sestdiena, 2015. gada 28. februāris

Plānveidīgais februāris.

Februāris plānveidīgi aizvadīts ieskrienoties un audzējot fizisko formu divām ziemas/pavasara galvenajām sacensībām. Anglijas Nakts Čempionāts februāra beigās un Costa Calida sacensības Spānijā marta sākumā. Plus mīnus viss iecerētais pirms šiem abiem pasākumiem tika padarīts. Katru nedēļu apņēmīgi veicu divus braucienus ar riteni, vienu garāku (25-30 km) un otru īsāku (~10 km), kā arī vismaz divas reizes nedēļā skrēju - viens parkrun skrējiens un viens orientēšanās skrējiens. Tik apzinīgi pie tik regulāras sportošanas mani noturēja arī iesaistīšanās Jantastic komandā - UK parkrun tūristu kompānijā. Tur katrs pildām savus izvirzītos mēŗķus un krājam punktus rangā. Tā nu sanāca, ka tieši februārī nepiedalījos nevienās nakts-o sacīkstēs pirms britu čempionāta, bet iepriekšējos mēnešos biju iekrājis pietiekamu pieredzi, lai justos pārliecināts naktī. Gluži nevainojami gan neaizvadīju Anglijas Čempionātu, jo bija pāris nepiedodami tehniski brāķi, bet kopumā tīri labi veicu distanci. Februārī var teikt, ka atgriezos pie klasiskās dienas orientēšanās pēc 5 mēnešu pauzes. Ar gandarījumu pieveicu garo Midland Čempionāta distanci, kas kalpoja kā laba pārbaude manai fiziskajai formai pirms Spānijas kalniem. Parkrun tūrisms rit pilnā sparā, šomēnes atkal trīs jauni parkrun skrējieni manā kontā, kopā jau 32 dažādus parkrun skrējienus esmu pieveicis. Ģeogrāfija arvien izplešas, un jāsāk arvien nopietnāk plānot tālāki ceļojumi sestdienas rītos. Priecē ka parkrun piecīšos nu jau spēju pietuvoties 27 minūšu robežai, tātad ir neliels progress, tāpēc jāturpina tik sportot, un kas zin, varbūt spēšu atgūt labāku skriešanas formu. Arī marta plāni jau aptuveni ir skaidri - pirmajā nedēļā treniņi un sacensības Spānijā, otrajā nedēļā atpūta Latvijā, pēc tam jāaizstāv sava DVO kluba krāsas, protams, tuvāki un tālāki parkrun skrējieni, kā arī iestājoties siltākam laikam, vairāk pievērsīšos riteņbraukšanai.
Mansfield parkrun #123 07/02/2015
starts futbola laukumā
Šorīt plāns bija uzskriet kādu vietējo parkrun (Conkers vai Beeston), jo ap 11:00 obligāti bija jāaizbrauc uz Foremark Reservoir ezeru, kur notiks DVO orientēšanās sacensības. Uz ezeru gribēju aizbraukt tikai tāpēc, lai iegūtu karti no ezermalas, kur vasarā atpūšamies un peldamies. Bet tā kā janvāris bija visai ražīgs man ar parkrun tūrismu, tad arī februārī gribējās turpināt tādā pašā garā. Ceļošana ar vilcienu atkrīt, jo līdz 11:00 diez vai paspētu atpakaļ uz mājām un tad uz o-sacensībām. Vakar vakarā izskatīju četrus jauna parkrun variantus, kur varētu aizbraukt ar mašīnu un iekļauties laika limitā. Vistuvākais parkrun skrējiens, kurā vēl nebiju bijis, bija Mansfield parkrun - 56 minūšu brauciena attālumā. Pārējie trīs varianti jau sniedzās pāri stundai, tāpēc šorīt ar auto devos Mansfield pilsētas virzienā. Sen nebiju braucis ar mašīnu uz kādu tālāku parkrun skrējienu. Mašīnai ir savi plusi - tā ir kā privāta telpa pirms skrējiena, kurā vari gan pārģērbties, gan paēst brokastis, gan komfortabli aizbraukt līdz pat skrējiena parkam, nedomājot par to kur atstāt personīgās mantas. Bet ja salīdzina ceļošanu ar vilcienu, tad mašīnai ir arī viens mīnuss.
solis ir labs
Vilcienā tu vari relaksēties un praktiski vēl pagulēt agrajā rītā pirms skrējiena, bet mašīnā pie stūres tev ir jākoncentrējas ceļam, un tik ilgi braucot, kājas uz pedāļiem arī mazliet sagurst. Brauciens uz Mansfield gan īpaši nenogurdināja, jo aptuveni 60 kilometrus sanāca braukt pa A38 šoseju ar nemainīgu ātrumu, un tikai beigās ar navigāciju palīkumot pa Mansfield ieliņām. Diemžēl pašsajūta gan šorīt pievīla. Šis bija viens no tiem rītiem, kad vienkārši neskrējās. Bija pamatīgi jāpiespiež sevi skriet. Un jāsaka, labi ka šorīt atbraucu uz Mansfield parkrun, jo šī trase vispār bez kalniem, kas ļoti palīdzēja izturēt vienmērīgu tempu ar tik nevarošām sajūtām. Kā startā uzņēmu 5:30 min/km tempu, tā arī finišēju tādā pašā tempā, kas šoreiz pat šķita lēnu, jo nu jau esmu sasniedzis mazliet augstāku to komforta zonas tempu. Priecē, ka nu jau regulāri sāku skriet zem 28 minūtēm, tātad ar maziem solīšiem tomēr ir progress pēc traumatiskā pagājušā gada. Par pašu trasi nav daudz ko rakstīt, tāds vienkāršs parkrun ar trīs apļiem apkārt futbola laukumiem. Atmiņā paliks vienīgi ar manu finiša spurtu :)
finiša cīņa
Nezinu kāpēc, bet ik pa laikam uzrodas kāds, kurš grib mani pirms paša finiša apdzīt, bet es bez cīņas nekad nevienu garām nelaidīšu! Tā arī šorīt - godīgi skrienu savā tempā uz finišu, pēdēja līkumā apdzenu kādu pagurušu skrējēju, un tad aptuveni 100 metrus pirms finiša, jūtu ka aiz muguras kāds sāk pamatīgi elsot. Skaidrs ka grib mani nokost pirms paša finiša :) Šoreiz tā bija kāda sparīga kundzīte, kuras spiedienam tomēr nepadevos un garām nepalaidu, bet finišējām ar vienādu rezultātu - 27:38, kas deva man 69. vietu no 111 skrējējiem. Šī bija mana 30. parkrun trase, kuru esmu izskrējis ceļojot pa Anglijas parkiem. Katram jaunajam parkrun dodu savu subjektīvo vērtējumu ar maksimālo atzīmi 10 punkti. Galvenais kritēriji ir trases konfigurācija. Ja ir kalni, tad uzreiz punkti mīnusā, ja ir viens liels aplis, tad uzreiz plus punkti, un vēl vērtēju segumu - asfalts vai potītēm draudzīgāks segums (grants vai parka takas), kā arī vērtēju kopējo pirms un pēc skrējiena atmosfēru. Mansfield parkrun manā vērtējumā ir pelnījis 8 punktus. Pluss par to ka līdzena trase, mīnuss par 3 apļiem, bet segumi mijās no asfaltētiem celiņiem uz grants takām. 8/10
Sheffield Castle parkrun #79 14/02/2015
no parkrun skrējiena atgriezos
ar kafiju un ziediem
Šis rīts noteikti kādu laiku paliks vēl atmiņā ar dažādajiem neierastajiem piedzīvojumiem manos sestdienas parkrun rītos. Pirmkārt, šorīt jāskrien Valentīna dienas rītā, bet mēs ar mīļoto jau sen bijām izlēmuši, ka šogad sagaidīsim šos mīlnieku svētkus kādā no Anglijas lielpilsētām. Pagājušā gadā 14. februārī bijām Spānijā, bet šogad galamērķis bija vai nu Liverpūle, vai Šefīlda, vai Kārdifa. Apsverot un izvērtējot visu piedāvājumus (vilcienu satiksmi un viesnīcu sortimentu), izvēle krita par labu Sheffield, kurā pats esmu bijis neskaitāmas reizes, bet Iveta ne reizi. Tā kā mums tie darba grafiki ir tādi, ka strādājam no svētdienas līdz ceturtdienai, tad sestdienas vakarā gluži tusēt nevaram, tāpēc Valentīna dienu sagaidījām jau piektdienas vakarā. Iepazināmies ar Sheffield nakts dzīvi un nobaudījām angļu tradicionālās vakariņas ar pāris vīna pudelēm. Tāpēc sestdienas rīts viesnīcā tika sagaidīts ar vieglu reibonīti :) Tātad šorīt startēju Sheffield Castle parkrun skrējienā, kurš ir vistuvāk (~3 km) pilsētas centram. Un ja mani atmiņa neviļ, tad šorīt pirmo reizi uz parkrun skrējienu devos kājām, nevis braucu ar auto vai vilcienu/riteni. Doma bija vieglā riksīti aizskriet līdz skrējiena parkam, bet par šo domu varēju aizmirst uzreiz. Sheffield ir viena no kalnainākajām Anglijas pilsētām, un Sheffield Castle parkrun risinās pilsētas austrumdaļas pašā kalna augšā. Pirms pāris dienām biju iepazinies ar trases informāciju, par ko gan nebiju sajūsmā. Skrējiens notiek tikai pa asfaltētajiem celiņiem un ar kalniem bagātā parkā. Arī dalībnieki te startē ļoti maz (20-40), droši vien dēļ tiem kalniem, jo netālajā Sheffield Hallam parkrun startē 400-500 skrējēju. Neko darīt - kāda nu tā trase ir, tādā jāskrien, un plus vēl fiziski šorīt jūtos visai švaks. Realitātē šī parkrun trase tiešām izrādījās ļoti smaga, kaut arī ainaviski visai skaista. Tātad trīs apļi pa asfaltētajiem celiņiem, bet līdzenā daļa tikai starta/finiša zonā. Divi pamatīgi kāpumi - viens vidusdaļā un otrs apļa beigās, viens garš lejup no kalna gabals, kā arī vēl vairāki mazāki pauguriņi. Skriešanas tempu šāda trases konfigurācija padarīja ļoti haotisku. Augšup kalnos cīnījos, bet lejup centos atgūt tempu, kas gan pamatīgi piedzina kājas. Un tas kalns katra apļa beigās bija ļoti mokošs, ja pirmajā aplī vēl bravūrīgi uzskrēju tajā, tad otrajā aplī jau ar piepūstiem vaigiem, bet trešajā nācās ar balsi gandrīz pacelt šo kalnu, jo elpu sita pamatīgi ciet. Loģiski ka arī rezultāts šādā trasē viens no pēdējā laika sliktākajiem - 28:58, kas deva 30. vietu no 44 dalībniekiem. Šādā trasē otrreiz negribētos skriet, bet... klāt tā jau visiem šā rīta piedzīvojumiem pievienoju vēl vienu. Pirms starta GoPro kamerai biju ieslēdzis fotografēšanas režīmu nevis filmēšanas. Tā ka šoreiz tiku pie pāris bildēm startā un finišā nevis pie video savam arhīvam, un tā kā esmu apņēmies katru jauno parkrun arī nofilmēt, tad nekas cits neatliks, kā pēc kāda laika vēlreiz atgriezties šajā smagajā trasē. Labi ka Sheffield ir salīdzinoši tuvu :) Mazā alkohola reibumā, ar kājām uz startu, fiziski smagā trase un nenofilmētais video - tik daudz neierastu piedzīvojumu vēl nebija bijis vienā sestdienas rītā! Zemāk par pieci nelieku nevienai trasei, bet šī noteikti bija viena no nebaudāmākajām parkrun trasēm, tāpēc diemžēl viszemākais vērtējums. Bet mīlnieku svētkus gan turpinām baudīt! 5/10
te bija jāsākas video
un te bija jābeidzas video
Telford parkrun #95 21/02/2015
varētu domāt ka esmu nokavējis startu
Šorīt atkal nelielas izmaiņas plānos. Pirms nedēļas bija plāns šodien doties uz Worcester parkrun, bet nedēļas vidū no viena no parkrun tūristiem tiku pie interesantas tabulas. Tabulā ir norādīti katra parkrun skrējiena atklāšanas datumi un dienas kurās šogad tie atzīmēs savas jubilejas. Pagājušā gadā skrēju sava Conkers parkrun 3 gadu jubilejas skrējienā un izbaudīju to jauko atmosfēru, kas valda šādos jubilejas skrējienos. Un tā kā man kūkas garšo, kuras loģiski ir pieejams katrā jubilejā, tad nav divu domu, ka jāmēģina katru jauno parkrun skrējienu ieplānot šajos jubileju datumos. Tā kā tuvākajā apkārtnē visus parkrun skrējienus esmu izskrējis, tad šī jubileju tabula mazliet atvieglos izvēli, uz kuru no attālajiem parkrun skrējieniem doties katru nākamo sestdienu. Tātad šosestdien 2 gadu jubileja Telford parkrun! Šis ir salīdzinoši viens no tuvākajiem (~ 70 km) parkrun, kurā vēl nebiju skrējis. No mājām aptuveni stundas brauciens uz Telford pilsētu, bet izbraucu ar pusstundas rezervi, jo uz šo pusi nekad ar mašīnu nebiju braucis un arī pilsēta pilnīgi nezināma. 
sākas apdzīšanas manevri
Ar navigāciju bez jebkādas aizķeršanās Telford pilsētas parkā nonācu jau 8:20, tātad 40 minūtes pirms starta. Un te sākās mazs stresiņš! Pa ceļam braucot uz šejieni, lietus mijās ar slapju sniegu, kas mazliet uztrauca, jo angļiem sniegs nepatīk, un šādos apstākļos pat mēdz atcelt parkrun skrējienus. Parka stāvlaukumā sniga ar lielām pārslām un es tobrīd ar savu auto te biju vienīgais. Slēdzu iekšā Telford parkrun Facebook mājas lapu. Nekas nav minēts par atcelšanu. Sniegs pārstāja snigt, bet stāvlaukums joprojām tukšs! Tā nedroši kāpu ārā no mašīnas un devos uz parka centru, kur varēju atviegloti nopūsties - viss tomēr notiks. 
divi raženi skrējēji
Izrādās es biju atbraucis uz parka tālāko stāvlaukumu, kamēr pārējie skrējēji ieradās parkā no otras puses. Skriešus atpakaļ uz mašīnu (nu jau arī manā stāvlaukumā parādījušies citu skrējēju auto), ātri pārģērbjos un atpakaļ uz startu. Pirms starta mazliet garāka uzruna no organizatoriem, kopēja ’’Happy Birthday’’ nodziedāšana un starts! Startējot no beigām, atkal jāveic zigzag apdzīšanas manevri, bet tā kā 1. km rit lejup no kalna, tad šis pasākums izvēršas samērā viegls. Nonākot uz māla seguma takas (ļoti draudzīga potītēm), apdzīšana turpinās, jo tas skrējiens no kalna ir kalpojis kā ieskrējiens un tempu esmu uzņēmis labu. Iepriekš nebiju iepazinies ar trases info, ne par kalniem, ne par apļiem, tāpēc vienkārši skrēju uz sajūtām. Šorīt gan tās sajūtas bija visai mānīgas. Ir rīti, kad piecītis aizrit vienā elpas vilcienā, bet šorīt vairāk domāju par to vai sagaidāms kāds kalns priekšā un vai jāskrien vēl kāds aplis, jo jutu ja sākums ir bijis ātrs un nu jau sāku gaidīt finišu. 
mistera Lū finiša sprints
Izrādījās ka ir jāskrien viens liels aplis un otrs mazāks, kura sākumā neliels kāpums, kur nedaudz noplīsu un 4. km aizritēja ar lēnāku tempu. Bet kopumā jāsaka ka trase patika, jo starta lejup skrējiens un māla seguma takas šo skrējienu padarīja patīkamu. Finišā pulksteni apstādināju pie 26:44, kas ir mans ātrākais piecītis kopš 2014. gada 4. janvāra (pirms traumām), iespējams ka pamazām atgūstu formu. Oficiālais rezultāts, protams, ka ilgāks, jo startā vienmēr sanāk nogaidīt (filmēt) kamēr citi aizskrien. Finiša laiks 27:06 un 114. vieta no 276 jubilejas skrējējiem. Pēc finiša kūka un karsta tēja, un ļoti labas emocijas par šo Telford parkrun. Ja nebūtu tā otrā apļa, sanāktu stabils desmitnieks, bet tā trase interesanta un patīkama, tāpēc stabils deviņi. Tagad jāplāno nākamie tuvējie jubilejas parkrun skrējieni. 9/10
Conkers parkrun #208 28/02/2015
parkrun viesis no Latvijas
Uz vietējo Conkers parkrun šorīt devos tikai tāpēc, ka vakarā daudz svarīgāks pasākums priekšā - Anglijas Nakts Čempionāts. Tāpēc šoreiz parkrun skrējienu biju izlēmis skriet ļoti vieglā un nepiespiestā tempā. Pirms ceļojuma uz Spāniju, pie manis viesojās Raivis, tad nu iepazīstināju arī viņu ar parkrun skrējienu. Viņš gan tikko bija izslimojis vīrusu un nav vēl atguvies no gūžas traumas, bet bija apņēmies skriet normālā tempā, sevišķi netaupoties vakara nakts orientēšanās distancei. Man pašam bija doma izskriet tādu lēnu iesildīšanās skrējienu aptuveni 30 minūšu robežās. Startā ieņēmām dažādas starta pozīcijas - Raivis tuvāk priekšgalam, bet es kaut kur pa vidu starp skrējējiem. Iesāku ļoti lēnu un tādā mierīgā tempā (tuvu 6 min/km) arī ripināju. Kaut kur pusdistancē saskrējos kopā ar vecāku vīru kompāniju, ar kuru kopā tad arī tā komfortabli skrējām. Pirms finiša gan mazliet piezagās sportiskais azarts, un beigas uzskrēju tā ātrāk, apdzenot kādus 10 skrējējus. Finišēju ar rezultātu 28:54 un ieņēmu 173. vietu no 293 skrējējiem. Mazliet ātrāk nekā biju plānojis, bet tā kā kājas pēc finiša jutās labi, tad sevišķi lēnāk nemaz nebija vērts ripināt. Raivis par spīti gūžas traumai, gan bija pamatīgi sevi izpumpējis, un ar rezultātu 24:20 finišējis 71. vietā. Cerams ka vakarā pietiks jauda abiem veikt salīdzinoši garās nakts-o distances. Šis bija mans 30. Conkers parkrun un 78. parkrun kopumā!
Raivis jau piefiksē tempu startā
kamēr es lēnā garā pa maliņu


Middleton Park (Leeds)

Category: British Night Orienteering Championships
Map/area: Middleton Park (Leeds)
Organiser: AIRE
Country: England
Discipline: M35S (Course 4)
Anglijas Nakts Čempionāts - sacensības, dēļ kurām visu ziemu aktīvi piedalījos nakts orientēšanās sacensībās, lai krātu pieredzi un trenētu nakts-o prasmes. Sākot ar oktobri un beidzot ar janvāri, piedalījos visos LEI kluba ziemas līgas nakts posmos un braucu pat uz attālo Jorkšīru, kur piedalījos visos Jorkšīras nakts līgas posmos. Nakts orientēšanās disciplīna mani ļoti aizrauj ar savu burvību, tāpēc izmantoju katru iespēju piedalīties nakts-o pasākumos, kurus nemaz tik bieži nerīko. Tātad visu ziemu biju gatavojies vienam mērķim - britu čempionātam. Ar gatavoties jāsaprot to, ka centos pilnveidot savu nakts-o tehniku, lai arvien pārliecinošāk un brīvāk justos nakts distancēs, jo tādi brīži kad tumsā nesaproti kur atrodies, galīgi nav vēlami :) Fizisko sagatavotību gan neko diži nevaru uztrenēt, jo skrienu vien tik ātri cik konkrētajā dienā ļauj manas traumētās potītes. Vispārējo fizisko formu ar parkrun skrējieniem un riteņbraukšanu esmu noturējis pietiekamu, un iespējams pat progresējis pēc avārijas sekām, bet kā jau minēju, manu skriešanas ātrumu un tempu nosaka manas potītes. Ja jūtu, ka varu paskriet brīvāk, tad arī uzskrien mazliet ātrāk, bet ja sajūtu kaut kur potītēs vai pēdā sāpes vai jebkādu diskomfortu, tā uzreiz skrienu ar lielu rezervi, lai lieki nepārslogotu un neiedzīvotos vēl kādā traumā. Šorīt tā viegli noskrēju Conkers parkrun piecīti, kājas jutās labi, tāpēc šim vakaram bija pārliecība, ka ar fizisko varējumu nevajadzētu būt problēmām. Galvenais būs tehniskais izpildījums. Šajā Leeds piepilsētas kartē un mežā biju jau skrējis gandrīz pirms 8 gadiem, kā arī pirms pāris gadiem izveidojis treniņdistanci vienam grundzālietim, tāpēc par apvidu priekšstats bija zināms. Karte ir ļoti raiba un piesātināta ar zaļajām strīpām (rožaugu pamats), bagātīgu taku un ceļu tīklu, kā arī ar ļoti daudz bedrēm un mikro ieplakām. Zem visiem šiem apzīmējumiem apakšā pazūd reljefs, bet arī kāpumu te var savākt iespaidīgu. Tā ka naktī šis apvidus būs pietiekami izaicinošs. Ja pirms pāris gadiem uz Middleton Park ierados kopā ar Artūru (gatavojāmies Anglijas Čempionātam vidējā distancē), tad šovakar šeit ierados kopā ar Raivi, kurš pirms lidojuma uz Spāniju, paviesojās pie manis un gribēja arī piedalīties kādās angļu orientēšanās sacensībās. Tā ka Raivim uzreiz tika debija augstākā ranga mačā Anglijā! Sacensību centrs Leeds vieglatlētikas stadiona telpās ar visu pieejamo komfortu (siltām telpām un dušām). Es mūs abus biju piereģistrējis agrajās minūtēs, lai paspējam uz pēdējo vilcienu atpakaļ uz mājām, tāpēc nekāda lielā ekskursija pa Leeds nesanāca - aizbraucam līdz sacensību centram, pārģērbjamies un gatavojamies startam. Man starts 18:31, Raivim 18:32 - respektīvi 1. un 2. minūtē. Distanču garumi diezgan iespaidīgi, ņemot vērā ka abi startēsim īsākajās (short) distancēs. Man M35S - 7.1 km un Raivim M21S - 8.8 km, bet elitei pat vairāk kā 12 km, diezgan nopietni garumi naktij, un arī kāpums nav nekāds mazais, man gandrīz 200 metri. Mērķis mums ar Raivi līdzīgs, neskatoties uz to kāds būs skriešanas ātrums un reāli noskrietai distances garums, jāmēģina iekļauties 10 minūtēs uz kilometru, tātad manam rezultātam jābūt ap 71 minūti, bet Raivim 88 minūtes. Startā nekāda satraukuma, nakts-o jau man ierasts pasākums :) Noprotu, ka sākumā ļoti liela uzmanība jāpievērš taku labirintam. 1. kp salīdzinoši viegls, bet pamanos jau apjukt taku krustojumā, kas gan nenoved pie kļūdas.
Bet uz 2. kp gan nojūk uzņemtais virziens, kaut kā pārķēru tās sīkās taciņas un punkta rajonā nezināju precīzi savu atrašanās vietu. Pāris haotiskas virziena maiņas un 1 minūte zaudēta. Punktā atzīmējos kopā ar Raivi, kuram arī šis bija 2. kp, un garo etapu uz 3. kp pāri pļavai uzsākām kopā. Mums gan kontrolpunkti dažādi, bet virziens viens, līdz pat lielajam ceļam, kur katrs aizskrējām sev vēlamajā virzienā. Karti salasīju labi šajā etapā, un līdz punktam nonācu, kā biju plānojis. Ja uz 2. kp kļūdu varu norakstīt uz kārtīgu neielasīšanos kartē, tad uz 4. kp man pat trūkst vārdu, ko sastrādāju. Pēdējo nedēļu laikā ir skriets gan piecpadsmitniecē, gan desmitniecē, un šovakar kartes mērogs bija 1:7500, pie kura jāpierod. Diemžēl uz 4. kp galīgi neizjutu attālumu, un pusetapā pie taku krustojuma griezos lejā uz upīti un sāku jau meklēt punktu krietni pa ātru. Ja vien tās upītes labā krasta nogāze būtu skrienama, tad daudz laiku nebūtu zaudējis, bet tur netrūka ne rožaugu, ne kritušu koku, kas ļoti bremzēja. Līdz punktam jau nonācu precīzi, bet ar ļoti lielu laika zaudējumu. Ja būtu turpinājis skriet pa kreiso pusi pa taku, būtu daudz ātrāk nonācis punktā.
Tieši no šādām muļķīgām kļūdām gribēju izvairīties šovakar, jo ne jau pavelti visu ziemu tik bieži slīpēju savas nakts-o iemaņas. Distances sākums un jau esmu pieļāvis divas kļūdas... jāsaņemas un jākoncentrējas. Punktā atzīmējos reizē ar vēl vienu orientieristu, ar kuru vēlāk izveidosies sadarbība līdz pat distances beigām. Tas bija kāds veterānu grupas pārstāvis, kurš arī skrēja 4. distanci. To nopratu nākamajos divos etapos, jo 5. kp paņēmu aiz viņa, bet 6. kp pirms viņa. Uz 5. kp tikai virzienā ar mērķi uz dziļo ieplaku, bet uz 6. kp jāizvēlas labākais taku variants. Mūsu varianti atšķīrās, kompanjons aizskrēja pa labo pusi pa  lielo taku, bet es pa taciņu cauri zaļajam. Mans variants izrādījās ātrāks. Pirms punkta kā orientieri izmantoju lielo krūmu puduri, no kura precīzi trāpīju punktā. Uz 7. kp diemžēl sasteidzu sākumu un neuzliku precīzu virzienu, kas noveda pie vēl vienas liekas kļūdas. Nodrebinājos pamatīgi un vairākas reizes apstājos un ar neizpratni skatījos kartē.
Izejas virziens no 6. kp bija bijis galīgi garām, taku virzieni man nesakrita, un tikai lejā pie upītes nojautu savu atrašanās vietu. Labi ka arī otrs veterāns (arī es taču nu jau esmu veterāns) bija tepat netālu, kurš tad arī palīdzēja uzķert pareizo virzienu uz punktu. Uz 8. kp viegls etaps pa taku gar upīti, kurā mazliet atpūtos un atsēdēju, jo vajadzēja savākties pēc nu jau trešās kļūdas uz pirmajiem septiņiem punktiem. Izrādās ka šis mežs tik tiešām naktī ir tehniski izaicinošs. Uz 9. kp jau nedaudz vairāk skrienam etaps, tāpēc pārņēmu vadību un uz punktu golfa laukumā aizskrēju pārliecinoši un atguvies pēc neveiksmīgās pirmās trešdaļas no distances. Uz 10. kp virziens un ātrums no viena golfa laukuma uz otru, arī uz 11. kp tāda pat taktika, tikai te mazliet nenoturēju virzienu, aizraujot nedaudz pa labi un palaižot savu kompanjonu priekšā. Uz 12. kp atkal nolēmu atsēdēt, jo temps pa golfa laukumu bija augsts un nu bija laiks ''atpūsties''. Etapa sākumdaļā cieši turējos aiz veterāna, bet etapa beigās man nepatika viņa variants pa taisno lejā, es izlēmu doties pa to pašu taku, kur skrēju uz 6. kp. Un te gandrīz praktiski pazaudēju savu kompanjonu, jo mans variants izrādījās ilgāks. Jāsaka atkal paldies citiem orientieristiem (vismaz 6), kuri man izcēla precīzo punkta vietu sīkajā reljefā. Uz 13. kp uzsāku pakaļdzīšanos un šo etapu realizēju pārliecinoši, un jau saskatāmā attālumā biju atkal panācis aizbēdzēju. Uz 14. kp devos tikai ar vienu mērķi - panākt viņu. Šī pakaļdzīšanās gan noveda pie neliela misēkļa pirms punkta, jo kalnā uzlīdu pa stāvāko vietu nevis apkārt pa taku, tāpēc vēl neizdevās noķert. Pie 15. kp nedaudz sabakstījos tāpat kā mūsu divnieka stūrmanis, tāpēc beidzot atkal bijām kopā. Uz 16. kp akla sekošana, bet uz 17. kp tikai nedaudz ieskatījos kartē un jozu līdzi. Šis bija viens no kritiskākajiem brīžiem distancē, jo etaps garš un lielu daļu pret kalnu, spēka man vairs diez cik nav un arī ar orientēšanos neiet visai gludi. Sakodu zobus, karti saņurcīju rokā un centos turēt līdzi kompanjonam. Kalnā vilka smagi, bet izturēju! Sasniedzot šo punktu, uznāca pavisam liels atslābums, jo fiziski biju izsmelts, tāpēc atkal palaidu prom savu vilcēju, un uz 18. kp devos pēc savas ''navigācijas''. Upītes gravai cauri izlaidos pavisam mierīgi, un uz pļavas nonācu tieši kur biju mērķējis. Izrādījās, ne man vienīgajam koncentrēšanās spējas bija mazinājušās, jo Adrians pļavā bija aizskrējis šķērsām, un punkta meža pudurā atkal nonācām praktiski vienlaicīgi. Uz 19. kp divi līdzvērtīgi varianti, bet tā kā Adrian aizgāja pa kreiso pusi, tad arī es bez liekas šaubīšanās devos pa pļavu takām lejup no kalna. Diemžēl mans skriešanas temps bija tik zems, ka nekāda kopā skriešana mums vairs nesanāca, un uz pēdējo 20. kp devos vienatnē, uz vieglatlētikas stadionu. Finišs, kā jau ierasts Anglijā, bez marķējuma, tāpēc nācās vēl mazliet piespiest sevi orientēties starp futbola treniņlaukumiem un stadionu.
Ziemas svarīgākajā mačā finišēju ar rezultātu 1:13:52 un finišēju 1. vietā starp M35S pārstāvjiem, kā arī ieņēmu 23. vietu starp 60 dalībniekiem 4. distancē. Pilnībā nevaru būt apmierināts ar savu sniegumu, jo kļūdās tomēr zaudēju salīdzinoši daudz laiku - aptuveni 5 minūtes. Uz 2. kp pazaudēju kontaktu ar karti, uz 4. kp neizjutu attālumu un uz 7. kp nepiefiksēju izejas virzienu pirms punkta - kļūdas, no kurām vajadzēja izvairīties. Paveicās, ka distances laikā izveidojās sadarbība ar M60 pārstāvi Adrian Barnes, kas ļāva noturēt vienmērīgu tempu visā distancē (man visai garajā). Bet kopumā esmu gandarīts, jo distance bija interesanta un pieveicu to atbilstoši savai fiziskajai formai un o-prasmēm. Arī Raivis bija apmierināts ar savu veikumu naktī (3. vai 4. reizi) un Anglijas mežos (1. reizi). Statistikas ailēs palikšu kā 2015. gada M35S grupas čempions :) Jau nākamnedēļ pārbaudīsim savas orientēšanās prasmes Spānijas kalnos!

svētdiena, 2015. gada 22. februāris

Harlow Wood (Mansfield)

Category: East Midlands League 2015
Map/area: Harlow Wood (Mansfield)
Organiser: NOC
Country: England
Discipline: Short Green
mežs jau feins,
bet pamatne galīgi neskrienama
Šodien nonācu pretrunā ar sevi, jo iepriekš rakstīju, ka piedalīšos tikai lielajās orientēšanās sacensībās (čempionātos), bet šodien piedalījos mazāka mēroga sacensībās – East Midlands League posmā netālu no Nottingham. Piedalījos tikai tāpēc ka esmu slinks :) Man ir slinkums iziet tāpat vienkārši no mājas un paskriet kādus 3 līdz 5 kilometrus, bet šodien tas bija jādara, tikai tāpēc ka nevaru pievilt savu Jantastic komandu (UK parkrun tourists), kur mums katru nedēļu ir jāveic noteikts skaits skrējienu, peldējumu vai braucienu ar riteni. Mans uzstādītais mērķis februārī ir katru nedēļu veikt 2 skrējienus un 2 braucienus ar riteni. Ar riteņbraukšanu nav problēmu un 1 parkrun skrējienu arī katru nedēļu izskrienu, bet kā otrs skrējiens ir jāiekļauj kādas orientēšanās sacīkstes. Janvārī nebija problēmu, jo izlīdzējos ar nakts-o skrējieniem, bet februārī ir tā ka vai nu jāpārvar slinkums un jāiet ārā skriet, vai jābrauc uz kādu o-pasākumu. Tā vienkārši skriet man nekad nav paticis, tāpēc šorīt gandrīz vai piespiedu kārtā :) devos uz Nottingham pusi. Arī nekādas garās distances nav vēlme skriet, lai nemocītu savas potītes šķēršļotā apvidū, tāpēc šodien bija doma skriet 4 kilometru īso Green distanci. Diemžēl, kad ierados sacensību centrā (pirms pašām reģistrācijas beigām), Green distanču kartes vairs nebija (70 dalībnieku limits), tāpēc nācās izvēlēties starp Blue (6.3 km) vai Short Green (3.2 km) distanci. Protams, ka ņēmu īsāko :) Distanču plānotājs šoreiz labi zināmais elites orientierists Joe Taunton, tāpēc arī šī Short Green distance bija saplānota pietiekami interesanta, lai nebūtu garlaicīgi. Pāris etapus pat ir vērts pieminēt. Līdz 4. kp pa vienkāršo, bet uz 5. kp etaps caur zaļo, diemžēl tas zaļais bija tik neskrienams, ka nācās locīt ārā uz ceļa un uz punktu virzīties gandrīz no otras puses.
zaļais uz 5. kp un īsie etapi
Tālāk sekoja vidējās distances cienīgi īsie etapi, kuros ļoti svarīgs bija virziens, it sevišķi aizaugušajā izcirtumā uz 7. un 8. kp. Un tad garais etaps uz 10. kp. Centos skriet pēc iespējas tuvāk līnijai, bet nebija spēka izlēkāt pa tiem sasodītajiem rožaugiem, tāpēc izliecu atkal ārā uz ceļa. 12. un 13. kp prasīja nedaudz lielāku koncentrēšanos, bet pēdējie etapi tādi caurskrienamie punkti. Kopumā distance patika, protams, būtu vēlējies mazliet garāku, bet finišā tāpat gandarījums. Tik īsā un vienkāršā distancē grūti pieļaut kādu lielāku kļūdu, tāpēc ja grib piekasīties, tad var uzskaitīt katru 5-10 sekunžu sabakstīšanos. Tādas minimālas sabakstīšanās gadījās uz 3. 4. 9. un 12. kp. Orientēšanās ātrums un fiziskā forma jau vēl nav tik švaka :) lai nevarētu konkurēt ar šajā distancē startējošajiem cienījama vecuma veterāniem. Ieņēmu 1. vietu ar 5 minūšu pārsvaru pār 2. vietu un 11 minūtes pār 3. vietu no 28 dalībniekiem. Rezultāti ir otršķirīgi, galvenais ka feini paskrēju gandrīz pusstundas garumā, un katrs treniņš ar karti vienmēr noder, lai nepiemirstos attālumu un virzienu izjūtas.

svētdiena, 2015. gada 15. februāris

Haywood Warren (Stafford)

Category: Midland Championships
Map/area: Haywood Warren (Stafford)
Organiser: WCH
Country: England
Discipline: M35S (Course 6)
priežu mežiņš - retums Anglijā
Kā sacīt jāsaka - atpakaļ biznesā :) Pēc vairāk kā 5 mēnešu pauzes atkal piedalījos klasiskās orientēšanās sacensībās dienas gaismā. Kopš Anglijas Čempionāta vidējā distancē pagājušā gada septembrī nebiju orientējies mežā ar karti. Ziemas mēnešos aizvadīju ļoti daudz nakts-o sacensības, kas, protams, arī orientēšanās, bet tomēr ar pavisam citu orientēšanās tehniku. Naktī ceļa izvēles un varianti, kā arī lēmumi tiek pieņemti pavisam savādāk nekā dienā. Naktī vairāk ir jāorientējas ar piesaisti ceļiem un takām, un kādiem lieliem objektiem, bet dienā vairāk piesaistes meklē reljefā un sīkākos orientieros mežā. Tāpēc bija pat mazs satraukums, nez kā tad man klāsies distancē, kurā jāpielieto pavisam cita orientēšanās tehnika nekā naktī. Tātad šodien startēju vienās no augstākā līmeņa sacensībām Anglijā - Midland Championships, jeb latviski Vidzemes Čempionātā.
dalībnieku ļoti daudz
Cannock Chase apvidus un meži jau iepazīti nevienu vien reizi, esmu gan velo orientēšanās sacensībās te piedalījies, gan klasiskajās o-sacensībās. Pirms diviem gadiem tieši šajā pašā vietā risinājās viens no West Midland līgas posmiem, un toreiz tās sacensības izmantoju kā labu treniņu pirms Spānijas kalniem. Un arī šogad šāds pats ''deja vu'', jo arī šogad šie angļu kalni bija kā labs treniņš pirms sacensībām Spānijā pēc 3 nedēļām. Anglijā esmu daudzviet orientējies, bet ja subjektīvi jāizvērtē visi izskrietie apvidi, tad manā skatījumā šie Cannock Chase meži ir vislabākais orientēšanās apvidus Anglijā. Te ir kārtīgs skuju koku mežs (retums Anglijā) ar ļoti izteikti lielām reljefa formām, kurās tiešām ir jāorientējas. Varbūt varēja būt mazliet mazāk ceļu, lai nebūtu vilinājums skriet pa tiem, bet Anglijā būtu grūti atrast mežu, kur nebūtu bagātīgs ceļu un taku tīkls. Startēšu M35S grupā, kurā gan ir tikai 3 dalībnieki, tāpēc savu veikumu salīdzināšu ar pārējiem 6. distances orientieristiem. Tik nopietna līmeņa sacensības prasītu kārtīgu sagatavošanos, bet tā kā man tie rezultāti šobrīd ir otršķirīgi, tad centīšos vienkārši izbaudīt kolosālo apvidu un notestēšu savu šī brīža fizisko varējumu. Gads ir pagājis kopš izlauzu potīti, un šodien pirmo reizi pa šo laiku mežā došos bez potīšu sargiem. Gribas notestēt, kā ir skriet bez tiem balstiem, jo skriešana ar tiem, kaut arī droša, tomēr ir ļoti apgrūtinoša. Pa ceļiem un takām varēšu brīvāk uzskriet, bet apvidū gan ar rezervi, it sevišķi lejup no kalna, un ja kādā vietā neredzēšu pamatu zem kājām, tad labāk pāriešu uz soļiem, lai nebūtu nekāda riska izmežģīt savas traumētās potītes. Tā kā apvidus ir interesants, tad uz galvas jāuzliek arī kamera! Distance 7.3 km, 17 kp, kāpums 300 metri un kartes mērogs 1:15000, tātad skrējiens iespējams ilgs ilgāk par stundu. Fiziskā forma šobrīd neuztrauc, jo regulārie parkrun skrējieni palīdz uzturēt ķermeni tonusā, bet tas kartes mērogs gan mazliet satrauc. Neatceros kad pēdējo reizi skrēju piecpadsmitniecē, tāpēc jākoncentrējas būs jau no starta. Pirms starta iesildījos, novērtēju finiša koridori līdz komentētāja būdiņai, sasveicinājos ar pāris vietējiem orientieristiem no nakts mačiem un biju gatavs doties distancē. Emocijas patīkamas - nopietna līmeņa mačs, dalībnieku daudz, jāstartē savā starta minūtē, tiesnešiem jāloka mans uzvārds :) prieks atgriezties starp orientieristiem. Angļu tipiskais starts - uz K punktu pret kalnu :) Etaps uz 1. kp kā šoka terapija! Etaps ļoti īss un īsti neielasoties mērogā, šķiet ka punkts jau saskatāms no starta. Šis maldīgais iespaids noved pie 30 sekunžu kļūdas, jo virzienu neuzliku, un tik īsā etapā pamanījos uzskriet virsū diviem citiem kontrolpunktiem, līdz atradu savējo. Sākums nav diez ko daudzsološs, bet nav vērts iespringt uz šādu neveiksmi, jādodas tālāk.
neprasmīgi veiktais etaps uz 2. kp
Ja etaps uz 1. kp pārsteidza ar savu īsumu, tad etaps uz 2. kp tā pa nopietno 1 kilometru garš. Daudz ceļa variantu un tik pat daudz reljefa formu etapā. Doma vienkārša - jācenšas pēc iespējas vairāk izvairīties no lielā reljefa. Te nu izpaudās mana pēdējā laika niecīgā pieredze dienas mačos, jo šo etapu veicu ar nakts-o tehniku, skrienot pamatīgu apkārtvariantu pa ceļiem. Kļūda jau tā nebija, bet mans kreisais variants bija krietni garāks nekā ja būtu skrējis pa labo pusi, un no kāpuma jebkurā gadījumā nevarēju izvairīties. Uz 3. kp īss virziena etaps, bet uz 4. kp atkal nedaudz jāiespringst. Sākums pa līkloču ceļiem, bet beigās cauri zaļajam jāmēģina precīzi trāpīt uz pareizo tranšejas valni. Pavisam nedaudz pirms punkta apjuku, jo īsti nezināju kur atrodos zaļajā, labi ka starp eglītēm pamanīju jau 5. kp, tātad virziens uz 4. kp skaidrs. Ne bez aizķeršanās (~30 sek.), bet punktu uzgāju šajā eglīšu jaunaudzē. 5. kp atrašanās vieta jau zināma, tāpēc būtu ļoti vīlies, ja man šajā etapā nebūtu ātrākais splitlaiks.
kļūda uz 4. kp un ātrākais
splitlaiks uz 5. kp
Kartē neskatoties, izdevās nolidot visātrāk šo īso etapiņu :) Tā kā biju ļoti iesprindzis uz 4. kp etapu un karte vidusdaļā bija pārlocīta, tad iepriekš nemaz neredzēju etapu uz 6. kp. Nācās pat apstāties ar platām acīm! Etaps vismaz 2 km garš pāri visai kartei. Kā pieredzējis nakts orientierists atkal jau sāku plānot labākos ceļa variantus apkārt un ļoti tālu no taisnās līnijas. Vienu brīdi pat pavīdēja doma skriet pa kreiso pusi apkārt pa lielajiem ceļiem, bet labi ka saņēmos un sapratu ka jāsāk taču beidzot orientēties ''pa taisno''. Etapa sākumā skrienot lejup no kalna pa ceļu, saplānoju ka skriešu pa taisnajiem stigu ceļiem, kuri ir pietiekami tuvu taisnajai līnijai, bet beigās izmantošu lielo ieloku aiz 9. kp. Uz vienas no stigām pamatīgs kāpums, kurā godīgi uzsoļoju aiz kāda sirma veterāna muguras, bet pa taisnajiem ceļiem centos skriet sparīgāk, kaut gan kājas jau pamatīgi bija piedzītas pirmajos kāpumos. Vienā no ceļu krustojumiem piefiksēju vietu, kur pirms pāris mēnešiem bija kontrolpunkts velo-o sacensībās, pēc tam no ceļa piefiksēju tālumā redzamo 9. kp ieloku (kas vēlāk izrādījās kļūdaini), un nu sāku beidzot virzīties ''pa taisno''. Mans taisnais variants tomēr bija ar nobīdi, jo no kalna nolaidos pa tālāko ieloku. Iespējams tur pazaudēju mazliet laiku. Bet pašas beigas pirms punkta tikai vienkārša orientēšanās pēc lielajām reljefa formām. Šis garais etaps man prasīja 23:22 minūtes, labākajam zaudējot 4:32 min.
2 km garais etaps uz 6. kp
It kā kļūdu man nebija šajā etapā, bet kādas 2 minūtes varu norakstīt. Pirmo minūti pašā etapa sākumā, jo ilgi nevarēju izlemt kā veikt šo etapu, un otra minūte iespējams palika ieloku sajaukšanā, jo ja reiz skrēju lejā pa tālāko ieloku, tad vajadzēja ilgāk skriet pa ceļu, nevis lēkāt pa mežā zāģētajiem zariem. Etapa beigas tomēr deva pārliecību distances turpmākajai daļai - kaut ko no reljefa vēl tomēr saprotu. 7. kp paugura augšā, it kā varētu skriet pa augšu, aplokot lielos ielokus, bet zinot manu fizisko varējumu, nebija tam īsti nekādas jēgas, tāpēc brutāli izcilāju tos divus ielokus. Uz 8. kp vienkārši - pa vienu ieloku augšā, pa otru lejā. Fiziski smagi! Uz 9. kp pieļāvu šodienas lielākos kļūdu. Mēģināju skriet uz atmiņu, jo skrienot uz 6. kp šķietami redzēju 9. kp ielokā, tāpēc kartē praktiski neskatījos un skrēju šī ieloka virzienā. Viss ritēja pēc plāna līdz pat punktam, kuru biju redzējis šajā ielokā tikai ar vienu bet... Man bija jāatzīmējas kontrolpunktā nr. 162, bet es stāvēju pie punkta nr. 167! Neliels apjukums un SAY WHAAAT ?!? Ieskatoties kartē viss skaidrs, esmu pavisam citā ielokā un pie pavisam cita punkta. Mans punkts bija nedaudz atpakaļ augšā nākamajā ielokā. Šī muļķīgā kļūdīšanās izmaksāja man 1 minūti, un kļūdu pieļāvu tikai tāpēc, ka skrienot uz 6. kp, šķita ka šis tālumā redzētais punkts ir 9. kp. Kā nu ir tā ir!
tehniskie etapi pa ielokiem
Turpinājumā daudz īsi un tehniski etapi. Uz 10. kp galvenais virziens pa horizontālēm, nedrīkst pa zemu nolaisties. Uz 11. kp atkal jāpaceļ pamatīgs ieloks. Pamatnē sakaltušas papardes un zari, tāpēc ar skriešanu neaizraujos, jo ar potītēm riskēt nevaru. Uz 12. kp šoreiz izlemju tomēr pacelties uz kalnu grēdas augšu, apliecot visus ielokus. Uz 13. kp atkal virziens nenolaižoties zemāk pa horizontālēm. Arī uz 14. kp līdzīgs etaps, bet te gan vajadzēja nedaudz ātrāk un lēzenāk skriet lejā, jo pašās beigās dabūju diezgan stāvu nogāzi uz leju. Bet uz 15. kp tomēr neizturēju un nolaidos pāris horizontāles pa zemu, atstājot liekas 30 sekundes kāpienam atpakaļ kalnā. Abi pēdējie etapi maucami, uz 16. kp pa balto mežu, bet uz 17. kp tik pa taku.
pēdējais KP
Finišs nekad nav bijusi mana stiprā puse, tāpēc tāds gauss. Tieši pēdējos etapos un pat finiša etapā zaudēju vairākas vietas, jo vienkārši nevarēju vairs paātrināties un pārslēgt augstāku tempu. Spēks bija patērēts daudz šajos 9.27 km un ar rezultātu 1:19:32 ieņēmu 24. vietu no 44 dalībniekiem 6. distancē. Starp saviem tiešajiem M35S konkurentiem ierindojos 2. vietā. Pēc garmin aprēķiniem sanāk, ka kļūdās atstāju divarpus minūtes, no kurām visnepatīkamākā uz 9. kp. Salīdzinoši daudz laiku zaudēju abos garajos etapos, neizvēloties labākos variantus. Un skatoties splitos, var redzēt ka smagi man ir klājies kalnu etapos, kur vietas pat ceturtajā desmitā bez kļūdām. Rezultātus un splitus vienmēr ir interesanti salīdzināt, bet šoreiz lielāko gandarījumu sagādāja kvalitatīvā distance, kuru tiešām varēja izbaudīt. Ja agrāk, bieži startējot dažādās orientēšanās sacensībās, šad tad parādījās tāda kā rutīna, tad tagad feina labsajūta pēc skrējiena.
 

Kā sacīt jāsaka, labāk piedalos ik pa laikam kvalitatīvos mačos, nevis katru nedēļas nogali kādos maznozīmīgos mačos. Tā ka orientēties vēl joprojām ir forši, un skrienot ar prātu un bez lieka riska, arī par potītēm nav tik ļoti jāuztraucas. Tpfu, tpfu, tpfu... bet nu jau vairāk kā gadu nav bijušas nekādas kāju traumas pēc skriešanas, galvenais nepārslogot tās. Pēc smagākiem skrējieniem, protams, jūtu gan potītes, gan vienu no pēdām, gan augšstilbu - visvairāk traumētās vietas, bet skrienot ar tik lielu rezervi, pēc pāris dienām jau esmu atjaunojies un gatavs atkal skriet. Gan vakardienas kalnainais Sheffield Castle parkrun, gan šodienas kalnainā distance bija ļoti labs treniņš pirms Spānijas. Izturību un spēku vēlētos lielāku, bet priecē ka varu noskriet visu distanci bez lieliem plīsieniem, tā ka atliek tikai precīzi orientēties. Pēc 2 nedēļām jānostartē godam Anglijas Nakts Čempionātā, nedēļu vēlāk jāpaspēkojas ar spāņiem, un pēc mēneša vajadzētu palīdzēt savam DVO klubam kvalificēties CompassSport kausa finālam. Tā ka no o-sporta nekādas atvadas man nebūs, vienkārši tagad esmu nomainījis sacensību kvantitāti pret sacensību kvalitāti. Labāk piedalos 10-12 kvalitatīvās sacensībās gadā, nekā 6-8 sacensībās mēnesī. Tieši tā kvantitāte un pārslodze mani iedzina tik daudz traumās, kas vairs neļauj skriet ar sportisko azartu. Lai nu kā, šodien pārliecinājos, ka orientēšanās sports mani joprojām aizrauj!

sestdiena, 2015. gada 7. februāris

Foremark Reservoir (Burton on Trent)

Category: DVO Informal Event
Map/area: Foremark Reservoir (Burton on Trent)
Organiser: DVO
Country: England
Discipline: Orange
Foremark ezera pludmale
Kopš pagājušā gada 7. septembra (Anglijas Čempionāta vidējā distancē) neesmu piedalījies orientēšanās sacensībās mežā dienas gaismā (tikai nakts-o). Tātad precīzi 5 mēnešus! Un arī šoreiz to nevar saukt par atgriešanos pie klasiskās orientēšanās. Uz šīm sava orientēšanās kluba (DVO) treniņsacensībām aizbraucu tikai tāpēc, lai iegūtu šo Foremark Reservoir karti ar ezermalas apvidu, kur vasarā atpūšamies un peldamies. Doma ir vasarā uzplānot te kādu treniņdistanci bērniem. Bet nu diez vai sanāks mums te kāds treniņš, jo apvidus un karte ļoti primitīvi. Tā kā šorīt tikko pa taisno biju atgriezies no Mansfield parkrun 5 km skrējiena, tad nebiju gatavs pēc 1 stundas ceļā atkal skriet aptuveni 5 km garu distanci, jo kājas vairs netur tādu slodzi. Treniņa pēc uzskrēju īso 2.5 km distanci. Par šādu distanci man diemžēl nav ko komentēt :) tāpēc šo nu nekādi nevar saukt par atgriešanos pie klasiskās orientēšanās. Ar stīvām kājām (divas stundas pie auto stūres un 5 km parkrun) lēnā garā 20 minūtēs pieveicu šo krosiņu, un pie reizes arī notestēju kameru, jo sen neesmu darbojies ar programmu, kurā video saliek kopā ar karti. Mildlands (Vidzemes) Čempionātā un Spānijā droši vien skriešu ar kameru, tāpēc jāatsvaidzina atmiņa ar šo RGmapvideo datorprogrammu.