ceturtdiena, 2014. gada 31. jūlijs

Neplānoti nesportiskais jūlijs.

Tour de France
Jūlijs izvērtās ne gluži tāds kā biju plānojis. Mēneša vidū piedzīvotā auto/velosipēda avārija pārvilka treknu svītru visām ieplānotajām sportiskajām aktivitātēm. Mēneša sākumā šo to jau paspēju izdarīt. Pēc Kāpas bija apņēmība nomest dažus liekos kilogramus. Divās pirmajās jūlija nedēļās paspēju trīs reizes iziet uzskriet rīta rosmi biezā jakā, tā lai vairāk izsvīst. Paspēju arī piedalīties divos jaunos parkrun skrējienos, par kuriem uzrakstīšu šeit. Un paspēju veikt arī vairākus velobraucienus (nu jau pēdējos manam vecajam labajam rumakam). Mēneša pirmajā sestdienā apvienoju divus pasākumus vienā. Apmeklēju vienu no Leeds parkrun skrējieniem, kā arī devos pavērot Tour de France startu Leeds pilsētas centrā. Dēļ lielajām cilvēku masām, pašus riteņbraucējus neredzēju, tāpēc nākamajā dienā devos uz Sheffield, lai redzētu arī pašus riteņbraucējus. Noskatījos pa TV mājās startu, kurš tika dots York pilsētā, un pēc tam kāpu pats uz sava velosipēda un braucu pretim viņiem, sagaidīt Sheffield pilsētā. Pusceļš ar riteni un pusceļš ar vilcienu, un Sheffield nonācu pirms pasaulē spēcīgākajiem riteņbraucējiem, kuri cīnījās kaut kur pa Jorkšīras kalniem.
10 km līdz finišam
Atceroties kāda burzma vakar bija startā, uz finišu šodien nedevos. Devos riteņbraucējus sagaidīt 10 km pirms finiša. Čaļiem ātrums nežēlīgs, pārsniedzot pat atļauto ātruma limitu pilsētā :) Interesanti bija pavērot gan pavadošo kolonnu pirms pašiem riteņbraucējiem, gan redzēt pašus riteņbraucējus (vienīgo latvieti gan nepamanīju), un arī noslēdzošais konvojs bija iespaidīgs. Šķiet pavadošie auto un moto bija kādas trīs reizes vairāk nekā paši riteņbraucēji. Atpakaļ no Sheffield devos tāpat kā atbraucu šurpu, tāpēc todien sanāca nomīties pašam gandrīz 50 km un vakarā vēl uz darbu :)


Jūlija otrajā nedēļā vēl aktīvi sportoju, bet pēc tam viss beidzās... Šobrīd mēneša beigās pamazām esmu atguvies no vieglākajām traumām. Brūces dzīst, bet rētas paliek. Galvā šuves noņemtas, smadzeņu satricinājums cerams izgulēts. Bet kārtīgi pastaigāt vēl īsti nevaru, jo kreisajā gurnā ir traumēts vai nu nervs vai muskulis. Vislielākās bažas ir tieši par šo gurnu un nelielo asins izplūdumu, kas bijis smadzenēs. Nav zināms kad pilnībā atveseļošos, tāpēc sportiskie plāni augustam nav paredzami. Augustā bija paredzētas pirmās orientēšanās treniņnodarbības latviešu bērniem Anglijā, kuras biju apņēmies vadīt. Cerams ka līdz mēneša vidum tikšu uz kājām, un pirmās nodarbības varēs notikt. Un uz mēneša beigām varbūt varēšu arī pats atsākt skriet. Septembra sākumā bija paredzēta dalība Anglijas Čempionātā orientēšanās sprintā un vidējā distancē. Šis pasākums man ir zem lielas jautājuma zīmes. Rudenī vajadzētu iegādāties jaunu velosipēdu un gan jau ar laiku atgriezīšos pie sportiskām aktivitātēm. Tik viegli mani no kājām nenogāzīs! Ja pats nevar sportot, tad citiem sporta notikumiem gan var sekot līdzi. Tagad gultas režīmā bija iespēja noskatīties visus Tour de France posmus pa TV. Ļoti interesanti bija pavērot kā veči cīnījās pa kalniem, vienīgi žēl ka latviešiem vairs nav neviena tik stipra braucēja kā bija Vainšteins. Pāris reizes TV ekrānos pamanīju savu novadnieku Gati Smukuli, kurš ļoti labi nobrauca individuālo braucienu, bet leitis un polis pat uzvarēja kādu no posmiem. Un pat igauņi pāris posmos pabrauca pa priekšu. Jācer ka arī Gatis kādreiz brauks priekšgalā. Protams, ka sekoju līdzi arī orientēšanās sportam. Ja man jāsaka atklāti, tad pēc mana subjektīvā viedokļa, mūsējie Pasaules Čempionātā nostartēja diez gan vāji. Biju gaidījis pāris vietas pirmajā desmitniekā vai vismaz Top20, cerams ka čaļi izdarīs secinājumus, kur pietrūkst lai varētu līdzīgāk cīnīties ar skandināviem un citiem top orientieristiem. Vismaz Inga bija savā līmenī. Arī junioru Pasaules čempionātā gaidīju labākus sasniegumus. Rūdim un Līgai ļoti labas vietas vidējā distancē, kā arī fantastiski labs sniegums stafetē, kur mūsējie finišēja piektie (pateicoties Rūdim). Sprintā un garajā gan pavisam švaki, izņemot Sandru. Vismaz skaidri varēja redzēt kuri nepazudīs starp pieaugušajiem, jo pāreja no junioriem uz pieaugušajiem ir visgrūtākā. Prieks ka Azimutam izdevās noorganizēt 3-dienu sacensības, un ja jau nekādas atsauksmes LOF diskusijās neredz, tad viss bijis kārtībā. Pasaules kauss futbolā nenoslēdzās tā kā es gribēju (Brazīlijai bija jānopelna man mazliet naudiņu), bet beigās uzvarēja stiprākie - Vācija. Tā kā šobrīd vairāk laiku pavadu gultā nekā uz kājām, tad tagad ir iespēja TV sekot līdzi Sadraudzības spēlēm Skotijā. Bez sporta nepaiet ne diena :) un cerams ka pēc pāris nedēļām arī pats atsākšu sportot.
Roundhay parkrun #167 05/07/2014
Leeds - riteņbraucēju galvaspilsēta
Šā rīta parkrun skrējiena izvēle nāca pavisam spontāni, ieraugot reklāmu televizorā! TV reklamēja Tour de France braucienu, kurš sākās šodien Leedsā. Tādu iespēju nevarēju laist garām, varbūt vienīgo reizi pavērot klātienē spēcīgākos riteņbraucējus, tāpēc šā rīta parkrun izvēle bija skaidra – kāds no Leeds pilsētas skrējieniem. Tā kā centrālajā Leeds parkrun jau biju skrējis tajā laikā, kad dzīvoju šajā pilsētā, tad šoreiz izvēlējos apmeklēt Roundhay parkrun, mazliet tālāk no centra. Tā kā ceļoju ar vilcienu un riteni, tad līdz starta vietai nokļuvu visai ātri. Parks ļoti pazīstams, jo esmu te gan atpūties, gan vairākas reizes skrējis AIRE rīkotajās orientēšanās sacensībās. Dalībnieku gan šorīt nav visai daudz, laikam kādus nobaidīja drēgnais un lietainais rīts, un daudzi droši vien izvēlējās jau laicīgi ieņemt labākās skatītāju vietas pilsētas centrā, slavenākajām riteņbraukšanas sacensībām Tour de France. Par šo parkrun trasi nav daudz ko teikt, tāda tipiska parkrun distance pa asfaltētiem celiņiem un trijos apļos. Ja jāsaka godīgi, tad trase galīgi nesimpatizēja. Nepatīk ne asfalts, ne apļošana, ne arī asie pagriezieni, kas pamatīgi izsit no ritma, kā arī tas kāpums apļa beigās nebija sevišķi patīkams. Tā kā dalībnieku maz, tad visu skrējienu nācās veikt vienatnē, tikai uz beigām paskrienot kopā ar divām jaunkundzēm. Skrienot sajūtas bija labas, un atkal veicu tādu komfortablu piecīti virs 28 minūtēm, laikam jau ātrāk vairs nepiespiedīšu sevi skriet :) Rezultāts 28:37 un 54. vieta no 75 skrējējiem. No manis šai trasei tikai sešinieks, jo bija pārāk daudz mīnusu, lai izbaudītu skriešanu šādā trasē. Tagad atpakaļ uz Leeds centru, mēģināt kaut kur tikt klāt riteņbraucēju startam. Pilsētā miljoniem riteņbraukšanas līdzjutēju, tāpēc tā īsti pašus braucējus nemaz neredzēju, tikai no augšas izstieptā rokā nofilmēju. 6/10
atgūstam kalorijas tirgus placī
Šo parkrun jau ilgāku laiku turēju redzeslokā, jo Brueton parkrun ir viens no Birmingham pilsētas skrējieniem, kurš atrodas pa ceļam uz sestdienas car boot tirdziņu. Šosestdien laika apstākļi beidzot bija piemēroti, kad var apmeklēt gan šo skrējienu, gan tirdziņu. Diena būs ļoti skaista - saulaina un ļoti karsta, beidzot kārtīga vasara. Priekš skriešanas gan šī tveice nav diez ko patīkama, jo jau tagad no rīta 9:00 karstums ir tāds, ka prasās vien sēdēt ēnā un ēst saldējumu, vai dzert ko atspirdzinošu. Nedēļas vidū kaut kur biju pamanījies apaukstēties, tāpēc šorīt uz starta bija jāstājas ar pilnībā bloķētu degunu. Un ja nevari brīvi paelpot caur degunu, tad tā skriešana izvēršas visai grūta. Bloķētie elpceļi un karstums šo skrējienu padarīja ļoti smagu. Pirmo apli vēl noskrēju pieklājīgi, bet otrajā aplī pēc mazās cilpas gar ezeru, lielajā cilpā ''miriens'' nāca virsū pamatīgs. Ceturto kilometru notipināju pat virs 6 min/km, labi ka vismaz pēdējā kilometrā sasparojos un izskrēju atkal savās 28 minūtēs. Trase kopumā jauka - divi apļi, kuros jāizskrien viena mazāka cilpa un pēc tam otra lielāka pa parka asfaltētajiem celiņiem. Kāpumu nekādu nav, bet ir ļoti daudz pagriezienu, kas sit no ritma laukā. Patika arī organizatoru profesionālā pieeja. Gan pirms skrējiena brīfings, gan starta un finiša vietas, kā arī pēc skrējiena atmosfēra. Jāizšķiras starp 7 un 8 no 10 maksimālajiem punktiem. Došu 8, jo parks ļoti skaists un interesants. Rezultāts 28:21 un 145. vieta no 217 skrējējiem. 8/10

sestdiena, 2014. gada 19. jūlijs

14. jūlijs 15:42

Tas bija mirklis... ko neaizmirsīšu nekad.
14. jūlijs - diena kā diena, pirmdiena. Rīta pusē aizbraucu līdz pilsētas centram iepirkties un nokārtot šādas tādas lietas. Mājās īsti neko negribējās darīt. It kā vajadzētu nopļaut zāli, bet slinkums. Vajadzētu beidzot pielikt satelītšķīvi Latvijas kanāliem, bet nav trepju uz kā pakāpties. Laiks ārā labs, tāpēc padarbojos dārzā ar vecajām dārza mēbelēm. Pulksten trijos ar kafiju sagaidīju mīļoto mājās no darba. Patērzējām par plāniem nedēļas nogalei, ja būs saulains laiks, vajadzētu aizbraukt uz jūru, vai kaut kur uz Jorkšīru. Pamazām posos arī uz savu darbu vakara maiņā. Pusdientraukā ieliku paša vakar gatavotos krabju salātiņus, sametu somā vairākus enerģijas batoniņus un ledus tēju, oranžo darba vesti un džemperi. Šorti kājās, DHL krekls mugurā, ''sietene'' galvā un gatavs braukt. Pēdējā laikā ja ir labs saulains laiks, tad uz darbu braucu ar riteni nevis mašīnu. Bučas un atvadas līdz vakaram, naktij vai rītam (nav zināms cikos šovakar beigšu darbu). Pajokojām vēl ka mazliet kavēju, tāpēc varbūt braukt ar mašīnu, bet gan jau aizmīšos laikā. Ceļš uz darbu ar riteni veikts jau neskaitāmas reizes pa vienu un to pašu maršrutu. Protams ka braucu pa ielas braucamo daļu nevis gājēju ietvi, jo esmu tāds pats satiksmes dalībnieks kā pārējie transportlīdzekļi. Maršruts ir pārsvarā pa lielajām ielām un cauri vairākiem apļveida krustojumiem, kuriem nav nekādu problēmu izbraukt cauri ievērojot visus satiksmes noteikumus. Šodien diemžēl tālāk par pirmo apļveida krustojumu netiku... Piebraucu pie krustojuma, no labās puses neviens nebrauca, tāpēc droši devos aplī iekšā. No kreisās puses divās joslās tuvojās vairākas mašīnas, bet pēc noteikumiem protams viņām mani ir jāpalaiž garām, jo esot aplī man ir priekšroka. Pirmajā joslā mašīna apstājās, bet pa otro joslu tuvojošais tumšais auto diemžēl pat nedomāja apstāties... Viss ko es paspēju... tikai paskatīties kādas krāsas auto tad man brauc virsū... Sadursme neizbēgama, kaut tajā brīdī to bija grūti aptvert, ka viņa tiešām nebremzē, bet brauc man tieši virsū. Tālāk sekundes, mirkļi un viss... Samaņu nezaudēju ne mirkli, tāpēc visu atceros. Pirmo triecienu saņēmu pa kreiso potīti un apakšstilbu, tad tiku uzsviests uz mašīnas motorpārsega. Tālākos notikumus gan skaidri neatceros, bet pēc iegūtajām traumām, visu var skaidri sazīmēt. Pēc pamatīgā asinsizplūduma uz kreisā gurna, redzams ka ar šo vietu ielidoju mašīnas priekšējā stiklā, tā sašķaidot to sīkās drumstalās. Acis bija vaļā, tāpēc atceros vairākus karuseļa cienīgus apgriezienus gaisā un piezemēšanos uz asfalta uz labā sāna, no kā tad arī visa ķermeņa labā puse ir vienos nobrāzumos un skrāpējumos, sākot ar seju un degunu, plecu un labo roku, un beidzot ar labās kājas ceļgalu. Pēc piezemēšanās uz asfalta sekoja vēl viens sitiens pa galvu (pakausi), jo acīmredzami tā mašīna nebija plānojusi apstāties. Asinis pašķīda uz visām pusēm un šķiet ka tieši šajā brīdī man ''paveicās''. Pēc šā otrā sitiena tiku pasviests malā no vēl joprojām braucošās mašīnas, nevis parauts tai apakšā. Šoks pamatīgs, redzu ka lido kaut kādas atlūzas, bet tā kā vēl esmu pie pilnas apziņas, tad pirmā doma ir celties un bēgt malā no brauktuves vidus. Pēc pāris mēģinājumiem piecelties, saprotu ka nespēju to izdarīt, tāpēc palieku guļot blakus auto sāniem, kurš tikko mani notrieca un beidzot ir apstājies. Tā kā šis krustojums ir viens no centrālajiem Burtonā, tad aculiecinieku šai sadursmei daudz. Pirmās, kas piesteidzās pie manis, bija divas sievietes, kurām tad arī varu pateikt vislielāko PALDIES. Viena no viņām turēja manu galvu, lai nekustinu, ja nu traumēts mugurkauls, bet otra runāja ar mani un centās uzturēt pie samaņas. Apkārt saradās arvien vairāk cilvēku, pajautāju lai atrod manā mugursomā telefonu. Pats uzspiedu Ivetas telefona numuru, lai kāda no sievietēm piezvana viņai. Kājas un rokas varēju pakustināt, un tādas īstas sāpes nejutu, jo biju pilnībā apdullis, galva gan bija vienās asinīs. Gulēju ielas vidū savā asins peļķē un karstā dienas laikā man palika nežēlīgi auksti, sāka kratīt drebuļi... Uz to brīdi es to neapzinājos, bet nu bija sākusies mana nozīmīgākā CĪŅA manā dzīvē... Bija grūti nepadoties aizvērt acis un atslēgties no visa. Būtībā tajā brīdī neko nedomāju, tik jutu kā mugura arvien vairāk sāk mirkt asinīs un galva sāk sāpēt arvien vairāk. Mana dzīvība bija to divu sieviešu rokās, kas neļāva man noasiņot. Dzirdēju kā kāds izsauc mediķus, kāds zvanīja policijai, redzēju kā man līdzās sabrūk mana mīļotā, dzirdēju kā viņu mierina, centos neaizvērt acis un centos atbildēt uz jautājumiem par sevi, tā uzturot kontaktu līdz mediķi būs klāt. Pēc tam jau viss bija tieši tā kā filmās to rāda. Mediķi bija klāt, vispirms apturēja asiņošanu galvā, tad tika nostiprināts kakls un galva, pārgrieza man kreklu (pajokojot ka būs jāprasa jauns darbavietā), apklāja mani ar siltu segu, iztaustīja un pārbaudīja man katru locītavu un muguru. Tad laikam sākās sarežģītākais process, vispirms mani bija jādabū uz dēļa, tad uz nestuvēm un ratiņgultas, un ambulances mašīnā iekšā. Pieslēdza mani pie sistēmas un elpošanas maskas, kaut ko ielaida vēnā, un varējām sākt ceļojumu uz slimnīcu. Ceļojums tik tiešām bija garš, jo tiku vests uz Stoke slimnīcu (45 minūšu attālumā no Burton), tur esot speciālas iekārtas tieši galvas traumām. Dzīvībai vairs nekādu briesmu nebija, atlika tik nekustīgi gulēt un skatīties vispirms ''ātro'' griestos, tad slimnīcas gaiteņu un palātu griestos, līdz mani iestūma apaļā rentgenā. Ārsti apkārt bija ļoti daudz, katrs kaut ko jautāja, katrs kaut ko pārbaudīja, rentgenā tiku nofotografēts no visām pusēm, līdz vienā mirkli paliku pilnīgi viens ar fonā pīkstošiem maniem sirdspukstiem. Sāpēja pilnīgi viss, kas vien ķermenī var sāpēt. Gulēju un domāju - vai tiešām šī bija sliktākā diena manā mūžā. Beidzot arī ārsti bija atpakaļ un pirmais ko man pavēstīja - ''you are lucky men'', ko varētu tulkot, ka man ir ļoti paveicies. Man nebija neviena lūzuma, tikai ļoti daudz sasitumu un nobrāzumu, un pamatīgs griezums galvā. Es labāk neizteikšos par to vai man paveicās vai nepaveicās, ka viena stulba pakistāniete mani notrieca uz ceļa un es tiku cauri ar tik ''vieglām'' traumām. Beidzot mani atbrīvoja no galvas stiprinājumiem, vēnās salaistais morfīns deva pilnīgu mieru un atslābumu, un beidzot pie manis ielaida Ivetu, kura visas šīs stundas bija neziņā gaidījusi gaitenī. Abi varējām atviegloti nopūsties, sliktākais ir aiz muguras, tagad būs ilgs ilgs ārstēšanās process. Viena no dakterītēm sašuva manu pārsisto pakausi un salīmēja labo aci. Astoņos vakarā tiku aizvests uz slimnīcas palātu. Bīstamu traumu man nav, bet mājās vēl nelaidīs, jāpaliek dažas stundas uz novērošanu un tad ārsts izlems vai var mani vest mājās. Nogaidījām vairākas stundas, bet dakteris pie manis nenāca (šovakar esot ļoti daudzi ar traumām ievesti). Mīļotā aizbrauca mājās kopā ar draudzenēm, kuras bija atbraukušas pakaļ, bet man izskatās ka būs jāpaliek visu nakti slimnīcā. Ik pēc stundas pie manis pienāca ļoti runīga melnādaina medmāsiņa, kura pārbaudīja pulsu un sirdsritmu, kā arī iespīdināja acīs savu lukturīti. Paguvu jau iemigt, kad beidzot pusdivos naktī pie manis ieradās divi ārsti un pēc visām pārbaudēm ļāva man doties mājās. Ar ambulances busiņu pulksten trijos naktī tiku nogādāts mājās. Es jau labprāt būtu palicis visu nakti slimnīcā, bet mīļā, pēc visa redzētā un pārdzīvotā, gribēja lai ātrāk esmu mājās viņai līdzās. Pēc sadursmes ir pagājušas vairākas dienas, kaut arī dzeru stiprus pretsāpju līdzekļus, tāpat sāp visas maliņas, piecelties ir grūti, staigāju ar grūtībām, galva ik pa laikam reibst, bet visas brūces pamazām dzīst. Gan ārsti, gan policisti, gan visi paziņas un draugi saka ka esmu dzimis laimes krekliņā... Pašam gan tā neliekas, ja reiz kaut kas tāds notika, bet procentuāli šādas sadursmes lielākoties beidzas traģiski... Tas bija mans liktenis, ko paredzēt neviens nevarēja. Atcerēties šo visu negribās, bet aizmirst jau arī nespēšu nekad. Vislielākais paldies tām divām sievietēm, kas sniedza man pirmo palīdzību, manai mīļotajai, kura visu šo laiku bija kopā ar mani, un protams mediķiem, kuri profesionāli veica savus pienākumus. Man tagad atliek tikai gulēt un gulēt, jāizguļ smadzeņu satricinājums, bet par pārējo parūpēsies ārsti, policisti un advokāts. Vēl nezinu vai velosipēds būs atjaunojams (stāv pie izmeklētājiem), bet ļoti žēl būs viņu zaudēt, jo viņš tiešām bija labs rumaks ar kuru kopā esam pabijuši gan London un Nottingham, gan Birmingham un Derby, gan Sheffield un York, gan Leeds un Manchester, gan tikko kopā pabijām Tour de France pirmajos divos posmos, nobraucot vairāk kā 3000 km (pēc endomondo datiem). Par skriešanu un sportošanu kopumā tagad vispār ko grūti teikt. Vispirms jātiek kārtībā ar galvas traumām, pēc tam ar spēcīgi sasisto gurnu un sāpošos kreiso potīti. Šis būs pirmais sestdienas rīts kopš 8. marta, kad es nepiedalīšos kādā no parkrun vai orientēšanās skrējieniem. Augusts noteikti bez skriešanas, bet tālāk... dzīvosim redzēsim. Šī bija viena ļoti slikta diena manā dzīvē.
http://www.burtonmail.co.uk/Burton-cyclist-rushed-hospital-crash/story-21520861-detail/story.html