ceturtdiena, 2016. gada 31. marts

Marts bija jāupurē, lai atvadītos no ziemas riepas!

nav viegli skriet ar šādiem apkārtmēriem
Martā kā orientierists piedzīvoju pilnīgu fiasko! Pēc Anglijas Nakts Čempionāta, kuram cītīgi gatavojos visu ziemu, iestājās tāds kā tukšums. Grūti bija atrast motivāciju doties uz orientēšanās sacensībām. Bet dalību biju pieteicis divos lielos pasākumos. Vispirms bija jāpārstāv savs DVO orientēšanās klubs reģionālajā Compass Sport kausa kvalifikācijas sacīkstē. Ja morāli kaut cik biju noskaņojies šīm sacensībām, tad fiziski galīgi nebiju gatavs tik smagai (kalnainai) distancei. Pēc pusdistances padevos. Pēc šīm sacensībām sapratu ka pavisam noteikti kaut kas ir jāmaina, ja vēl gribu cienīgi pārvietoties skrienošā tempā. Labi ka Raivis nāca klajā ar savu recepti, kā zaudēt lieko svaru četrās nedēļās. Un tas bija tieši tas ko man vajadzēja. Vispirms jāsāk ar lieko kilogramu zaudēšanu, un tad varu atkal sākt mācīties skriet ar mazliet platāku soli. Sākot no 14. marta esmu īpašas diētas, kurai jau tagad jūtams ka būs fantastisks rezultāts. No manas ēdienkartes pilnībā tika izslēgts cukurs un tauki, kas enerģijai priekš skriešanas tomēr ir nepieciešami. Tāpēc nākas upurēt pāris parkrun skrējienus un JK orientēšanās sacensības marta beigās. Pēc pagājušā gada JK, uzzinot ka šogad JK notiks man tik mīļajā Leeds pilsētā, bija skaidrs ka arī šogad Lieldienās ņemšu dalību šajās Anglijas lielākajās orientēšanās sacensībās. Startēju sprintā, tempO, preO un stafetē. Un diemžēl klasiskajās distancēs var teikt ka izgāzos pēc pilnas programmas. Sprintā no sākuma kājas klausīja labi, bet diēta šķiet bija iespaidojusi smadzeņu darbību, jo daudzviet kartes informāciju nespēju uztvert, un sataisīju ļoti daudz muļķīgu kļūdu. TempO un PreO taku orientēšanās distancēs klājās krietni labāk kā pagājušā gadā, jo nu jau sapratu kā pareizāk jāveic distance. Žēl ka šīs taku sacensības nenotiek biežāk, jo ja būtu lielāka pieredze kā pareizi noteikt kontrolpunktu atrašanās vietu, tad domājams rezultāti būtu vēl labāki. Bet stafetēs, kuras starp citu skrēju pēc 5 gadu pauzes, tā īsti nedabūju izbaudīt to stafešu kontaktcīņu, jo startēju 3. etapā un mani komandas biedri man ļāva startēt tikai kā divpadsmitajam. Pats jau ar neko dižu neparādīju, atkal pāris muļķīgas kļūdas, fiziski švaks pret kalniem, etapa laiks viens no pēdējiem, tāpēc finišā arī vien 17. vieta mums.
Martā joprojām valda aukstums, un saulainās dienas ļoti grūti noķert, tāpēc ar riteni tā sportiski neizbraucu ne reizi, tik pāris reizes pavizinoties pa pilsētu, vai aizbraucot līdz darbam.
peldbaseinā!
Toties jāatzīmē viena jauna sportiskā aktivitāte. Pēdējā marta dienā apmeklēju baseinu un pusstundu kārtīgi izpeldējos. Tik sen nebija peldēts, ka negribējās nemaz kāpt ārā no hlorētā ūdens :) Turpmāk jācenšas vismaz vienreiz mēnesī papeldēties.
Kā jau ierasts, ik sestdienu jauns parkrun skrējiens. Šomēnes četri parkrun, no kuriem trīs tika noskrieti bez enerģijas. Divi lokālie, viens ļoti tāls Jorkšīras ziemeļos, un viens kaut kur vidienē, kur pat vilcieni reti kursē. Jāatzīmē jaunais Rosliston parkrun, kurš no mājām atrodas 10 minūšu brauciena attālumā. Tāpēc turpmāk mans mājas parkrun, kurā skriešu kad nebraukšu uz kādu tālāku, vai darbošos kā brīvprātīgais tiesnesis, būs Rosliston nevis Conkers parkrun. Divos skrēju ar pilnīgi tukšu dūšu, tik ūdens padzerts, bet pirms viena tā ātri noriju vienu olu un pusi apelsīna. Arī nākammēnes pāris parkrun nāksies upurēt dēļ diētas. It kā jau rezultāti tādi paši, kā skrienot paēdušam, bet sajūtas gan briesmīgas. Pēc Corby parkrun pat šķita ka paģībšu :)
Tedim puncis lielāks
Tā ka pats šobrīd sportoju ar ļoti maziem apgriezieniem un enerģijas rezervēm, bet cerams tas atmaksāsies. Bez milzīgi lielā liekā svara būs daudz vieglāk kustēties! Pavasarī sākas visādas citas darīšanas gan ārpus mājas, gan mājā, tad pie TV vai internetā arvien mazāk laika paliek. Bet tāpat jau paskatos kādu futbola maču, Pirmās Formulas atklāšanas posmu un snūkera čempionātu. Arī Latvijā jaunā orientēšanās sezona klāt, kurai cītīgi sekošu līdzi, jo nostaļģija par Latvijas mežiem joprojām ir. Lieldienu balvas sprintā bez pārsteigumiem elites večiem. Varbūt pirmo trijnieku prognozēju mazliet savādākā secībā, bet turpat vienā līmenī jau viņi visi trīs (Dāvis, Andris un Artūrs) ir. Dāmām tā konkurence mazāka, bet arī samērā spraiga cīņa starp izlases sportistēm - jaunās Sandra un Līga pret pieredzējušajām Kristīni un Līgu. Eiropas Čempionāts vairs nav aiz kalniem, tāpēc jānovēl izturību treniņos mūsējiem!
Aprīļa plāni pašam arī aptuveni skaidri. Šķiet ka sanāks noskriet tikai divus parkrun skrējienus (abi plānojas Londonā), jo pēdējā diētas nedēļā nemocīšu sevi ar skriešanu (visticamāk tajā sestdienā būšu Rosliston parkrun brīvprātīgais tiesnesis). Bet aprīļa beigās divas sestdienas būšu Latvijā, tāpēc parkrun izpaliek. Startēšu Latvijas Nakts Čempionātā, kurā diemžēl nav M35 grupas, bet ar elites zēniem neesmu gatavs spēkoties, tāpēc nāksies skriet Open A grupā. Droši vien aizbraukšu arī uz Meridiānu vai Azimutu, un ļoti iespējams ka paviesošos arī Igaunijā Ilves sacensībās.
Markeaton parkrun 05/03/2016
Šorīt būtība nedevos uz jaunu parkrun skrējienu, jo Markeaton parkrun ir tas pats vecais Darley parkrun kas bāzējas Derby pilsētā.
dāmu aizvējā
Atšķirība ir tāda, ka Darley parkā šis skrējiens pēdējo reizi notika janvāra sākumā, un kopš tā laika šajā parkā parkrun skrējieni vairs nenotiek. Pārplūdušās upes dēļ ir izskalots krasts un viena no parka pļavām pārvērtusies par dubļu vannu, tieši tur kur gāja parkrun trase. Pēc vairāk kā divu mēnešu pauzes organizatori beidzot atrada iespēju rīkot šos skrējienus citā Derby pilsēta parkā.
super trase
Markeaton parkā esmu skrējis gan orientēšanās sacensībās, gan vasarā atpūties un spēlējis tenisu, gan arī vērojis Džensona Batona triatlona sacensības. Parks ļoti skaists un arī jaunā parkrun trase vienkārši burvīga. Bija gan skaista asfaltēta taka gar ezeru, gan neliels kalns pa grants taku, gan viens posms cauri mežam. Kaut arī jāskrien divi apļi, šādai trasei bez domāšanas lieku desmit. Ļoti ceru ka organizatori paliks šajā parkā un turpmāk Derby pilsētas skrējiens sauksies par Markeaton parkrun. Tāpēc manā tūrisma statistikā šis neskaitījās kā jauns parkrun skrējiens, bet ar kameru izskrēju tāpat, jo trase pilnīgi jauna. Ja trase bija superīga, tad pats gan šorīt biju visai švaks skrējējs. Vakar notiesātais kebabs, šorīt baigi vilka pie zemes :) Ar rezultātu 28:44 ieņēmu 168. vietu no 273 vecā parkrun jaunās trases atklājējiem. 10/10
Rosliston parkrun #1 12/03/2016
pēc starta kalna
Beidzot arī manā pilsētā ir parkrun skrējiens! Ne gluži pašā pilsētā, bet 10 minūšu brauciena attālumā no mājām - Rosliston ciematiņā. Pirmās baumas par to, ka šeit varētu būt parkrun, dzirdēju jau pagājušā vasarā, bet tā pa īstam skaidrība sāka rasties pirms pāris mēnešiem. Pazīstu gan Sāru, gan Deilu, gan Samantu, gan Robu, jo viņi gan skrēja, gan bija starp Conkers parkrun organizatoriem. Tā kā Conkers parkrun ir ļoti noslogots ar 400-500 skrējējiem ik sestdienu, tad tieši prasījās pēc vēl viena parkrun šajā reģionā.
o-karte ar parkrun trasi
Un tā nu šī komanda uzņēmās organizēt jaunu parkrun Rosliston Forestry centrā. Šajā parkveida mežā esmu neskaitāmas reizes pastaigājies, orientējies, skrējis, braucis ar riteni, un apmācījis mazos orientieristus ar karti, tā ka man ļoti zināmas takas pa kurām vīsies parkrun trase.
testa skrējiens pirms nedēļas
Pagājušā svētdienā bija iespēja izskriet testa režīmā šo trasi kopā ar aptuveni 20 skrējējiem, lai organizatori varētu pārbaudīt starta un finiša vietu, trases tiesnešu vietas, hronometrus un skanerus. Vēl pirms tam jau biju izbraucis šo trasi ar riteni un orientēšanās karti. Jāsaka kā ir, biju ļoti pārsteigts par trases konfigurāciju, jo es 5 kilometru apli būtu izveidojis daudz savādāk. Trasē būs ļoti daudz asu līkumu, vairākas zig zag līkloču takas un vienā vietā sanāks saskrieties lēnākajiem ar ātrākajiem pretējā virzienā. Katrā ziņā ļoti interesanta trases konfigurācija, vismaz nevarēs sūdzēties par garlaicību.
Nu jau trešo nedēļu pēc kārtas no mājas varēju izbraukt pēc astoņiem, un šorīt pat pēc pusdeviņiem, jo jaunais parkrun tepat ''aiz stūra''. Pirms starta pamanīju jau pirmās pārmaiņas, finišs vairs nebūs lejup no kalna, kā uzzināju no Deila, tas esot bijis pārāk riskanti ātrākajiem skrējējiem. Nedaudz iesildījies pa sev tik zināmajām takām, noklausījies Sāras uzrunu, varēju sākt meklēt labāko vietu startā, lai nofilmētu startu.
patīkami un interesanti skriet
pa pazīstamām takām
Skrējēju pietiekami daudz, tāpēc starta kalnu no beigām jāatstrādā cītīgi, lai pēc tam vieglāk sekmētos apdzīšana uz šaurajām taciņām. Pirmās kilometrs pagāja šaustoties no vienas malas uz otru, meklējot iespējas tikt garām lēnākajiem. Otrajā kilometrā biju panācis sava tempa skrējējus, bet trešajā kilometrā tālākajā meža galā mani pašu sāka apdzīt. Šorīt uztaisīju nelielu eksperimentu - pirmo reizi parkrun piecīti skrēju pilnīgi tukšā dūšā, izdzerot tikai vienu ūdens glāzi pirms skrējiena. Izrādījās ka ar tukšu vēderu varu noskriet tikai 2 kilometrus, trešajā kilometrā, kurš bija pret kalnu, jauda un enerģija izbeidzās. Tāpēc skrējiena otro daļu nācās veikt ar jūtamu piespiešanos, un tempa ātrums bija par pusminūti lēnāks uz kilometru. No 5:20 min/km pirmajos 2 km uz 5:50 min/km nākamajos 3 km. Būs grūti skriet bez kaloriju uzņemšanas no rīta, bet nākamās 4 nedēļas ir jāizpilda viena apņemšanās. Īstenībā pēc finiša bija gandarījums par trasi, jo patika gan daudzie līkumi, gan kalns, skrienot kopā ar pārsimts skrējējiem.
uz finišu jau ar piepūli
Augstāk gan par astoņi nevaru novērtēt, jo ir skriets krietni labākās parkrun trasēs, bet ja no sākuma šaubījos vai šis turpmāk būs mans ''home parkrun'', tad tagad esmu pilnībā pārliecināts ka manu mājas parkrun sauks Rosliston parkrun. Šis būs mans trešais mājas parkrun! Vispirms bija Leeds parkrun, kurā esmu skrējis 12 reizes, tad bija Conkers parkrun kurā esmu skrējis 36 reizes un vairākas reizes pildījis brīvprātīga tiesneša pienākumus, bet tagad būs Rosliston parkrun, kurā cerams būšu biežs viesis gan kā skrējējs, gan kā tiesnesis. Bet dēļ parkrun tūrisma, kad gribas izskriet jaunas un jaunas trases, nav zināms kad nākamreiz sestdienas rītā būšu Rosliston parkrun. Pirmajā Rosliston parkrun finišēju ar rezultātu 28:13, ieņemot 96. vietu no 213 maniem lokālajiem skriešanas biedriem, tā ka nākamreiz būs iespēja uzlabot gan rezultātu, gan vietu. 8/10
Corby parkrun #128 19/03/2016
solis jau neizskatās slikti,
bet iekšēji ir ļoti grūti
Tas ka šorīt uz kādu no parkrun skrējieniem došos ar vilcienu, bija skaidrs jau nedēļu iepriekš. Atlika tik izdarīt izvēli. Un vakar vakarā izvēle krita par labu Corby parkrun, kurš notiek pavisam netālu no pilsētas stacijas. Corby pilsētiņa pavisam maza, un arī stacija tikai ar vienu peronu, tāpēc nekādus apskates objektus šajā izbrauciena neiekļāvu. Kaut gan vajadzēja gan, jo vilciens no Derby uz Corby galapunktu sasniedza 7:47, bet starts tikai 9:00! Ļoti reti vilcieni piestāj šajā pilsētelē, arī atpakaļceļam vilcienu nācās gaidīt stundu, tad gan laiku nositu, pavizinoties pa netālo Kettering pilsētu. Pats parkrun skrējiens notika tādā parastā parkā, ar nelielu meža puduri pa vidu un vairākiem futbola laukumiem. Labi ka parka vidū bija paviljons, kur bija pieejamas gan tualetes, gan pārģērbšanās iespējas. Šis bija pirmais skrējiens četru nedēļu ciklā, kad esmu apņēmies mainīt sevī kaut ko. Ir mazliet jāupurējas, bet cerams nākotnē tas atstās iespaidu. Tātad brokastis nu jau nedēļu ēdu tikai ap 11 no rīta, kas nozīmē ka parkrun sanāk skriet pilnīgi tukšā dūšā. Protams no rīta sadzēros ūdeni, lai galīgi nebūtu sausā, bet tas daudz ko nepalīdzēja. Skrējienu iesāku viegli un šķita ka nekādu problēmu nebūs. Pirmais kilometrs tika noskriets ar tempu 5:16 min/km, arī 2. km sākumā gar futbola laukumu skrējās visai brīvi, bet līdz ko trase nonāca līdz pirmajam kāpumam meža daļā, tā viss... Baterija apstājās. Pēc kāpuma spēkus vairs nespēju atgūt, un jutu ka vairāk ''čāpoju'' nevis skrienu. Enerģijas nebija nekādas, un uz priekšu virzījos tikai ar gribasspēku nevis jaudu. Ceturtajā kilometrā temps bija katastrofāli zems - 6:19 min/km, šķita ka tūliņ sākšu soļot. Finišā ieskrēju ar to pašu savējo vidējo parkrun piecīša rezultātu, bet jāsaka godīgi, tik sūdīgi nebiju juties pat sprinta distanču finišos. Organisms veselu nedēļu ir atradināts no cukura, tāpēc tagad cīnījos tikai ar uzkrātajām rezervēm. Būs grūts mēnesis skriešanai, bet apņemšanos jāiztur, tāpēc nākamo nedēļu parkrun skrējieni iespējams būs pavisam lēni. Šī trase bija visai garlaicīga, jo trīs apļus skriet mani ne sevišķi priecē, arī parks bez jebkādām interesantām niansēm, tāds atmiņā nepaliekošs, bet kā sacīt jāsaka, jauns punkts parkrun tūrisma kartē atzīmēts. Un arī skrējēju te ļoti maz, tāpēc kopumā tāds pelēcīgi garlaicīgs rīts. Ar rezultātu 28:44 ieņēmu 36. vietu no 62 korbiešiem. 7/10
Dalby Forest parkrun #2 26/03/2016
gaidam startu
Tāpat kā pagājušā gadā, arī šogad Lieldienās piedalījos Anglijas lielākajās orientēšanās sacensībās - JK, kuras šoreiz notika Leeds un Yorkshire apkārtnē. Un tas nozīmēja, ka sestdienas rītā varēšu noskriet kādu jaunu Jorkšīras parkrun. Pēc piektdienas o-sprinta Leeds Universitātē, kopā ar Ivetu pārnakšņojām viesnīcā netālu no Pickering pilsētas.
startā kā vienmēr pēdējais
Pickering pilsētu nakšņošanai izvēlējos tāpēc, ka tā atradās pavisam netālu no Dalby Forest parkrun, kurš savukārt ir vistālākais parkrun ziemeļu Jorkšīrā, tāpēc bija jāizmanto iespēja noskriet šo parkrun, jo tā vienkārši atbraukt kādā sestdienā būtu pārāk tālu. 2009. gadā kaut kur šajos mežos biju skrējis orientēšanās sacensībās, tāpēc tagad pēc vairāk kā 6 gadiem bija interesanti pabūt vietā, kur ļoti sen jau esmu bijis. Šis Dalby Forest parkrun ir pavisam jauns, šorīt notiks tikai otro reizi. Mana speciālā diēta rit pilnā sparā, bet atceroties, cik slikti jutos Corby parkrun finišā, šorīt neriskēju skriet pilnīgi tukšā dūšā. Tāpēc brokastu olu un pusi apelsīna apēdu pirms skrējiena. Diemžēl tas daudz nelīdzēja, jo enerģija izbeidzās līdz ar pirmo kāpumu, kurš bija aptuveni trases vidusdaļā. Kā jau nosaukuma minēts, trase vijās pa meža ceļiem un takām. Un pirmā daļa bija mānīga, jo sanāca skriet tā kā nedaudz lejup, kas deva šķietamu pārliecību par vieglajām kājām un sajūtām. Bet tas nelielais kalniņš pēc upes šķērsošanas pār tiltu, man tā iedeva pa iekšām, ka gandrīz sāku soļot.
finišā pavisam švaks
Un laikam pēc sejas arī izskatījos nekāds, jo trases tiesnese kalna augšā man pat pajautāja vai viss kārtībā un vai brokastis esmu ēdis :) Atbildēju ka jā, bet varēju mierīgi teikt arī ka nē! Pēdējie divi kilometri pa feinu taku gar upi, bet man spēka paskriet praktiski nebija vispār. Kaut kā jau tiku līdz finišam, bet vēlreiz pārliecinājos, ka šī diēta, no kuras pilnībā ir izslēgts cukurs un tauki, galīgi neiet kopā ar skriešanu. Noskriet varu 1 vai 2, maksimums 3 kilometrus, bet 5 ir par daudz. Bet nākotnes vārdā ir jāupurē 4 nedēļas un 4 parkrun skrējieni. Trase bija perefekta - viens garens aplis pa mežu, vienīgi tas kāpums bija nedaudz pa stāvu, tāpēc subjektīvais desmit netiek no manis. Ar rezultātu 29:18 ieņēmu 102. vietu no 182 Jorkšīras meža taku skrējējiem. 9/10

pirmdiena, 2016. gada 28. marts

Storthes Hall (Huddersfield)

Category: JK 2016 Relays
Map/area: Storthes Hall (Huddersfield)
Organiser: EPOC
Country: England
Discipline: M120+
Leg: 3
JK stafetes 3. etaps. Etapa rezultāts 57:26 un komandai 17. vieta no 29

sestdiena, 2016. gada 26. marts

Ampleforth Abbey (York)

Category: JK 2016 PreO
Map/area: Ampleforth Abbey (York)
Organiser: AIRE
Country: England
Discipline: Elite Open
JK PreO taku orientēšanās distance. Rezultātos ar 22 punktiem 20. vieta no 39

piektdiena, 2016. gada 25. marts

Leeds University (Leeds)


Category: JK 2016 Sprint
Map/area: Leeds University (Leeds)
Organiser: AIRE
Country: England
Discipline: M35
Pagājušā gadā pēc JK 2015, uzzinot ka JK 2016 notiks Leeds pilsētā, kura ir mana pirmā dzīvesvieta Anglijā, bija skaidrs ka arī šogad Lieldienās došos uz šīm Anglijas lielākajām orientēšanās sacensībām! Sacensību programma ļoti bagātīga, bet man fiziski nebūtu pa spēkam noskriet visas četras sacensību dienas. Programma šāda - piektdien o-sprints un taku temp-o, sestdien vidējā distance un taku pre-o, svētdien garā distance un pirmdien stafetes. Izvērtējot savu varēšanu, pieteicu dalību sprintā, Temp-O, Pre-O un stafetēs, jo pa vidu vēl sestdienas rītā obligāti jānoskrien parkrun 5 km skrējiens. Brīdī kad pieteicu savu dalību šīm sacensībām, nezināju ka šīs sacensības iekritīs man neplānotā, bet tik ļoti vajadzīgā periodā. Pēc spēku izsīkuma un motivācijas orientēties pazaudēšanas Kompasa Kausa kvalifikācijas skrējienā, sapratu ka kaut kas sevī ir jāmaina, ja vēl gribu skriet ar baudu. Un pirmais kas bija jāizdara - bija jātiek vaļā no liekā svara, jo nav jau mans mērķis vienreiz gadā uzskriet Kāpas Open-100 grupā.
Paldies Raivim par recepti, un sākot no 14. marta uzsāku četru nedēļu diētu, kura ir diezgan brutāla, jo pilnībā ir izslēgti karbohidrāti, kuri ir tik ļoti nepieciešami skriešanai un enerģijai. Tā nu JK sprints iekrita diētas vidusposmā, un šīs sacensības nācās upurēt nākotnes mērķiem. Pēc paša sajūtām šķita ka jauda pietiks tik īsai distancei, vienīgi mazliet bažījos par koncentrēšanās spējām, jo smadzeņu darbībai cukuru nebiju piegādājis sen, un arī šorīt brokastis (2 olas un apelsīns) nekādu enerģijas lādiņu neiedeva. Diemžēl bažas piepildījās pēc pilnas programmas. Distancē pieļāvu tik daudz muļķīgu un neizskaidrojamu kļūdu, ka beigās pat jutos nožēlojami. No saviem 102 kg biju zaudējis aptuveni 7-8 kg un kājās bija jūtams patīkams vieglums, tāpēc distanci iesāku sparīgi. Garajā etapā uz 2.kp pat sajutu feinu lidojumu savā solī, kurš gan ātri aprāvās, jo ierāvu labirintu strupceļā. Aptuveni 1 minūte zaudēta, mēģinot saprast kurā no līmeņiem es esmu Leeds Universitātes ēku kompleksā. Dažus gadus atpakaļ, kad vēl dzīvoju Leeds reģionā, biju jau skrējis te sprinta sacensībās, tāpēc apvidus it kā zināms. Bet jau nākamā kļūda uz 4. kp, kur uzskrēju augšā pa ļoti stāvām trepēm, kurām pašā augšā priekšā bija sēta, bet man uz punktu vajag 1. līmenī nevis 2 .līmenī. Ļoti muļķīga kļūda nelasot kārtīgi karti. Nākamos 3 kontrolpunktus paņēmu labi, bet uz 8. kp atkal pilnīgs nokauts. Aizskrēju līdz punkta rajonam un apjuku, vienā mirklī nesapratu ne karti, ne to kur atrodos. Vienā brīdī biju vien pāris metrus no punkta, kurš bija turpat aiz stūra, bet man tas līdz smadzenēm nenonāca. Izmetu vēl nelielu loku un punktā ierados no pretējās puses. Stulbums 1:40 garumā! Uz 9. kp jau sāku just ka motivācija sāk atkāpties no manis, jo šādas kļūdas sprintā nav piedodamas. Uz distances pirmās daļas pēdējiem punktiem tomēr saņēmos un etapus veicu atzīstami. Toties distances otro daļu (pēc kartes maiņas) uzsāku atkal graujoši. Pie 15. kp atkal izjutu pienskābes trūkumu, un 50 sekunžu kļūda elementārā vietā! Uz nākamajiem trīs punktiem savācos, bet uz 19. kp kārtējais spēriens pa pakaļu. Vienkārši paskrēju garām punktam... Nu jau arī fiziski vairs nejaudāju paskriet, jo daudzās kāpnes tomēr bija paņēmušas daudz enerģijas rezerves. Un kā par sodu, 20. kp tieši atradās pamatīgu kāpņu pašā augšā. Kāpu augšā un šķita ka sirds pa muti izkritīs. Filma gāja ciet un sekas uz 21. kp bija acīmredzamas. Šajā etapā atstāju 2:40 liekas minūtes... Atkal apjuku tajā pašā vietā kur skrienot uz 2. kp. Bija brīdis kad nesapratu pilnīgi neko, vienkārši stāvēju un stulbi blenzu kartē. Kurā līmenī esmu es un kurā līmenī atrodas punkts??? Nav ne jausmas. Vispār nedomājās! Sāku vienkārši virzīties kaut kur uz dienvidu pusi, līdz beidzot atradu sevi pie tā paša distances pirmās daļas 2. kp. Pēc tāda prāta aptumsuma, nu jau bija pilnīgi vienalga kā veikšu pēdējos etapus pirms finiša. Lēnām bez iedvesmas izsoļoju cauri atlikušajiem punktiem un finiša posmā vēl centos imitēt skriešanu. Neatceros kad pēdējo reizi tik drausmīgi būtu veicis sprinta distanci, varbūt kaut kad bērnībā, kad tiešām vēl neko daudz nesapratu no orientēšanās kartes. 8 minūtes!!! kļūdās sprinta distancē... kā pēc tāda snieguma Tu neiedragāsi savu pašcieņu. Bet neko darīt, visa vaina jānoveļ uz manu brutālo diētu, kura jau pirmkārt neiet kopā ar skriešanu, un otrkārt koncentrēšanās pie šādas pastiprinātas slodzes bija tuvu nullei. Jānorij šis upuris un ar smīnu sejā par savu sniegumu jāturpina diēta, pēc kuras cerams spēšu sevi motivēt daudz labākam sniegumam. Rezultāts 33:42 un par brīnumu pat pēdējais nepaliku :) 26. vieta no 30 veterāniem M35 grupā. Paldies sieviņai par gaidīšanu un finiša bildēm. Pēc finiša vēl pabrīdināju Paulu par straujo pagriezienu uzreiz pēc starta un viltīgajiem līmeņiem 2. kp rajonā. Pauls un Valters (vienīgie latvieši elitē) skries elites distanci un cīnīsies par WRE punktiem, un gan jau viņiem distance būs līdzīgi plānota kā mums 35niekiem. Viņu savstarpējā duelī uzvarēja tas kuram bārda mazliet kuplāka :) bet par JK sprinta čempionu kļuva Kris Jones.
 



svētdiena, 2016. gada 13. marts

Haywood Warren (Stafford)

Category: Compass Sport Cup Qualifier 2016
Map/area: Haywood Warren (Stafford)
Organiser: WCH
Country: England
Discipline: Brown
reģionālo klubu teltis un karogi
Kompasa Kausa kvalifikācijas sacensības, kur reģionālie orientēšanās klubi sacenšās par iespēju tikt uz finālu rudenī. No katra reģiona tikai viens klubs tiek uz visas Anglijas finālu. Manam DVO klubam šogad jāsacenšas ar NOC, LEI, OD, WCH un HOC klubu orientieristiem. Katras distances labākie 25 orientieristi nopelna punktus savam klubam, un tad saskaitot kopā punktus, nosaka stiprāko klubu. Man kā M35 veterānam, protams, jāskrien garākā Brown distance. Tā īpaši šīm sacensībām nebiju gatavojies, cerēju iztikt ar februārī uzkrāto kilometrāžu, bet tomēr tik garai un grūtai distancei nebiju gatavs. Šajos Cannock Chase mežos nu jau esmu skrējis neskaitāmas reizes, un tieši šajā kartē un apvidū skrēju pirms gada Midlands Championships sacensībās. Tā ka apvidus zināms, un ļoti labi zināju cik milzīgas reljefa formas sagaidāmas. Būtībā te arī varētu beigt šo rakstu, jo notikumus distancē nemaz negribas komentēt. Šī distance pamatīgi iedragāja manu pašcieņu. Fiziski nebiju gatavs tik grūtam pārbaudījumam. Pāris rindiņas jau tomēr jāuzraksta. Interesanti, ka man šoreiz bija ielozēta pirmā starta minūte, laikam jau zināja ka distancē pavadīšu ļoti ilgu laiku :) Iesildoties starp klubu teltīm, jutos labi un pilns ar cīņassparu. Distance būs gara, bet sabalansējot spēkus, cerīgi pieveicama. Diemžēl pamatīgi sevi izsitu no sliedēm jau uz 1. kp! Kartes mērogs 1:15000, un rēķinoties ar to, ka attālumu uzreiz varu neizjust, uz 1. kp devos tā rezervēti.
kļūda uz 1. kp un
īsie reljefa etapi
Kļūda jau laikam radās no tā, ka neizpratu punkta leģendu uz paugura deguna. Izrādījās punkts atrodas pašā augšā pauguram, bet es šim pauguram pagāju garām gar malu. Divas ar pusi minūtes atstātas jau pašā distances sākumā. Nav tas labākais stils kā iesākt distanci. Nākamie etapi īsi, pa kalna nogāzes ielokiem. Skrēju apdomīgi un punktus nāca pārliecinoši pretim. Uz 6. kp varbūt ka lieki pārcēlu lielo kalna grēdu, bet arī šajā punktā nonācu precīzi. Etaps uz 7. kp viens no garākajiem distancē (~1 km), bet ar ļoti labu ceļa variantu, tā ka atliks tik skriet. Neilgi pēc 6. kp mani apdzina mans kluba biedrs Chris, kurš bija mani panācis par 8 minūtēm. Mums tie tempi bija ļoti atšķirīgi, tāpēc nebija nekādu variantu iesēsties astē, bet tieši Chris varu vainot pie milzīgās kļūdas uz 7. kp. Ceļu krustcelēs tālumā vēl redzēju kluba biedra muguru, tāpēc droši sekoju pa viņa pēdām pa taisnvirziena ceļu. Bet izrādījās, ka viņš bija aizskrējis pa nepareizo ceļu, tā aizvelkot arī mani kļūdā. Skrienot pa ceļu, jutu ka fiziski nāk jau plīsiens virsū, jo tas kalns uz 6. kp mazliet vairāk spēkus bija atņēmis, bet centos turēt uzņemto tempu. Nākamajā ceļu krustojumā, tīri pēc kartes, novirzīju sevi uz nākamā ceļa, jo nebija pat nojauta ka esmu pavisam citā vietā, nevis tur kur biju iedomājies būt. Arī kompasam, protams, šādā ceļa variantā nesekoju līdzi. Un tikai nonākot nākamajā ceļu krustojumā, sapratu ka kaut kas neiet kopā, jo nu jau it kā vajadzēja man būt punkta rajonā. Apstājos un ilgi nevarēju saprast, kur tad es īsti esmu nonācis. Lēnām pēc kompasa centos sevi novirzīt uz punkta pusi, bet joprojām nebija skaidrs kur esmu. Laižoties pa kalna ceļu lejā, beidzot atradu sevi kartē! Izrādās es visu šo laiku no pirmajā ceļu krustcelēm biju skrējis arvien tālāk prom no 7. kp, un tagad biju nonācis 12. kp rajonā.
murgainā kļūda uz 7. kp
Tik milzīgu kļūda pat murgos nav rādījusies :) Etapa garumu biju divkāršojis un zaudējis 7:30 minūtes tik elementārā etapā, vienkārši krustcelēs aizskrienot pa nepareizo ceļu. Lieki piebilst, ka motivācija šajā brīdī bija papēžos. Motivācijas nav, fiziski arī grūti, nākamie divi punkti zaļajos, bet jāsaņemas un jācīnās. Uz 8. kp ne tas labākais variants, jo sanāca līst cauri zaļajam kalnā, bet tajā brīdī neko labāku nespēju izdomāt. Uz 9. un 10. kp cīņasspars vēl bija, vienīgi jutu ka kartes mērogā ir brāķis, jo attālumi šķita pārāk mazi no ceļiem iekšā uz punktu. Īstenībā jau distances sākumā šķita ka mērogs īsti neatbilst. Izskatās ka kartes malas ir vai nu pastiepuši vai saspieduši, tā lai karte smuki uziet uz A4 lapas. Bet pie kļūdām šīs mēroga maiņas nenoveda, jo reljefs, ceļi un orientieri bija precīzi uzzīmēti. Arī uz 11. kp jācīnās cauri zaļajam (mazajām priedītēm un eglēm), un te sāka parādīties pirmās īstās problēmas ar kājām. Jutu ka kājas tā kā tirpst, it sevišķi pēdas, paskriet praktiski vairs nevarēju. Etaps uz 12. kp pret kalnu, lēnām uzsoļoju augšā un pie punkta izrāvu enerģijas želeju. Distance aptuveni pusē, tāpēc cerēju ka želeja iedos vēlamo efektu. Diemžēl etaps uz 13. kp pa izteiksmīgi lielām reljefa formām, un no želejas nebija nekādas jēgas. Kājas bija pilnībā atteikušās strādāt. Ir tas slavenais teiciens - sliktam baletdejotājam pat olas traucē :) Manā gadījumā šo teicienu varētu pārfrāzēt - sliktam skrējējam pat apavi traucē! Iespējams ka mani lētie Adidas trail apavi nav gluži piemēroti meža distancēm, un ļoti iespējams ka apavu šņores biju sasējis pa ciešu, jo citu izskaidrojumu pēdu tirpšanai nevarēju atrast. Atsēju šņores mazliet vaļīgāk, un palika jūtami vieglāk kājām, bet stīvums vairs nekur nepazuda. Tas kalns pirms 13. kp bija tik brutāls, ka es vienkārši padevos. Paskriet nevarēju, motivāciju biju atstājis pie 7. kp, neredzēju vairs nekādu jēgu vēl sevi mocīt. Izstāties būtu stulbi, tāpēc distances otro daļu vienkārši nogāju ar smagām kājām un pārdomām par to vai man vajag sevi mocīt šādās fiziski grūtās distancēs, jo pierādīt man nevienam neko nevajag, ja nu vienīgi pašam sev, ka es vēl varu paskriet, un kājas jau tomēr jāsaudzē, jo ikdienā noderēs. Tā nu domājot par dzīvi un cīnoties ar stīvajām kājām, virzījos uz finiša pusi. Šur tur paskrēju lēnā riksītī, šur tur ieskatījos kartē, bet punktus ņēmu precīzi. Vienīgi pie 19. kp caur krūmiem aizlīdu mazliet šķērsām.
Finišu sasniedzu pēc 2:07:12 un loģiski ka negribēju nevienu ne redzēt, ne runāties ar kādu. Mašīnā iekšā un prom uz mājām. Tāda īsta izskaidrojuma man nav, kāpēc tik ļoti fiziski noplīsu, laikam jau vainīgi tomēr tie kalni, jo sen nebiju izbaudījis tādus kārtīgus kāpumus. Kaut kā man katru gadu neiet tieši šajās Kopmasa Kausa sacīkstēs. Ja 2009. gada kvalifikācijā Leeds un finālā Peterborough nostartēju salīdzinoši veiksmīgi (vēl bija jaunības spēks kaulos), tad 2010. gada finālā Sheffield cīnījos ar traumu, 2011. gada kvalifikācija Northallerton bija fiziski smaga un fināls Sheffield vēl kalnaināks, 2012. gada kvalifikācijā York dēļ kājas traumas piedalījos kā fotogrāfs, 2013. gada kvalifikācijā Peterborough gan noskrēju tehniski labi, jo tur nebija kalnu, bet 2014. gadā izlaidu dēļ izlauztās potītes, un 2015. gadā kvalifikācijā Nottingham atkal vairāk cīnījos ar kājas traumu nekā distanci. Šīs distances priekš manis ir krietni par garu un fiziski grūtas, un ar traumētām kājām smagi ir klājies. Tāpēc kopš rītdienas esmu apņēmies mainīt kaut ko sevī, jo skriet vēl gribas. Iespējams, pie manām daudzajām traumām ir vainojams mans lielais svars!