ orientieristiem, kuri mani bija apskrējuši pie 1. kp. Pie 5. un 6. kp apdzinu divus dalībniekus, bet sākot no 7. kp sāku pakaļdzīšanos James Montgomery, kuru taktiski apskrēju uz 8. kp, pat nesaprotu kā viņš nonāca aiz manis. Čalis paskriet varēja normālā tempā un tas bija kā papildus dzinulis cīnīties līdz galam un nepalaist viņu vairs sev priekšā. Visos nākamajos punktos situācija bija vienāda, es devos prom no punkta, bet viņš tikai vēl tuvojās, aptuveni 30-50 sek. handikaps starp mums saglabājās visu laiku. Pāris kļūdām uz iepriekšējiem punktiem nepievērsīšu uzmanību, jo dēļ kartes daudzviet attālumu bija jāņem uz izjūtām nevis loģikas, un daudzviet jāpabrīnās kāpēc tik tālu jāskrien, vai arī kā tas var būt ka esmu jau te tik ātri nonācis :) Liktenīgo kļūdu mūsu divcīņā ar James pieļāvu uz 13. kp, kārtējo reizi attālumi nesapasēja un punktu sāku meklēt mazliet ātrāk pie lielā grāvja. Kad sapratu kur esmu, konkurents jau bija klāt, un punktā sanāca atzīmēties aiz viņa, jo... sasodīts... lecot pāri mazajam grāvītim, izmežģīju potīti. Un šoreiz nevis tā vienkārši pastiepu, bet tā ka varēju bļaut aiz sāpēm. Pirmajā brīdī šķita, viss... daskrēju. Sacensību azartā pirmās sāpes pārvarēju un zobus sakodis centos sekot sāncensim līdzi uz 14. kp. Nu vairs nebija doma par kaut kādām taktiskām cīņām, vai uz fizisku apskriešanu, bet gan klibojot izturēt viņam līdzi. Laime nāca nelaimē, čalis 14. kp noraka, pavelkot protams arī mani līdzi kļūdā, bet es vismaz varēju atpūtināt sāpošo potīti. Ne viens ne otrs nesapratām, uz kuru pusi punktam vajadzētu būt, jo kontūras mežā bija ļoti neizteiktas. Es sapratu ka puisis dodas pa tālu, tāpēc izmetot nelielu loku griezos atpakaļ un pēc kontūrām sazīmēju punkta vietu un arī pašu punktu pamanīju, izskatās ka pirms brīža punktam bijām pagājuši garām vien pārdesmit metrus. Atkal biju ieguvis handikapu, jo brīdī kad devos ārā uz dzeltenās takas uz 15. kp, James pat nebija tuvu vēl punktam. Pēdējie divi punkti ļoti vienkārši, centos cik nu vien varēju uz vienas kājas saglabāt šo pārsvaru līdz pat finišam. Šovakar nekas nebija gājis tā kā to būtu gribējis. Vispirms aizmirsu garmin mājās, kas ir ļoti neierasta parādība, tad šī nekvalitatīvā karte, kam sekoja drausmīgā maldīšanās uz 1. kp, un plus vēl visām likstām esmu ticis pie spēcīgi izmežģītas potītes, un kā šobrīd izskatās, tad šogad skriešanai varu pielikt punktu. Sāp nenormāli. Finišēju ar rezultātu 59:20 ieņemot 7. vietu no 15 dalībniekiem. Paanalizējot splitus, uzvarējis šovakar nebūtu, jo kluba biedrs Campbell Walsh bija krietni ātrāks, bet ar vairākiem uzrādītājiem top3 splitlaikiem varēju mierīgi ieņemt 2. vietu. Šodien bija vienkārši slikta diena, kura ātrāk jāaizmirst. Kartēs ir skriets dažādās, gan ļoti precīzās, gan ne tik precīzās, bet tik pavirši nekvalitatīvā kartē pat pie Alda nebiju skrējis :) Paskatot savu karšu arhīvu, atradu tieši šo pašu karti, kurā jau biju skrējis, tikai 1: 10000 mērogā, un tā arī izskatās, ka karte ir vienkārši saspiesta no desmitnieces un šķietamu piecinieci. Vislielākā sāpe ir par potīti, jo plāni decembrim vēl bija daudz. Šonedēļ biju paredzējis startēt sava jaunā kluba nakts-o sacensībās, nākamnedēļ bija paredzēta dalība nu jau bijušā kluba čempionātā, kā arī divi Midland līgu posmi bija ieplānoti ar manu dalību. Nu neko, jāatpūšas, cerams ka pēc pāris nedēļām būšu uz kājām, un vismaz svētku laikā varēšu savu 2013. gada orientēšanās sezonu nobeigt uz patīkamākas nots.
p.s. Kamēr pats nevaru skriet, varu paanalizēt un padomāt kā pats būtu veicis 2013. gada pasaules labākos etapus dažādās kartēs, jo World of O mājas lapā līdz pat Ziemassvētkiem atkal ir lieliska iespēja pārbaudīt un salīdzināt ar citiem savu domu gājienu dažādos etapu variantos - Route to Christmas.

svētdiena, 2013. gada 24. novembris

Spring Cottage (Burton On Trent)

Category: East Midland Championships
Map/area: Spring Cottage (Burton On Trent)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Blue (M21S)
Rudens nozīmīgākās sacensības klāt! East Midland Championships jeb kā es saku - Vidzemes Čempionāts. Tā īpaši jau negatavojos viņām, bet kaut kā sevi mēģināju noskaņot, ka te nu būs jāpieiet tā nopietnāk šim pasākumam, lai nav tāds kā iknedēļas uzskrējiens kādās no mazajām sacensībām. Ja mentāli nebija nekādu problēmu, tad ar fizisko formu gan tā pašvakāk. Sāpes no traumētajām vietām kājās kaut kā šoruden galīgi negrib atkāpties, tāpēc tādu īstu tempa skrējienu pat neatceros kad būtu veicis. Vienkārši skrienu savā komforta zonā, kaut gan pats jūtu ka tas ir šausmīgi lēnu. Varbūt vecs palieku :) Kājās šorīt diemžēl svaiguma nav, jo mazliet jau biju izskrējies gan trešdienas nakts sprintos, gan arī vakar urban distancē mazliet jau tomēr kājas piedzinu, lai vai kā taupītos. Sacensību centrs iekārtots Conkers atpūtas centrā, kur ik pa laikam sestdienas rītos piedalos 5 km parkrun skrējienos. Arī distances apvidus jau zināms, jo pagājušogad šeit risinājās Midland Night Championships, kurš atmiņā palicis kā viens no labākajiem nakts reisiem (es pat teiktu labākais manā izpildījumā) un arī nākamajā dienā vēlreiz iepazinu šo apvidu vidējā distancē. Apvidus ir tīri interesants un labs, tikai ar vienu lielu bet... ja pirms tam nav lijis lietus, jo tad visas takas pārvēršas slidenās dubļu silēs un pļavas un jaunaudžu meža pamatne pārtop vienā lielā purvā. Diemžēl nu jau vairākas dienas no vietas ir lijis, tā ka nekāds jauks skrējiens nesanāks, būs smagi jācīnās. Pirms starta mēģināju tā sparīgāk iesildīties, jo laiks drēgns un jāmēģina vairāk ielocīt kājas, lai jau no paša sākuma var kārtīgi kurināt cauri muklājiem. Viegluma nav, bet paskriet varēšu, tikai cik tālu :) Startēju M21S grupā, kurā gan esam tikai 2 dalībnieki!!! bet nu tā jau pierasta lieta, ka divdesmitvieninieku te nav, jo elitē (M21L) arī startēja tikai 7 dalībnieki, bet dāmām... tikai VIENA dalībniece :) Nav ne jausmas cik tas otrs konkurents man stiprs, es vairāk centīšos rezultātos skrieties ar veterāniem ar kuriem sakrīt Blue distance. Uzsāku visai sparīgi un jau pie 1. kp biju redzamības attālumā no priekšā startējušā veterāna, uz 2. kp arī viņu panācu. Paskriet pa pielijušo pļavu varu diezgan labi, redzēs kāda situācija ir mežā. Uz 3. kp veterānu atstāju aiz sevis un uz punktu mežā izvēlos doties no kreisās puses, iespējams ka mazliet lielāks līkums, bet punktu var redzēt jau pa gabalu. 4. kp dzeltenā ceļa variants, bet uz 5. kp ir divas iespējas, vai nu turpināt skriet apkārt pa pļavveidīgo dzelteno taku, vai doties pa taisno caur mežu. Meža pamatne ir ļoti ciņaina, kā kurmja rakumi, jāskatās katru soli kur liec, un protams šur tur arī rozes pa vidam. Nolemju neriskēt lēkāt un mežģīties pa tiem ciņiem, došos apkārt un ar drošu piesaisti punktā iekšā. Līkums sanāk baigais, bet punktā nonāku pārliecinoši. Uz 6. kp tieši tāda pat situācija - pa taisno vai apkārt. Šķita ka iepriekšējo etapu esmu veicis pārāk ilgi, tāpēc šo etapu uz 6. kp izlēmu ņemt pa taisno. Kļūda! Paskriet vispār nevarēju pa to... ne ta purvs, ne ta mežs. Šajos abos etapos līderiem pazaudēju kopā gandrīz 4 minūtes. Uz ko? Uz neko. Uz kļūdainiem lēmumiem. Vajadzēja otrādāk, uz 5. kp pa taisno un uz 6. kp apkārt. Pie 6. kp pirmā kārtīgā izmīcīšanās pa dubļiem, kas gan spēkus vēl neatņēma, jo nākamie etapi man padevās tādi jaudīgi. Arī splitos, etapi no 7. līdz 10. kp ir vieni no labākajiem.
Kaut arī visos šajos etapos liela daļa bija jāskrien pa taciņām, tomēr pirms punktiem bija ļoti precīzi jānoorientējas. 9. un 10. kp tādā normālā biezoknī. Skrienot uz 11. kp sāka parādīties pirmās noguruma pazīmes, un ja uz 12. kp vēl šķita ka šie etapi man būs atelpas brīži, tad garajā apkārtvariantā uz 13. kp sapratu, ka fiziski sāku plīst nost. Uz 13. kp nebija citu variantu kā tikai skriet apkārt pa taku, bet tā taka bija tāda dubļu vanna, ka spēka rezerves aizgāja vienā rāvienā. Kad sāk trūkt spēka, sāk pazust arī loģiskā domāšana, tāpēc uz 14. kp neko loģisku nespēju pieņemt, skrēju tik atpakaļ pa tiem pašiem dubļiem. Īstenībā neko loģiskāku jau tik stulbā (sveiciens plānotājam) etapā nevarēja izdomāt. Neticu ka kāds skrēja cauri zaļajam, varbūt varēja skriet arī pa labo pusi. Īsti nesaprotu priekš kam vispār bija jāskrien uz to 13. kp, kāda jēga šādiem turp atpakaļ etapiem, distances garumu taču var pastiept arī interesantākā veidā. Tas nu tā, pats galvenais tagad bija... kā pieveikt atlikušo distances daļu, jo etapā uz 15. kp es pilnībā izbeidzos. Jaudas nekādas. Kas pie vainas? Nu ne jau vakardienas skrējiens. Atbilde jāmeklē laikam tajā, ka visu nedēļu nodzīvoju ar apaukstēšanās pazīmēm, gan klepu, gan iesnām. Skrienot degunu šņaucu ik pēc pārsimts metriem, un laikam tur tad arī visas spēka rezerves būs aizgājušas :) Fiziski vari justies labi, bet tādam pusslimam tās darbaspējas ir ļoti ierobežotas. Apņēmība ir, jaudas nav. Labi ka ceļā uz 16. kp iekļuvu vairāku orientieristu vagonā, kas tad mani izvilka arī nākamos etapus līdz pat 20. kp. Skrēja viņi, orientējos es. Punkti pietiekami viltīgās vietās, lai vienatnē mierīgi aizietu kļūdā, kaut uz 10 sekundēm, bet tomēr. 16. un 19. kp sanāca tā uzmanīgāk paņemt, bet var teikt bez kļūdām. Etaps uz 6. kp mani bija tā sabaidījis, ka tagad krustojoties etapam uz 21. kp pa to pašu vietu, atkal izlēmu doties apkārt pa dzeltenajām takām. Kļūda vai nekļūda, grūti pateikt, bet tā kā normāli paskriet vairs nevarēju, tad iespējams ka ātrāk varbūt būtu aizklunkurējis arī pa taisno. Pie 20. kp aiz manis atzīmējās kāds orientierists dzeltenajā zebras formā (SYO klubam tādas esot), un pie 21. kp viņš jau bija priekšā man. Nepadevos un centos atlikušos etapus vismaz viņam noturēt līdzi. Uz 22. un 23. kp kaut cik vēl tas izdevās, bet arvien vairāk jūtot tuvojošos finišu, ļāvos pāriet pilnīgā pensionāra solī, un pēdējo 24. kp un finiša posmu atstrādāju pavisam lēnu. Šodien būs kauns rezultātos skatīties. Kopumā var teikt distanci veicu labi, varētu pat teikt bez kļūdām, vienīgi pāris etapos varēju izvēlēties labākus variantus, kur rupji rēķinot, kādas 3 minūtes pazaudēju (uz 5. 6. 15. un 21. kp), bet fiziski gan bija pilnīgā pakaļā. Kas tas ir ka nevaru ieiet normālā formā uz šādiem nozīmīgākiem mačiem! Laikam būs jāizbeidz izlikt sevi pa visādām mazajām sacīkstēm, ja gribas normāli uzkapāt šādos mačos. Fiziski neturu, bet orientēties tā patīk, ka diez vai šo apņēmību izdosies realizēt, un tāpat katru nedēļu braukšu uz kādu pasākumu, lai vai kādā formā būtu :) Šodien uzrādīju rezultātu 1:15:14 un ieņēmu... (jopcvai ku zemu) 24. vietu starp 58 dalībniekiem. Savam tiešajam konkurentam no M21S grupas zaudēju 14 minūtes, bet pavisam nepieņemami ir tas ka zaudēju vairākiem veterāniem, kurus jau nu būtu bijis jāapskrien. Cerams par šo neveiksmi atcerēšos pirms nākamajām nozīmīgākām sacensībām, kad skriešanas formu padzīšu uz augšu kādu laiciņu iepriekš nevis tajā pašā nedēļā un pat iepriekšējā dienā, un sacensību rītā nebūs sev jāpārmet ka kājās nav svaiguma.
Pagaidām gan tuvākā nākotnē nekā tāda nozīmīga nav. Protams ka no visas sirds skriešu nakts mačos, bet pārējie būs tikai tā - ''just for fun''. Februārī gan vajadzēs atrādīties no labākās puses, jo izskatās ka nu jau ceturto gadu pēc kārtas došos uz siltajām zemēm.

sestdiena, 2013. gada 23. novembris

Ashby de la Zouch (Burton On Trent)

Category: East Midland Orienteering Urban League
Map/area: Ashby de la Zouch (Burton On Trent)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Course 6
Kaut arī bija iespēja iegūt vērtīgus punktus Urban līgas kopvērtējumam, startējot Men's Open distancē, jau iepriekš biju nolēmis ka šajās sacensībās piedalīšos treniņa pēc un skriešu kādu īso distanci, jo rītdien jābūt formā uz Anglijas Vidzemes Čempionātu (East Midland Championships). Izvēlējos skriet M16 jauniešu distanci - 3.5 km un 16 kp, būs ideāli, aptuveni 5 km skrējiens sanāks, baigi nepiedzenot kājas. Šī nedēļas nogale, kā jau visiem latviešiem, diezgan sērīgās noskaņās, dēļ Maximas traģēdijas. Arī man visai drūms noskaņojums, jo viens no draugiem zaudēja mammu šajā traģēdijā. Līdzjūtība... Es par piemiņu veltīju šo skrējienu, apliekot ap kaklu Latvijas lakatiņu.
Par pašu distanci grūti ko komentēt, jo vienkāršāku plānojumu būtu grūti izdomāt. No 16 kontrolpunktiem diviem punktiem vienkārši izskrēju cauri (1. un 12. kp), četri punkti bija pie luksoforiem, lai šķērsotu maģistrālās ielas (4. 5. 13. un 14.). Un pārējo distanci es varētu nosaukt ''ieskrien un izskrien'', jo 3. 7. 8. 9. 10. 11. 15. un 16. kp bija tieši tāda tipa punkti - ieskrien atzīmējies un pa to pašu ceļu skrien atpakaļ ārā no punkta vietas. Vienīgi 2. un 6. kp bija tādi klasiskāki punkti, uz kuriem abiem tad arī sakļūdījos :) 2. kp bija labi paslēpts sētu un koku ielenkumā (15 sek. zaudētas) un 6. kp gribēju mazliet ātrāk atrast (vēl 15 sek. klāt). Pieļāvu arī vienu varianta kļūdu uz 3. kp nelasot karti, izmetot ~20 sek. loku. Skrēju nesteidzīgi un atbrīvoti, finišējot ar rezultātu 27:50, nelielajā konkurencē ieņemot 2. vietu no 4 dalībniekiem šajā distancē.
Ir pieejams arī video no šā skrējiena!

trešdiena, 2013. gada 20. novembris

Ashby Ivanhoe College (Burton On Trent)



Category: LEI Winter League 2013/2014 (night)
Map/area: Ashby Ivanhoe College (Burton On Trent)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Long
Nakts-o sacensības vienmēr tiek gaidītas ar nepacietību, arī šīs, kaut tikai sprinta distancīte, tomēr ar savu burvību aizrāva ļoti. Šādu formātu, kad jāskrien divas sprinta distances pēc kārtas, jau izskrēju pagājušo ziemu un tīri labi patika. Pasākuma tusiņš koledžas sporta zālē, starta koridors un starts vienā zāles galā un finišs pa otrām zāles durvīm iekšā. Tā kā starts praktiski no iekštelpām, tad nesanāca ne uzskriet pāris uzrāvienus, ne Garmin pulkstenī uzķert GPS signālu, vienīgi izvingrojos un pastaipījos, lai galīgi auksts nedotos distancē un visai drēgnajā laikā. Startā karte raiba un uzreiz nevaru ieraudzīt starta trīsstūri, vispirms piefiksēju 3. kp kartē un tikai tad atpakaļgaitā sazīmēju starta vietu. Distances sākums ļauj kārtīgi ieskrieties, 1. kp pie izgaismota futbola laukuma, bet nākamie etapi tikai jāvelk cik ir iekšā, pāri regbija laukumiem. Lampas stars spēcīgs un 2. kp redzu jau no liela attāluma. Uz 3. kp neliels misēklis, nekādi nevarēju ieraudzīt starp krūmiem stūra taciņu, ~25 sek. pazaudēju līdz izlēmu ka jāskrien mazliet atpakaļ uz otru taciņu, lai tiktu cauri laukumu sadalošajiem krūmājiem cauri. Uz 4. kp tikai jāvelk, bet sākot no 5. kp varēja skriet gandrīz bez lampas, jo gan laternas gar ietvju malām, gan prožektori no diviem futbola laukumiem, gan gaismas no skolas ēkas ļoti labi izgaismoja apkārtni, tikai kartes lasīšanai noderēja lampa uz galvas. Tehnisko daļu uz 6. 7. un 8. kp izskrēju bez aizķeršanās, bet uz 9. kp pazaudēju ~45 sek., jo ieskrēju strupceļā. Līdz punktam 1 metrs, bet man priekšā aizslēgti vārtiņi, it kā neuzmanības kļūda, it kā vaina varbūt tajā ka leģendas nebija uz rokas, bet visticamāk distances plānotājs speciāli šādu etapu bija ieplānojis, jo ātrumā skrienot nevarēja pamanīt ka tur būs ''tupiks''. Nepatīk šādi etapi, kad jāskrien tik traki apkārt, bet nu kā ir tā ir, un šovakar paskriet varu tīri raiti. Uz 10. kp interesanta situācija, skrienot un skatoties kartes leģendās punkta numuru, sapratu ka man lampa ir izslēgusies :) Nez cik ilgi gar apgaismoto futbola laukumu biju skrējis bez sava gaismekļa? Vadi bija atvienojušies no baterijas, un iespējams tāpēc etapu uz 11. kp uzsāku nepareizā virzienā, kamēr zem krekla savienoju vadus atpakaļ. 12. kp jau biju skrējis garām, tāpēc nekādu problēmu, arī 13. kp atrašanās vieta uzreiz skaidra, netālu no savas noparkotās mašīnas. Uz 14. kp fiksi iekšā un ārā aiz velosipēdu nojumes, un distances beigas mazliet tehniskākas starp ēku kompleksu, bet easy. Uz 17. kp varbūt varēju izskriet ātrāk cauri apstādījumiem, bet biju zolīds un apskrēju apkārt. Finišēju ar rezultātu 17:07 ieņemot 3. vietu no 20 dalībniekiem pirmajā distancē. Tikai pēc finiša sporta zālē apskatījos kartes mērogu, kurš izrādījās bija tikai 1:2000 (tik mazā šķiet pirmo reizi skrēju sacensībās), tāpēc šķita ka distancē viss tik aizdomīgi ātri nāca. Kļūda uz 3. kp tieši šā iemesla dēļ tika pieļauta, neticēju ka jau esmu tur kur esmu :)
Mazliet sporta zālē pastaipīju kājas, viens augšstilbs joprojām skrienot baigi savilktais, un biju gatavs doties otrajā sprinta distancē. Distance bija baigi vienkārša un es pat teiktu garlaicīga. Uz 1. kp mazliet orientēšanās, bet sākot ar 2. kp sākās skriešana ar straujām virziena maiņām. Uz izgaismotā futbola laukuma tūliņ sāksies vietējā mēroga futbola spēle, bet es nedaudz pirms tiesneša svilpes paspēju vēl pārskriet pāri laukumam uz 2. kp, jo atpakaļceļā uz 4. kp spēle jau ritēja pilnā sparā. Tā kā šos etapus atļāvos skriet uz atmiņu bez skatīšanās kartē, tad uz 5. kp sanāca mazs apjukums, jo biju pazaudējis atrašanās vietu kartē. Nācās pat ar kompasu sevi pagriezt pareizajā virzienā. Uz 7. kp izvēles iespēja pa kuru pusi apskriet baseina ēku, ņēmu kreiso variantu, kurš izskatījās īsāks. Uz 8. kp nu jau nezin kuro reizi cauri vārtiņiem, pie kuriem atradās 1. distances 12. kp un 2. distances 4. kp. Visi šie nākamie trīs punkti 8. 9. un 10. kp tika paņemti ar vienu skatienu kartē, jo visiem punktiem jau biju skrējis garām pirmajā daļā. Uz 11. kp uzdevums bija panākt divus noķertos veterānus, bet uz 12. kp nevarēju uzreiz uzsākt skriet. Vai tiešām jāskrien apkārt visai ēkai? Bet nu cita varianta nebija kā tikai jozt apkārt. Uz pēdējo 13. kp un finišu bez lielas orientēšanās, tikai jāskrien cik vēl ir spēka, kaut gan šajā otrajā daļā biju jūtami lēnāks. Uz finišu bija iespēja lēkt pāri sētai pa taisno, kā to darīja jaunie skauti, bet nu biju godīgs līdz galam un skrēju apkārt. Finišēju ar rezultātu 15:55 šoreiz uzrādot 5. rezultātu no 17 dalībniekiem. Finišēju reizē ar veselu baru jauniešiem no skautu pulciņa. Kaut arī šī otrā daļa bija ļoti vienkārša, tomēr sajūtas fantastiskas pēc šādiem nakts sprintiņiem. Dienā te galīgi nebūtu ko darīt, bet pa tumsu bija feini, jo kļūdas tāpat pieļāvu. Ar labākajiem vietējajiem veterāniem gan šoreiz nejaudāju pacīnīties, uz kāju diezgan daudz iezaudēju, un gan jau arī uz orientēšanos, jo cik sapratu no diskusijām, tad šajā skolā un tās apkārtnē LEI klubam regulāri notiek treniņi, tā ka karte gan jau viņiem zināma no galvas. Abu distanču kopsummā ieņēmu 4. vietu no 17 dalībniekiem. Mērķis protams ka bija uzvarēt, bet papētot splitus 1. distancē, var redzēt ka katrā etapā kas sniedzas pāri 1 minūtei, zaudēju uz ātrumu aptuveni 10 sek. un protams arī kļūdās 1:20 jāpiepluso, bet 2. distances splitos jūtams ka katrā etapā konstanti esmu zaudējis tikai un vienīgi uz ātrumu, kā arī uz 5. kp tā pavairāk. Mērķi neizpildīju, bet ne vienmēr rezultāts ir svarīgākais, jo šoreiz patiešām izbaudīju abus skrējienus kopumā. Paskriet vēl varu! Tagad mājupceļā jāieskrien supermārketā pēc karstvīna un jāturpina baudīt vakaru. Pēc pirmajiem ziemas līgas posmiem ir izkristalizējies galvenais pretendents uz uzvaru kopvērtējumā, tas ir M35 pārstāvis Roger Phillips, kuru acīmredzami šobrīd nevaru fiziski pārspēt. Jācer uz sarežģītākiem nākamajiem nakts posmiem mežā, kur tehniski iespējams esmu pārāks.

sestdiena, 2013. gada 16. novembris

Bramcote Hills & The Hemlockstone (Nottingham)

Category: NOC Winter League 2013/2014
Map/area: Bramcote Hills & The Hemlockstone (Nottingham)
Organiser: NOC
Country: England
Discipline: Short
Šonedēļ biju ieplānojis atpūtas nedēļu, jo nākamnedēļ jāpiedalās 3 sacensībās, tāpēc šodien nolēmu pasportot kopā ar savējiem, kur aktīva skriešana bija visai imitēta :) Devāmies uz Nottingham, piedalīties NOC ziemas līgas pirmajā posmā. Vismaz vienu no retajām reizēm pagodināju savu NOC klubu ar savu klātbūtni viņu rīkotajās sacensībās, un nu jau var teikt bijušo klubu, jo dēļ attāluma tikpat kā neiesaistos viņu aktivitātēs vispār. Nākamgad zem cita karoga! Šajā kartē jau biju skrējis pavasarī un priekš iesācējiem apvidus bija paskarbs, tāpēc pirms starta mazliet bija jāpiedomā, kādu distanci mēs varētu veikt. No četrām piedāvātajām izvēlējos - Short Tehnical. Distances garums normāls un jācer ka baigie kāpumi negadīsies ceļā. Tomēr kļūdījos un vajadzēja ņemt Introductory distanci, jo kāpumi un nogāzes sanāca labu labās. Skrējām un gājām, smējāmies un dusmojāmies, kāpām un šļūcām (daži pat uz dibena), un visā visumā bija jautri. Nākamreiz apsolīju vieglāku distanci, bet šo distanci pieveicām 44 minūtēs, ieņemot 10. 11. un 12. vietu starp 15 censoņiem.
Man pašam nākamā nedēļa saspringta - trešdien LEI ziemas līgas posms (divi nakts sprinti), sestdien Urban sacīkstes Ashby pilsētā un svētdien East Midlands Championships pasākums Conkeros, kur šad tad jau ir skriets parkrun 5 km skrējienos.



svētdiena, 2013. gada 10. novembris

Oldacre Valley (Stafford)

Category: West Midland League Event
Map/area: Oldacre Valley (Stafford)
Organiser: WCH
Country: England
Discipline: Blue
Gan vakar (nakts-o), gan šodien notika mana NOC kluba rīkotās sacensības, bet es tajās dalību neņēmu, jo attālums ko braukt ir pietiekami tāls, un ja redzu ka tiek organizētas sacensības Cannock Chase mežos, tad bez domāšanas jābrauc skriet uz šejieni. Jau vairākkārt esmu skrējis šajā apvidū, un tiešām ir prieks atgriezties šādā mežā, kur var pietiekami izbaudīt orientēšanos. Šoreiz gan distance nevijās pa mežu, bet gan pa atklātu kalnieni, kas nemazināja aizraujošu cīņu distancē. Īsta vidējā distance - 5.6 km un 24 kp, bet redzot kādi kalni sagaidāmi un cik neskrienami ir šie klajumi, tad uzvarētāja rezultāts varētu būt krietni virs 40 minūtēm. Braucot šurpu uz sacensību centru, pirmo reizi Anglijā brīvā dabā redzēju briežus (Cannock Chase simbols arī ir briedis), cerams ka distancē nesanāks saskrieties ar kādu no ragainajiem :) Iesildoties sajūtas bija lieliskas, vakardienas uzņemtais rasols galīgi netraucēja, un arī kājas pēc Bekona kalna jutās tīri svaigas, tā ka atlika tik cerēt uz vēsu kartes lasīšanu. Varēju jau pieteikties arī Brown distancē (tikai 6.7 km gara), bet tā kā vēlāk pēcpusdienā bija ieplānots apmeklēt Tutbury pili, tad pieteicos vien ierastajā Blue distancē, kuru zem 50 minūtēm vajadzētu izskriet. Etapu uz 1. kp ir iespēja skriet pa takām, bet es tomēr izvēlos doties pa līniju, noskatoties kādā virzienā dodas pirms manis startējošais orientierists. Uz bedri trāpu labi, un praktiski bez apstāšanās punktā, uzreiz uzņemu virzienu uz 2. kp, jo mežs ir tik atklāts, ka jau tālumā varu pamanīt, kur punktā atzīmējas vīrs MDOC formā. Uz 3. kp tikai viens variants, vispirms pēc iespējas ātrāk izlēkāt pa ciņiem ārā uz takas, un tad pa nākamo taku kalnā augšā. Kalnu atstrādāju normāli, jo jūtu ka šodien ir jauda, kādu sen neesmu izjutis, tāpēc jādzen tik sevi uz priekšu. Punkts diezgan indīgi paslēpts starp viršaugiem, bet veiksme ir manā pusē. Arī 4. kp mazliet paslēpts, bet virziens ir precīzs, lai nebūtu nekādu problēmu. Etaps uz 5. kp lejup no kalna, lidoju no sirds, kas dod man ātrāko splitlaiku (tāpat kā uz 2. kp). Uz 6. kp īss etaps, nevajadzētu būt problēmām uztrāpīt uz to graviņu. Dabā gan viss tik vienkārši neizskatās. Saaugušas papardes un vēl visādi augi, nemanu ne grāvīti, ne punktu. Kļūda it kā nav liela, bet savas 30 sekundes tur atstāju, līdz veiksmīgi trāpīju uz punktu. Njā, apvidus te galīgi šajā punktu rajonā nav skrienams, tāpēc uz 7. kp jācenšas maksimāli ātri tikt ārā uz takas, un tad apkārt uz punktu. Izskrienot uz lielākās takas, priekšā pamanu orientieristu vietējā WCH kluba formā, kurš ļoti labi mani aizved uz punktu. Arī uz 8. kp sekoju viņam, bet mūsu domu gājiens nesakrīt, viņš turpina skriet pa takām, bet es, redzot ka šeit kalnu klajums ir pietiekami skrienams, dodos taisni pa līniju. Nonākot līdz lielajam ielokam, atkal priekšā pamanu vietējo, tātad abi varianti ir bijuši vienlīdzīgi. Uz 9. kp jādodas pa tās pašas kalna nogāzes horizontālēm, un tā kā pa priekšu skrienošais dodas tādā pašā virzienā, tad noprotams ka viņš ir mans konkurents no Blue distances. Nav gan zināms, vai es viņu noķēru, vai viņš mani, jo ceļā uz 7. kp viņš uzpeldēja no nekurienes. Dēļ lielajām kalnu formām, mazliet pazaudēju kontaktu ar viņu, bet punkta atrašanās vieta viegli nosakāma. Etapā uz 10. kp beidzot ir mērķis viņam tikt klāt, un tas arī veiksmīgi izdodas, saīsinot etapa beigu daļu uz punktu. Beidzot redzu sejā, ka tas ir man sen zināmais Kelvin Dawson, ar kuru pirms vairāk kā 5 gadiem bijām kluba biedri AIRE klubā. Pēc pāris gadiem gan viņš pazuda no AIRE orientieristu rindām, tātad pārcēlās no Leeds uz Staffordshiru, un nu atkal saskrienamies, nu jau gan pārstāvot katrs citu klubu. AIRE laikos gluži uz vienas kājas viņu nevarēju apskriet, bet par vērā ņemamu konkurentu neuzskatīju, jo lielāko tiesu vienmēr viņš tika pārspēts. Tagad sēžot viņam astē īsajos etapos uz 11. un 12. kp, jutu ka uz kāju vēl joprojām esmu ātrāks, bet viņš pārsteidza ar savu apbrīnojami precīzo orientēšanās tehniku, jo punktiem plūda cauri praktiski bez pauzēm. Tā kā viņa klubs regulāri organizē sacensības šajā apkārtnē, tad iespējams viņš jau iepriekš bija skrējis tieši šajā kartē, jo no aizmugures izskatījās ka viņš skrien pa sev zināmām vietām. Atliek tik nedaudz kādu saslavēt, kā viņš uzreiz noteikti uztaisīs kļūdu :) Tā arī notika uz 13. kp, tā kā kartei sekoju līdzi arī pats, tad bija acīmredzami, ka Kelvins iet garām punktam. Punktu paņēmu pirmais, ar vismaz 20 sekunžu rezervi, tāpēc uz 14. kp plāns bija aizbēgt no viņa, jo mazliet ātrāks tomēr biju par viņu. Uz negaidīto vadības maiņu, es atbildēju ar tik pat tizlu kļūdu kā viņš, aizrāvu pa neīsto taku prom no 13. kp, un kad sapratu ko daru, tad Kelvin jau atkal man bija priekšā, ceļā uz 14. kp. Atlika tikai sekot! Etaps mierīgs, no kalna lejā, un punkts vienkāršs upmalītē. Uzsākot skrējienu uz 15. kp, vēl joprojām sēžu viņam astē, mazliet jāatpūšas, jo mazlietiņ tomēr bija handikaps ko pievilkt klāt, pēc tās muļķības uzsākot etapu uz 14. kp. No sētas stūra nolēmu veikt izšķirošo atrāvienu no viņa, jo redzēju ka Kelvin dodas augšā kalnā pa stāvāko vietu, bet es izlēmu doties gar pašu sētu, kur bija daudz lēzenāks, un kā labs orientieris uz punktu bija izteikti redzamā izskalojuma grava. Izrāvienu biju realizējis perfekti, un punktā nonācu pirmais ar nelielu atrāvienu,  kuru jāmēģina tikai palielināt uz nākamajiem punktiem. Diemžēl abi nākamie 16. un 17. kp man izvērtās par visneveiksmīgākajiem etapiem šodienas distancē. Abi punkti bija kalnu pļavā, kur zāle bija tieši tik augsta, lai punktu nevarētu ieraudzīt nepieskrienot tam galīgi klāt.
Ja uz 16. kp vēl izdevās kaut cik taisns peldējums, tad uz 17. kp aizvilku tik šķībi, ka punktu atkal paņēmu aiz Dawsona kunga. It kā tās nebija kļūdas, bet pēc WinSplits datiem, tieši uz šiem punktiem pazaudēju salīdzinoši daudz laika, uz abiem punktiem kopā 50 sek. Uz 18. kp atkal viss bija jāsāk no jauna, tāpat kā uz 10. kp, jācenšas tikt tuvāk klāt savam kompanjonam, ar kuru nu jau kopā esam veikuši lielāko distances daļu. 18. un 19. kp tīri Kelvina varianti, es tikai salīdzināju leģendas. Etaps uz 20. kp nāca kā pārsteigums, nebiju nemaz pamanījis, ka tik garš etaps beigu daļā. Pilnībā uzticējos savam konkurentam, skrēju tieši ar tādu pašu ātrumu kā viņš, un tieši pa tām pašām takām kur viņš, un pat kalnā pārgāju uz soļiem tāpat kā viņš, kaut gan jutu, ka varētu arī uzskriet tajā kalnā. Vēlāk tieši šis garais etaps izrādīsies liktenīgs manai vietai rezultātu tabulā. Uz distances beigām mans enerģiskums mazliet bija noplacis, tāpēc izlēmu pēdējos etapus atsēdēt astē Kelvinam, jo viņa darbības pie punktiem izskatījās pārliecinošas, un nekas neliecināja ka viņš varētu ievilkt kļūdā mūs. Vienīgi ātrums varbūt varēja būt lielāks, jo ja uz 21. kp vēl uzrādījām dalītu ātrāko splitlaiku, tad uz beidzamajiem punktiem tika pazaudētas diezgan dārgas sekundes, tikai uz kāju vien. Pirmais ko finišā izdarīju, pateicu paldies Kelvinam, jo praktiski lielāko distances daļu skrēju aiz viņa. Tikai distances sākumu līdz 8. kp veicu ar savu domu gājienu, bet pēc tam vien dažos etapos sanāca uzņemties vadību. Finišēju ar rezultātu 48:59, kas pēc distances veikuma šķita labs, bet priekš uzvaras tomēr par lielu. Pirmais sportident nolasīja Kelvin, un viņš uz to brīdi bija līderis. Pēc mana sportident nolasīšanas, par jauno līderi kļuvu es, tātad es viņu distancē biju noķēris! Salīdzinājām splitu lapiņas, biju startējis 2 minūtes aiz viņa un pietuvoties biju sācis pie 6. kp, uz kuru viņš diezgan pamatīgi sakļūdījās. Vai tiešām pa ilgiem laikiem būšu uzvarējis kādu nopietnu distanci ar pietiekamu konkurenci (neskaitot nakts-o sacensības), jo pēdējo reizi uzvarēju 27. janvārī Calke Park Green distancē. Pēc pāris stundām iečekojot rezultātus telefonā, sanāca nedaudz vilties, jo tomēr ieņēmu 2. vietu no 49 dalībniekiem. Mani bija apskrējusi Somijas dāmu izlases rezerviste Riina Kuuselo. Biju jau šur tur iepriekš Anglijas mačos manījis šo somieti, un tieši šodien viss sakrita tā, ka mēs abi, savu klubu leģionāri, bijām viens aiz otra pirmajās divās vietās. Fakts kā tāds neizbrīna, ka piekāpos dāmai kura ir startējusi Pasaules līmenī, bet viens cits fakts gan pārsteidz! Izrādās Riina šorīt ir piedalījusies Kingsbury Water Park 10 km skrējienā, kurā ar ļoti labu rezultātu (39:03) arī uzvarēja. Visu cieņu dāmai, pēc 10 km skrējiena piedalīties orientēšanās distancē, un vēl to uzvarēt, žēl vienīgi ka tieši man viņa atņēma uzvaru :) Bet būtībā uzvaru jau es pazaudēju pats, jo līdz pat 16. kp es splitos atrados vadībā, tad sekoja abi nepārliecinošie etapi uz 16. un 17. kp, kuros vadību pazaudēju, un iespēju cīņā par uzvaru pavisam pazaudēju garajā etapā uz 20. kp. Riinai tajā etapā pazaudēju 1:13, un tagad izanalizējot to etapu, zaudēju ne tikai soļojumā kalnā, bet arī nepareizajā variantā, kurā aizskrēju līdzi Kelvinam.
Vajadzēja uzreiz doties pa takām pa kreiso pusi, jo tur vispār nesanāktu cīnīties pa taisno caur neskrienamajiem viršiem. Kā ir tā ir, labāk zaudēt elites dāmai nekā kādam sparīgam veterānam. Vairāk par vietu rezultātos priecē tas, ka pēc vakardienas nesekmīgā veikuma, šodien distancē cīnījos ar azartu un pilnībā biju koncentrējies distancei, un vēl kas svarīgi, arī fiziski jutos ļoti labi. Tā ka gan jau uz East Midlands Championships būšu formā, nopietnākās šā rudens sacensības.

sestdiena, 2013. gada 9. novembris

Beacon Hill (Loughborough)

Category: LEI Winter League 2013/2014
Map/area: Beacon Hill (Loughborough)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Green
No rīta paspēju aizbraukt uz Conkers parkrun, šoreiz gan ne kā dalībnieks, bet gan kā atbalstītājs Klāvam, kurš gribēja piecīti paskriet zem 20 minūtēm. Tas viņam ar uzviju arī izdevās (rezultāts 19:00) un man par pārsteigumu, finišā viņu sagaidīju kā ceturto ātrāko.
Pats, lai nebūtu jāsalst drēgnajā rītā, izskrēju nelielu rīta rosmīti, un jutos ļoti labi, arī kājas klausīja un nebija pēdējā laika smaguma. Tāpēc ar cerībām devos uz LEI ziemas līgas 4. posmu.
Šajā mežā jau biju skrējis pirms gada, apvidus bija samērā patīkams, kaut arī ar lielu kāpumu (viena no augstākajām vietām Leicestershirā). Vienīgi pirms starta biju nedaudz vīlies, ka distance tik īsa - tikai 3.9 km, gribējās vismaz 5 kilometrus, bet nu nekas, rītdien arī plānota dalība vēl vienās sacensībās. It kā pirms starta biju pietiekami motivēts, ar pilnu atdevi veikt distanci... bet līdz ko startā tiku pie kartes, tā sākās brīnumi. Vispār nevarēju sakoncentrēties, un jau uz 1. kp gandrīz aizskrēju citā virzienā. Nekādi nevarēju ielasīties kartē un punktu paņēmu ļoti nepārliecinoši (~40 sek. iezaudēju). Uz 2. kp etaps pa ceļu, kur praktiski karte nav jālasa, tāpēc ļoti vienkāršs pārskrējiens. Arī uz 3. kp etapa sākums tik pa ceļu, bet kā vajadzēja doties nost no ceļa, tā sākās viena muļķība pēc otras. Vispirms cerēju uz ''cūceni'' uzskriet punktam virsū, neizdevās. Pēc tam devos līdzi vīram, kuru biju noķēris par minūti, bet arī viņš te raka, tāpēc abi bijām vienlīdz apjukuši. Šo vietu ļoti labi atceros no pagājušā gada mačiem, toreiz te nebija nekādu problēmu noorientēties, bet šoreiz vispār neko te nesapratu.
Un arī īsti nesapratu, kas man jāmeklē (brūnais krusts) - vai nu zaru būda, vai sakne. Izmetu vēl vairākus lokus turp atpakaļ, un beidzot kad pamanīju, ka viens jaunietis pilnā ātrumā dodas virzienā uz 4. kp, sapratu ka viņš tikko nāk no 3. kp. Pirms brīža biju jau bijis netālu no punkta, tikai to nepamanīju, paslēpts labi aiz egļu zariem. Gandrīz 4 minūtes pazaudētas, garastāvoklis galīgi švaks, bet nu jācīnās. Nākamos četrus punktus ņēmu ļoti lielā steigā, jo mērķis bija noķert to vīru, kuru jau pie 3. kp biju panācis. Izdevās ļoti labi ieskriet visos punktos, vienīgi uz 5. kp tāds neliels loks.
Un pie 7. kp jau gandrīz biju panācis savu konkurentu, tāpēc nākamajā garajā etapā uz 8. kp bija doma viņu apskriet. Redzēju ka viņš aizskrien vairāk uz leju, kaut kur caur 4. kp, bet man bija plāns vispirms ātrāk tikt uz ceļa un tad gar pļavas malu virzienā uz punktu.
Viss ritēja pēc plāna līdz mirklim, kad atjēdzos vietā, kur biju paredzējis doties pa taciņu gar pļavas malu. To ko ātrumā kartē biju noturējis par taciņu, reāli gan kartē, gan dabā izrādījās sēta. Nezinu ko tajā brīdī domāju, bet pieņēmu visstulbāko lēmumu. Atpakaļ uz pļavu negribēju skriet, un arī uz priekšu apkārt pa ceļu neskrēju, bet gan devos taisni iekšā rozēs, cerībā ka gan jau nebūs tik traki kā izskatās. Pēc aptuveni pusotras minūtes (tik ilgi cīnījos to mazo gabaliņu caur rožaugiem) varēju lamāt vien sevi. Kāpēc neskrēju pa ceļu? Nav ne jausmas!
Sen taču vajadzētu būt mācībai, ka zaļi svītrotajam jāskrien apkārt. Konkurentu kuru biju cerējis apskriet, sastapu pirms 8. kp, kad viņš jau bija ceļā uz 9. kp. Tāpēc arī nākamajos divos etapos sevišķi neiedziļinājos kartē, bet gan turpināju pakaļdzīšanos. It kā nekļūdījos ne uz 9. kp, ne uz 10. kp, bet abi etapi tika veikti ar ļoti neizteiksmīgiem līkumiem, jo bija iespēja ciešāk skriet pa līniju. Lai nu kā, līdz savam ķeramajam biju pietuvojies aptuveni 50 metru attālumā, un varēju justies droši, ka prom no manis viņš vairs netiks. Prom netika, un arī es klāt netiku, jo etaps uz 11. kp sanāca pret kalnu, un tas Bekona kalns bija pietiekoši stāvs, lai es nevarētu viņā uzskriet. Soļoju pa taku un jutu, kā pamazām mans konkurents attālinās. Atzīmējoties 11. kp, biju jau pazaudējis kontaktu ar viņu, tāpēc uz 12. kp atkal devos lielā steigā, nenoprecizējot virzienu uz punktu. Lielajā steigā pa ātru nolaidos no kalna uz ceļa un nedaudz apmulsu, jo nesapratu kur precīzi atrodos. Labi ka tālumā atkal pamanīju orientieristu, kuru tā arī neizdevās noķert visas distances garumā. Diemžēl viņš jau bija ceļā uz pēdējo punktu, neatstājot man nekādas cerības viņu panākt. Tā kā startēju 1 minūti aiz viņa, tad uz pēdējo 13. kp pret kalnu centos cik nu vien varēju, lai atstatums starp mums nepieaugtu vairāk par minūti, jo domājot par līgas kopvērtējumu, ir svarīgi ieņemt kaut vienu vietu augstāk. Finišā biju vairāk kā vīlies, rezultāts milzīgs - 41:22, kļūdās salasītas gandrīz 8 minūtes, un rezultātu tabulā tikai dalīta 8. vieta no 46 dalībniekiem. To konkurentu sejā nepazinu, bet izskatās ka tas ir Alastair Paterson, ar kuru dalu 8. vietu, tātad starp mums saglabājās status quo no starta līdz finišam :) Tagad tā izanalizējot savas darbības distancē, jāsecina ka tomēr pārāk nenopietni piegāju šīm sacensībām. Iemesli ir daudz, bet visi ir subjektīvi. Vispirms īsais distances garums ļāva atslābt, pēc tam milzīgā kļūda uz 3. kp iespaidoja turpmākās darbības distancē, un arī nemitīgā pakaļdzīšanās priekšā skrienošajam konkurentam, iespaidoja manus lēmumus un variantu izvēles, kuri bieži vien bija ļoti sasteigti un nepārdomāti. Kopvērtējumam nekādus dižos punktus nebūšu nopelnījis un izskatās ka par uzvaru šķiet nesanāks pacīnīties. Jānotur Top3. Labi ka nākamie posmi ir nakts posmi, tajos cerams nebūs problēmu ar koncentrēšanos.

svētdiena, 2013. gada 3. novembris

Bowden Housteads (Sheffield)



















Category: SYO Regional Middle Distance Event
Map/area: Bowden Housteads (Sheffield)
Organiser: SYO
Country: England
Discipline: Brown
Šonedēļ biju plānojis atpūsties no skriešanas, bet tā kā svētdien nebija ko īsti darīt, tad nolēmu aizbraukt uz Sheffield, kur notika vidējās distances sacīkstes. Tā kā ir gabals ko braukt no manas puses, tad izvēlējos ekonomisko variantu, uz Jorkšīru devos ar vilcienu un riteni. Ekonomiskāk tas bija, bet ne komfortablāk, jo braucot ar velosipēdu no stacijas uz sacensību centru, pamanījos gan salīt līdz ādai, gan pārsalt. Tāpēc pirms starta galvenais bija sasildīties (labi ka reģistrācija skolas telpās) un tikt pie sausākām drēbēm. Vidējās distances man patīk, jo viņas, kaut arī skrienamas, vienmēr ir tehniskas ar daudz kontrolpunktiem, un tāpēc vairāk sanāk lasīt karti, kaut vai ja tā būtu ļoti vienkārša. Loģiski ka pieteicos garākajā distancē - Brown (var teikt elite), jo 5.2 km distanci ar 27 kp nav nekādu problēmu pieveikt, vienīgi līderiem gan droši vien zaudēšu daudz. Dalībnieku sastāvs Brown distancē visai spēcīgs, SHUOC studenti pilnā sastāvā, starp kuriem ir vairāki dažādu distanču Anglijas čempioni. Kā jau pēdējā laikā ierasts, pirms starta iesildos visai formāli, jo kājās vēl joprojām nejūtu nekādu vieglumu, nākas paļauties uz to, ka distancē gan jau ieskriešos. Etaps uz 1. kp ļoti vienkāršs, sāku lēnām un bez steigas, apmēram tā kā iesildoties. Uz 2. kp jau virzienu noskatīju ceļā uz 1. kp. Tālāk jau seko mazliet tehniskāki etapi, un uz 3. kp uzmetu ~30 sek. kļūdu, vienkārši aizskrēju pa tālu gar nogāzi. 4. un 5. kp galīgi viegli, bet uz 6. kp pats sev sataisīju problēmas. Nevarēju uzreiz izlemt kā doties uz punktu, tāpēc peldēju taisni virzienā, kas šoreiz nebija labākais variants, jo izcīnījos cauri gan purviņam, gan zaļajam, gan pat mazai izgāztuvei cauri. Vēl aptuveni 30 sekundes varu norakstīt. Jāmēģina detalizētāk lasīt karti. Uz 7. kp pārskrējiens pa pļavu, kur saprotu ka šodien atkal neesmu skrējējs, vienkārši nevaru paskriet un viss. Bet garajā etapā uz 8. kp, šķiet pieļāvu šodien būtiskāko kļūdu. Nekad nevajag mainīt plānu etapa vidū, kā es to izdarīju, un izstiepu savu etapa ceļu divtik garāku.
Etapu uzsāku ar mērķi doties pa kreiso pusi un šķērsot šoseju pa tuvāko tiltiņu un pēc tam gar 9. kp, bet noslidinoties pļavā pa kalna nogāzi lejā, izsecināju ka punktu vienkāršāk un drošāk būs ņemt no labās puses, tāpēc devos pa taku gar 4. un 5. kp uz tālāko tiltiņu. Varētu būt ka aptuveni 1 minūti pazaudēju dēļ šīs plāna maiņas un pamatīgā līkloča. Ideāli būtu bijis, ja uzreiz vilktu atpakaļ no pļavas pa mazajām taciņām gar 3. kp un tad uz tālāko tiltu, jo gar 9. kp tur tas apvidus tāds peldošs. Pašu punktu paņēmu ideāli, un arī uz 9. kp teicami trāpīju. Ceļā uz 10. kp mani pa 2 min. panāca veterāns Paul Bradbury, un ļoti lielā ātrumā aizgāja garām, jāmēģina noturēties vismaz līdz punktam līdzi. Izdevās, punktu paņēmu cieši astē. Arī uz 11. kp devos pa Paul izvēlēto variantu. Skrien viņš ātri, bet taktika gan viņam jocīga, bieži apstājas lai salasītu karti, un pēc atzīmēšanās punktā, ļoti lēnu iesāk nākamo etapu. Tāpēc, lai arī mūsu skriešanas ātrumi ir nesalīdzināmi, viņa paužu dēļ, man ļoti brīvi izdodas turēties viņam aizmugurē. Sekoju viņam un sekoju protams arī kartei līdzi, jo tieši pie 13. kp vīram kaut kas samisējās un punktu man nācās paņemt pirmajam. Tālāk seko četri īsie etapiņi, un tā kā nu es esmu priekšā mūsu duetam, tad uz nākamajiem punktiem ātruma toni nosaku es. Ar virziena precizitāti problēmu nav un skriešanas ātrums arī patīkams, tamdēļ šiem īsajiem etapiem izskrienu cauri vienā mirklī, un pļavā pie 17. kp ļauju Paul sevi apdzīt. Savu darbiņu padarīju, tagad viņa kārta pārņemt vadību. Diemžēl pēc atzīmēšanās punktā, viņam atkal mega pauze, jo jāgriež karte otrādāk un jāturpina distances otrā daļa. Tad nu etapu uz 18. kp iesākam manā vadībā, bet etapa vidū veterāns platiem soļiem aiziet man garām. Nākamais etaps uz 19. kp tāds visai piņķerīgs, jo zaļais pa vidu, un te mūsu duets izjuka. Līdz pat finišam nezināju, kurš no mums būs pirmais finišā, jo distances turpinājumā mūsu ceļi vairs nekrustojās. Redzot ka Paul atkal sāk domāt sev vēlamo variantu, es ātrumā izlēmu, ka zaļajam cauri nelīdīšu, bet ar pilnu ātrumu (kāds nu man tas ir) došos apkārt pa takām un punktā nonākšu ļoti drošā veidā.
Izskatās gan ka šāds lēmums nebija tas labākais, jo skrienot pēc tam uz 21. kp, pārliecinājos ka zaļais nav nemaz tik briesmīgs, un bija arī iespēja izskriet viņam cauri, tikai nav zināms cik precīzi būtu trāpījis punktā. Uz 20. kp galvenais uziet mazo taciņu starp krūmājiem un tad jau nekādu problēmu uz punktu. Pie punkta ieraugu vēl vienu SYO tērpā tērptu orientieristu, bet tas nav mans kompanjons, tāpēc etapu uz 21. kp uzsāku ar domām - nez kurš no mūsu saderīgā dueta ir priekšā. Zaļš ir zaļš, tāpēc uz 21. kp loģiski dodos pa takām, kas šajā etapā ir krietni izdevīgāk nekā uz 19. kp. Uz 22. kp kārtējais pārskrējiens pāri gaisa tiltam pār šoseju. Nāk virsū baigais plīsiens, jo prognozēto uzvarētāja laiku jau esmu pārsniedzis par vairākām minūtēm :) Daudz vairs nav palicis, bet tie pēdējie etapiņi tādi īsi un peldoši. 22. kp paņemu ideāli un arī 23. kp samērā labi, bet ar ļoti lielu piesardzību, jo punktam varēja mierīgi aiziet arī garām šajā jaunaudzītē. Arī 24. kp tā visai drebelīgi tiek paņemts (līderim gan jau daudz zaudēju tik īsā etapā). Uz 25. kp galvenais ir virziens un tad jau tās krūmu pudura kontūras pašas nāks pretī, un arī etaps uz 26. kp īss, bet ar precīzu virzienu, jo šādā mežā ar krūmu puduriņu apskriešanu, var ātri noiet no kursa. Kas izskatās ka ir noticis arī ar vienu no maniem konkurentiem, kuru esmu noķēris par 2 min. un kurš izskatās visai apmulsis punkta meklējumos. Tas ir Joshua Cooper, kuru atceros no iepriekšējiem gadiem šeit Jorkšīras klubu rīkotajos mačos. Viņu gan par tādu īstu konkurentu toreiz neuzskatīju, dēļ viņa neizteiksmīgajām orientēšanās prasmēm, bet paskriet puisis var, tāpēc pēdējo etapu uz 27. kp uzticēju viņam. Tipisks skrējēju etapa veikums - apkārt pa takām, neredzot ka etapa vidū varēja krietni ātrāk nonākt punktā. Nu neko pats jau vien iesēdos viņam astē :) Finišēju ar rezultātu 46:58, kas ir krietni virs vēlamā. Biju rēķinājies, ka distancē pavadīšu apmēram 40 minūtes. Pie ideālas etapu realizācijas, uz kļūdu rēķina, varētu nomest nost ~ 3 minūtes, pārējās 4 minūtes paliek uz kāju. Mežs bija pielijis un vietām ļoti dubļains, kas manu smagnējo skriešanas soli padarīja vēl smagāku. Esmu jūtamā neformā, un nav tādu īstu variantu kā izkļūt no bedres. Vēl septembrī solīts bija patīkami raits, bet tagad tāds galīgi nekāds, vajadzētu kādu nedēļu atpūsties, bet kā tu iepauzēsi, ja sezona iet pilnā sparā :) Tātad šodienas distancē ieņēmu 16. vietu no 42 dalībniekiem, kas nav nemaz tik peļami, un būtībā, ja būtu noskrējis ar sevis prognozēto rezultātu, tad būtu vien pāris vietas augstāk rezultātos, jo pirmais desmitnieks ir ar skaistu atrāvienu, kurā ir arī daži skaļi uzvārdi. Uzvarēja Kris Jones (Anglijas sprinta čempions), otrais Oli Johnson, kura vārds vispār komentārus neprasa (vairākkārtējs Anglijas čempions), un 3. un 4. vietā abi spēcīgākie Anglijas juniori - Gardner un Crickmore. Šādu džeku dēļ vien ir vērts atkal atgriezties Jorkšīras klubu rīkotajos mačos, kur tiešām vari izanalizēt un salīdzināt savas spējas ar nopietniem konkurentiem, nevis kā manā Midland reģionā, kur pārsvarā sanāk skrieties ar veterāniem. Žēl ka tiešām nevarēju paskriet ātrāk, jo zaudēt savam iepriekšējo gadu konkurentam Chris Lambert galīgi nav forši :) bet savu šodienas kompanjonu distancē Paul Bradbury tomēr uzvarēju! Ieskatoties splitos, tieši uz 19. kp, kur mūsu sadarbība izjuka, viņš ir pamatīgi uzracis. Vēl viens interesants un man neizskaidrojams fakts, no mana bijušā kluba AIRE vispār neviens pārstāvis nebija ieradies uz šīm sacensībām. Dīvaini, jo es agrāk, kad dzīvoju Leeds pusē, regulāri braucu uz SYO rīkotajām sacensībām Sheffieldā.
Atpūta nesanāks arī nākamnedēļ, jo jāstartē kārtējā LEI ziemas līgas posmā, kurā pēc aizvadītajiem trīs posmiem mana pozīcija kopvērtējumā vēl ir cerīga uz uzvaru.