31 decembris 2014

2014. gads - atvadas no o-sporta un pievēršanās parkrun.


Kā jau ierasts, gada beigās vienmēr šajā blogā atskatos uz savām sportiskajām veiksmēm un neveiksmēm aizvadītajā gadā. 2013. gada apskatu noslēdzu ar iecerēm un plāniem 2014. gadam, bet diemžēl 2014. gads janvāra beigās iesākās ļoti neveiksmīgi, kam sekoja vēl viena neveiksme vasaras vidū. Jāsaka kā ir, no orientierista skatpunkta man 2014. gads bija neveiksmīgs. Janvāri iesāku ļoti aktīvi, startējot 7 orientēšanās sacensībās. Bet... diemžēl septīto sacensību finišā (Perry Park sprinta distance) pielika man punktu visām orientēšanās iecerēm un plāniem. Pāris metrus pirms finiša paslīdēju no kalna un izmežģīju (var teikt izlauzu) potīti tik spēcīgi, ka nācās pa taisno doties pie ārsta un uzsākt garu un sāpīgu atveseļošanās posmu. Šis kritiens bija liktenīgs, beidzot apjautu un sapratu, ka pietiek mocīt savas kājas ar neskaitāmajiem potīšu izmežģījumiem, un izlēmu pielikt punktu orientēšanās sportam. Toreiz biju ļoti kategoriski noskaņots, ka vairs nekad neatgriezīšos pie orientēšanās, bet nav jau tik viegli izmest savu hobiju no savas dzīves, ar kuru nodarbojos kopš 12 gadu vecuma. Februārī, kad ar visu traumēto potīti bija jāpiedalās vairākus mēnešus iepriekš ieplānotajās un rezervētajās sacensībās Spānijā, tad jau vairs nebiju tik kategorisks par orientēšanās pamešanu. Tikai viens gan bija skaidrs - orientēšanās man nekad vairs nebūs sports, kurā tiekšos pēc augstākiem rezultātiem sev piemērotajās distancēs. Tagad man orientēšanās ir vienkārši aktīva atpūta bez sportiskiem mērķiem. No sākuma grūti to bija pieņemt, un Spānijā pat ļāvos sportiskajam azartam, kur iesaistījos cīņā par vietu uz pjedestāla pat ar visu traumēto potīti. Šī trešā vieta var teikt ir mans pēdējais sportiskais panākums orientēšanās sportā.

Pēc Spānijas vārda tiešā nozīmē aizgāju no orientēšanās sporta uz gandrīz 2 mēnešiem. Martā pēc rehabilitācijas potītei atsāku skriet parkrun skrējienos, bet pie orientēšanās atgriezos aprīlī, kad piedalījos Jorkšīras sprinta čempionātā un Midland vidējās distances čempionātā. Maijā un jūnijā tīri prieka pēc uzskrēju pāris urban sacensībās pa pilsētām, kurās ir daudz mazāka iespējamība izmežģīt potītes nekā mežā. Un pēc Jāņiem piedalījos Kāpā 2014, kur paspēkojos ar Open100 brašuļiem. Zemapziņā pat biju noskaņojies pacīnīties par uzvaru smagsvaru grupā, bet fiziski tomēr nebiju tam gatavs. Izlauztā potīte vairs nefunkcionē tā kā agrāk (praktiski vairs nelokās), kas rada diezgan lielu diskomfortu, skrienot pa nelīdzenu virsmu, tāpēc tikai vēlreiz apliecināju sev, ka orientēšanās man vairs nav sports. Un tad sekoja 14. jūlijs... diena, kas man varēja beigties pavisam bēdīgi. Vēl joprojām nevaru aizmirst tos notikumus... bieži pārdomāju - kāpēc tas notika ar mani, bet acīmredzot tāds man bija liktenis, vai arī vienkārša neveiksmju sakritība. Pēc avārijas bija jāatgūstas ne tikai fiziski, bet arī morāli. Var teikt, ka šis gadījums man iedeva kārtīgi pa galvu un nu uz dzīvi skatos pavisam ar savādāku skatījumu, nekā līdz šim. Ir jānovērtē tā iespēja, kas mums ir dota - dzīvojam tikai vienu reizi! Par orientēšanos varēju aizmirst uz ilgu laiku, līdz pat septembrim, kad risinājās Anglijas Čempionāts sprintā un vidējā distancē, sacensības kurās biju plānojis dalību jau kopš pagājušā gada. Augusta beigās atkal ar parkrun skrējienu palīdzību atgriezos pie lēnas skriešanas, bet fiziskā forma bija tik vāja, ka bija jāizlemj, kurā no distancēm piedalīties, jo abās nebiju spējīgs piedalīties. Izvēlējos startēt vidējā distancē, bet sprintu apmeklēju kā skatītājs. Septembra beigās startēju nu jau gadskārtējā London City Race, kurš šogad sagādāja gandarījumu ar ļoti interesanto distances plānojumu vairākos stāvos. Londonā var teikt arī pieliku punktu šā gada orientēšanās sacensībām klasiskajā (dienas) distancē. Oktobrī pievērsos jauno orientieristu apmācībai. Aizvadījām gan vairākus treniņus, gan piedalījāmies arī četrās sacensībās, kurās skrēju ar bērniem kopā. Izskatās ka pāris puišiem varētu būt ķēriens uz orientēšanos, un iespējams pavasarī atsākšu treniņus bērniem, jo pa ziemas aukstumu nav īsti vēlme darboties. 2014. gada pēdējie divi mēneši, var teikt, aizritēja nakts orientēšanās distancēs. Novembrī un decembrī pavisam kopā startēju 9 nakts-o sacensībās. Tieši nakts-o distances šobrīd ir vienīgās kas mani notur pie šī sporta veida. Tas ir pavisam cits azarts un citas emocijas, orientēties tumsā, ierobežotā redzamībā. Pat jebkurš vienkāršākais apvidus naktī šķiet izaicinošs, jo kārtīgi nekoncentrējoties tumsā var apmaldīties arī trīs priedēs. Un gada nogalē atklāju vēl vienu jaunu o-disciplīnu priekš sevis - velo orientēšanās, kas arī ar savu specifiku spēj aizraut. Tā kā potīšu dēļ vairs nevaru skriet ar maksimālo tempu pa mežu, tad jāmeklē citas aizraušanās. Pa dienu man vairs nešķiet interesanti orientēties mežā, tieši dēļ tā, ka nevaru atļauties skriet ar maksimālu atdevi, bet naktī ar lampu gan varu baudīt distanci, skrienot lēnām un droši. Arī ar riteni nav problēmu braukt pa ceļiem un bezceļiem, jo potītēm praktiski nav nekāda slodze. Tāpēc turpmāk droši vien startēšu tikai šajās divās disciplīnās, ar pāris izņēmumiem, startējot arī kādās ekskluzīvās klasiskajās orientēšanās sacensībās.
Ja ieskatās šā gada statistikas skaitļos, tad ir acīmredzams, ka pamazām atvados no o-sporta. Ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem noskrieto kilometrāžu, apmeklētos kontrolpunktus un sacensību daudzumu, tad skaidri var redzēt, ka katrā ailē šogad skaitļi ir samazinājušies gandrīz uz pusi.
Sacensību skaits pa gadiem: 2011. - 71; 2012. - 64; 2013. - 62; 2014. - 39
Kilometrāža: 2011. - 426.35; 2012. - 397.08; 2013. - 404.83; 2014. - 281.86
Kontrolpunkti: 2011. - 1282; 2012. - 1210; 2013. - 1237; 2014. - 695
Ja paskatās vēl sīkāk, tad šogad tie skaitļi ir vēl mazāki. Sacensību skaitam varu atņemt 4 sacensības ar bērniem, kurās pats startēju tikai kā treneris. Kilometrāžai varu noņemt nost 79 kilometrus, kurus veicu velo-o sacensībās nevis skrienot. Tā ka tie cipari ir mazākie kopš 2006. gada, kad mazliet biju atgājis no orientēšanās. Tātad šogad esmu startējis tikai 2 garajās distancēs, 13 vidējās distancēs, 7 sprintos, 2 velo un 11 nakts sacensībās. Par procentuāli lielo nakts-o skaitu manā statistikā ir vislielākais gandarījums, jo šī ir mana mīļākā orientēšanās disciplīna. Joprojām kopš 2011. gada neesmu vairs startējis nevienās stafetēs, un ļoti iespējams ka tas tik drīz vairs nenotiks. Uzvaras šogad esmu izcīnījis 2 sprintos (tajā potītei liktenīgajā), pāris 2. un 3. vietas vietējo līgu sacensībās, bet visvērtīgākā, protams, ir 3. vieta Spānijā. Arī Kāpas 5. vieta nav peļama, bet pārējās sacīkstēs likumsakarīgas vietas tā brīža varējumam. Ja agrāk nakts-o mačos iesaistījos cīņā par uzvaru, tad šobrīd ar savu tempu nespēju sacensties ar ātrāk skrienošajiem. Ja par orientēšanos rakstu arvien pesimistiskāk, kaut gan nav jau ko bēdāties, jo pie nakts-o un velo-o pavisam noteikti palieku, tad par ko citu gan ir milzīgs prieks.
Tā kā man joprojām patīk skriet, kaut arī bijušās traumas neļauj to darīt ar tādu vieglumu un ātrumu kā gribētos, tomēr ar jauno hobiju esmu aizrāvies ļoti. Tie ir 5 kilometru parkrun skrējieni sestdienas rītos pa visu Angliju! Iesākt nedēļas nogali ar 5 km rīta rosmi ir vienkārši perfekti. Distances garums ir tieši tik garš, lai man viņš nebūtu ne pa īsu, ne pa garu, tā lai ar baudu varu izskriet šo skrējienu un iegūt tonusu pēc darba nedēļas. 8. martā, kad, pēc potītes traumas janvārī, izlēmu atsākt skriet, un kad vairs orientēšanās sacensībās neriskēju piedalīties, tieši tad nolēmu pievērsties parkrun skrējieniem tā nopietnāk, cenšoties skriet katru sestdienas rītu. Kopš sava pirmā parkrun skrējiena 2011. gadā līdz 2014. gada janvārim tā fragmentāri biju noskrējis 30 reizes šos piecīšus, bet šogad vien piedalījos 38 skrējienos! Kopš marta praktiski katru sestdienas rītu esmu skrējis 5 kilometrus, vienīgi avārija vasarā iesita 5 nedēļu robu, kā arī vienu sestdienu vasarā un vienu rudenī izlaidu dēļ atvaļinājumiem Latvijā. Mana ''mājas'' trase skaitās Conkers parkrun, kurš atrodas ~15 minūšu braucienā no mājām, bet ja katru sestdienu būtu jāskrien pa vienu un to pašu trasi atkal un atkal, tad iespējams tas ātri apniktu, tāpēc pievērsos parkrun tūrismam. Katru sestdienas rītu devos uz kādu citu pilsētu, lai piedalītos un izskrietu turienes parkrun skrējienu. Šobrīd esmu izskrējis 26 dažādākas trases, starp kurām ir gan favorītes ar novērtējumu 10/10, gan arī ne tik baudāmas distances, kurām ir ticis mans subjektīvais vērtējums 5/10. Šie skrējieni ļoti simpatizē ar savu brīvo izpausmi - nav nekādu dalības maksu, Tu vari sacensties ar citiem vai sevi, uzrādot ātrāku rezultātu, Tu vari vienkārši baudīt skrējienu, vai arī pabūt katru reizi kādā jaunā parkā. Izpausmes ir daudz un dažādas, tāpat kā skrējēji - daudz un dažādi, kurus varētu iedalīt divās grupās - racers (tie kuri piecīti skrien sākot no 15 līdz 20 minūtēm) un runners (tie kuri vienkārši bauda skrējienu). Es piederu pie tiem otriem, kā arī pie īpašas skrējēju grupiņas - tourists. Tūristi ir tie, kas cenšas piedalīties pēc iespējas vairāk jaunos parkrun skrējienos. Šeit ir karte, kurā redzams, kurās pilsētas es esmu pabijis uz parkrun skrējieniem: https://mapsengine.google.com/map/edit?hl=lv&authuser=0&mid=z1y0LqDjJrNg.knIDJpG8vjkc Esmu piedalījies visos tuvējās apkaimes parkrun skrējienos, no kuriem ļoti liela daļa ir Birmingham apkārtnē, četri parkrun ir izskrieti Nottingham pilsētā, kā arī vairāki Leeds apkārtnē. Esmu pabijis arī uz diviem London parkrun skrējieniem, no kuriem Bushy parkrun bija ļoti īpašs - parkrun 10 gadu jubilejas skrējiens ar 1700 skrējējiem. Tā kā nu jau arvien vairāk ir jāplāno kā aizbraukt uz kādu tālāku jaunu parkrun skrējienu, tad arvien biežāk nākas skriet arī ''savā'' Conkers parkrun skrējienā (decembrī 4 reizes), jo vairs nevaru iedomāties sestdienas rītu bez 5 kilometru skrējiena.

Var teikt, ka šogad vairāk esmu starējis parkrun skrējienos nekā orientēšanās sacensībās - 38 pret 35, un domājams ka nākamgad tā tendence pieaugs vēl vairāk par labu parkrun skrējieniem. Tā kā es šos skrējienus vairāk baudu nekā skrienu uz rezultātu, tad man tie rezultāti nav tādi ar kuriem varētu palielīties. Šobrīd esmu iekārtojies tādā patīkamā 28 minūšu komforta zonā, kurā tad arī skrienu, citreiz mazliet ātrāk, citreiz nedaudz lēnāk. Ir jau visu laiku vēlme vismaz vienreiz pamēģināt noskriet maksimālā tempā, bet nez vai es to tā īsti maz gribu, jo par potītēm man tāpat ir jāpiedomā, skrienot pa līdzenajiem parku celiņiem. Lai padarītu šo parkrun tūrismu vēl interesantāku, katru jauno parkrun trasi izskrienu ar GoPro kameru, kuru gan vairāk biju pircis priekš orientēšanās sacensībām, bet tagad ļoti noder filmējot dažādākos parkrun skrējienus. Neviena trase nav vienāda, citā ir vairāk pa asfaltu jāskrien, citā ir vairāk kalnu, citā ir vairāk vai mazāk dalībnieku, katrs parkrun ir īpašs, katram parkrun ir sava mājas lapa un Facebook domubiedru grupa, kurās notiek aktīva komunikācija gan pirms, gan pēc skrējiena. Ļoti saista šī parkrun skrējēju komūna, kurā arī es esmu iekšā, gan skrienot ar kameru jaunos parkrun skrējienus, gan iepazīstot vairākus vietējos skrējējus, gan pāris reizes pildot brīvprātīgā tiesneša pienākumus. Nezinu vai nākamgad izdosies savākt vēl 25 jaunus parkrun skrējienus, jo ceļot tad sanāks pamatīgi, bet nu vismaz 1 vai 2 reizes mēnesī jācenšas aizbraukt uz kādu jaunu, bet pārējās sestdienās jāskrien gan ''mājas'' parkrun, gan jau izskrietās tuvējās trases. Šobrīd esmu skrējis 67 reizes, un nākamgad vajadzētu sasniegt 100. parkrun skrējienu, par ko balvā tiek īpašs parkrun skrējēju krekls, kā apliecinājums tam ka 100 sestdienās esi noskrējis pa 5 kilometriem, tātad 500 kilometrus.
Apvienoju visus pagājušā gada 25 man dažādo skrējienu startus vienā video:


Kādi plāni nākamajam 2015. gadam? Gadā ir 52 vai 53 sestdienas, tātad pavisam noteikti vismaz kādos 45 parkrun skrējienos vajadzētu piedalīties, jo gan jau kādu sestdienu nāksies izlaist kādu citu plānu dēļ. Kā minimums 12 jaunas parkrun trases jāizskrien. Par orientēšanos gan tie plāni nav tik tālejoši un saskatāmi. Ziemas mēnešos turpināšu krāt pieredzi nakts-o sacensībās, lai februāra beigās startētu Anglijas Nakts Čempionātā. Marta sākumā nu jau 5. gadu pēc kārtas ir doma aizlaist uz Spāniju gan atpūsties, gan piedalīties orientēšanās sacensībās. Kāpa 2015 pavisam noteikti ies secen, jo atvaļinājums uz Latviju tiks izmantots augustā ļoti svarīgam notikumam. Par startēšanu kādās velo-o sacensībās vēl neesmu drošs, jo Anglijas dubļainie meži baigi lauž velosipēdu, bet gan jau ka vasaras mēnešos piedalīšos kādos mačos. Augusta sākumā Skotijā notiks Pasaules Čempionāts, un šobrīd ir doma vismaz uz pāris dienām aizbraukt atbalstīt mūsējos un paskatīties kā sacenšas Pasaulē varenākie orientieristi. Plāni par dalību kādās citās orientēšanās sacensībās šobrīd nav, bet gan jau prieka pēc šad tad vēl parādīšos starp orientieristiem, jo jāizmēģina taču spēki starp M35 veterāniem :) Atceroties kāds man izvērtās 2014. gads, tad 2015. gada galvenais novēlējums sev ir - veselība, jo kaut mazākā trauma var izjaukt vislielākos plānus. Turpinām skriet tonusam, sākot jau ar 1. janvāri!

30 decembris 2014

Auksti stīvais decembris.

Salīdzinot ar novembri, decembrī esmu bijis pavisam pasīvs, jo darba dienās praktiski vairs nekādu sportisku aktivitāšu, tikai sestdienas rītos parkrun skrējieni un trīs sestdienas vakaros dalība arī nakts orientēšanās sacensībās. Darbā pirmssvētku laiks ir visai saspringts, kad vairākas dienas pat nācās strādāt pa 12 stundām, lai apgādātu visus dzērājus ar alkoholu :) Tāpēc nebija ne laika ne gribēšanas vēl kādām fiziskām aktivitātēm. Šogad decembris Anglijā arī visai auksts (šķiet pēdējos gados aukstākais), tāpēc ne uz darbu, ne kādā garākā izbraucienā ar velosipēdu nedevos. Tātad šomēnes piedalījos 5 parkrun skrējienos, no kuriem četri tikai izskrieti ''mājas'' Conkers parkrun skrējienā, un tikai viens jauns - Perry Hall parkrun. Un, protams, ņēmu dalību arī visās pieejamās nakts-o sacensībās. Vispirms sava kluba DVO nakts sacīkstē, tad Jorkšīras nakts līgas posmā, un pēc tam LEI ziemas līgas posmā. Šobrīd tieši nakts-o disciplīna ir vienīgā kas mani piesaista orientēšanās sportam, jo dienas sacensībās pat neinteresē piedalīties, kaut arī ir iespēja gandrīz katru svētdienu piedalīties kādās orientēšanās sacensībās. Cerams ka janvārī aukstums atkāpsies no britu salas, un tad varēšu izbraukt arī ar riteni. Sestdienās, protams, ka startēšu parkrun skrējienos, un janvāra kalendārā būs arī pāris nakts-o sacensības, kurās nu jau startēšu kā M35 veterāns!
Decembra aukstie ziemas parkrun skrējieni:
Conkers parkrun #194 06/12/2014
Decembri, kā jau ziemas mēnesi iesāku ar apaukstēšanos! Trešdien darbā pārsalu un uz divām dienām biju beigts. Gultas režīms, antibiotikas, tējas ar medu, bet līdz sestdienas rītam uz kājām netiku. Loģiski ka tādā stāvoklī nebija ne mazāko domu braukt uz kādu tālāku jaunu parkrun, bet sestdienas tradīciju nevar lauzt, nedēļas nogale jāiesāk ar piecīti, vienalga kādā kondīcijā būtu, galvenais lai uz kājām var nostāvēt. Tā nu šorīt devos uz vietējo Conkers parkrun. Gājiens no ārdurvīm līdz mašīnai, bija mans garākais noietais gabals pēdējo dienu laikā :) Šorīt arī visai auksts, grādi varētu būt zem nulles un uz zāles pat balta sarma. Saģērbies biju kārtīgi, apakšā termobikses un krekls, pa virsu skrienamās bikses un jaka, galvā cepure un rokās cimdi. Ietērpies biju kā ziemā, jo vēlreiz apsaldēties negribējās un cerēju arī izsvīst jau esošo slimību. Par normālu skriešanu nevarēja būt ne runas, jo man pat nebija spēka iesildīties. Plāns bija lēnām bez apstājas noripot un censties pēc iespējas vairāk elpot caur degunu. Startā nostājos pašās beigās, lai es slimnieks nemaisos nevienam pa kājām. Lēnā garā, savā nodabā tā arī noskrēju visu distanci, ja protams to var saukt par skriešanu :) Vienu brīdi pat šķita ka esmu palicis pēdējais trasē, jo visi bija aizskrējuši tālu prom, labi ka uz beigām atkal sāka skriet garām apdzinēji, savādāk būtu bijis ļoti garlaicīgi. Pirms finiša iezagās neliels ''velniņš'', un paņēmu un pats apdzinu divas apdzinējas pirms beigām :) Elpot caur degunu nav tas vieglākais uzdevums, svīst arī diez ko nesanāca, tik lēnu skrienot/soļojot, bet nu slimāks nepaliku, un prieks ka arī šādā kondīcijā biju spējīgs pieveikt iknedēļas piecīti. Uzrādīju visu laiku lēnāko rezultātu - 34:05 un ieņēmu 219. vietu no 259 nosalušajiem skrējējiem.
Perry Hall parkrun #4 13/12/2014
Pirms aptuveni mēneša parkrun mājas lapā pamanīju ka Birmingham pilsētā būs vēl viens jauns parkrun skrējiens - Perry Hall parkrun. Uz atklāšanu 22. novembrī gan netiku, jo bija jābrauc pavisam uz pretējo pusi, uz Jorkšīras Nakts Līgas orientēšanās posmu. Bet vienā no decembra sestdienām gan bija plāns apmeklēt šo jauno parkrun. Pagājušonedēļ nesanāca, jo pamanījos saslimt, bet šonedēļ gan biju gatavs savam 26. jaunajam parkrun skrējienam un kopā jau 64. parkrun skrējienam. Ne gluži šajā parkā, bet blakus esošajā Perry Park parkā biju jau skrējis orientēšanās sacensībās, par kurām gan man nav tās labākās atmiņas, jo toreiz, izlaužot potīti, būtībā pieliku punktu savām regulārajām orientēšanās aktivitātēm. Pēc tās reizes arī skriešana sagādā zināmas problēmas, jo tā potīte vairs praktiski nelokās, tāpēc zemapziņā bija grūti atgriezties uz šo Perry parku, kurš tik ļoti iespaidoja manu turpmāko skriešanu. Sliktais ir jāaizmirst un jāturpina skriet, vienīgi žēl ka vairs nevaru paskriet tādā tempā kā pirms gada, kad parkrun piecīti skrēju par 4 minūtēm ātrāk, un orientēšanās sacensībās praktiski vispār vairs nepiedalos (izņēmums ir nakts-o). Šorīt atkal ziemīgs un auksts rīts, vietām ceļi apledojuši un zāli sedz balta sarmas kārta. Tādā aukstumā ierasto vilcienu un velo nomainīju pret auto, jo nosalt pirms starta nav vēlmes. Pa ceļam pabraucu garām raksturīgai avārijai šādos laika apstākļos, kad neizvēlas pareizo braukšanas ātrumu uz slidenas brauktuves. Arī parkā viss balts, bet rīta saulīte parka celiņus jau atkausējusi, tāpēc būs patīkams skrējiens, galvenais neuzlekt uz kādas aizsalušās peļķes. Intereses pēc ieskatījos Perry Hall parkrun mājas lapā, cik tad viņiem ir bijuši dalībnieki pirmajos trīs skrējienos. Skats nebija visai iepriecinošs, pirmajā reizē 194 (atklāšanā), otrajā reizē 42 un trešajā reizē tikai 26, man jau labāk patīk skriet lielā barā. Pirms starta ar cerībām gaidīju ka sanāks vairāk skrējēju kā iepriekšējās nedēļās, bet nekā, kopā sapulcējāmies vien 37 skrējēji. Šis man noteikti ieies vēsturē kā vismazākais parkrun skrējiens. Pati trase gan bija visai baudāma, jo praktiski līdzena un ar dažādu segumu. Parka asfaltētie celiņi mijās ar grants lauku ceļiem, un viens posms pat bija jāskrien pa zāli gar futbola laukumu. Tā kā dalībnieku tik maz, tad īsti ar nevienu kopā nesanāca paskriet, skrēju mierīgi savā tempā. Mazliet vēl slimības sekas izjutu, pirmajā kilometrā pāris reizes noklepojos, un pēc tam visai regulāri nācās šņaukt degunu un paspļaudīt krēpes. Nepatīk jau man ar kameru uz galvas spļaudīties, bet šoreiz no tā nekādi nevarēju atturēties. Ja vien trase nebūtu divos apļos, es domāju ka būtu ielicis desmitnieku, jo tiešām bija patīkami skriet, bet nu tādu kārtīgu 9 gan ir pelnījis šis parkrun, arī bonusā ar cerību ka nākotnē šeit skries vairāk skrējēju. Kaut gan grūti jau būs konkurēt ar visiem blakus esošajiem Birmingham pilsētas parkrun skrējieniem(Walsall Arboretum, Wolverhampton, Cannon Hill, Kingsbury Water un Brueton), kuros piedalās simtiem skrējēju. Ar rezultātu 28:21 ieņēmu 21. vietu no 37 dalībniekiem, uzstādot jaunu augstākās vietas rekordu :) iepriekš augstākā bija 22. vieta vēl vienā mazā parkrun skrējienā (Forest Rec). 9/10
Conkers parkrun #196 20/12/2014
To ka šorīt startēšu Conkers parkrun skrējienā, biju ieplānojis jau krietnu laiku iepriekš, jo šorīt bija paredzēts īpašais Ziemassvētku skrējiens, tāpēc parkrun tūrisms jāatliek uz citu sestdienu. Šorīt bija vēlams skriet Ziemassvētku vecīšu, rūķu, elfu, briežu vai sniegbaltīšu tērpos, lai padarītu šo parasto parkrun skrējienu kā svētku skrējienu. Tika iegādāts vienkāršs Ziemassvētku veča tērps, lai šorīt skrietu šajā neierastajā skriešanas kostīmā. Diemžēl Ziemassvētku laiks manā darba vietā (alkohola tirdzniecība) ir ļoti saspringts laiks, un piektdien tikai pulksten divos naktī beidzu darbu, lai jau astoņos no rīta celtos uz parkrun skrējienu. Protams, ka ilgāk gribējās pavārtīties pa gultu un daudz netrūka, ka gandrīz nokavēju startu ar savām līdzjutējām. Conkers parkā ierados vien 5 minūtes pirms starta. Sarkanās salaveča bikses saplēsu jau mājā, pielaikojot pārplīsa attiecīgā vieta biksēm, jo materiāls visai prasts. Tāpēc manā svētku kostīmā bija ’’tikai’’ mētelis, cepure un bārda. Kā jau vienmēr, Conkers parkrun skrējienā piedalās daudz dalībnieku, nevar salīdzināt ar pagājušās nedēļas Perry Hall parkrun 37 dalībniekiem. Startā pilns ar Ziemassvētku vecīšiem, kuriem es nostājos vairāk beigu daļā, jo īpaši trakot šorīt negribējās. Pirmais kilometrs aizritēja necerēti viegli, tāpēc otrajā kilometrā nedaudz paātrinājos. ’’Cheeky hill’’ kā vienmēr nāca grūti, bet pēc tam atkal skrējās ar baigo vieglumu. Būšu iegājis ziemas formā, vai arī tas kostīms deva kaut kādu pacēlumu, kaut arī visu laiku nācās to mēteli piekārtot, jo nepārtraukti slīdēja nost no pleciem un līdā ārā no siksnas :) Ceturtā kilometra beigās nokrita bārda, kas ļoti labi sildīja kaklu, tāpēc nācās finišēt kā vecim bez bārdas. Pats nesaprotu, kā pēc tik garas darba maiņas skrējās tik viegli. Mierīgi paskrēju zem 28 minūtēm, finišējot ar rezultātu 27:45 un ieņemot 161. vietu starp 331 rūķa.
 

 
Conkers parkrun #197 25/12/2014
Par to ka skriešu Ziemassvētku rītā nešaubījos ne mirkli, jo ja jau reiz parkrun skrējiens tiek organizēts arī svētku dienā, nedēļas vidū, tad noteikti jāpiedalās. Ziemassvētku vakarā pie eglītes ēsts tika daudz, arī ar karstvīnu sildījāmies, tāpēc šorīt uz skriešanu prāts nenesās. Ja paģiru no karstvīna nebija, tad vēderā gan smagums pamatīgs no rosoļiem, kūpinājumiem un pelēkajiem zirņiem. Bet man kā parkrun fanātam šādi ’’sīkumi’’ netraucēs noskriet rīta piecīti :) Šorīt, kā jau svētkos, atkal varēja skriet Ziemassvētku kostīmos. Mans ietērps šorīt bija – rūķa cepure un adīts džemperis ar egli uz vēdera (aizņēmos no Ivetas). Tā kā divas brīvdienas un vakarā nav jāskrien nakts orientēšanās sacensībās, tad šoreiz biju izlēmis uzskriet tā sparīgāk, netaupoties vakara nakts-o un notestējot vai varu arī ātrāk paskriet. Tas smagais vēders bija neliels traucēklis, bet apņemšanos nemazināja. Šorīt pārsteidzoši daudz dalībnieku, startā sajūtas gandrīz kā parastā sestdienas skrējienā. Ļoti patīkami, ka tik daudz skrējēju arī Ziemassvētku rītā. Startu iesāku raiti, lieki neaizkavējoties aiz lēnākajiem skrējējiem un arī pārāk nepārforsējot tempu. Pirmie 2 kilometri Conkeros aizrit ļoti viegli, jo trase ved lēzeni uz leju, līdz pat ’’Cheeky Hill’’ kalnam, kurš pamatīgi aizsit elpu un nosit uzņemto ritmu. Tieši pēc kalna sapratu, ka neko ātrāk šorīt nevarēšu paskriet, jo jūtu ka otro distances daļu drīzāk plīsīšu nost nevis paātrināšos. Tā arī notika, nākamie 2 km par 20 sekundēm uz kilometru lēnāk nekā pirmie 2 km. Labi ka pēdējā kilometrā mazliet sevi padzinu uz priekšu. Finišā pat sanāca uzsprintot, jo viens censonis ļoti gribēja mani apdzīt pirms finiša. Garām man netika :) Par spīti šā rīta neformai un smagajam vēderam, tomēr izdevās ātrākais piecīts šogad – 26:54, gada sākumā 4. janvārī gan noskrēju 26:05, bet tas bija pirms potītes izlaušanas. Interesanti ka toreiz pēc skrējiena biju pievienojis šādu komentāru – ’’Nu i neforma! Pirms gada šo rīta rosmes skrējienu veicu 23:59, šogad 2 minūtes ilgāk. Līdz februārim jāsaņemas!’’ Tagad pēc visam likstām ar traumām esmu priecīgs, ka varēju noskriet zem 27 minūtēm, un jāatzīst ka nekāda saņemšanās mani vairs nespēs atgriezt zem 24 minūtēm, jo vienkārši manas potītes tam nav gatavas. Esmu gandarīts, ka joprojām varu skriet, un tas ka šobrīd skrienu pusminūti vai pat minūti lēnāk uz kilometru, tas galīgi mani neapbēdina. Arvien mazāk startējot orientēšanās sacensībās, esmu veiksmīgi ticis pāri tām sacenšanās sajūtām, kad gribējās noskriet pēc iespējas ātrāk  jebkuru distanci un ieņemt augstāku vietu. Tagad gandarījumu sagādā vienkārši skrējiena atmosfēra nevis tiekšanās pēc labāka rezultāta. Bet kā jau katrā skrējienā, finišā tomēr kāda vieta ir jāieņem, šoreiz ierindojos 140. vietā no 299 Ziemassvētku rīta skrējējiem.
Conkers parkrun #198 27/12/2014
Pēdējais šī gada parkrun skrējiens. Vispār jau šorīt biju plānojis doties uz Nottingham pilsētu, uz Forest Rec parkrun skrējienu, jo gribējās gadu noslēgt tā, ka visas 26 izskrietās parkrun trases būtu iemūžinātas GoPro kamerā. Forest Rec parkrun trasi jau biju izskrējis 2013. gada jūlijā, bet bez GoPro kameras, tāpēc gada pēdējā sestdienā bija vēlme vēlreiz paviesoties šajā skrējienā. Diemžēl visus plānus izmainīja vakar vakarā uzsnigušais sniegs, kas Anglijas ziemā ir visai reta parādība, un tāpēc šorīt radīja nelielu haosu. Jau vakar vakarā pienāca ziņas par vairākiem atceltiem parkrun skrējieniem, jo organizatori vienkārši negarantē skrējēju drošību uz slidenajiem parku celiņiem. Šorīt vispirms pārbaudīju vai arī mana galamērķa skrējiens Nottinghamā nav atcelts. Klusums, tātad notiks, bet pāris blakus notiekošie gan atcelti – viens Derby un viens Nottingham pilsētā. Plāns bija doties ar riteni uz staciju, tālāk ar vilcienu, un Nottingham stacijā vēlreiz pārbaudīt vai Forest Rec parkrun notiks, jo bija arī rezerves variants – Beeston parkrun (arī notiek Nottingham), kurš notikšot. Diemžēl nācās izmantot citu rezerves variantu! Mans vilciens 7:50 bija atcelts un nākamais pēc pusstundas jau bija par vēlu, tāpēc nācās braukt atpakaļ no stacijas uz mājām, kāpt mašīnā un ar vasaras riepām mēģināt droši nokļūt līdz savējam Conkers parkrun, kurš notiek jebkuros laika apstākļos. 
slidotava
Conkeros esmu skrējis gan pa sniegu, gan stiprā lietū, tāpēc nebija nekādu šaubu ka arī šorīt notiks. Uz ceļa melnais ledus, parka stāvlaukums kā slidotava, parkā sniegs, bet skrējēji pulcējas arvien vairāk un vairāk. Jāsaka kā ir, esmu ļoti priecīgs ka tieši Conkers parkrun ir mans ’’mājas’’ parkrun, jo šeit ir ļoti pozitīva un patīkama skrējēju komūna, ar kuriem vienmēr ir prieks pirms starta satikties. Kaut arī pati trase nav no manām iecienītākajām dēļ tā kalna distances vidū, tomēr vienmēr ir patīkami izskriet šo piecīti (nu jau 28. reizi). Šorīt atkal nedrīkstēju trakot, jo vakarā (ja vien laika apstākļi nepasliktināsies) atkal jāpiedalās nakts orientēšanās sacensībās. Īstenībā trakojis jau nekad neesmu, vienkārši nevajadzētu skriet ātrāk par 28 minūtēm, lai paliek arī enerģija vakaram, tāpēc skrēju brīvi savā komforta tempā mazliet virs 28 minūtēm. 
pa vidu ledus, gar malām sniegs
Nekādu lielo atšķirību skriešanai pa sniegu nejutu, galvenais lai pareizie apavi (ar radzēm) kājās un vairāk jāskrien pa taku malām pa sniegu, jo takām vidusdaļa vienā ledū. Sākums vienmērīgs, vidusdaļā atkal kalns izsit līdzsvaru, bet beigas mazliet ātrākas, un savs stabilais rīta skrējiens izskriets. Ar rezultātu 28:29 ieņēmu 102. vietu no 200 slidotājiem un slēpotājiem. Intereses pēc paskatījos vai Forest Rec parkrun bija noticis. Bija noticis... tikai ar 21 skrējēju :) Labi vien ka netiku līdz šim skrējienam, jo tik mazā bariņā nebūtu interesanti skriet, aizbraukšu nākamgad kādu sestdienu nofilmēt šo parkrun skrējienu.
Jauki noslēgt gadu savā Conkers parkrun skrējienā!
Cheeky Hill pieveikts

27 decembris 2014

Spring Cottage (Burton on Trent)

Category: LEI Winter League 2014/2015
Map/area: Spring Cottage (Burton on Trent)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Long (night)
Šīs nakts orientēšanās sacensības kalendārā biju atzīmējis kā pēdējās 2014. gadā, bet vēl pāris stundas pirms starta šaubījos vai braukt vispār piedalīties. Kāpēc šaubījos? Tāpēc ka vakar vakarā pēkšņi uznākusī ziema Anglijā ar sniegu un apledojušajiem ceļiem, nepadarīja šo pasākumu pievilcīgu. Ja no rīta bez problēmām nokļuvu Conkers parkrun skrējienā un izskrējos pa sniegu, tad vakarā, kad sals pieņēmās spēkā, vēlme skriet bija pavisam maza. Pa dienu ar Ivetu un mammu aizbraucām ar vilcienu uz Nottingham ekskursijā, un tikai vakarā pēc pulksten sešiem atgriežoties mājās, izlēmu ka tomēr aizbraukšu piedalīties kārtējā LEI ziemas līgas posmā. Braukšana ar vasaras riepām šādos apstākļos nav pati patīkamākā, bet nu labi ka pietiekami bieži kaisa ceļus, tā ka samērā droši varēju nokļūt līdz sacensībām. Šajā kartē jau biju skrējis nakts-o sacensībās pirms 2 gadiem, kad aizvadīju vienas no aizraujošākajām nakts-o sacensībām. Zināju kāds ir apvidus - diezgan prasīgs no orientēšanās viedokļa naktī, kā arī daudzviet pēc lietus ļoti slapjš, tikpat kā purvs. Tas viss kopā ar sniegu un aukstumu mazliet atbaidīja veikt garāko distanci, un biju pat jau izlēmis ka skriešu vidējo distanci, bet tā kā garākā distance bija vien 5 kilometrus gara (īsa), tad startēju vien garākajā. Neatceros kad pēdējo reizi biju tik biezi saģērbies lai dotos distancē, jo gaisa temperatūra noteikti bija mīnusos. Galvā cepure, rokās cimdi, kājās divi pāri zeķu un mugurā virs termokrekla vēl skriešanas jaka. Pirms starta nedaudz iesildījos, bet tam gan maza nozīme šādā aukstumā, skriešu vienkārši cik nu ķermenis ļaus kustēties salā. Pirmie divi etapi vienkārši uz punktiem pa takām, diemžēl uz 1. kp jau 30 sek. kļūda, jo vienkārši tumsā paskrēju punktam garām. Uz 2. kp taka vienā ūdenī un kājas jau slapjas, kas sola visai diskomfortablu skrējienu pa sniegu. Arī uz 3. kp etaps it kā vienkāršs, bet pirms punkta sanāca diezgan pamatīgi ''peldēt'' pa apvidu, labi ka piefiksēju atklāto purvu kreisajā pusē, un punktu kaut kā tomēr sataustīju. Uz 4. kp īss bet piņķerīgs etaps, vispirms jātiek cauri zaļajam un tad vēl kaut kādi mikro pauguri. Pats biju pārsteigts ka tik precīzi trāpīju uz punktu. Uz 5. kp pats etaps bez problēmām, bet punkta rajonā pazudu. Tipiska nakts-o kļūda, kad nevarēju nekur tā īsti piesieties, un pusotra minūte pazaudēta. Nākamie trīs etapi aiziet pa apvidu, kurš arī dienā ir izaicinošs, jo jātrāpa precīzi uz pareizo krūmu puduru pilnīgi līdzenā apvidū.
virziens
Šī arī ir tā purvainā distances daļa, kur viss mežs ir ūdenī. Pārskrienot pāri nelielajai pļaviņai uz 6. kp, kājas tika cauri slapjas, jo zem sniega nu nekādi nevarēju paredzēt ka būs tādi ūdeņi. Uz 6. kp dodos no pēdējās piesaistes dzelteno taku krustojuma, un ir precīzi. Uz 7. kp virziens pēc kompasa, bet mazliet virzoties pa labi, lai drošības pēc piesietos pie dzeltenās takas līkuma. Sanāk lēnu bet veiksmīgi. Uz 8. kp tikai pēc kompasa, un arī šajā punktā trāpu precīzi. Ļoti patika šie trīs etapi, kad varēja pārbaudīt virziena noturību naktī. Pie 6. kp man uzradās sekotāja Tanya, kura turējās man līdzi līdz pat finišam. Viņai mans nesteidzīgais temps šķita pieņemams, jeb arī pati negribēja riskēt doties uz kādu no punktiem pa priekšu. 9. kp vienkāršs ceļa malā, bet 10. kp gan mazliet sagādāja problēmas. Etaps cauri zaļajam, bet precīzi piefiksēju kur iznākam, lēciens pāri ūdens grāvim un taisnā virzienā uz punktu. Pie punkta diemžēl nesakrīt kontrolpunkta numuri, esmu aizrāvis pie cita punkta starp mikro pauguriem. Mazliet vairāk kā 1 minūtes loks un nonāku līdz savam punktam pie bedres. Uz 11. kp plāns bija skriet gar ūdens grāvi, bet taisno virzienu izjauca pārplūdušais ieloks. Punkta mikro ieplakas kalna augšā uzgāju precīzi. Uz 12. kp galvenais orientieris dzelzceļa tunelis zem zemes, bet uz 13. kp jau biju ieplānojis iepriekš, ka došos caur 4. kp. Diemžēl šis punkts sagādāja vislielākās problēmas, te tika zaudētas 2 minūtes, jo krūmājos un sniegā nespēju trāpīt uz klajumiņu. Arī man sekojošā dāma nepalīdzēja ātrāk atrast punktu, tāpēc sanāca izmest visai lielu loku aiz punkta. Uz 14. kp pa takām, bet uz 15. kp pa sniegoto pļavu rāpus :) Kartē nav iezīmētas vairākas sētas pļavā, kuras bija zirgu aploki, un izskatījās ka tās ir elektriskās sētas, ko gan neriskēju pārbaudīt, tāpēc vairākas reizes nācās mesties rāpus, lai izlīstu pa apakšu cauri. Tumsā zirgi izskatās visai biedējoši!
kļūda uz 13. kp un ''peldošie'' 3. un 16.
Etaps uz 16. kp atkal cauri ''peldošajam'' apvidum, kur jau mocījos uz 3. kp. Arī tagad ne bez problēmām un dažādām virziena maiņām, bet punktā tomēr nonācu bez izteiktiem laika zaudējumiem. 17. kp pavisam vienkāršs takas malā, un arī 18. kp salīdzinoši viegls, no sētas stūra krūmos iekšā. Pēdējā kontrolpunktā atzīmējos pirms četriem orientieristiem, bet finišā nonācu tikai kā trešais no šī bariņa. Karti vairs īsti nelasīju un pirms paša finiša aizskrēju pa taku otrpus zaļajam žogam, tā pazaudējot aptuveni 20 sekundes. Pat Tanya finišēja pirms manis, kura visu distanci no 6. kp skrēja aiz manis :) Kājas finišā bija pilnīgi atsalušas, un labās kājas pēdā bija pamatīgi savilkts nervs, tāpēc sākot no 13. kp vairs nemaz tā kārtīgi nevarēju paskriet. Finišēju ar rezultātu 1:06:27 un nelielajā konkurencē ierindojos 2. vietā no 12 dalībniekiem, uzvarētājam zaudējot diezgan daudz. Kaut arī nosalis biju pamatīgi un arī skriet ātrākā tempā nevarēju piespiest sevi, tomēr pieveiktā distance sagādāja gandarījumu. Varu teikt, ka šī bija viena no pēdējā laika interesantākajām distancēm, jo orientēties sanāca daudz un karti bija jālasa uzmanīgi. Priecē ka tumsā izdodas arvien labāk noturēt virzienu un patika tā pārliecība, ar kādu devos uz daudziem punktiem, ar nojautu ka precīzi trāpīšu uz punktu.
Jāpiemin viens ļoti zīmīgs fakts! Šīs bija manas pēdējās sacensības kā M21 pārstāvim, jo nākamgad jau skaitīšos veterāns. Tā dīvaini ir turēt rokās nākamā gada biedra karti, kurā rakstīta M35 grupa, jo kopš 2000. gada (15 gadus) aiz mana uzvārda bija M21 grupa. Gan jau ka kādās sacensībās vēl atgriezīšos M21B grupā, jo ir zināms cik garas distances mēdz būt jaunajiem M35 veterāniem :) bet tagad būs iespēja variēt ar plašāku distanču un grupu izvēli - M21E, M21A(L), M21B(S), M21C, M35A(L), M35B(S), kā arī Open100, centīšos gan vairāk startēt paredzētajā M35 grupā. Tādu īstu plānu gan nākamajam gadam nav, bet dalība Anglija Nakts Čempionātā M35S grupā ir jau pieteikta.

20 decembris 2014

Royds Hall (Bradford)

Category: YHOA Night League 2014/2015
Map/area: Royds Hall (Bradford)
Organiser: EPOC
Country: England
Discipline: Long (night)
Šovakar jau 4. posms Jorkšīras Nakts Līgā! Šoreiz jāceļo uz Bradford pilsētu. Kā jau ierasts, sestdienas rītā vispirms noskrēju parkrun piecīti, šoreiz gan nedevos uz nevienu jaunu parkrun skrējienu (Bradford parkrun atstāšu citai reizei), jo šodien mūsu Conkers parkrun bija Ziemassvētku skrējiens, kad varēja skriet visādos rūķu kostīmos. Es ietērpos zē veča mētelī, cepurē un bārdā, kas mazliet skriešanu apgrūtināja, bet visumā skrējās necerēti viegli. Tātad pēcpusdienā ar vilcienu uz Bradford, uz Royds Hall mežu, kurā jau, protams, iepriekš biju skrējis, pārstāvot AIRE klubu. Toreiz skrēju kopā ar nu jau Anglijas junioru izlases pārstāvi Joe Woodley, un atmiņā šis mežs bija palicis kā ļoti skrienams. Mežā šovakar devos pats pirmais, jo vakarā ātrāk gribējās tikt mājās uz karstvīnu. Karte raiba un etaps uz 1. kp tāds ka acis var izmežģīt. Ilgi nevarēju kartē atrast 1. kp! Kad nu lauztais etaps bija atrasts, atlika tik skriet. Diemžēl neielasījos uzreiz mērogā un punktu sāku meklēt nedaudz pa ātru. Sanāca lieki pacelt kāpumu pie upes, un pie punkta mani pa 2 minūtēm jau bija panācis nākamais dalībnieks. Uz 2. kp devāmies divatā, pa taku līdz gravai un mikro ieplakā iekšā. Uz 3. kp kompanjons nedaudz apjuka taku krustojumā, un man radās iespēja no viņa aizbēgt, ko arī veiksmīgi realizēju. Sapratu ka punktā atzīmējos pirmais, jo nācās atmodināt SI staciju, ilgāk gaidot pīkstienu. Uz 4. kp sāku izbaudīt pielijušās un dubļainās takas. Punkts vienkāršs, tik gar tērcīti, arī te pamodinu SI staciju. Etaps uz 5. kp vēl vienkāršāks, tik pa takām. Diemžēl punktam paskrēju garām, nepamanot to. Aptuveni 1 minūte zaudēta, skrienot atpakaļ. Pirms manis punktā atzīmējās kāda jaunkundze un pēc manis kāds veterāns, tātad nu jau vairāki dalībnieki mani panākuši, bet es uz to īpaši neiespringstu, vienkārši jābauda nakts-o un galvenais nevajag taisīt šādas muļķīgas kļūdas. Etapu uz 6. kp izlemju veikt pa augšējo taku pāri kalnam, nevis gar upi, kur aizskrēja jaunkundze, jo šķiet ka kalna taka nebūs tik dubļaina. Pret kalnu iesāpējās mugura, bet etapu veicu pārliecinoši, precīzi nonākot punktā, kaut arī iespējams zaudēju laiku savā variantā. Uz 7. kp jāmaļ tik dubļi, sekoju veterānam, kurš mani apsteidza pa leju uz 6. kp. Uz 8. kp salīdzinoši garš etaps un sākums pret kalnu, kur man garām paskrēja spēcīgais NOC pārstāvis Joe Taunton. Man šis etaps izvērtās arī ļoti ilgs (8:16), jo kaut kur etapa vidusdaļā pazaudēju attāluma izjūtu, un nonākot uz mazās takas pļavas malā, sāku ganīties un spīdināt lampu uz visām pusēm. Nevarēju saprast vai punkts ir uz priekšu vai atpakaļ. Lēnām virzījos uz priekšu līdz nonācu pie 8. kp. No mugurpuses mani bija panācis vēl kāds orientierists, tāpēc uz 9. kp devos mazliet sparīgāk. Punkts problēmas nesagādāja, tāpēc tik pat veikli arī prom uz 10. kp, lai pēc iespējas ilgāk noturētos priekšā konkurentam. Arī 10. kp nekāds sarežģītais, bet man sāka parādīties nelaba kaite. Sāka sāpēt janvārī izlauztā potīte, kas skriešanu padarīja visai sāpīgu. Laikam pa dubļiem biju izļurkājis potīti un nu nācās skriet ar jūtamu diskomfortu, kas ļoti palēnināja skriešanas tempu, kurš tā jau nebija augsts (parkrun rīta piečuku kājas tomēr jūt). Uz 11. kp tikai skriešanas vaina un te mani apskrēja mans sekotājs, kurš izrādījās ir tas pats orientierists ar kuru kopā paņēmām 1. kp - Martyn Broadest, ilgi biju noturējies priekšā. Uz 12. kp īss bet riebīgs etaps cauri zaļajam, labi ka ziemā tie krūmāji tādi plikāki. Uz 13. kp galvenais izcelties uz lielo taku un tad tik jāseko savam kompanjonam. Punkts vienkāršs. Uz 14. kp atkal lauztais etaps, kur beigu daļā mazliet pazudu un pazaudēju arī Martyn. Labi ka pie izskalojuma pļavā atrodu sevi un arī punkta atrašana no šejienes nesagādā problēmas. 
distances beigas - naktī
tehniski izaicinošas
Uz 15. kp iespējams izvēlējos lēnāk skrienamu variantu tuvāk līnijai, jo varēja skriet arī pa ceļu cauri startam. Manis izvēlētajam variantam bija arī pluss, jo varēju pārliecināties ka kartē attēlotais brūnais punkts ir sakne, kas noderēja skrienot uz pēdējo punktu. Taku labirintā nepazudu un pirms punkta panācu atkal savu kompanjonu, kurš uz 14. kp pamanījās aizlaisties no manis. Punkta ieplakai no taku sazarojuma uzskrējām virsū precīzi. Uz 16. kp samērā tehnisks etaps, it kā ir labi izmantojamas takas, bet mikro reljefā var arī ’’aizpeldēt’’, ko arī es izdarīju, novirzoties nedaudz pa labi, un palaižot garām Martyn. Uz 17. kp vēl viens īss etaps, kurā pārņēmu vadību, jo kalnu atstrādāju cītīgāk, kaut arī potīte sāpēja diez gan neciešami. Uz pēdējo 18. kp arī samērā tehnisks etaps, kuru realizēju veiksmīgi. Lielajam kalnam pa labo pusi, pēc mirkļa nākamā reljefa formā, kurā uzskrienu virsū saknei un nu zinu precīzi kādā virzienā ir punkta sakne. Labi ka tomēr uz 15. kp paskrēju garām tam brūnajam punktam un piefiksēju ka tās ir saknes. Taktiski un tehniski precīzi veikts etaps, un atkal izdevās aizbēgt no Martyn. Uz finišu jāmēģina kārtīgi pastrādāt, lai sadeldētu to handikapu kas mums izveidojās pie 1. kp. Finišs gan ļoti garš un vispirms tas vēl ir jāatrod pa dubļainajām takām. Labi ka tālumā pīkst starta pulkstenis, kas palīdz noturēt virzienu uz finiša rajonu. Finišēju ar rezultātu 58:25, ieņemot 24. vietu no 34 dalībniekiem. Martyn bija pamatīgi pazudis uz pēdējo kontrolpunktu, tāpēc ne tikai atguvu starta handikapu, bet arī iekrāju pārsvaru. Līderim zaudēju gandrīz 20 minūtes, bet nu ar tādiem elites čaļiem neesmu konkurētspējīgs. Kā pats saku – es skrienu ’’just for fun’’, ko var redzēt arī splitos - lēnām un vienmērīgi ar pāris kļūdām. Šovakar bija samērā baudāma distance, jo daudzviet sanāca arī orientēties, kaut arī dubļi un potīte skriešanu apgrūtināja pamatīgi. Šogad esmu paredzējis piedalīties vēl vienās nakts-o sacensībās, un tad jau jaunajā gadā janvārī jāturpina krāt pieredze nakts orientēšanās sacensībās, jo februāra beigās ir mērķis pēc iespējas labāk nostartēt Anglijas Nakts Čempionātā.

13 decembris 2014

Rosliston Forestry Centre (Burton on Trent)

Category: DVO Night Event
Map/area: Rosliston Forestry Centre (Burton on Trent)
Organiser: DVO
Country: England
Discipline: Blue (night)
finiša pūce
Arī decembrī tiek turpinātas novembra tradīcijas - sestdienās jāskrien divreiz dienā! Šovakar gan nemaz nebija tādas īstas motivācijas piedalīties šajā pasākumā, jo ārā pamatīgs sals un aukstums, un sacensības tāds treniņmačs vien būs. Bet kā sacīt jāsaka, grēks būtu neuzskriet nakts orientēšanās sacensībās savā piemājas kartē, kurā gan pats esmu neskaitāmas reizes skrējis, gan arī mazos orientieristus vairākas reizes esmu apmācījis šajā kartē, tāpēc karti praktiski pārzinu perfekti. Vēl viens iemesls tomēr saņemties un atbraukt bija tāds, ka vismaz kādreiz jāapmeklē arī sava DVO kluba rīkotās sacensības, savādāk esmu galīgi neaktīvs kluba biedrs, ne sacensībās piedalos, ne arī organizatoriskajos darbos piedalos, kaut arī vairākas reizes esmu aicināts. Šobrīd tam vienkārši nav laika un dienas mačos es praktiski nepiedalos, tāpēc nakts-o sacensībās pagodināju ar savu dalību. Skrējējs gan šovakar nekāds dižais nebūšu, jo mazliet jau enerģiju iztērēju no rīta Perry Hall parkrun skrējienā, tāpēc vienkārši pa mierīgo paskriešu. Jebkurš nakts-o treniņš nāk par labu orientēšanās prasmju uzlabošanai tumsā. Šovakar arī testa skrējiens vakar pirktajiem apaviem - Reebok Trail, jo vecie jau bija izļurkājušies un izstaipījušies, un vairs stabilitāti manām potītēm nedeva. No rīta parkrun skrējienā jau izmēģināju un biju sajūsmā, jo galveno funkciju (stabilitāti) pildīja nevainojami, cerams arī meža apvidū kājas jutīsies tikpat komfortabli. Aukstums tāds, ka šosezon pirmo reizi startēšu ar cepuri un cimdiem. Mazliet iesildos, kājas pasmagas, bet kopējā pašsajūta visai laba, galvenais motivēt sevi orientēties pilnvērtīgi, jo naktī bez koncentrēšanās var sakļūdīties pat visvienkāršākajā etapā. Pirmie etapi gan nebija nekādi motivējošie. 1. un 2. kp bez orientēšanās, uz 3. kp galvenais izvēlēties īsāko apkārtvariantu, jo zaļajam cauri līst negribēju. Etapa sākumā uz 4. kp pieļāvu 30 sek. kļūdu tieši nekoncentrēšanās dēļ. Jau skrienot uz 3. kp, biju izdomājis ka uz 4. kp skriešu atpakaļ caur 2. kp, bet labi ka tomēr pļavas vidū ieskatījos vēlreiz kartē, un strauji mainīju virzienu uz kreiso pusi pa šķietami izdevīgāko variantu. Etaps garš un skrienams, tāpēc neizbrīna ka labākajam zaudēju 1 minūti tikai uz kāju, bet pārsteidza visātrākā splitlaika uzrādītājs, kurš acīmredzot bija izskrējis pa taisno cauri zaļajam. Tātad nemaz tik perfekti nepārzinu karti :) Uz 5. kp vēl viens garš un skrienam etaps kur 1 minūte uz kāju tiek zaudēta, bet uz 6. kp gan iezaudēju kļūdas dēļ. Virziens precīzs, bet pirms punkta galvu nojauca rožaugi apkārt tam dīķim, nekādi nevarēju atrast pieeju pie tā aizaugušā dīķa krasta. Aplocīju apkārt pus dīķim, kamēr atradu spraugu rozēs pa kurieni piekļūt punktam. No punkta gan caur rozēm tiku laukā pāris sekundēs, pa vietu kuru šurp skrienot nepamanīju. Vairāk kā minūte zaudēta šajā etapā. Nākamie etapi man neizprotami! Nav ne jausmas priekš kam šādi etapi jāplāno, es tos saucu par kilometrāžas etapiem, jo vienkārši jāaizskrien pa vienu taku uz karte tālāko stūri, jāatzīmējas pāris punktos, un praktiski pa to pašu taku jāskrien atpakaļ. Es gan pamanījos uz vienu no šiem tālajiem punktiem pazaudēt 3 minūtes.
ārpus kartes
Pie 7. kp izskrēju laukā no kartes! Tajā brīdī nesapratu, kā varēju aizskriet gar pļavmalu tālāk pa punkta vietu, bet tagad skaidrs kas pie vainas. Mērogs 1:5000 !!! Distances sākumā to nepiefiksēju, vienkārši domāju ka punkti tik ātri nāk klāt, jo ir tas maldīgais priekšstats, kad šķiet ka naktī baigi ātri skrien. Īstenībā paveicās ka neaizmaldījos pa to pļavu vēl tālāk, jo ilgi negribēju ticēt tam ka esmu ārpus kartes. Piespiedu sevi noticēt kompasa virzienam un doties atpakaļ kaut kur uz punkta pusi. Tiešām paveicās, jo punktam uzgāju precīzi virsū no pretējās puses. Atlika tikai pašam nobrīnīties, kā man šādas muļķības izdevās sastrādāt, tā kļūdīties uz elementāru punktu. 8. kp bez problēmām. Etaps uz 9. kp izteikts kilometrāžnieks, tikai jāskrien. Līderis uz kāju man atmēra 2:21 ! Distance pusē, bet pagaidām visai vienmuļa, vienīgi pats ar pāris kļūdām esmu padarījis skrējienu mazliet aizraujošāku. Otrā distances puse tomēr dos gaidīto gandarījumu par nakts-o! Vispirms etaps uz 10. kp, kuru mēģinu realizēt pa līniju. Ar maziem līkločiem, bet punktu jaunaudzes kontūrā pamanu sekmīgi. Uz 11. kp izlemju ka neskriešu apkārt pa takām, bet gan došos pa taisno. Vispirms pa balto (jauno priedīšu) mežu un pēc tam pa elektrolīniju cauri zaļajam. Baltajā aizeju nedaudz pa labi, jo jaunie kociņi sastādīti taisnās līnijās uz austrumiem, līdz elektrolīnijai nemaz netieku, bet veiksmīgi pamanu spraugu zaļajā un nonāku precīzi pie koka figūras, tā nolasot precīzu atrašanās vietu kartē. Pats punkts nekādas problēmas nesagādā. Uz 12. kp jau zināms etaps. Vienā no dienas sacensībām bija līdzīgs etaps, un toreiz diezgan pamatīgi kļūdījos uz šo punkta vietu. Vispirms veiksmīgi jāuztrāpa uz sīko taciņu, kas arī izdodas, bet pēc tam egļu jaunaudzē jādodas pa vienu no baltajām stigām, nevis pa taisno no taku krustojuma. Šo plānu veiksmīgi realizēju, bet jaunaudzē tomēr mazliet pazūdu, jo nolūzusī egle nojauc virzienu uz punktu. Vienu brīdi pat nometos četrrāpus, lai mēģinātu izgaismot punktu pa eglīšu apakšu, tas gan vēlamo rezultātu nedod, bet labi ka izdodas tikt atpakaļ uz balto stigu, kura aizved tieši pie punkta. Otrais laiks uz šo punktu, tikai sekundi zaudējot līderim. Uz 13. kp atkal neriskēju doties pa taisno cauri zaļajam, labāk drošs apkārtvariants.
distances interesantākā daļa
Uz 14. kp salīdzinoši interesants etaps, jo tajā vietā vēl nekad neesmu skrējis iepriekš. Pirms punkta sanāk skriet pa jauno mežu, un šoreiz nevis pa baltajām stigām, bet gan pāri tām. Punkts skaistā vietā. Etapi uz 15. un 16. kp vispatīkamākie šovakar, beidzot tādi īsti virziena etapi mežā bez piesaistēm. Visa uzmanība kompasam! Uz 15. kp man pārliecinoši ātrākais splits, bet uz 16. kp gan tā nedroši aizskrēju. Etaps uz 17. kp tīri uz atmiņu, galvenais tumsā pamanīt pareizās takas uz tiltiņu pāri ezeram. Uz 18. kp atkal neliela koncentrēšanās pazaudēšana un gandrīz pusotra minūte zaudēta. Gar ezeru vajadzēja skriet pa vaļņa augšu nevis gar ezera krastu, kad to atskārtu, biju jau aizskrējis pa tālu. Uz 19. kp atkal uz atmiņu cauri vietai, kurai skrēju nu jau ceturto reizi cauri. Arī pēdējais 20. kp zināmā vietā bērnu rotaļu laukumā. Finišs pret kalnu garām lielajai koka pūcei. Kamēr skrēju, viss bija labi, bet pēc finiša uznāca tāda klepus lēkme, ka likās visas iekšas izklepošu. Neesmu jau vēl īsti vesels pēc saaukstēšanās, un šā vakara aukstums darīja savu. Fiziski jutos diezgan švaks, bet kopumā skrējiens bija patīkams, un distances beigas pat sagādāja baudu orientēties. Par tām pāris muļķīgajām kļūdām gan trūkst komentāru. Vienkārši nespēju koncentrēties visai distancei un tad atliek tikai pabrīnīties par paša stulbumu :) Kopā šovakar kļūdās atstāju 6:30 min. Daudz priekš šāda treniņmača, bet nu cerams ka nopietnākos pasākumos spēšu vairāk sevi motivēt.
komfortablie Reebok
Ar rezultātu 59:28 (pēdējos 2 etapos pat uzspiedu, lai tiktu zem stundas) ieņēmu 3. vietu no 8 dalībniekiem. Biju gan cerējis uz lielāku konkurenci, bet kaimiņu klubu skrējēji nebija kuplā skaitā pagodinājuši mūsējās sacensības, kaut gan arī no mūsu kluba es biju vienīgais garākajā distancē. Līderis Ed Nicholas šovakar bija ārpus konkurences (42:23), bet ar 2. vietā esošo jaunieti Euan Tebbutt (56:52) bija iespēja pacīnīties. Pārējie dalībnieki gan nebija pat man konkurenti. Jaunie apavi būs ļoti labi piemēroti arī orientēšanās sacensībām! Nākamnedēļ kārtējais Jorkšīras Nakts līgas posms Bradfordā un pēc 2 nedēļām LEI ziemas līgas posms, tā ka arī decembrī saspringtas sestdienas ar diviem skrējieniem dienā.

30 novembris 2014

Novembrī vairāk pa tumsu un ar lampu uz galvas.

Vēl oktobra beigās nebija ne mazākās nojausmas, ka novembris izvērtīsies tik aktīvs. Var teikt ka gandrīz esmu atgriezies orientēšanās sportā, jo šomēnes piedalījos 6 orientēšanās sacensībās - vairāk nekā pēdējos 4 mēnešos kopā. Tā pa īstam jau neesmu ne aizgājis, ne atgriezies orientēšanās sportā, vienkārši vairs nepiedalos klasiskajās dienas orientēšanās sacensībās. Novembrī startēju veselās 5 nakts orientēšanās sacensībās (mana iecienītākā o-disciplīna) un 1 velo orientēšanās sacensībās. 13. novembra vakarā ieguvu tik pozitīvas emocijas pēc Burbage nakts-o sacensībām, ka radās plāns paviesoties Jorkšīrā, kur pēc pāris dienām sākās Jorkšīras Nakts Līga. Pirms vairākiem gadiem, kad biju regulārs šo sacensību dalībnieks, ļoti piesaistīja tieši kvalitatīvās distances un salīdzinoši lielā konkurence. Tieši Jorkšīrā tā pa īstam iecienīju nakts-o sacensības, tāpēc nolēmu, kāpēc gan neapmeklēt šā gada visus posmus, jo vilcienu satiksme Anglijā ir ļoti laba, un divu stundu brauciens nav nekāds šķērslis. Tā kā šobrīd pārstāvu Derbīšīras klubu, tad konkurēt Jorkšīras Nakts Līgā nevaru, bet man nu jau kādu laiku rezultāti vairs nav tie svarīgākie. Galvenais ir izbaudīt nakts-o! Dienu pirms pirmā Jorkšīras Nakts Līgas posma dzima vēl viena ideja - kāpēc gan šos sestdienu izbraucienus uz Jorkšīru neapvienot ar kādu jaunu parkrun skrējienu tajā pusē, jo tā speciāli uz tik tāliem parkrun skrējieniem jau diez vai brauktu. Tā nu novembris izvērtās bagātīgs ar sportiskām aktivitātēm, it sevišķi sestdienas, kad skrēju pat divas reizes dienā - no rīta parkrun, vakarā nakts-o. Ja oktobra beigās biju plānojis novembrī skriet tikai vietējos parkrun skrējienus, tad tagad novembra beigās esmu sajūsmā par diviem jauniem parkrun (Cross Flatts un Scunthorpe), kā arī atgriešanos Leeds parkrun, kur pirms 3 gadiem noskrēju savu pirmo parkrun skrējienu. Arī plānotās velo orientēšanās sacensības novembra pēdējā dienā aizritēja kā plānots un ar pozitīvām emocijām (kaut arī cīņa ar dubļiem bija nežēlīga). Arī atvaļinājumā Latvijā atradu laiku diviem īsiem skrējieniem Smiltenē un Valmierā, tā ka novembrī kājās sāka atgriezties jūtams vieglums, un pāris parkrun skrējienus paskrēju zem 28 minūtēm, ko nebiju izdarījis kopš avārijas jūlijā, un arī pavasarī pēc izlauztās potītes neskrēju zem 28 minūtēm piecīti. Jāsaka gan, ka viena no potītēm nekad vairs neatgriezīsies fizioloģiski pareizajā stāvoklī (turpinu skriet pieklibodams) un atspēriens ar to kāju vairs nesanāk tāds kā gribētos, bet priecē ka skriešanu nu jau arvien vairāk varu baudīt, nevis cīnīties ar diskomfortu potītēs. Ja novembra sākumā vēl uz darbu braucu ar velosipēdu, tad mēneša beigās no šīs aktivitātes atteicos, jo tik aukstā laikā labāk sēžu siltā mašīnā :) Ar savu sportisko aktivitāšu palielināšanu, diemžēl neatliek laika vairs orientēšanās nodarbībām ar jauniešiem, tikai novembra pirmajās dienās piedalījāmies vienās o-sacensībās, izbraucām ar riteņiem MTB trasi 7 km garumā, kā arī noskrējām vienu junior parkrun. Tā īsti jau nemaz nav vēlme jauniešus aukstā laikā vest uz sacensībām, jo man pašam nav nekādas pedagoģiskās izglītības, kā pareizi sportot un iesildīties aukstā laikā, tikai cik pašam daudzo gadu o-sportā uzkrātā pieredze, bet bērniem mani vingrinājumi iespējams nemaz neder. Tāpēc pa ziemu iespējams ieturēsim pauzi un atkal pavasarī atgriezīšos ar jauniešu bariņu gan o-sacensībās, gan junior parkrun skrējienos. Decembri jau praktiski visu esmu saplānojis - sestdienās parkrun skrējieni (2 vai 3 varētu būt jauni) un vismaz 2 nakts-o sacensības, jācer vienīgi ka ziemas vīrusi ļaus visas ieplānotās sacensības apmeklēt.
Atskats uz novembra parkrun skrējieniem:
Conkers parkrun #189 01/11/2014
spēcīgs finišs
Novembri iesāku ar kārtējo Conkers parkrun skrējienu, kurā piedalījos nu jau 24. reizi. Šoreiz parkrun tūrisms uz kādu citu skrējienu izpalika, jo ap pusdienlaiku atkal biju ieplānojis nodarbības jaunajiem orientieristiem, tāpēc šorīt uzskrēju tepat ''mājās''. Par godu vakar vakara helovīnu trakumam, šorīt varēja skriet briesmoņu maskās un kostīmos. Starp vairāk kā 300 skrējējiem bija daudz ''briesmoņu'', bet es šorīt skrēju ar ķirbi uz galvas (oranža klaunu cepure ar zvaniņiem). Šorīt bija izmaiņas arī trasē, jo tālāko trases loku bija paredzēts skriet pretējā virzienā, kas nozīmē ka nebūs jāskrien augšā ''cheeky hill'' kalnā. Man tāda īsta plāna nebija, kā skriet šorīt, jo nav ierastā rituāla, kad startā nostājos priekšā, nofilmēju startu un tikai pēc tam no beigām pievienojos skrējējiem, pirmajos kilometros veicot ļoti daudz apdzīšanas manevrus. Paveicās ka starp daudzajiem dalībniekiem pamanīju 27,5 tempa skrējēju ar zaļo vesti mugurā. Plāns acumirklī bija skaidrs, pa ilgiem laikiem pamēģināšu noskriet piecīti zem 28 minūtēm. Fiziski nav nekādu problēmu skriet arī ātrāk, bet nav man vairs tādas motivācijas skriet ātrāk par šo komforta zonu, tāpēc būs interesanti, vai spēšu sevi motivēt turēties kopā ar šo ''pacemaker''. 27:30 dalīts ar 5 ir 5:30 min/km, kas ir mierīga treniņa temps, tāpēc varbūt beidzot izdosies noskriet vienmērīgu skrējienu, jo pēdējā laikā kaut kā man tie kilometru starplaiki lēkā uz augšu un leju. Vai nu pārķeru startu, vai vidusdaļā paslinkoju, vai finišā uzspiežu tā ātrāk, kaut kā vienmēr sanāk nevienmērīgs skrējiens.
sēžu astē ''peiserim''
Startā nostājos pūļa vidusdaļā, un pēc drūzmēšanās pirmajā kilometrā, biju mazliet atlaidis 27,5 tempa skrējēju, tāpēc nācās veikt vairākus apdzīšanas manevrus, lai iesēstos astē ''peiserim''. Nākamos 3 kilometrus tā arī noskrēju, vai nu plecu pie pleca, vai tieši aiz tempa turētāja. Vienu brīdi gan šķita ka skrienam mazliet par lēnu, bet pulkstenī neskatījos, jo uzticējos viņam, un biju pārliecināts ka skrienam precīzi grafikā. Pēc noskriešanas lejā no ''cheeky hill'' un tuvojoties 4. km beigām jutu ka zaļajā vestē tērptais skrējējs sāk skriet mazliet ātrāk un nu arī man mazliet jāpieliek solis, lai tiktu viņam līdzi. Trase ir iepazīta ļoti labi, tāpēc sākoties pēdējiem līkumiem pirms finiša, zinu apmēram cik minūtes ir nepieciešamas līdz finišam. Beidzot ieskatos pulkstenī - 26:30, kas nozīmē ka nāksies soli pamatīgi pastiept pirms finiša, lai palīstu zem 28 minūtēm. Sen tik spēcīgi nebiju finišējis, pat finiša bildē redzams ar kādu spēku finišēju, gandrīz kā ''ziedu laikos'' :)
helovīnskrējiena ''briesmoņi''
Apskatot endomondo grafiku, manas aizdomas apstiprinājās, 2. 3. un 4. km bijām skrējuši ar vidējo ātrumu 5:45 min/km, kas nozīmē ka šajos trīs kilometros tika izsētas 45 sekundes no plānotā 5:30 min/km tempa, tāpēc pēdējo 5. kilometru nācās skriet ar 5 min/km tempu. Kaut arī ''peiseris'' neskrēja pēc grafika, tāpat paldies viņam par kompāniju un salīdzinoši patīkamo skrējienu. Pēc sajūtām šis viennozīmīgi bija pēdējā laika labākais skrējiens, un ja nebūs jāfilmē vai jātaupas kādam citam pasākumam, tad noteikti kaut kad drīzumā pamēģināšu uzskriet arī kādu ātrāku skrējienu. Pēc pulksteņa tīrā laika izskrēju no 28 minūtēm, bet oficiālais rezultāts ir 28:02 un 169. vieta no 331 skrējēja.
Pēc finiša pa taisno uz mājām, savācu jaunos audzēkņus, un prom uz orientēšanās sacensībām. Šoreiz gan mežs bija ļoti sarežģīts priekš bērniem, tāpēc o-skrējiens vairāk izvērtās par o-pārgājienu. Toties nākamo aktivitāti turpat netālu esošajā MTB trasē izbaudījām pilnībā. Izbraucāmies ar kalnu riteņiem no visas sirds pa trasi ar tramplīniem un virāžām.
MTB riteņbraucēji

(Valmieras parkrun 08/11/2014)
BK Valmiera - BK Ventspils
Šajā nedēļā baudīju atvaļinājumu Latvijā, tāpēc iknedēļas parkrun skrējiens izpalika. Bet tā kā Anglijā katru sestdienas rītu esmu pieradis uzsākt ar piecīti, tad arī atvaļinājuma sestdienas rītā vajadzēja iziet uzskriet tonusam. Kā jau atvaļinājumā, protams, ka mazliet arī ''atlaidu'', un arī vakar apmeklējot basketbola spēli Valmiera - Ventspils, tika izdzerts kārtējais Valmiermuižas tumšā alus kauss, un vēl vakarā kopā ar bračku pa pāris aliņiem, tāpēc šorīt bija neliels alusvēders ko nest līdzi. Nebūtu jau slikti, ja arī Latvijā organizētu šos parkrun skrējienus, bet tā kā pagaidām šādu iespēju sestdienās nepiedāvā, tad nācās uzmest nelielu skatienu Valmieras kartei, lai izplānotu aptuveno 5 km distanci. Jau 8:00 no rīta (pēc Anglijas laika pat 6:00) izgāju no mājas, lai izskrietu pa Valmieras ielām un parkiem, jo dienas gaitā bija jāpaspēj apmeklēt vēl citus pasākumus (Vaidavas rogainingu un koncertu ''Manai Dzimtenei''). Rīts mazliet drēgns, bet patīkams priekš rīta skrējiena. Vispirms cauri daudzdzīvokļu namu pagalmiem, ar mērķi sasniegt gājēju vanšu tiltu pāri Gaujai. Pēc tam kārtīgs loks pa Valmieras lielāko parku līdz Daliņa stadionam, un tad atpakaļ gar Gaujas krastu līdz Latvijā otram dārgākajam tiltam :) un tad pa ielām gar Rimi un Vidzemes augstskolu atpakaļ uz mājām. Sanāca vēl pārsimts metrus paskriet garām mājām, lai sanāktu pilns piecītis. Ļoti feins rīta skrējiens, valmieriešiem tiešām ir plašas iespējas kur izskrieties. Skrēju savā ierastajā 5:30-5:40 tempā, tikai gar Gaujas krastu pa mazo taciņu mazliet paslinkoju, tāpēc laiks virs 29 minūtēm.
rogainisti - Raivis un Anda
Mājās pat nesanāca ieskriet dušā, kad sēdos jau brāļa mašīnā, lai aizbrauktu līdz Vaidavai. Gribējās beidzot ieraudzīt dzīvē, kas tad tas tāds ir - rogainings, un atbalstīt Raivi un Andu pirms starta. Man par lielu pārsteigumu, dalībnieku ļoti daudz šajā orientēšanās pagarinātajā distancē. Un vēl lielāks pārsteigums, satikt tik daudz ''parastos'' orientieristus un startā redzēt pat vairākus elites orientieristus, kuriem šis būs droši vien ļoti labs garais treniņš. Saskrējos pat ar Grundzāles hercogu Artūru! Interesanti bija redzēt lielo rogaininga karti (1:30 000) un pavērot kā dalībnieki plāno labākos izvēles variantus, lai pēc iespējas vairāk kontrolpunktus apmeklētu 6 stundās. Saņēmu pat piedāvājumu pašam startēt :) un ja godīgi, ja pēcpusdienā nebūtu bijis ieplānots koncerta apmeklējums, tad iespējams būtu arī sastādījis kompāniju rogainistiem. Kādreiz noteikti izmēģināšu arī šo o-disciplīnu! Svētku koncerts Valmieras kultūras centrā bija burvīgs! Lapčenoks, Aisha, Samanta Tīna, Andris Ērglis un vēl citi mākslinieki sniedza emocijām bagātu koncertu.
koncerts ''Manai Dzimtenei''

Cross Flatts parkrun #84 15/11/2014
Šorīt atkal atgriezos Leeds pilsētā! Pirms pāris dienām šodienas plāns bija piedalīties Conkers parkrun un vakarā doties uz NOC nakts-o sacensībām, bet plāni mainījās pēc LEInakts-o sacensībām, kad izlēmu aizbraukt piedalīties YHOA nakts līgas posmā Leedsā, un, protams, sestdienā bez parkrun neiztikt. Tāpēc šorīt piedalījos Cross Flatts parkrun skrējienā Leedsā, kurā vēl nebiju piedalījies. Tagad esmu piedalījies visos četros Leeds pilsētas parkrun skrējienos! Interesanti, ka vienā pilsētā notiek 4 parkrun skrējieni un vienlaicīgi 9:00 no rīta visi uzsākam skrējienus. Šis ir jaunākais Leeds parkrun un izskatās arī ka mazākais, jo šorīt startēja tikai 75 dalībnieki. Rīts visai vēss un parkā bieza migla, bet ne jau laika apstākļi ir traucēklis feinam rīta skrējienam. Leeds ir tālākā pilsēta uz kuru varu aizbraukt ar pirmo vilcienu no mājām un paspēt uz parkrun skrējienu. Stacijā paspēju arī nopirkt kapučīno mundrumam un ar pilsētas autobusu prom uz parku. Patīkams pārsteigums, ka parkā bija pieejamas pārģērbšanās telpas un tualetes, jo es šorīt ierados ar visai lielu somu, jo līdzi viss nepieciešamais arī vakara nakts orientēšanās sacensībām. Plāns bija skriet pavisam atbrīvoti savās komforta 28 minūtēs, lai ir spēks arī vakara skrējienam. Trase salīdzinoši patīkama, praktiski līdzena divos ar pusi apļos pa parka asfaltētajiem celiņiem. Startā mazliet vēsi, bet pēc pirma kilometra jau iesilu miglā :) Pārsteigums nāca pirmā apļa vidū – jāskrien augšā pa trepēm! Kaut arī tikai kādi 10 pakāpieni, tomēr šādu ’’ekstru’’ nācās izbaudīt pirmo reizi kādā no parkrun skrējienu trasēm. Arī otrajā aplī vēlreiz augšā pa trepēm, kas mazliet izsit no ritma pirms finiša, bet kopumā jāatzīst, ka patīkama trase, jo vienu brīdi parka aplis iet lēzeni lejup no kalna. Standarta trase ar nestandarta trepēm, septiņnieks nopelnīts. Rezultāts šorīt 28:18 un 42. pozīcija no 75 skrējējiem. Tagad neliela ekskursija pa Leeds, atelpa kādā pubā pie alus kausa un futbola uz lielā ekrāna un tad jābūt gatavam nakts-o distancei! 7/10
Scunthorpe parkrun #92 22/11/2014
Šajā sestdienā atkal apvienoju divus vienā. Jauns parkrun skrējiens no rīta un vakarā Jorkšīras nakts līgas posms orientēšanās. Ja vien vakarā tieši šajā pilsētā nenotiktu nakts-o sacensības, tad diez vai jebkad būtu atbraucis uz šo pilsētu - Scunthorpe. Tā kā attālums no mājām ir pietiekami liels (gandrīz 200 km), tad protams, ka izvēlējos ērtāko ceļošanas variantu ar vilcienu, kurā varu no rīta arī pasnaust. Scunthorpe stacijā ierados 8:40, un līdz startam bija tieši tik daudz laika, lai ar riteni aizbrauktu līdz parkam, nedaudz iesildītos un 9:00 stātos uz starta līnijas. Parks gan izrādījās vien 5 minūšu brauciena attālumā no stacijas, tāpēc pilnīgi bez stresa varēju veikt savus rituāla vingrojumus. Ļoti priecē, ka arī šeit tik drēgnā rītā pulcējas vismaz 200 skrējēju. Jo vairāk dalībnieku, jo vairāk man jāveic apdzīšanu, bet tas zināmā mērā ir pat jautri - startēt no beigām un pavērot cik dažādi cilvēki piedalās šajos skrējienos. Pilnībā varu izbaudīt skrējiena atmosfēru. Vienmēr ir interesanti redzēt skrējējus ar bērnu ratiņiem (nez cik grūti vai viegli tas ir). Apdzenamo burzmā izcēlās tieši viens tēvs ar bērnu ratiņiem, kuram no muguras sekoja vēl viens puika uz elektriskā mini mocīša. Amizanti, ka šāds mazs motociklists ar visu ķiveri galvā bija skrējēju pūlim pa vidu, acīmredzot aizliegts tas nav. Pie 1. km atzīmes biju paguvis visus lēnākos apdzīt un panācis sava tempa skrējējus (ap 5:30 min/km), šoreiz tās bija vairākas dāmas, ar kurām apļa tālāko daļu cauri mežam izskrējām kopā. Pirmā apļa beigās es viņām pa priekšu, bet otrā apļa sākumā atkal samainījāmies ar pozīcijām. Pavērojot savu endomondo grafiku, jāsecina, ka nu jau ne pirmo reizi, kaut kā es ļoti bieži 4. km ''slinkoju'', veicot to stipri lēnāk par pārējiem kilometriem. Bet nu labi ka pēdējā kilometrā atkal atgriežos pie pirmā kilometra tempa. Skrēju ļoti atbrīvoti, tieši tādā tempā, kāds šorīt šķita viskomfortablākais. Finišā pulksteni apstādināju pie 27:29, kas bija ļoti patīkams pārsteigums. Biju noskrējis ātrāk par savām komforta 28 minūtēm, un šis bija mans ātrākais skrējiens pēc avārijas vasaras vidū. Un ja paskatos vēl tālāk atpakaļ, tad ātrāk biju skrējis tikai janvārī, pirms orientēšanās sacensībās izlauzu potīti. Patīkami, ka kājas sāk arvien atbrīvotāk darboties, bet nu pie savām agrākajām komforta 24 minūtēm diez vai vairs kādreiz nokļūšu atpakaļ, jo tā izlauztā potīte joprojām nefunkcionē tik brīvi, lai sanāktu kārtīgs atspēriens. Žēl ka pats no malas nevaru redzēt savu skriešanas stilu, bet nojaušu ka tas varētu būt visai... pieklājīgi izsakoties - interesants, jo pats jūtu ka skrienu tā kā klibodams. Bet nu skriešana man joprojām sagādā gandarījumu, tāpēc kāda gan nozīme manam skriešanas stilam un rezultātam finišā, galvenais būt sportiski aktīvam. Arī trases konfigurācija bija ļoti piemērota, lai skrējiens sanāktu baudāms. Trase standarta - divi apļi pa parka celiņiem un mazliet pa meža taku, bet pats patīkamākais - bez neviena kalna, tāpēc šo trasi novērtēšu ar deviņnieku. Līdz 10 pietrūka pāris elementi - joprojām nepatīk asfalta segums un diezgan daudz bija asie 90 grādu līkumi, kas sit no ritma laukā. Bet kopumā ļoti jauka trase. Oficiālais rezultāts 27:47 un 119. vieta no 206 skrējējiem. Jauki ka pēc skrējiena varēja izmantot peldbaseina pārģērbšanās telpas, ka arī sporta kompleksa kafejnīcā nesteidzīgi iemalkot rīta kafiju. Pa dienu ekskursija pa Scunthorpe pilsētu, pēcpusdienā bārā viens alus kauss skatoties futbolu, un vakarā piepilsētas mežā nakts-o sacensības. 9/10
Leeds parkrun #375 29/11/2014
Kopš šā gada pavasarī pievērsos parkrun tūrismam, piedaloties katru sestdienu kādā jaunā parkrun skrējienā, vienmēr plāns bija kādreiz atgriezties uz Leeds parkrun, vietu kur es pirms 3 gadiem pirmo reizi izskrēju parkrun piecīti. Atgriezties vēlējos tāpēc, ka gribu katru parkrun trasi iemūžināt savā GoPro kamerā, un savā kādreizējā ’’mājas’’ parkrun skrējienā iepriekš nebiju skrējis ar kameru. Ilgi nevarēju ieplānot braucienu uz šo parkrun skrējienu, jo ir tomēr attālums ko braukt no savas šobrīdējās dzīvesvietas. Šosestdien bija labs iemesls – Jorkšīras nakts līgas 3. posms atkal Leeds pusē, tāpēc beidzot ieplānoju arī Leeds parkrun apmeklējumu. Trase ļoti zināma, un neteikšu ka man tā ļoti simpatizētu, jo jāskrien divi ar pusi apļu pa asfaltētajiem parka celiņiem, plus vēl katra apļa vidusdaļā ir lēzens un salīdzinoši garš kāpums, kas liek mazliet vairāk piepūlēties tādam vienkāršam rīta skrējienam. Šoreiz skrēju ar savu zaļo AIRE kreklu, pieminot Mike Sellars (viņš vienmēr skrēja savā zaļajā kluba kreklā), kurš bija aktīvs Leeds un Temple Newsam parkrun skrējējs... diemžēl šonedēļ viņa vairs nebija starp mums – parkrun skrējējiem. Kaut arī personīgi nepazinu, tāpat skumji, ka aiziet zināms cilvēks. 
Mike
Un starp citu, tieši augustā, kad pēc avārijas taumām atgriezos pie skriešanas, startējot Temple Newsam parkrun, tieši ar Mike skrēju kopā lielāko distances daļu, un apbrīnoju kā viņš savā vecumā tik sprigani vēl skrien. Šorīt skrējēju ļoti daudz (324), un zinot cik trase sākumā ir šaura, pirmajā kilometrā īpaši nesteidzos ar lēnāko apdzīšanu, tāpēc sākums pavisam mierīgs. Tikai tuvojoties apļa vidum, pamazām sāku iet garām un ķert ciet sava tempa skrējējus. Nācās noskriet gandrīz visu otro apli, līdz beidzot tiku aizmugurē pāris skrējējiem, kuri skrēja man patīkamā tempā. Viens no viņiem bija Ken Patterson, mans bijušais kluba biedrs AIRE orientēšanās klubā. Tad nu aiz viņa noskrēju praktiski visu trešo apli, tikai beigās palaižot tādā attālumā, ka nelielajā kāpumā pirms finiša vairs klāt netiku. Pēc finiša apsveicinājāmies, jo skrējiena laikā speciāli priekšā viņam nelīdu, nepatīk man skrienot runāties :) Finišēju ar rezultātu 28:58 un ieņēmu 217. vietu no 324 dalībniekiem. Rezultāts par 1 minūti sliktāks kā pagajušās sestdienas skrējienā, bet tas tāpēc ka šorīt mazliet taupījos, atceroties cik švaks jutos vakara nakts-o skrējienā pirms nedēļas. Redzēs vai pulveris būs vēl sauss šī vakara nakts-o skrējienam Harrogate mežos. Šis bija mans 12. Leeds parkrun skrējiens un pirmais ar kameru šeit, tāpēc jāieliek arī atzīme, tāpat kā visiem iepriekšējiem, kur skrēju ar kameru. Lai cik īpašs man būtu šis Leeds parkrun skrējiens, diemžēl vairāk par 7 nevaru ielikt šai trasei, nu jau ir skriets daudz labākās trasēs. Bet lieliski bija atgriezties vietā, kur pirms 3 gadiem pat nenojautu, ka tik ļoti aizraušos ar šiem parkrun skrējieniem. 7/10