pirmdiena, 2015. gada 31. augusts

Augusta līdzsvars starp vecpuisi un precētu vīru.

Ozolu pāris
Augustā viss bija pakārtots tikai vienai dienai, kura bija ilgi gaidīta un viena no svarīgākajām manā dzīvē. 15/08/15 - tie ir skaitļi kurus atcerēsimies uz mūžu un kurā mēs ar Ivetu mijām gredzenus un teicām ''jā'' viens otram! Tāpēc sportošana palika otrā plānā aiz kāzām.
Bet gluži bez sporta es nevaru, augustā tika noskrieti trīs parkrun skrējieni, pāris reizes uzspēlēju tenisu, bet ar riteni gan tikai pārvietojos dažas reizes, lai vienkārši nokļūtu no punkta A līdz punktam B. Latvijas atvaļinājums mums iekrita ļoti labos laika apstākļos, kad dažas dienas pat bija pārāk karsti, tāpēc augustā atklāju savu peldēšanas sezonu šogad :) un centos ik vakaru izpeldēties kādā ezerā Smiltenes vai Valmieras apkārtnē. Kaut arī nebiju plānojis, bet zināju ka man to gribēsies, un tā kā laiks tam sanāca, tad Latvijā piedalījos trijās orientēšanās sacensībās. Noskrēju vienu Azimutu un divus Magnētus, protams bez sportiskām ambīcijām. C grupā vienkārši izbaudīju Latvijas mežus un centos saglabāt līdzsvaru savam svaram, jo Latvijas sātīgie ēdieni acīmredzami deva pāris kilogramus klāt pie mana tā jau lielā svara.
Norvēģija
Un augustā beidzot pa ilgiem laikiem izgāju uzskriet tāpat vien. Tā kā esmu pieradis katru sestdienu skriet parkrun piecīti, tad arī sestdienā kad nebiju Anglijā, bet gan Norvēģijā (atpakaļ no LV lidojām caur Norvēģiju), pirmo reizi skrēju Skandināvijā. Ieraugot aiz viesnīcas loga pasakaino ezeru un slēpošanas trasi, kā arī tālumā redzamās atklātās klintis mežā, vienkārši nevarēju neiziet ārā paskriet. Izskrēju nelielu 4 km loku pa Moss mazpilsētu un slēpošanas celiņiem mežā. Sapnis joprojām dzīvs - kādreiz piedalīties orientēšanās sacensībās jebkurā Skandināvijas valstī.
numur 13
Mēneša pēdējā svētdienā jau trešo reizi piedalījos labdarības skrējienā Riverside Run. Ja pirmajā gadā braši noskrēju 10 km, tad otrajā gadā pusslims pieveicu 5 km distanci, un arī šogad skrēju vien 5 km, jo garākai distancei man nav fiziskā. Viens no parkrun skrējieniem augustā bija īpašs, jo tas bija mans 50. dažādās trases parkrun skrējiens. Bet septembra sākumā sasniegšu vēl vienu zīmīgu ciparu - skriešu savu 100. parkrun, un tikšu pie jauna skriešanas krekla, kā apbalvojuma, ka 100 sestdienas rītus esmu skrējis piecīti. Augusta vidū pēc kāzām tā mierīgi tika atzīmēta arī mana 35. jubileja (4 dienas tik atlika lai izbēgtu no vecpuiša kārtas), kas nozīmē ka oficiāli esmu sasniedzis veterānu grupas kategoriju gan orientēšanās sacensībās, gan parkrun skrējienos.
Iespēju robežās centos sekot līdzi arī citiem sporta notikumiem Pasaulē. Augusta sākumā, protams, visa uzmanība tika pievērsta Pasaules Čempionātam orientēšanās sportā Skotijā, kuru varēja pat vērot TV ekrānos. Latvieši šoreiz nepārsteidza ar ļoti augstiem rezultātiem individuāli, bet stafetēs gan bija ko just līdzi, jo prieks bija skatīties kā mūsējie cīnās stafešu galvagalī gan dāmām, gan večiem.
TV tiešraide no WOC2015
Starp labākajiem Pasaules vīriem nekādu īpašu izmaiņu nav, Tjerī joprojām formā, arī brāļi Hubmani līmenī, pie medaļām tika arī vienmēr spēcīgie zviedri, un ar nepacietību gaidu kad beidzot beļģu sprinteris tiks pie medaļas. Paši briti šoreiz mājās nepārsteidza. Bet dāmām gan šķiet ir atrasta jauna orientēšanās dīva - Maja Alm. Mazajai blondīnei tā arī neatradās neviena līdzvērtīga konkurente. Augusta beigās pasekoju līdzi arī Pasaules Čempionātam vieglatlētikā, kur pie medaļas tika mūsējā superatlēte Laura. Bet sprintā joprojām dominē Usain Bolt. Augusta beigās atsākās arī premjerlīgas futbols Anglijā, bet kaut kā man tā interese par futbolu ir mazinājusies. Bet vislielākais prieks un saviļņojums ir par bērnības draudzenes un kaimiņu meitenes Ievas Melles fantastisko panākumu. Viņa savā sporta veidā (loka šaušana) kvalivicējās nākamā gada Paralimpiskajām spēlēm Brazīlijā! Būs jātur īkšķi!
Nu re, nav jau nemaz tā ka augustā nemaz bez sporta :) Septembrī turpināšu regulāri skriet parkrun skrējienos, esmu iecerējis doties arī uz ikgadējo London City Race. Arī tenisu arvien biežāk jāuzspēlē (ja vien rudens ļaus), jo pāris draugus esmu aplipinājis ar šo sporta veidu, un gan jau ar riteni arī izmetīšu kādu līkumu.
Sheffield Castle parkrun #103 01/08/2015
finišējušie
Tas ka kādu dienu būs jāatgriežas šajā jau izskrietajā parkrun trasē, tas bija skaidrs jau kopš Valentīndienas. Toreiz savai galvas kamerai biju ieslēdzis foto nevis video režīmu, un trasi nenofilmēju. Bet tā kā esmu apņēmies nofilmēt visas parkrun trases, kurās esmu skrējis, tad nekas cits neatlika kā ieplānot vēlreiz atgriezties te. 1. augusts tika atzīmēts kalendārā kā datums kurā atgriezīšos uz Sheffield Castle parkrun, jo pēc statistikas datiem tad viņiem paredzēta 2 gadu jubileja, un man jau kūkas kārojas finišā :) Diemžēl jāsaka, ka šis ir viens no švakāk organizētajiem parkrun skrējieniem. Šorīt nekas neliecināja, ka te kāds atzīmēs jubileju, arī dalībnieku visai maz, un par trases smagumu pārliecinājos jau februārī. Pirms starta pat kārtīgs ''brīfings'' nenotika, tik paziņo ka 2 minūtes līdz startam, davai stājieties uz starta un aiziet. Knapi paspēju ieslēgt kameru pirms starta un skrējiena pirmos pārdesmit metrus nācās soļot, jo bija jāpaspēj vēl kaut ko izdarīt. Vienmēr esmu smīnējis par tiem kas skrien ar telefoniem, un ja vēl klausās mūziku salīdzinoši tik īsā distancē, tad tas izraisa man vēl lielāku ironiju. Bet nu katrs jau mēs ar kaut ko esam dīvains, jo es droši vien daudziem šķietu dīvains ar savu kameru uz galvas :) Tātad šorīt pievienojos tiem telefonskrējējiem, jo mans Garmin pulkstenis pirms nedēļas nobeidzās, un jaunu vēl nepaguvu iegādāties. Tā kā pirmo reizi skrēju ar telefonu (atmiņā gan ir palicis ka kaut kad iepriekš jau biju skrējis ar telefonu rokā), tad pēc tik sasteigta starta, nebiju īsti gatavs ieslēgt Strava aplikāciju un uzreiz skriet. Labi ka internets un gps jau bija ieslēgti, atlika tik ieiet programmā un palaist laiku, un vēl iebāzt telefonu jostas somā (labi ka no nakts o-mačiem man tāda ir). Tātad skrējienu iesāku ar pamatīgu aizkavēšanos, kad pat lēnākie skrējēji jau bija acīmredzami prom. Ja var ticēt telefona datiem, tad pakaļdzīšanās 1. kilometrā man ir bijusi pat ļoti naska ar tempu 4:50 min/km! Sen nebiju izskrējis kilometru zem 5 min/km, un iespējams ka mazliet pārķēru startu ar šādu sev neraksturīgu ātrumu, tāpēc nākamie četri kilometri bija ļoti smagi tā jau grūtajā trasē. Trase konfigurāciju jau aprakstīju Valentīndienas skrējienā, tik pieminēšu, ka 6 reizes skriet stāvos kalnos augšā un 3 reizes lidot lejā pa tik pat stāvu noskrējienu, nav viegli. Kājas piedzen pamatīgi un arī elpošana visai saraustīta. Viennozīmīgi viena no nesimpātiskākajām trasēm manā skatījumā, bet ļoti izaicinoši tieši pārbaudot fizisko formu. Šoreiz, kaut arī sajūtas bija ne pārāk labas, noskrēju par minūti ātrāk nekā toreiz. Laikam esmu mazliet labākā formā un toreiz skrēju zem mazām promilēm ;) Rezultāts 27:54 un 34. vieta no 53 up'n'down skrējējiem.
karsti
Šis man bija zīmīgs parkrun rīts! Noskrēju savu 50. dažādo parkrun skrējienu, uz ko arī šovasar mērķtiecīgi gāju. Kāpēc tieši Doncaster parkrun izvēlējos šorīt? Jo nu gan esmu izskrējis visus tuvējos, pusotras stundas brauciena attālumā, parkrun skrējienus, un Doncaster pilsēta bija viena no tām uz kurām no rīta varu aizbraukt ar vilcienu un riteni, lai starta vietā ierastos mazliet pirms 9:00. Tātad nu esmu pabijis 50 dažādākās parkrun trasēs pa visu Angliju, bet iecerējis esmu izskriet vismaz 100 dažādos parkrun, tāpēc pie parkrun tūrisma neapstāšos. Tuvojas arī mans 100. jubilejas parkrun skrējiens (šobrīd noskrieti ir 98), kuru protams skriešu savā Conkers parkrun. Par Doncaster parkrun trasi varu teikt, ka gan patika, gan nepatika. Patika ka lielākā trases daļa veda pa parka zālienu, kas atviegloja manas potītes, vienīgi solis bez stingra atspēriena varbūt ir īsāks. Bet apļot gan man nepatīk, šeit bija jāveic trīs ar pusi apļu, kas skrējienu katrā nākamajā aplī padara jau paredzamu – tur tas līkums, tur kāpums, tur saule, tur ēna un tā tālāk. Viens liels aplis tomēr skrējienu padara interesantāku un baudāmāku. Bet gandarījums jau tāpat ir arī no šādiem vairāku apļu parkrun skrējieniem, jo vairāk sanāk skriet kopā ar citiem skrējējiem un arī uzmundrinājumi no trases tiesnešiem ir vairāk katrā aplī. 
visi 50
Karstums šorīt pamatīgs un vienā parka galā sanāca skriet tiešā saulē, kas varbūt skrējienu padarīja smagnējāku, bet motivāciju tā veiklāk paskriet deva tas gandarījums par 50. dažādo parkrun. Izskrēju atkal zem 27 minūtēm, kaut arī svarā pat esmu pieņēmies jau līdz 102 kg, tātad kājas sāk klausīt arvien labāk pēc traumām un nepiedalīšanās orientēšanās pasākumos. Kas zin, varbūt ja nomestu svaru, iespējams varētu atgriezties pie piecīšiem zem 25 minūtēm. Šoreiz rezultāts 26:50 un 60. vieta no 133 zālāju izbradātājiem. Atzīme kā jau standarta parkrunam trīs apļos ne vairāk par septiņi. 7/10
Rushcliffe parkrun #151 29/08/2015
ļoti patīkama parkrun trase
Pēc divu nedēļu atvaļinājuma Latvijā un kāzu svinībām, šorīt atgriezos atpakaļ pie parkrun skrējieniem. Esmu noskrējis 50 dažādas parkrun trases un kopumā šorīt šis būs mans 99. parkrun skrējiens. Tāpēc šonedēļ negribēju doties uz nevienu jaunu parkrun skrējienu, lai nākamnedēļ, kad skriešu 100. parkrun, statistikas ailēs būtu 50 dažādie 100 skrējienos! Tamdēļ šorīt biju ieplānojis doties uz kādu tuvējo parkrun, kuru jau esmu skrējis. No sākuma nosliecos par labu Beeston parkrun Nottinghamā, jo tur bija ļoti patīkama trase vienā aplī gar upi. Bet tad ieskatījos savā parkrun statistikā un ieraudzīju ka Rushcliffe parkrun esmu noskrējis ar drausmīgi lielu rezultātu (29:33), tāpēc plānu maiņa un šorīt jādodas uz šo parkrun, kurš arī ir Nottinghamā. Iemesls toreiz lielajam rezultātam bija tāds, ka tajā rītā skrēju ar pamatīgām paģirām pēc iepriekšējā vakara pasēdēšanas. Un ko lai saka... arī šorīt uz starta stājos ar nepieļaujamu daudzumu alkohola organismā. Vakar vakarā atzīmējām Robim jubileju, un sanāca iedzert mazliet par daudz. Arī pagulēt sanāca tik 4-5 stundas, bet ne jau pirmo reizi esmu ar pīpi uz jumta :))) Limits ir zināms un ko un kā darīt šādā stāvoklī pirms starta arī man nav vairs jāmāca! Uz Rushcliffe parkrun devos kopā ar Didzi, kuram bija ne mazāk grūti, bet plānā bija noteikti noskriet ātrāk par 29 minūtēm, jo savādāk būtu atkal jābrauc uz šejieni. Stāšanos uz starta līnijas mazliet nokavējām, tāpēc nācās startēt no pašām beigām un skrējienu uzsākt pēc 30 sekundēm, kad skrējēju priekšgals jau ir startējis. Tas vēl vairāk pasliktināja manu iespēju uzlabot veco rezultātu, tāpēc no paša starta sāku strādāt sparīgi un apdzinu vienu pēc otra skrējēju. Ar Didzi, protams, nejaudāju turēties kopā, jo jauneklim pavisam cits spars, bet savu tempu uzņēmu veiksmīgi. Trase patīkama pa grants celiņiem ar vienu visai nelielu kāpumu. Uz beigām gan palika arvien grūtāk un finišā, jāsaka kā ir, gandrīz gals bija klāt. It kā jau noskrēju atkal ar savu rezultātu 27:30, bet šoreiz ar divreiz lielāku piepūli nekā savos komfortablajos piecīšos. Didzis ar rezultātu 21:45 ierindojās 38. vietā, bet man ar oficiālo rezultātu 28:02 sanāca 155. vieta no 267 skrējējiem. Galveno uzdevumu izpildīju un rezultātu uzlaboju pamatīgi, bet šis parkrun man paliks atmiņā vienmēr. Divreiz te ir skriets un abas reizes zem promilēm :) Ak jā, un šis bija mans pirmais parkrun ar laulības gredzenu pirkstā!

ceturtdiena, 2015. gada 20. augusts

Grīviņi (Valmiera)

Category: Valmieras Magnēts 20. kārta
Map/area: Grīviņi (Valmiera)
Organiser: ZVOC
Country: Latvia
Discipline: VC (6. distance)
mellenes pirms un pēc finiša
Uz tādu vietu ar tik zīmīgu nosaukumu - ''Grīviņi'', nevarēju neatbraukt kopā ar Grīviņu Raivi! Ja godīgi, biju jau otrdien atbraucis līdzi Raivim uz Cēsu Meridiānu, kurš arī risinājās šajā pašā vietā, tikai uz dienvidiem no šodienas apvidus. Tā kā otrdienas karte bija pārāk zaļa, tad nesadūšojos doties mežā. Arī trešdien uz Azimutu zaļajos Ķeņgu mežos nebija vēlme doties, bet šodien gan biju apņēmies doties mežā, jo bija cerība ka Magnēts notiks baltajā Grīviņu kartes daļā. Un bija ar! Tā kā šis man būs viens no retajiem o-skrējieniem, un nav ne jausmas kad nākamreiz došos Latvijas mežos, tad apsvēru pat domu startēt B grupā. Bet B grupai distance aizvijās zaļajā līdz 42. un 43. kp, tāpēc paliku vien pie iesācēju C grupas. Distance gan šausmīgi īsa - 2.9 km, tāpēc izlēmu notestēt savu uzticību kompasam, un censties veikt distanci pa līniju. Pirms starta bija vēl viena svarīga apņemšanās - nepazaudēt zelta laulību gredzenu, jo pirms nedēļas paveicu to ar savu ilggadīgo sudraba gredzenu. Startēju kopā ar diviem seniem draugiem - Raivi un Lapiņu Aldi. Mums katram sava distance, bet pirmais punkts kopējs, tāpēc sanāca mazs mikromačs, kuru uzvarēja Raivis, es 31. kp nonācu drīz pēc viņa, bet Aldis, kurš skrēja pa leju pa ceļu, krietni iepalika. Arī uz otro 34. kp devos pa līniju, kas tomēr bija kļūda, jo pārcelt to kalnu bija fiziski ļoti grūti, un te praktiski beidzās mana iecere turēties visu distanci uz līnijas, jo fiziski neesmu gatavs celt tādus paugurus. Uz 37. kp pavisam loks, vairākkārt mainot virzienu, jo nevarēju izlemt pa kuru pusi kāpt kalnā. Arī uz 39. kp neizdevās noturēt taisnu virzienu, kas tik vieglā distancē atņēma kādas sekundes. 50. kp šķita distances grūtākais punkts, bet tā kā izdevās laicīgi to pamanīt no ieloka pretējās nogāzes, tad bez aizķeršanās. Uz 49. kp mazliet aizpeldēju, jo šķērsojamā taciņa dabā nemaz nebija. Uz pēdējo punktu un finišu nācās ieslēgt ceturtajā ātrumā un pašā finišā iespējams pat piektajā pārnesumā, jo aizelsos pamatīgi.
pēc finiša pelde Gaujā
Biju labi izskrējies un gandarīts! Man šobrīd pilnībā pietiek ar C grupas distanci, kuru pieveicu aptuveni pusstundā, tāpat kā parkrun piecīšus. Finišēju ar rezultātu 27:41 un par 20 sekundēm piekāpos vēl vienam ārzemniekam no Sedas. 2. vieta no 20 sestās distances orientieristiem. Šis Magnēts pat uzsita nelielu nostaļģiju, mazliet jau pietrūkst šādi orientēšanās pasākumi darba dienas vakaros Latvijas mežos. Pirms starta satiku Māri no Grundzāles, Azimuta šefu Aldi, Mārtiņu, kurš no salas pārcēlās atpakaļ uz Valmieru, pēc finiša satiku sen neredzēto Priedīšu Jāni, un, protams, mūsu patīkamā kompānija - Raivis ar Andu, un Raivja dēls Kristians, kuram jau tīri labi padodas o-sports. Bet... šobrīd mana dzīve rit Anglijā (tūliņ jau paliks 10 gadi kopš dzīvoju uz tās salas), un arī tur ir savi hobiji un nodarbošanās, bet... kādu dienu jau atgriezīšos Valmierā pavisam, tik nav zināms kādā tad veterānu grupā jau nāksies startēt, jo vakar oficiāli sasniedzu 35 gadīgos veterānus. Bija patīkami neplānoti atgriezties starp orientieristiem, tāpat kā viss atvaļinājums kopumā Latvijā!

ceturtdiena, 2015. gada 13. augusts

Sietiņiezis (Valmiera)

Category: Valmieras Magnēts 19. kārta
Map/area: Sietiņiezis (Valmiera)
Organiser: ZVOC
Country: Latvia
Discipline: VC (5. distance)
iespaidīgi
Tā kā vakardienas Azimutā nekādu gandarījumu neguvu, tad šodien nolēmu doties līdzi Raivim un Andai uz Valmieras Magnētu Sietiņiezī, lai vēlreiz mēģinātu noķert orientēšanās kaifu. Sietiņiezī jau iepriekš biju skrējis vairākkārt, tāpēc zināju cik patīkams apvidus sagaidāms, ja vien neielaidīs zaļajā daļā. Kamēr Raivis, kā jau aktīvs orientierists, pieteicās A grupā un Anda startēja savā B grupā, tikmēr es godīgi izvēlējos C grupu, kurā kā tūrists šobrīd jūtos viskomfortablāk. 3.4 km distanci vajadzētu pieveikt pusstundā, ar ko manam orientēšanās gandarījumam pirms kāzām pilnībā pietiks. Distances sākums gan neizvērtās diez ko baudāms, jo uz pirmo 35. kp nepaspēju kārtīgi iejusties kartē, un var teikt ka uz ''cūceni'' trāpīju punktā, bet uz nākamo 52. kp gan aizgāju pamatīgā kļūdā, jo kartē tā arī nespēju ielasīties. Tikai uz lielā ceļa sapratu savu kļūdu, un nu punktā vajadzēja nokļūt gandrīz no pretējās puses.
pilns mežs vitamīniem
Pēc tam jau tā lieta aizgāja un uz punktiem devos arvien drošākā virzienā. Mazs misēklis 46. kp rajonā, nevarēju īsti izlemt kā doties gar Sietiņieža klintīm. Reljefs te iespaidīgs, bet ar manu lēno tempu nebija nekādu problēmu salasīt katru sīkāko ieloku, tāpēc pārliecinoši virzījos uz katru nākamo punktu. Un orientēšanās kaifu biju noķēris, jo mežs un apvidus vienkārši fantastisks, atlika tik baudīt distanci, kura gan C grupai nebija tā sarežģītākā, bet tāpēc jau tā ir domāta iesācējiem. Mazliet aizpeldēju uz 55. kp, jo tur tas apvidus tāds neizteikts, bet distances beigas gan atkal varēju izbaudīt, gan mazliet ātrāk uzskrienot, gan izmantojot kompasa virzienu. Finišā tiešām jutos gandarīts, tas bija tas pēc kā biju atbraucis. Rezultāts 35:30, tieši kā vēlējos ap pusstundu, un izrādās pat ar savu lēnīgo tempu biju apskrējis visus 5. distances orientieristus - 1. vieta no 16 orientieristiem. Pēc finiša, gaidot atgriežamies Raivi no A grupas distances, aizgāju pieēsties mellenes un uzmest aci sen neredzētajam Sietiņiezim. Šis nu bija pēdējais skrējiens kā vecpuisim, un nākamreiz mežā atgriezīšos jau izņemts no apgrozības :)

trešdiena, 2015. gada 12. augusts

Cērtene (Smiltene)

Category: Azimuta Vasara 2015 6. kārta
Map/area: Cērtene (Smiltene)
Organiser: OK Azimuts
Country: Latvia
Discipline: VC (4. distance)
aizaudzis izcirtums
Beidzot tas brīdis bija klāt, šīs vasaras, šā gada, un visas dzīves viens no svarīgākajiem mirkļiem - laulības ar mīļoto. Šogad viss pārējais bija otršķirīgs, tāpēc nepiedalījos Kāpā un neaizbraucu arī uz Skotiju pavērot Pasaules Čempionātu. Divu nedēļu atvaļinājums Latvijā, kur viss bija pakārtots par un ap kāzām bija pietiekami noslogots, tāpēc nemaz nebiju plānojis piedalīties kādās o-sacensībās šajās nedēļās. Bet ja labi grib, var arī atrast laiku šim hobijam, tāpat kā ik vakara peldei ezerā. Tā kā dzīvojām pie brāļa Valmierā, tad ja laiks atļaus, visticamāk ka ņemtu dalību Valmieras Magnētā. Bet tā kā šodien paviesojāmies pie mammas Smiltenē, tad izlēmu ka varētu aizbraukt uz Azimuta Vasaras sesto kārtu, kura notika tepat Smiltenes pievārtē. Kompasu un sportidentu vienmēr iemetu līdzi ceļojumu somā, jo dziļi sirdī man jau vēl ir tas orientēšanās sports, bet ekipējuma gan nekāda nebija. Labi ka Smiltenē vēl ir saglabājušies pāris apģērba gabali. Atradu savu veco o-kreklu (šķiet junioru grupās ar to skrēju), arī bikses atradās (mazliet uzplēstas un ar vairākiem caurumiem), bet ar apaviem gan bija problēmas. Ar botēm gluži pa mežu negribējās skriet, ar augstajiem o-zābakiem (potīšu drošībai) ar nebija vēlme mocīt kājas, jo doma bija tā pavisam viegli paskriet/pastaigāt pa Latvijas mežiem. Labi ka atradās vēl iekštelpu futbola buči ar mazajām radzēm. Skriešanai ne tie labākie apavi (pārāk cieti), bet mežam pietiekami labi. Saule mūs šīs dienas lutināja pamatīgi, un tieši šodien šķiet bija viskarstākā diena, mašīnas termometrā pat noķērām 34 grādu karstumu. Nav diez ko prātīgi tādā karstumā skriet, bet man līdz sešiem jābūt obligāti atpakaļ Valmierā, tāpēc nāksies vien skriet šādā svelmē.
karte no 2002. gada Azimuta
No jaunības dienu Azimutiem šo mežu atceros tā visai miglaini, tikai papētot vecās kartes, spēju atcerēties pāris vietas no šī apvidus. Pirmo reizi šajā mežā skrēju 1992. gadā V12 grupā, un pēdējo reizi 2002. gadā V21A grupā. Tajā laikā praktiski katru gadu vismaz viens Azimuts notika šajā mežā, un 2000. gadā es pat esmu bijis distanču veidotājs tieši šajā Cērtenes mežā. Tā ka apvidum man būtu jābūt ļoti zināmam un šķietami patīkamam, skatoties vecajās kartēs. Ir pagājuši 13 gadi kopš pēdējo reizi te skrēju, un jāsaka kā ir - šis mežs vienkārši ir iznīcināts. Kur kādreiz bija skaists priežu sils vai mellenājiem bagāti purvi, tur tagad ir ar krūmiem un avenājiem aizauguši izcirtumi. Jau pirms starta, ieraugot šo jauno karti, dūša saskrēja papēžos, un pirmā doma bija kāpt atpakaļ mašīnā un braukt prom. Karte praktiski sastāvēja no vieniem izcirtumiem, sākot ar zaļiem aizaugušajiem un beidzot ar dzelteniem tikko izzāģētiem. Bet ja jau reiz biju atbraucis uz Azimutu, kas šobrīd man ir visai ekskluzīvs pasākums uz kuru tieku labi ja vienreiz gadā, tad tā vienkārši nevarēju aizbraukt prom. Tā kā sportiskie mērķi man orientēšanās sportā vairs nav nekādi un pāris dienas pirms kāzām arī tā baigi pārpūlēties negrasījos, tad loģiski ka pieteicos C grupā, lai vienkārši paskrietu prieka pēc.
labs karstumiņš
Prieks gan sanāca visai mazs šādā mežā un karstumā. Distances sākums pat izvērtās visai patīkams, jo pirmie etapi vijās pa skaistu balto mežu, kurā nu nekādi nevarēju atcerēties, ka šeit pirms daudziem gadiem biju skrējis. Uz pirmo 47. kp aizskrēju apkārt pa ceļu, kā jau C grupas orientieristam pieklājas :) Tad sekoja divi etapi pa līniju pa balto mežu, bet uz 50. kp izcirtumā pazaudēju aptuveni 30 sekundes. Ja precīzi netrāpa, tad atrast bedri starp avenājiem nav tas vieglākais uzdevums. Arī nākamais 53. kp izcirtumā, bet uz 46. kp patīkams skrējiens caur priežu silu. Pie 46. kp distances patīkamā un baudāmā daļa beidzās, un ja vien būtu zinājis kas sekos distances turpinājumā, tad noteikti nebūtu turpinājis distanci. Etapu uz 45. kp nav iespējams veikt pa līniju, jo pa vidu bebru appludināts purvs. Arī pa kreiso pusi īsti nevar, jo tur priekšā kaut kāda aizliegtā teritorija, tad nu atliek tikai labais variants.
kaut kur šajā posmā
var atrast manu sudraba
gredzenu
Cauri tam muklājam izcīnījos pietiekami veiksmīgi, bet karstumā un tiešajos saules staros šķiet mazliet pārkarsu, un nonākot mežā koku ēnā, īsti neizpratu savu atrašanās vietu, kas noveda mani pie 5 minūšu kļūdas. Pārķēru mazos meža celiņus un punktu sāku meklēt zaļajos džungļos krietni par ātru. Pagāja krietns laiks līdz atskārtu pa kurieni muļļājos. Beidzot uztaustīju atrašanās vietu, bet nu nāca cits nepatīkams pārsteigums. Kaut kur bebru purvā biju palicis bez gredzena... Nav saprotams kā tas tika nost no pirksta, jo iepriekš ne pa tādiem vien purviem un dubļiem biju ņēmies. Vai tā bija kaut kāda zīme, ka sestdien tikšu pie jauna gredzena un nu no vecā bija jāatvadās??? Tā jau garastāvoklis tuvu nullei pēc šādas kļūdas un nu vēl gredzens pazudis, kuru atrast būtu visai nereāli. Cerams mīļā piedos... Un nu sākās trakākie etapi cauri aizaugušajiem izcirtumiem bez jebkāda glābiņa no saules karstuma. Vispirms sanāca misēklis uz 34. kp ar grāvja pārvarēšanu. No ieceres doties pa taisno nācās atteikties, jo smirdīgā grāvja ūdenī negribējās lekt (pa platu lai pārlektu), tāpēc nācās izmest loku līdz bebru dambim. Virziens uz punktu bija precīzs, bet pietrūka aptuveni 2-5 metri, lai pamanītu avenājos punktu. Liekas 3 minūtes izdzīvojos pa to vietu līdz kamēr uzgāju punktu.
šāda ''meža'' dēļ o-sports
var būt arī visai nepievilcīgs
Karstums bija darījis savu, jutu ka nāk virsū pamatīgs plīsiens, iespējams pat ģībiens, tāpēc doma par skriešanu bija sen aizmirsta. Stulbākais ka biju kartes tālākajā galā un došanās pa taisno uz finišu neko daudz mani nepaglābtu. Nācās sakost zobus un turpināt distanci. Labi ka etapā uz 35. kp starp izcirtumiem bija atstājuši nelielu meža oāzi, kur varēju mazliet paslēpties ēnā, kā arī uzēst mellenes, kas ļāva mazliet atžirgt, jo patiesi šķita ka esmu ļoti tuvu ģībšanai. Fiziski galīgi nebiju gatavs šādam karstumam un slodzei. 35. un 36. kp paņemšana problēmas neradīja, bet cīņa caur to izcirtumu vēl nebija beigusies, jo etapā uz 33. kp vēl vajadzēja tikt laukā no viņa. Gāju un domāju - priekš kam es vispār kaut ko šādu tagad daru, vai tas ir kāds pārbaudījums, kāpēc man to vispār vajag? Visvisādi jautājumi nāca galvā, līdz beigās izgudroju, ka šis ir mans pēdējais smagais pārbaudījums vecpuiša kārtā :) lai laulības dzīvē viss daudz vieglāk nāktu. Episki prātojumi orientēšanās distances laikā :))) Par sakarīgi veiktu distanci sen jau biju aizmirsis. Pacīnījos vēl par piekļuvi pie 33. kp cauri zaļajam, bet pēdējie divi punkti jau bija kā atvieglojums. Uz 54. kp ceļa variants, kur vietām pat paskrēju, kaut gan apņēmība skriet sen bija zudusi. Un uz pēdējo 100. kp arī devos visai gausi. Finišā pirmais kas nāca prātā - dzert, dzert un vēlreiz dzert. Paldies Mārtiņam par ūdeni un pat alu finišā! Pēc tam prom uz mašīnu, kur mani satraukta gaidīja Iveta, jo solītās pusstundas vietā, prom biju vairāk kā stundu. Piedzīvojumi man, pārdzīvojumi viņai. Laiks izniekots, gredzens pazaudēts (labi ka ne zelta), gandarījuma nekāda, bet kā nu ir tā ir, tagad prom uz Tepera ezeru atveldzēties. Šī distance lika par daudz ko aizdomāties! Pirmkārt - ja C grupai (iesācējiem) ir šāda tik smaga distance, tad nav nekāds brīnums ka tik maz jaunu seju parādās šajā sporta veidā. Un otrkārt - kaut kas tomēr nav kārtībā ar to mežu izciršanu.
Azimuta leģendas
Tā jau mēs varētu izzāģēt kaut visus mežus, un nāktos vien orientēties pilsētvidē. Tikai nesaprotami ir tas, ka izcirtumu vietās netiek stādīts jauns mežs, bet gan vienkārši ļauj aizaugt ar krūmiem. Pēc šāda ''meža'' apmeklējuma galīgi vairs nevelk atpakaļ pie o-sporta. Bet kādi nu tie meži ir, tādos jāskrien, un visu cieņu Aldim, Mārim un Mārtiņam, kuri joprojām turpina Azimuta tradīcijas un dod iespēju smilteniešiem izskrieties pa mežiem. Starp citu Azimutam šogad 40 gadu jubileja, un ja vien būs iespēja aizlidot rudenī uz Latviju, tad noteikti būs jāapmeklē jubilejas pasākums, jo vairāk kā 10 gadus (1992.-2005.) Azimuts man bija diezgan nozīmīga dzīves sastāvdaļa. Žēl ka traumas vairs neļauj pašam būt tik aktīvam orientieristam, bet ik reizi viesojoties Latvijā, noteikti aizbraukšu arī uz Azimutu. Ja 1998. gadā 4.9 km distanci šeit pieveicu 36 minūtēs, tad šogad 3.8 km distance man prasīja 1:01:25, kas deva 3. vietu starp 10 ceturtās distances veicējiem.