22 aprīlis 2012

Calverley Woods (Bradford)

Category: Level C Middle Distance Event
Map/area: Calverley Woods (Bradford)
Organiser: AIRE
Country: England
Discipline: Brown
Var teikt ka arī uz šīm sacensībām ierados neplānoti, vienkārši pagājušo svētdien sacensībās pie manis pienāca viens no šodienas sacensību organizatoriem Howard Sawyer un paziņoja ka šos mačus organizēs tā AIREs komanda, kurā es esmu iekļauts kā kontrolpunktu novācējs pēc sacensībām. Atteikt jau nevarēju, kādreiz jau tomēr arī jāpastrādā AIRE kluba labā, jo ja nebūtu šī orientēšanās kluba un orientēšanās sacensību šeit Leeds un Bradford apkārtnē, tad ļoti iespējams es jau sen būtu atgriezies Latvijā, jo orientēšanās sports viennozīmīgi ir mans labākais hobijs. Ja šodien nebūtu jāizpalīdz ar punktu novākšanu, tad stipri šaubos vai būtu braucis uz šīm sacensībām, jo šajā mežā jau pāris reizes iepriekš ir skriets, un es neteiktu ka baigi viņš patiktu - viena liela, dubļaina kalna nogāze papildinājumā ar rododendru krūmiem un necaurskrienamajiem rožkrūmiem pa zemi. Pirms starta atkal izvēlējos skriet Brown distanci, nevis Black, tas tikai ar tādu nolūku lai varētu Anglijas rangā vairāk punktus nopelnīt, jo Black distancē man ir nereāli cīnīties par augstām vietām un punktiem, bet Brown distancē visas iespējas izcelties starp veterāniem, kuri arī nemaz nav tik švaki, un ja izdodas apskriet viņus, tad punkti labi ienāk manā kontā :) Tātad vidējā distance - 4.4 km 27 kp un 195m!!! kāpums. Starts... un atkal (tāpat kā pirms nedēļas) kļūda uz 1. kp, un tieši tāda paša iemesla dēļ... kartes mērogs ir 1:5000! Nu galīgi nav pierasts tādā mērogā skriet meža distances, pilsētas sprintos ir ok, bet mežā nevar uzreiz tā pārslēgties, jo šķiet ka kartes lasīšanas refleksi uz 1. kp jau ir tā iestrādājušies, ka startā uzmetot skatu kartē etapam uz 1. kp, apmēram vizualizējas cik liels attālums dabā būtu jānoskrien pie ierastajiem mērogiem 1:7500 un 1:10000 Tā nu pa starta taciņu aizskrēju stipri pa tālu, un tikai kad augšā kalnā ieraudzīju taciņu krustojumu, sapratu ka esmu jau paskrējis garām punktam. Sākums atkal ne visai motivējošs :) 1 minūte pazaudēta šajā kļūdā. Etapi uz 2. un 3. kp tiek veikti tikpat nepārliecinoši, bet vismaz bez lieliem zaudējumiem, un tikai uz 4. kp lejā no kalna beidzot tā pa īstam ielasos kartē un mērogā. Kad nu attāluma izjūta ir uztaustīta, tad var sākt klasisko orientēšanos - pāris sekunžu skatiens kartē, etapa ātra izanalizēšana, un tik skrien, ej, brien vai cīnies un atzīmējies. 5. 6. 7. un 8. kp bez problēmām. Uz 9. kp priekšā normāla klints grēda, daudz nedomājot locīju apkārt pa taciņu, uz 10. kp minimāla sabakstīšanās kastēs, 11. kp jau pa gabalu ieraugu un uzrauju mazu sprintiņu (1. laiks etapā :) apsteidzot rižo kluba biedru David, kuram šis ir treniņu mežs). 12. kp ne pārāk pārliecinošs, bet 13. un 14. kp iekšā klintīs, tagad varēja izbaudīt kādas tomēr ir priekšrocības tik mazam mērogam, jo lielākā mērogā tur neko nevarētu saprast, jau etapa sākumā bija skaidrs ka skriešu apkārt caur 14. kp, un tas bija vislabākais lēmums, jo pēc tam daudzi finišā sūdzējās, ka skrienot no kreisā puses vai pa taisno, tur neko neesot varējis saprast. 15. 16. un 17. kp var teikt lidojamie etapi, arī uz 18. kp var kārtīgi ieskrieties, tik pašās beigās mazliet jāpacīnās pa krūmiem līdz akmenim. Šodienas smagākais etaps uz 19. kp pret kalnu un pašās beigās var teikt pret sienu, uz 20. kp sākumā samudžinos taciņu labirintos, bet pēc tam jau elementāri, uz 21. kp iesēžos astē Steve Watkins, kurš startēja ar mani vienā minūtē un skrien Black distanci,
arī uz 22. kp skrienu viņam līdzi cauri klinšu tunelim, kādu laiku paskrienot viņam līdzi, tomēr saprotu ka šim cits punkts. Uz taciņas pastāvēju vismaz 10 sekundes, jo kaut kā negāja kopā dabas ainavas ar kartē attēloto, pēc nelielas pauzītes tomēr sazīmējās pareizā atrašanās vieta. Uz 23. kp atkal lidojams etaps un beigās atkal nežēlīga cīņa caur krūmiem, uz 24. kp ar lielu līkumu, jo otrreiz to jungle fight vairs nevēlējos, 25. kp šķiet jāatzīmējas tikai ķeksīša pēc :) lai būtu asākas virzienu maiņas. Te ieskatos pulksteni, ir ok 41 minūte, pirms starta redzēju ka labākais laiks uz to brīdi ir 50 min. Uz 26. kp tik jāplanē lejā no kalna, galvenais kājas neizlaust un ātrākais splitlaiks ir mans :) Pēdējo 27. kp gan visai nedroši izdodas paņemt, arī kaut kā nesapratos ar kartes zīmētāju.
Finišs garš, bet lēzens uz leju no kalna, izdomāju a davai vienreiz pa ilgiem laikiem jāuzkapā tā kārtīgi finišu. Spiedu cik nu vien varēju un wow finišā pulss 190 bpm!!! Šķiet vismaz 2 gadus nebiju sasniedzis 190 atzīmi, bet man jau šķiet ka tik augsts pulss vairāk liecina par manu šī brīža netrenētību :) un neregulāro skriešanu, jo pie normālas fiziskās formas šādu pulsa robežu sasniegt būtu daudz grūtāk, tad tiešām būtu rēkdamam jānāk ārā no meža :) Ar distances veikumu varu būt vairāk kā apmierināts, jo izņemot to 1 minūtes kļūdu uz 1. kp, pārējā distance caurmērā tika veikta labi, piekasoties varbūt vēl 1 minūti varētu sakasīt. Nu re un ar rezultātu 45:37 ierindojos 3. vietā no 20 brūnās distances pārstāvjiem, un ranga punkti arī ienācās mazliet virs 1100, kuri ir tas mans aptuveni vidējais rādītājs. Distance noskrieta, jāsagaida pēdējā finišētāja, un tad varam trijatā doties novākt punktus, kuri mežā pavisam ir 53!!!
Es uz pauzes :))) šādās mazās sacensībās, kur startē aptuveni 200 dalībnieki, izvietot mežā 53 kontrolpunktus... nu nezin nezin, vai tas ir to vērts, bet nu salīdzinājumā ar tikko notikušajiem Rīgas kausiem Latvijā, kur mežā izskatās ka ir bijuši iespējams simts kontrolpunkti, tad 53 vēl liekas normas robežās :))) Nick Jones ņem tuvākos 19, Peter Jones vidējos 18, bet man kā jaunākajam tiek tālais gals ar 16 punktiem. Nu jau pieredzīte ir no Park Wood sacensībām, kā labāk tos mietus, SI stacijas un prizmas tā mobīli savākt. 50 minūtēs darbiņš padarīts, neko pielikt, neko atņemt - lielisks pasākums! Vēl tik tāds nieks kā 20 kilometri ar riteni līdz mājām :) Tā kā nu jau kādu laiku vairs netiek uz priekšu plānoti sacensību apmeklējumi, tad nav ne jausmas kur un kad būs manas nākamās orientēšanās sacensības. Pēdējos 6 gadus aprīļa beigās un maija sākumā biju regulārs viesis Igaunijā uz Ilves trīsdienu sacensībām, šogad... mazliet neierasti, bet Igaunijas apmeklējums izpaliek. Bet Kāpas trīsdienu orientēšanās svētku apmeklēšana gan manā kalendārā jau ir ieplānota!

15 aprīlis 2012

Hugset Wood (Barnsley)


Category: SYO Middle Distance Event
Map/area: Hugset Wood (Barnsley)
Organiser: SYO
Country: England
Discipline: Brown
Precīzi 3 nedēļas izturēju bez skriešanas! Īstenībā nemaz nebiju ieplānojis šo sacensību apmeklējumu, no Paula uzzināju ka notiek mači šajā savdabīgajā mežā un ka ar riteni tur mierīgi varot aizbraukt. Laiciņš ārā labs, kāpēc gan svētdienā neizbraukt ar ričuku 20 km līkumu. Vēl vakar biju pārliecināts ka aizbraukšu tikai pastaigāties pa mežu, jo nav jau tā ka traumētā kāja vairs nesāpētu vispār, bet krietni labāk ir gan, galvenais ka piepampums ir pazudis. Bet nu ar kājas īkšķi gan vēl ilgi būs problēmas, viņš ir bijis lauzts, un skriešana vai neskriešana tur neko vairs neizmainīs, tad ir jālauž atpakaļ un jāliek ģipsis, bet tā kā baigi tas pirksts netraucē skriešanai, tad tās nieka sāpes ir pieciešamas, un šodien var teikt skrēju uz maksimālo cik nu fiziskais atļāva.Vidējā distance (~5km) ir perfekti piemērota man, ne pa garu, ne pa īsu. No sākuma bija doma skriet garāko Black (5.7km) distanci, bet kad ieraudzīju sacensību centrā dažu labu Anglijas elites orientieristu (Robinson un Rothman), tad sapratu ka nē nē, ar tiem čaļiem es negribu sacensties, tāpēc skriešu nākamo garāko Brown (4.8km) distanci. Skrienot uz startu, sajūtas ideālas, pēc 20 km riteņbraukšanas nav nekādas vajadzības iesildīties. Startā paķeru karti, uzmetu virzienu un maucu... nekur tālu gan neaizskrēju, sākās nenormāla lēkāšana pa kritušajiem kokiem, un tā lēkājot pat nepamanu ka eju pilnīgi šķērsā virzienā, mērķis ir galvenais izskriet uz ceļa. Nonākot uz ceļa, neliels apjukums, kaut kas neiet kopā... kur es esmu atskrējis? Kad nu esmu noskaidrojis atrašanās vietu, piedzīvojumi uz 1. kp turpinās, nekādi nespēju ielasīties kartē un šajā sasodīti mazajā mērogā (neatceros vai vispār kādreiz mežā esmu skrējis 1:5000 mērogā), no tām bedrēm te neko nevar saprast, desmitiem visapkārt, kaut kādas jaunas iebraukātas taciņas, kuras kartē protams nav iezīmētas. Īsāk sakot pilnīgs murgs, saprast neko nevar, jāiet mājās :) Apskraidu dažas tuvākās mikro ieplakas, jo viņas ir tik dziļas, ka nepieskrienot tām klāt nevar redzēt ir vai nav tur punkts iekšā, un vienā IR... paveicās. Sākums vienkārši graujošs, aptuveni 3 minūšu kļūda uz 1. kp, kas būs tālāk. Uz 2. kp sapratu ka nav jēga skaitīt un lasīt tās ieplakas, jāskrien vienkārši virzienā, izdodas. Uz 3. kp jāmēģina tāpat, bet atkal neveiksme, ''aizpeldēju'' sazin kur, un tikai pēc minimālā reljefa trāpu punktā. Punktā atzīmējos kopā ar visai atlētisku SYO kluba veterānu (M35), nodomāju ka viņš gan jau ka skrien Black distanci, tāpēc uz 4. kp atkal ātri uzmetu precīzu virzienu un savā tempā dodos uz priekšu. Čalis dzeltenajā SYO kreklā paskrien man garām un es jūtu ka viņš iet precīzi tādā pašā virzienā kā es, hmmm nevar būt ka viņš arī skrien Brown distanci. Paņemam 4. kp un uz 5. kp atkal mums virziens sakrīt, un kad arī uz 6. kp viņš man sāk skriet pa priekšu vēlamajā virzienā, tad saprotu ka mums ir viena distance. Tā kā neesmu sajūsmā par šādu mežu ar simtiem bedru, tad ir visai labi ka būs iespēja skriet divatā un piekoriģēt vienam otra kļūdas. Var teikt ka distances turpinājumu es tikai ''atsēdēju'' aiz Peter Tryner, tikai piefiksējot punktu numurus un virzienu izeju no punktiem. Līdz pat 13. kp skrēju tik līdzi un karti praktiski nelasīju, bet nu sekot sekoju līdzi kartē, un tieši pie 13. kp sapratu ka čalis iet garām punktam, tāpēc man nācās pārņemt vadību. Ooooo uz 14. kp kad nu biju ticis priekšā, varēju kārtīgi izpausties, kurināju kārtīgi pa ceļu zem 4min/km, laikam šajā 3 nedēļu pauzē biju kārtīgi izsalcis pēc skriešanas, jo sen ar tādu ātrumu nebiju lidojis :))) Pie punkta protams besis bija uzsists pamatīgs, arī sirdsritms stabili bija pāri 180bpm, tāpēc laidu vien Pēteri atkal priekšā. 15. kp paņemam labi, bet uz 16. kp aizskrienam līdz bedrēm un šis apstājas, ko nu, es tak ar kā jau līdzskrējējs :))) kartē neskatījos. Pēc neliela pārdomu brīža punktu atrodam un šis man saka ka ir ''really tired''. A ko man darīt, man arī besis, vietām šķiet liku uz visiem 100% lai tik tiktu Pēterim līdzi. Sākam skriet uz 17. kp, bet nu ir skaidrs ka čalis sāk normāli ''peldēt'' pirms punkta... nu bļāviens, vai ta man būs jāsāk orientēties :) Ar nelielu cilpu atrodam īsto mikro ieplaku (izskatās ka te ir karš noticis, jo tās ieplakas un bedres ir nereāli dziļas). Nu tagad gan uz 18. kp jāsāk kontrolēt visu pašam, piefiksēju melno bedri (tā esot 5m dziļumā) un punktu paņemu bez problēmām, mans kompanjons jau ir aizmalies nezin kur krūmos, tā ka nav pat vērts saukt. Uz 19. kp līdz ceļam šis tomēr mani panāk un atkal taisās uzņemties vadību, un atkal aiziet pilnīgās auzās, tas ir vienkārši ''unbelievable'', visu distanci tik labi orientējās un beigās taisa te kaut kādas lažas. Punktu protams ka es paņemu pirmais un uz 20. kp atkal uzskrienu lidojuma fāzē, lai tak Peter saņemās, jo iespējams ka abi ejam uz labām vietām. 20. kp man izceļ viens sparīgs veterāns, kurš jau kopš 14. kp arī visu laiku ir mūsu redzes lokā. 21. kp ir pēdējais un pa zaļo, es vairs īpaši necenšos un aizlaižu Pēteri priekšā, un finišu nekad neesmu centies atstrādāt. Finišā ir normāls besis, jauniegūtais Garmin pulkstenis rāda 187 bpm!!! tādu pulsu pat neatceros kad pēdējo reizi esmu sasniedzis, tātad distanci esmu veicis no visas sirds. Bet būtībā liels paldies jāsaka Peteram, jo aptuveni 70% es ''atsēdēju'' aiz viņa. Papētot splitus, izrādās viņš visu laiku ir gājis pa 1. vietu un tikai beigās, kad sāka bakstīties, ir atkritis uz 2. vietu. Pēc 3 min. kļūdas uz 1. kp, turpmākajā distancē salasīju ne vairāk ka 1 minūti kļūdās un ar rezultātu 41:19 ierindojos ļoti augstajā 4. vietā no 40 dalībniekiem, un arī Anglijas rangam nopelnīju necerēti daudz punktus. Ideāls gandarījums šitā izskrieties, kad pirms starta nekas nesāp. Skriet ir forši, bet nu beidzot esmu sapratis, ka lai šādi ar gandarījumu varētu skriet un orientēties, man krietni ir jāsamazina skriešanas apjomi, nevar tik daudz skriet kā 2011. gadā. Traumas kājām ir bijušas visdažādākās, it sevišķi potītēm, jaunāks arī nepalieku, tāpēc jābeidz bojāt veselību. Fizisko formu var tīri labi uzturēt arī ar riteni, daudz nemokot kājas, bet skriešanai gan turpmāk pievērsīšos arvien retāk, maksimums 1 reizi nedēļā vai divās nedēļās. Vairs nekādu ielu skrējienu vai pusmaratonu, tikai orientēšanās sacensības, tā lai ir tāds gandarījums finišā kā šodien. Neesmu tak nekāds sportists lai skrietu visās sacensībās pēc kārtas kā agrāk pat 3-4 reizes nedēļā, tagad maksimums 4 reizes mēnesī, bet tad tā ar visu sirdi un baudu. Skriet joprojām ir forši!