pirmdiena, 2015. gada 30. novembris

Novembrī lāči dodas ziemas miegā.

nakts-o sezona sākusies
Novembrī lāči dodas ziemas miegā :) Šo teiksmu varu attiecināt arī uz sevi, jo novembris manās sportiskajās aktivitātēs pavisam slinks. Ārā lietainais, vējainais un aukstais laiks attur no došanās sportot pēc paša brīvas gribas. Velosipēdu šķiet varu kārt uz nagliņas šķūnī, jo aukstā laikā velosports nav no tiem draudzīgākajiem. Pirms ziemas miega gan izbraucu novembrī vienu kārtīgu loku 52 kilometru garumā! Arī orientēšanās sports aukstajā laikā mani vairs kaut kā neuzrunā. Iespēju novembrī bija daudz - gan urban orientēšanās Matlockā, gan pāris meža un kalnu distances, gan arī nakts maču. Nakts orientēšanās ir mana favorīte, tāpēc lokālo pirmo nakts posmu nelaidu garām. Patīkami atgriezties tumšajā mežā kontrolpunktu medībās pēc pusgada pauzes. Diemžēl tās tad arī bija manas vienīgās orientēšanās sacensības novembrī. Ir sākusies arī Jorkšīras nakts līgas sezona, kurā pagājušā ziemā aktīvi piedalījos, bet šogad šis pasākums nav manos plānos, jo visas sacensības notiek jau skrietos apvidos, tāpēc varbūt aizbraukšu tikai uz vienu posmu Wakefieldā. Decembra plānā ir divas vietējās nakts-o sacensības. Tāpat decembrī esmu ieplānojis vienu nopietnu pārbaudījumu, bet tam būs vajadzīga ļoti liela apņemšanās. Ja oktobris bija superaktīvs, tad novembris ļoti neaktīvs. Noskrieti četri parkrun piecīši, vienreiz izskrēju piecīti darbadienā možumam, piedalījos vienos nakts-o mačos, un ar riteni izbraucu pāris reizes. Tas arī viss! Varu vien atzīmēt ka novembrī pievērsos aktīvai ūdens dzeršanai (vismaz 2 litri dienā). Sākumā gāja ļoti grūti, jo nebiju pieradis tik daudz dzert un tik bieži skriet uz tualeti, bet uz mēneša beigām jau pavisam normāli šķita rītu sākt ar glāzi ūdens un dienas gaitā pavisam mierīgi tikt galā ar 2 litru ūdens pudeli. Nesportojot gan grūti novērtēt vai vielmaiņa uzlabojas un ir iespējams šādi zaudēt svaru. Bet pamazām pieradinot sevi pie dzeršanas (ne jau alkohola), iespējams ka aktīvāk sportojot varu tikt vaļā arī no sava liekā svara. No mēneša sākuma 105 kg esmu nokritis uz 102 kg bez aktīvas sportošanas! Tāpēc decembrī apsveru domu atgriezties svaru zālītē un baseinā pēc ļoti liela pārtraukuma. Darbā slodze arvien lielāka un darba stundas garākas, jo cilvēki uz Ziemassvētkiem aktīvi lieto alkoholiskos dzērienus, kurus mēs viņiem piegādājam, tāpēc pašam īsti neatliek laika sportošanai. Bet priecē ka nu jau veselu mēnesi esmu izticis bez enerģijas dzērieniem, kurus iepriekš salīdzinoši daudz dzēru. Možumu izrādās varu uzturēt arī ar daudz ūdeni un vienu kafijas tasīti pie brokastīm. Laikam vecums nāk virsū :) ka esmu sācis veselīgāk domāt un piedomāt pie sava uztura. Bet galvenais nosacījums jau ir censties saglabāt puslīdz labu fizisko formu, neapvelties pavisam un turēties pie svara, kurš pašam netraucē. Ja tā atskatās pagātnē uz visām kāju traumām un mānām svara problēmām, tad varu paslavēt sevi, jo joprojām mierīgi bez iespringšanas spēju noskriet piecīti, protams, ne tik ātri vairs kā gribētos. Galvenais ka skriešanu joprojām izbaudu.
mazo skrējēju finišā
Šomēnes atkal noskrieti 4 parkrun skrējieni, no kuriem 3 jauni, kaut gan novembrī nebiju plānojis parkrun tūrismu, bet grūti atturēties no ierastajiem sestdienas rītu izbraukumiem uz jaunām pilsētām un parkiem. Lincoln parkrun skrējienā sasniedzu 60 dažādo parkrun atzīmi, kas arī bija viens no šā gada mērķiem. Iespējams, ka tagad Anglijā ar parkrun skrējieniem esmu pabijis daudz vairāk vietās nekā ar orientēšanās sacensībām. Decembrim esmu ieplānojis tikai vienu tālāku izbraucienu uz Evesham parkrun, lai būtu izskrējis visus West Midlands reģiona parkrun skrējienus, bet pārējos droši vien skriešu tepat Conkeros vai kādā tuvējā parkrun, kur varētu uzņemties arī kādu volunteer (brīvprātīgā tiesneša) pienākumu. Novembra beigās kā brīvprātīgais jau izpalīdzēju Swadlincote junior parkrun skrējienā, kur pildīju finiša tuneļa menedžera pienākumus.
Ja aukstums liek vairāk sēdēt mājās, tad beidzot atliek laiks arī blogam, beidzot esmu pievērsies rakstīšanai šajā savā dienasgrāmatā par sacensībām kuras notika pavasarī, kad vienkārši neatlika laika uzrakstīt par tām. Beidzot uzrakstīju gan par piedzīvojumiem Spānijā, gan par ekstrēmāko distanci manā līdzšinējā orientēšanās karjerā, gan par uzvaru spāņu mežos, gan velo orientēšanās sacensībām, gan fiziski un emocionāli garāko distanci šogad. Decembrī vēl jāatrod laiks uzrakstīt par savu pirmo Taku-o distanci, par Ilvēm Igaunijā un Anglijas sprinta čempionātu. Patīkams pārsteigums un atgādinājums arī no Midlands MBO orientēšanās līgas organizatoriem - izrādās, nelielajā M21 grupas konkurencē, es esmu kopvērtējumā bijis labākais! Ziemas mēnešos arvien vairāk laiks tiek pavadīts arī pie TV, tāpēc ir prieks ka TV ekrānos atgriežas biatlons un bobslejs, kuriem aktīvi sekoju līdzi. Interesanti ka dienā kad sākās ziemas sporta veidi, tikai tad beidzās Formula 1 sezona, jo neatceros ka viņiem pēdējais posms būtu bijis tik vēlu. Paskatos arī spilgtākos momentus no mūsu NBA talanta Porziņģa, kā arī noskatījos kā tenisā Lielbritānija ne bez grūtībām uzvar Beļģiju Deivisa kausā. Anglijā ir liela interese arī par tādiem sporta veidiem kā snūkers un dārts, kuri latviešu publikai nav saistoši, bet man gan patīk. Futbolam sekoju līdzi vairs tikai virspusēji, bet ja Manchester United viesojas netālajā Leicester pilsētā (50 km no mājām), tad šāda spēle bija jāredz. Apsvēru pat domu klātienē vērot šo maču, bet tā kā nojautu cik pie spekulantiem varētu maksāt biļetes, tad paliku pie TV ekrāna ar karstvīnu. Neticami ka Leicester City futbola klubs šobrīd atrodas 2. vietā Anglijas premjerlīgā starp abām Manchester komandām, jo agrāk es par šo komandu neko nebiju dzirdējis (1. līgas komanda).
Decembrī noteikti netiks laists garām neviens Rastorgujeva, Dukura un Melbārža starts ziemas sporta veida karuseļos. Ja vien būs iespēja, sekošu līdzi arī brāļiem Kivleniekiem ziemas orientēšanās distancēs. Bet pats cerams neieslīgšu lāča ziemas miegā :) un arī aktīvi pakustēšos!
Oxford parkrun #207 07/11/2015
pēc ķermeņa valodas var pateikt,
ka diez ko neizbaudu skriešanu lietū
Šī parkrun apmeklējums nāca kā negaiss no skaidrām debesīm! Vēl nedēļas vidū domāju ka braukšu tepat uz kādu vietējo parkrun skrējienu, bet ceturtdienas vakarā intereses pēc paskatījos vilcienu biļešu cenas. Zināju ka šonedēļ Oxford parkrun svin 4 gadu jubileju, un bums! ir pēdējā brīža lēto biļešu piedāvājums uz šo slaveno Oxford Universitātes pilsētiņu. Kāpēc sākumā pieminēju negaisu? Tāpēc ka šis sestdienas rīts izvērtās ļoti slapjš un vienu brīdi pat iedomājos, ka būtu vien palicis pie domas skriet kādu lokālo parkrun. Jau Burtonā braucot ar riteni uz staciju mazliet saliju, un arī prognozes par laika apstākļiem Oxfordā nebija iepriecinošas. Un tā arī bija - brīžiem stiprāk, brīžiem vieglāk, bet lija visu laiku. No stacijas līdz parkam ar riteni bija jāmēro aptuveni 5 kilometri, un sākuma doma, izmest līkumu gar slaveno Universitāti, bijā jāatmet, jo pilnīgi salīt un izmirkt pirms starta nevēlējos. Komplektā ar slapjo rītu nāca arī apmaldīšanās parkā. Virzienu uz parku biju piefiksējis, bet konkrētu vietu nezināju. Nonācis parkā, nemanīju nevienu skrējēju vai brīvprātīgo tiesnesi, izbraucu nelielu loku pa dubļainajām taciņām, bet nekas neliecināja, ka te notiks parkrun. Pulkstenis rādīja 8:45 un jau pavīdēja doma, ka šorīt palikšu bez parkrun skrējiena. Labi ka pamanīju kādu skrējēju, kurai nekautrējoties braucu klāt un prasīju vai viņa skrien uz parkrun. Atbilde bija jā! Fuuu! Vienkārši nepareizajā parka daļā biju meklējis parkrun starta vietu, izrādījās ka jābrauc pāri pa gaisa tiltiņu otrpus šosejai, kur pulcējās skrējēji. Riteni velosipēdu statīvos pieslēdzu 8:54, kas nozīmē, ka laiks ir tikai noraut vējjaku un garās bikses, un bez iesildīšanās doties uz startu. Lietus turpināja smidzināt un sāka pūst arvien stiprāks vējš. Nav redzama nekāda īpaša jubilejas skrējiena atmosfēra, visi vairāk gaida pēc iespējas ātrāku startu, jo negrib ilgi drebināties šādos laika apstākļos. Man šis būs pirmais parkrun skrējiens ar kameru tik stiprā lietū, tāpēc vairāk uztraucos par kameru, vai sanāks maz ko nofilmēt, nekā par savu gatavību skriet. Ar trases konfigurācijas informāciju arī nebiju iepazinies, un izrādījās lietus laikā šī ir ļoti smaga trase. Bija pāris posmiņi pa asfaltētiem celiņiem, bet lielākā daļa pa zemes ceļu vai taciņām, kuras bija vienos dubļos un peļķēs, un viens posms pat pa slapju zāli. Un tas viss trīs apļos, tātad trīsreiz vairāk :) Tā ka šorīt būšu ne tikai slapjš, bet arī dubļaini netīrs. Ja apļa sākumā tā nejuta vēju, tad apļa otrā pusē pūta pamatīgs pretvējš, kas manu lielo rumpi baigi bremzēja. Otrajā aplī sāka līt tā pa īstam kā no spaiņa, kas man šo skrējienu viennozīmīgi padarīja par vienu no smagākajiem pēdējā laikā. Ja pirmo apli vēl kaut cik zolīdi noskrēju, tad abos nākamajos šķita ka knapi velkos. Otrā apļa beigās mani apdzina līderi pa apli, kuri bija galīgi dubļaini, viens pat bija kaut kur kritis, jo tik netīru kreklu nevarēja vienkārši nošķiest. Viens puika arī manā priekšā nolikās garšļaukus zālē, bet ātri atkal bija atpakaļ uz kājām. Saulainā un normālā laikā šī būtu visai patīkama trase, bet ne šodien, tāpēc mans subjektīvs septiņnieks. Vienīgais mierinājums, ka šorīt lija visā Anglijā, tā ka slapjš būtu jebkurā parkrun, vienīgi varbūt ne tik dubļains. Ar rezultātu 28:30 ieņēmu 127. vietu no 185 izmirkušajiem skrējējiem. Arī atpakaļceļā nesanāca nekāda ekskursija pa pilsētu, jo bija pa taisno jābēg no lietus uz staciju. Tāpēc lietus laikā tomēr lielāks plus ir doties ar mašīnu uz parkrun, kaut arī pašam patīk ceļot ar vilcienu un riteni. Sanāca tāds nekāds šis rīts - atbraucu, noskrēju piecīti, saliju un atpakaļ uz mājām, bet vismaz jauna atzīme manā parkrun tūrisma kartē! 7/10
Leicester Victoria parkrun #1 14/11/2015
tāds liels starp dāmām
Un atkal jau viens jauns parkrun skrējiens manā reģionā (East Midlands)! Pēdējo mēnešu laikā pat nevaru vairs saskaitīt, cik jauni parkrun ir atklāti. Šorīt devos uz pavisam netālo Leicester pilsētu, kur notiks pirmais Leicester Victoria parkrun, parkā kurš robežojas ar Leicester Universitātes teritoriju. Biju plānojis doties ar vilcienu un riteni uz šo parkrun, bet finansiāli izdevīgāk bija braukt ar auto uz tik tuvu parkrun, un ārī šā rīta aukstums atturēja saldēties. Parkā ierados aptuveni pusstundu pirms starta. Paspēju gan tualeti apmeklēt, kur apkopējs vai apsaimniekotājs bija ļoti pārsteigts par tik daudz apmeklētājiem šorīt, jo parasti viņš no rītiem tur esot viens :) paspēju gan iesildīties, gan nosalt, gaidot startu, jo aukstums nežēlīgs šorīt. Startējām arī tikai kādas 10 minūtes pēc 9:00, jo jaunā parkrun komanda ilgi nevarēja saorganizēties, plus vēl pirmā uzruna. 
tā brīvi uz finišu
Trase ļoti tipiska un var pat teikt standarta pilsētas parka parkrun trase pa asfaltētiem celiņiem trīs apļos. Jutu ka aukstumā man tas temps tāds stīvāks, tāpēc pēc starta īsti nesteidzos apdzīt lēnākos skrējējus. Skrēju tā brīvi un ritmiski. Ritmu gan mazliet pabojāja nelielais kāpums katra apļa beigās, kura dēļ arī pamatīgi noslinkoju 4. km, noskrienot to ar tempu virs 6 min/km. Tāpēc atkal tālu no savas vēlmes skriet zem 28 minūtēm. Ar rezultātu 28:38 ieņēmu 149. vietu no 228 nosalušajiem skrējējiem. Kā jau ierasts, šādos atklāšanas parkrun skrējienos daudz ir parkrun tūristi, tādi paši kā es. Viena no tūristēm bija melnādainā kundzīte Rosemary, kura ir noskrējusi jau vairāk kā 250 parkrun skrējienus (par ko liecina viņas zaļais 250 parkrun krekls), un interesanti ka šis viņai bija 150. dažādais parkrun skrējiens! Man šis bija tikai 59. dažādais parkrun, ir vēl kur tiekties savā parkrun tūrismā! Kā jau standarta trasei, arī šai vērtējums ne vairāk pa septiņi. 7/10
Conkers parkrun #246 21/11/2015
Conkers lillā parkrun
starta burzmā
Šorīt biju plānojis doties uz Lincoln parkrun, kuriem būtu bijis 2 gadu jubilejas skrējiens. Bet aukstums, vējš un sniegs ieviesa izmaiņas gan manos plānos, gan Lincoln parkrun skrējienā. Viņi savu jubilejas skrējienu pārcēla uz nākamo nedēļu, kas nozīmēja, ka arī es viesošanos Lincoln pilsētā pārceļu uz nākamo nedēļu. Šorīt skriešu savā ''mājas'' Conkers parkrun, kurā kādu laiciņu atkal neesmu bijis. Interesanti skaitļi šorīt sakrita - man 111. parkrun skrējiens un 33. reizi savā Conkers parkrun skrējienā. Aukstums tiešām šorīt nežēlīgs! Pa nakti temperatūra bijusi zem nulles, un tagad no rīta vien +2 grādi. Arī sniegs pa nakti ir snidzis, bet no rīta saulītē jau kūst, tāpēc tikai vietām redzama plāna sniega kārtiņa.
cīņa ar ''cheeky hill'' kalnu
Šorīt Conkers parkrun bija veltīts par piemiņu 15 gadīgai skolniecei, kura mācījās tepat netālu esošajā Ashby skolā. Meitene pagājušā nedēļā tika atrasta nogalināta... tāpēc, par piemiņu viņai, šorīt skrējēji tika aicināti skriet lillā krāsas kreklos (Kayleigh mīļākā krāsa). Ne velti Conkers parkrun ir nominēts kā viens no 10 labākajiem parkrun skrējieniem visā Anglijā, tieši šīs vienojošās un draudzīgās skrējēju kopienas dēļ. Prieks atgriezties un satikt atkal lokālos skriešanas paziņas. Rīts auksts, bet bija doma pārbaudīt cik tad ātri varu paskriet. Pirmie 2 kilometri aizripoja labi, bet jau sen zināmais kalns un atpakaļceļš gar kanālmalu un spēcīgais pretvējš izsita pamatīgi no ritma, kuru tā arī neatguvu uz meža takas koku aizvējā.
vienam vieglāk, otram grūtāk
Aukstums tā nopietni netraucēja, jo biju nodrošinājies gan ar cepuri un cimdiem, gan iekāpis garajās biksēs. Brīdī kad mani apdzina tempa skrējējs ar zaļo 25 minūšu vesti, sapratu ka līdzi viņam netieku un jāsamierinās atkal ar viduvēju rezultātu. Man kaut kā vienmēr tieši Conkeros skrienas ātrāk nekā citviet, iespējams tāpēc ka trase ir kādus 100 metrus īsāka :) bet visticamāk tāpēc, ka trases konfigurācija ir ļoti patīkama. Ir garais, gandrīz 2 kilometru, turp un atpakaļ posms, un pirms finiša lejup no kalna, nevis kā daudz kur citur finišs ir pret kalnu. Vismaz izdevās stabili zem 28 minūtēm izskriet, kas šoruden nemaz tik viegli nepadodas. Rezultāts 27:49 un 153. vieta no 321 mazliet nosalušā skrējēja.
sniegs novembrī
Patīkams skrējiens ziemīgā rītā un interesanti bija satikt kādu skrējēju ar kameru uz galvas, kurš tāpat kā es ir apņēmies izskriet visus 300 un vairāk Anglijas parkrun skrējienus. Man gan pagaidām mērķis ir 100 dažādie parkrun ar kameru uz galvas, kura šorīt nebija jāmontē uz galvas un nebija jāstartē no beigām. Tāpat interesanti bija dzirdēt interesantu atziņu pēc finiša no kādas skrējējas, kura mani apdzina pēdējā līkumā pirms finiša. Uz mana Willow labdarības lillā krekla muguras ir rakstīts ''every step makes a difference'' (katrs solis ir atšķirīgs), kas viņu esot iedvesmojis skriet ātrāk! Nebiju aizdomājies par šo uzrakstu, bet patīkami ja kādu no skrējējiem aiz sevis iedvesmoju!

Lincoln parkrun #100 28/11/2015
nosaluši
Šorīt laika apstākļi bija labvēlīgāki nekā iepriekšējā sestdienā, tāpēc varēju doties uz Lincoln parkrun, kuri svinēja otro jubileju, un šis viņiem bija 100. parkrun skrējiens. Aukstums tāds pats nemainīgs, grādi nedaudz virs nulles, un ledus kārtiņa uz mašīnas vējstikla. Labi ka nebija gaidāms lietus vai sniegs. Šis šķiet bija viens no tālākajiem parkrun, uz kuru braucu ar mašīnu, jo uz tālajiem parkrun dodos ar vilcienu vai apvienojot parkrun ar kādām orientēšanās sacensībām tajā reģionā. Vairāk kā pusotru stundu pavadīt pie stūres pirms skrējiena nav diez ko uzlādējoši, bet jāsāk pierast, jo arvien biežāk būs jābrauc arvien tālāk un tālāk uz jauniem parkrun skrējieniem. Interesanti ka turpceļā un atpakaļceļā pabraucu garām 10 jau izskrietām parkrun vietām, kā arī 2 vēl neskrietiem parkrun skrējieniem, uz kuriem došos kaut kad pavasarī. Laikam mašīnā biju baigi uzsilis, tāpēc uz startu devos jau ierastajā skriešanas formā - garās zeķes, šorti, melnais parkrun krekls un apakšā termo krekls. Kā jau jubilejas skrējienos, pirms starta garas uzrunas un apbalvošanas, kas vingrošanu un iesildīšanos padarīja gandrīz lieku, jo paspēju nosalt, un nožēloju ka neuzvilku garās bikses un cimdus. Šis linkolniešiem bija 100. parkrun, un starp skrējējiem ar melno 100 parkrun skrējienu kreklu bez manis bija pamanāms tikai vēl viens skrējējs, tātad šorīt nebija daudz parkrun tūristu te un loģiski ka vietējie vēl pie šādiem krekliem nevarēja tikt. Bet sarkanie 50 parkrun skrējienu krekli gan daudz manāmi, tāpēc skrējēju kopiena šeit visai spēcīga. Startēju kā jau ierasts ar kameru no beigām, kas mani iesprostoja starp skrējējiem uz šaura tiltiņa drīz pēc starta. Var teikt ka 1. kilometru praktiski noskrēju tikai pa zāli, jo uz takas visiem vietas nebija.
finišā vēderu izgāzis
Šis parkrun noteikti paliks atmiņā ar šaurajiem parka celiņiem, kur pāris posmos apdzīšana vienkārši nebija iespējama. Skrējienu iesāku sev vēlamajā tempā 5:20 min/km, ko šķietami brīvi noturēju pirmos divus kilometrus, bet pēc tam atkal noplīsu līdz 5:50 min/km. It kā fiziski jūtos labi, bet tempu nespēju noturēt. Trase bez kalniem, vienīgi ar daudz asiem pagriezieniem un trīs apļos, kas iespējams izsita no ritma un pat garlaikoja pēdējā aplī. Skrienot rokas nosala pamatīgi un gan jau kājas arī mazliet stīvāk kustējās, bet pēc sava garmin pulksteņa, kuru vienmēr ieslēdzu tikai tad kad uzsāku savu skrējienu no beigām nevis brīdī kad startē pirmie, noskrēju vismaz zem 28 minūtēm. Ar oficiālo rezultātu 28:07 ieņēmu 170. vietu no 277 Ābrahama uzvārdā nosauktās pilsētas skrējējiem. Jāsecina ka tik tiešām te ir spēcīgi skrējēji, jo man jau tie rezultāti ap 28 minūtēm ir visos parkrun skrējienos, bet citviet ieņemtā finiša vieta ir krietni augstāka. Vēl jāpiemin kāds interesants skrējējs, par kuru jau iepriekš biju dzirdējis, un šorīt beidzot pats redzēju. Tas bija kāds kungs ar žonglieru bumbām, kuras viņš žonglēja visu skrējiena laiku. Apbrīnojama meistarība! Šauro celiņu un aso līkumu dēļ, diemžēl vairāk par septiņi nevaru novērtēt šo parkrun trasi. 7/10

otrdiena, 2015. gada 10. novembris

Grange & Battram Woods (Leicester)

Category: LEI Winter League 2015/2016
Map/area: Grange & Battram Woods (Leicester)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Long (night)
nakts-o kontrolpunktu medībās
''Jea beibī!'' Nakts orientēšanās ir atpakaļ! Šosezon pirmās nakts orientēšanās sacensības, par ko liels paldies Leicestershire Orienteering klubam. Nakts-o vienmēr ir bijusi mana favorīte starp o-distancēm, tāpēc darbā brīvdiena un jābrauc uz mežu. Tāds neliels satraukums, kā nu būs atkal atgriezties meža tumsā. Iesildoties jūtos necerēti labi, laikam jau vakaros patīk labāk skriet nekā rīta parkrun skrējienos. Iespējams, tie 2 litri ūdens katru dienu arī dod pozitīvu enerģiju! Kaut kad iepriekš vienreiz esmu skrējis šajā mežā, bet īsti neatceros, un tumsā jau mežs izskatās pavisam savādāk. Iesāku pavisam piesardzīgi uz 1. kp, spīdinos uz visām pusēm, mēģinu aprast un atgūt nakts-o sajūtas un pārliecību. Punkta rajonā mani jau gaida 4 lampas (orientieristi), kuri ''ķemmē'' apvidu. Arī es pievienojos un pēc ~20 sek. punkts ir rokā. Uz 2. kp sekoju vienam no panāktajiem orientieristiem, bet ceļu krustcelēs mūsu ceļi šķiras, un tālāk dodos sevis izvēlētajā virzienā. Pirms punkta atkal ''nobakstos'', jo gribēju uz punktu tikt pa taisno, bet tur necaurejams zaļais priekšā. Vēl 30 sekundes zaudētas. Uz 3. kp kross. 
uz 4. kp pilnīgās auzās
Uz 4. kp pa taisno caur zaļo netiek, atliek skriet apkārt. Skrienu uzņemtajā virzienā tik uz priekšu pa labo pusi, kaut gan vizuāli izskatās ka kreisais variants ir īsāks. Pa takām nekādu problēmu, bet baltajā mežā, kad jāskrien tik virzienā, pazudu pilnībā. Pat nesaprotu kā varēju uzņemt tik neprecīzu virzienu, bet punktam ''aizpeldēju'' garām tā kārtīgi, aizvelkot līdzi arī savu sekotāju. 3 minūtes pagāja, kamēr izdevās sataustīt punkta vietu, un nu jau bijām pie punkta atkal vesels bars. Punktā atzīmējos kā pirmais, tāpēc uz 5. kp ieslēdzās sportiskais azarts un ''kapāju'' cik ir iekšā. Viens orientierists tomēr paspēja iesēsties astē, un tā bija jau labi zināmā Tanya Taylor, ar kuru esmu vairākkārt skrējis kopā tieši nakts mačos. Uz 6. kp jāņem precīzs virziens, jo apkārt nav jēgas skriet. Izdodas precīzi trāpīt uz punkta grāvīti. 7. kp šķiet bērnu spēlīte - tik pa takām. Bet nekā, izrādās pa vidu ir arī šķērslis - zaļais dzīvžogs, kuram ne cauri, ne pāri netikt. Vairākas virzienu maiņas un no lauka malas tomēr atrodam spraugu dzīvžogā. Uz 8. kp tā pati vaina, sākumā ieskrienam strupceļā, kur ~1 minūte tiek zaudēta, cenšoties saprast kā tikt uz lauka malu. Šeit mums pievienojas vēl viena orientieriste, un nu velku divas dāmas :) Man personīgi nepatīk ja kāds seko man, un vēl pie tam tik tuvu kā Tanya, tā ka gandrīz savu lampu varu slēgt ārā. Es ja kādreiz iesēžos kādam astē, tad tomēr ieturu distanci, bet šī kundzīte skrien man pie pašas pakaļas un visu laiku kaut ko komentē, kur un kā vajadzētu skriet :) Vismaz jautri, nav vienatnē jāskrien tumsā. 
8. kp galīgi garām
9. un 10. kp izcili
Un labi ka tomēr biju ar abām dāmām kopā, jo pirms 8. kp aizvilku garām punktam, un tieši dāmas man izcēla šo punktu. Kopumā šajā etapā pazaudētas 3 minūtes. Uz 9. kp beidzot bijām mainītā lomā, tagad es biju sekotājs. Punkts izskatās ļoti indīgs - jāatrod tumši zaļais gaiši zaļajā. Jutu ka neviena no dāmām nav pārliecināta, kur vajadzētu līst iekšā zaļajā. Tāpēc izvēlējos savu taktiku. Aizskrēju nedaudz uz priekšu, lai noteiktu attālumu līdz taciņu krustojumam, un tad uz attāluma izjūtu devos atpakaļ un precīzi punktam virsū. Šī bija mana iespēja aizbēgt no abām kompanjonēm, ko arī veiksmīgi izmantoju, vienīgi pēc atzīmēšanās kā džentlmenis uzsauc dāmām, lai viņas zin kur ir punkts, un bēgu prom. Arī 10. kp ļoti līdzīgs, tikai tuvāk taciņai, kas ļāva bez problēmām paņemt arī šo punktu. Uz 11. kp pa lielo meža ceļu jau atkal ''uzspiedu'' tā kārtīgāk, lai pavisam droši tiktu prom no kundzītēm. Pašu punktu paņēmu pārliecinoši, atkal panākot vēl vienu orientieristu. Uz 12. kp pagāju garām vēl vienam veterānam, un pirms paša punkta panācu vēl 3 orientieristus, kuri man veiksmīgi izcēla punktu, jo pats diez vai tik precīzi būtu trāpījis. Etapu uz 13. kp uzsāku pa pēdām aiz veterāna Robert, bet uz ceļa pārņēmu vadību un... ievilku mūs abus kļūdā. Vienkārši neizjutu precīzi attālumu un punktu sāku meklēt pa labi, kaut gan tas bija vien pāris metrus pa kreisi. Aizvilku gandrīz līdz taciņu krustojumam, kur nācās griezties atpakaļ un mēģināt ar otro piegājienu uziet to kontūru zaļajā. Pusotra minūte zaudēta. Arī uz pēdējo 14. kp ne bez sarežģījumiem, atkal ceļu aizšķērsoja zaļais dzīvžogs, kuram bija jātiek otrpus uz vajadzīgās taciņas. Neliels līkums un var sākt gatavoties garajam finiša spurtam. 
ar maksimālu jaudu uz finišu
Līdz finišam aptuveni 500 metri, galvenais tikt ārā uz lielā ceļa un tad tik ''jāmauc''. Maucu ar bez žēlastības, pirmo pusi pat ar tempu 4:30 min/km, kādu ātrumu tik garā posmā sen nebiju attīstījis. Beigās, protams, paguru un pašas beigas jau nācās skriet ar balss palīdzību :) Pulss droši vien bija pāri 180 bpm un pēc finiša jutu ka vajag vēl mazliet paskriet lēnā riksītī, lai atietu no man tik zvērīgā ātruma pašās distances beigās. Izrādās ja gribu, tad paskriet varu! Pat bez visiem enerģijas dzērieniem, par kuriem man ir atsevišķs stāsts, jo man tas darba grafiks ir tāds specifisks. Strādāju tikai vakara stundās un šad tad pat nakts stundās, tāpēc regulāri dzēru enerģijas dzērienus, kas dod stimulu, bet būtībā nav jau nekāds labais padzēriens. Tā nu novembra sākumā šo paradumu izmainīju - vairs nekādu enerģijas dzērienu, bet obligāti 2 litri ūdens dienā. Un izskatās ka tas darbojas, jo pagaidām nav jūtami nekādi enerģijas izsīkumi un šķiet ka pat ir uzlabojies tonuss. Tātad šovakar ne visai grūto distanci pieveicu ar rezultātu 51:02 un ieņēmu 0. vietu no 0 dalībniekiem. Gandarījums ir par pašu nakts-o procesu, bet 9 minūtes kļūdās gan ir mazliet par daudz. Bija divas lielās kļūdas uz 4. un 8. kp, kur savācu 6 minūtes kopā, bet pārējās 3 minūtes savācās ar sīko ''bakstīšanos'' un nepārliecinātību. Pirmajā reizē pēc vasaras pauzes piedodami, bet nākamajos nakts mačos jācenšās izvairīties no tik lieliem laika zaudējumiem. Ar rezultātu 51:02 ieņēmu 4. vietu no 19 nakts orientieristiem. Papētot splitus, kur man tikai viens ātrākais etapa laiks, jāsecina ka bez kļūdām augstāk par 3. vietu nemaz nebūtu ticis, jo ar abiem M18 junioriem nebiju konkurētspējīgs, bet lielāko daļu veterānu gan apskrēju.