trešdiena, 2014. gada 30. aprīlis

Slinkais aprīlis ar 3 parkrun skrējieniem un 3 o-skrējieniem.

Esmu pārtapis par tipisku ''svētdienas'' (sestdienu) skrējēju, jo bez sestdienas rītu parkrun skrējieniem, šomēnes nekādu citu sportisku aktivitāšu pa nedēļas darba dienām nav bijis. Uz svaru zālīti un baseinu tik pavasarīgi saulainā laikā vairs nevelk (labāk izvēlos zvilnēšanu dārzā), arī velosipēds ar ''mīksto'' aizmugurējā ratā šobrīd noput ar putekļiem šķūnītī. Cerams ka maijā pārvarēšu šo pavasara slinkumu, un arī pa darba dienām pievērsīšos kādai sportiskai aktivitātei. Kā vēl vienu atrunu savai nesportošanai varu minēt - pārāk daudz interesantu sporta pārraižu TV :) Sezonas svarīgākie futbola mači sākušies, tāpat snūkera čempionātam ir interesanti sekot līdzi, un protams, ar datora starpniecību aktīvi sekoju visiem notikumiem līdzi Eiropas Čempionātā Portugālē. Šis EČ gan neizcēlās ar ļoti labiem piedāvājumiem sekot līdzi, bet nu pateicoties galvenokārt WorldofO meistaram Jan Kocbach, bija dažādas alternatīvas iespējas gan uzzināt jaunākos ''live'' rezultātus, gan notikumus distancē. Labi vismaz ka bija GPS sekošana, jo normāla video tiešraide bija tikai no stafetēm. Mūsējo rezultāti vērtējami kā labi, līdz ļoti labi pietrūka šķiet ka labāka fiziskā forma, jo no malas skatoties - distances bija vienkārši ''maucamas'', izņemot garās kvalifikāciju. Bija jautri vienu vakaru iepriekš redzēt rītdienas fināla karti :) Kaut kā neveikli sanāca arī ar to punktu noņemšanu vidējās kvalifikācijā, pirms vēl visi dalībnieki nav atzīmējušies tajos, un arī tie pāris nepareizi novietotie punkti... njā portugāļiem ne viss sanāca tā kā plānots :) Gan jau sportistiem šis čempis paliks ilgi atmiņā, varbūt pat ne no tās labākās puses. Otri ''manējie'' (angļi) arī neuzrādīja tādus rezultātus kādus biju gaidījis, it īpaši večiem. Toties dāmu konkurencē Cat Taylor izcīnīja bronzas medaļu garajā distancē! Par pārējiem var piebilst, ka šobrīd gan dāmām, gan vīriem ļoti pārliecinoša dominance ir no zviedriem un šveiciešiem. Patika arī čehu sniegums visās distancēs, un vecais labais lielmeistars Tjerī arī dabūja kārtējo medaļu! Mēneša sākumā arī es biju manāms starp orientieristiem - Jorkšīras sprinta čempionātā un Austrumvidzemes vidējās distances čempionātā (solījums tiek turēts - dalība tikai čempionātos), bet tādu īstu gandarījumu neguvu no šiem skrējieniem. Protams patīkami bija atkal orientēties, bet sprintā distances bija saplānotas galīgi garām - cerēto 20 minūšu vietā skrēju pat ilgāk par pusstundu. Bet vidējās distances čempis risinājās man ļoti nepievilcīgā apvidū - dubļos uz rožu džungļos (biju nosolījies tādos ''mežos'' vairs savu kāju nespert). Labi ka potīšu problēmu pagaidām esmu veiksmīgi atrisinājis ar vingrinājumiem un pareiziem stiprinājumiem, bet vēl joprojām jūtu spēcīgi traumēto labo potīti, un izskatās ka kaut kad tomēr būs vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās, jo saites ir pamatīgi cietušas (aizdomas pat par plīsumu). Tāpēc orientēšanās sports joprojām tiek atstumts ļoti tālu no maniem turpmākajiem plāniem. Tagad atskatīšos uz aprīļa parkrun skrējieniem.

Walsall Arboretum parkrun #108 12/04/2014
brīnums apdzen :)
Šorīt izlēmu doties uz vienu no Birmingham priekšpilsētiņām - Walsall. Atklājās, ka iepriekš jau esmu braucis garām šim parkam, kad netālu no šīs vietas tika iegādāts viens no ebay pirkumiem. Pirmais iespaids par parku bija ļoti patīkams - ļoti kopts un skaists, tāds tipisks pilsētas parks. Noparkojot ''fokusiņu'' vienā no šķērsielām, redzams kā no visām pusēm plūst skriet gribētāji uz parka centrālo vietu. Tā kā visos iepriekš apmeklētajos parkrun skrējienos jau biju bijis vairāk par vienu reizi, tad šis parks bija kā nezināmais, kas tikai vairoja sajūsmu par rīta skrējienu. Tā kā pulcēšanās brīdī nebija ne jausmas uz kuru pusi distancē dosies skrējēji, tad nācās apjautāties tiesnešiem, kādā virzienā starta plūsma ies, jo kā jau ierasts, vispirms ar kameru nofilmēju starta brīdi, sākot ar līderiem un beidzot ar skrējiena astes galu, un tikai tad pats no pēdējās pozīcijas dodos skrējienā. Šorīt skrējās ar necerētu vieglumu, temps turējās ap 5:30 min/km un varēju visai brīvi gan apskatīt interesanto parku, gan paskriet kopā ar sava tempa skrējējiem.
abi līkām kājām, bet cīņa ne pa jokam :)
Par pašu trasīti ir divējādas domas - trase jauka un interesanta apkārt parka dīķim un tenisa kortiem, vienīgi man personīgi nepatīk distanci veikt vairākos apļos, un šeit tie bija veseli 3 apļi, lai izskrietu 5 km distanci. Un protams asfaltētie celiņi arī nav manām potītēm tie komfortablākie, bet visumā pats skrējiens bija ļoti foršs. Un bija pat pluss šiem 3 apļiem, jo vairākkārt bija iespēja pavērot pretim skrienošos skrējējus vietā kur trases celiņi savienojās, kā arī interesanti ka līderiem pēdējā aplī nācās mūs lēnākos skrējējus apdzīt par apli, kas gan viņiem pašiem droši vien nebija diez ko patīkami. Līdz 10 ballēm manā vērtējumā šim parkrun pietrūkst tieši dēļ tiem 3 apļiem, bet tāds stabils 8 gan ir pelnīts. Ar savu kameru sāku kļūt atpazīstams un vietējā preses relīzē pat esmu izpelnījies veselu rindkopu :) Rezultāts 28:57 un 114. vieta no 186 dalībniekiem. 8/10

Conkers parkrun #161 19/04/2014
3 gadu jubilejas kopbilde
Šajā rītā bija ļoti labs iemesls atkal atgriezties uz savu ''mājas'' parkrun, jo šis skrējiens bija veltīts Conkers parkrun 3 gadu jubilejai! Nav ļoti daudz un nav jau arī maz, jo ja tā padomā, tad trīs gadus katru sestdienas rītu šis parks ir piederējis skrējējiem. It kā salīdzinoši jauns parkrun's, bet varu droši teikt, ka viens no iecienītākajiem skrējieniem starp dalībniekiem šeit Anglijas vidus daļā (Midlands), jo ja pašos pirmsākumos te esot startējuši vien 30 dalībnieki, tad šobrīd katru sestdienas rītu te pulcējas vairāk kā 300 dalībnieki, kas ir viens no masveidīgākajiem parkrun skrējieniem šajā apkārtnē. Un šorīt organizatori pat cerēja pārsniegt 400 dalībnieku robežu! Kā jau jubilejas reizē, skrējēji (viesi) bija lūgti ierasties īpašos apģērbos - ''fancy dress'' kostīmos. Ļoti daudz gan nebija šādu ''īpašo'' skrējēju, bet pietiekami lai šim skrējienam radītu lielisku atmosfēru. Es pats šorīt biju izlēmis startēt īpašā t-kreklā! Tas ka man kamera uz galvas, tas visiem zināms, bet tie kas to nepamanīja, tiem atgādināju ar uzrakstu uz krekla - SMILE YOU'RE ON CAMERA :)
operators
Šorīt biju izdomājis arī īpašu stratēģiju skrējienam, par ko neviens uz mani nedusmojās. Startā atkal nostājos līdzās mūsu skrējiena fotogrāfei (liels paldies par fantastiskajām bildēm) un cerēju nofilmēt visu dalībnieku startu. Starta brīdi gan nokavēju un kameru ieslēdzu brīdī kad līderi jau bija startējuši un man kamera pat nebija vēl uz galvas, tāpēc video sāksies ar jau garām skrienošiem skrējējiem un manu dusmīgo seju vienā no kadriem, jo nebiju pārliecināts vai kameru vispār paspēju ieslēgt. Tik nozīmīgā brīdī tā nolažojos :) Pēc tam kad nu jau arī pašam bija jāpievienojas skrējiena astes galam, vēl joprojām cīnījos ar kameru. Vēlreiz pārliecinājos ka tik tiešām kameru esmu ieslēdzis un jau skrienot/ejot to montēju uz galvas, tāpēc pirmie kadri no šī skrējiena ir visai smieklīgi. Tālāk sākās jau ierastā lēnāko skrēju apdzīšana un jubilejas kostīmos tērpto skrējēju ķeršana kadrā. Tā ilgāk pakavējos aiz 3 dāmām jaukos aerobikas tērpos ;) Un tad sekoja mans stratēģiskais solis. Tā kā trases tālajā galā mums sanāk izmest aptuveni 1 kilometru garu cilpu gar kanālmalu, kura sākas un noslēdzas vienā un tajā pašā vietā, tad es izlēmu šajās krustcelēs atvienoties no skrējēju plūsmas, un šo cilpu veikt pretējā virzienā, šādi nofilmējot pilnīgi visus pretim skrienošos dalībniekus. Loģiski, ka šo pretvirziena skrējienu veicu ļoti lēnu, lai netraucētu skrējējiem veikt viņu distanci. Bija ļoti interesanti pavērot gan līderus, gan skrējēju grupiņas, kuras acīmredzami gāja uz rezultātu, gan skrējiena baudītājus un amizantajos kostīmos tērptajos, gan beigu gala džogerus. Cik daudzi man uzsmaidīja, tik pat daudzi teica ka es skrienot nepareizajā virzienā :) Kad biju izmetis šo pretvirziena cilpu un pievienojies atkal skrējējiem ceļā uz finišu, pēdējo kilometru uzkapāju tā nopietnāk, un šī šķiet bija pirmā reize, kad skrējiena beigās nevis mani kāds apdzina, bet es biju tas kas gāja visiem garām. Biju labi atpūties pirms finiša. Rezultāts 30:48 un 265. vieta no 433 jubilejas viesiem. Lai vēl daudzi gadi Conkers parkrun!

Coventry parkrun #216 26/04/2014
smagā dzērves solī
Šodienas plānā bija doties uz kādu no parkrun, kurš būtu pa ceļam uz Birmingham car boot tirgu. Izvēle krita par labu Coventry pilsētas apmeklējumam un tās parkrun skrējienam. Apmeklējot šā skrējiena mājas lapu, izrādījās ka šis ir viens no lielākajiem parkrun skrējieniem Anglijā, jo šeit dalībnieku skaits regulāri ir no 400 līdz 500 skrējējiem! Tas tikai priecē, jo man jau patīk skriet pēc iespējas lielākā barā. Šorīt gan laika apstākļi nebija tie labākie, visu rītu līņāja, izbraucot no mājām. Bet par laimi Coventry, tieši pirms skrējiena starta lietus bija mitējies un pat uzspīdēja saulīte. Diemžēl biju sagatavojies lietus skrējienam :) biju gan garajās biksēs, gan ar vējjaku mugurā, kas skrējienu padarīja ne visai vieglu. Skrējās samērā raiti, bet mazliet pa karstu bija. Dalībnieku tiešām daudz, un kā jau ierasts startējot no pašām beigām, sākumā pat vairākas reizes iekļuvu sastrēgumos, jo vēl jau skrienu mazliet ātrāk nekā skrējēji kas cīnās ilgāk par pusstundu piecītī. Par pašu trasi varu teikt - ļoti patika! Distance divos lielos apļos apkārt kara memoriālajam parkam. Ja pirmā apļa sākumā vairāk biju aizņemts ar apdzīšanas manevriem, tad uz beigām jau sāku ritmiskāk skriet. Otrā apļa vidū pat pavērās tāds patīkams lidojuma efekts, kas gan pēdējā kilometrā pirms finiša izbeidzās, jo beigas sanāca skriet tādā lēzenā kāpumā. Pilnīgi līdzena šī trasīte nebija, bet bija labi ka lēzenie kāpumi mijās ar lēzeni patīkamiem lejup skrējieniem. Kopumā varu teikt ka trase bija gandrīz ideāla. Kāpēc gandrīz - tāpēc ka ir mans subjektīvais viedoklis par asfaltu. Manas potītes labāk jūtas uz smilšu grantētiem parka celiņiem nevis asfaltētiem. Un šoreiz ļoti pastiprināti jutu traumēto potīti uz beigām. Tāpēc 9 no 10 punktiem dēļ asfalta, bet tā ideāla trasīte. Rezultāts 28:56 un 263. vieta no 407 cīnītājiem. Lietus dēļ šorīt nebija pulcējušies 500 un vairāk skrējēju, un arī car boot tirdziņš lietus dēļ bija atcelts, tā ka nākam sestdien iespējams vajadzēs atkal braukt uz šo pusi, bet uz kādu citu parkrun. 9/10

svētdiena, 2014. gada 6. aprīlis

Cademan & Thringstone Woods (Loughborough)

Category: East Midlands Championships Middle Distance
Map/area: Cademan & Thringstone Woods (Loughborough)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Brown
Dalība šajā pasākumā bija ieplānota jau pirms atvadījos no orientēšanās sporta. Tā kā šo nevarētu saukt par atgriešanos starp orientieristiem, vienkārši bija vēlme atkal izskriet kādu interesantu (cerams) un augstvērtīgu distanci. Vidējā distance ar daudziem īsajiem un tehniskajiem etapiem bija tā kas man agrāk ļoti patika, tāpēc nešauboties pieteicos šim Austrumvidzemes Čempionātam. Distances parametri ideāli - 5.1 km un 27. kp, domājams ka pa kādām 40 minūtēm vajadzētu pieveikt, vienīgi Pauls pabrīdināja, ka karte izskatās diezgan pabriesmīga :) Pašam nebija sanācis laiks ne iepazīties ar veco karti, ne izlasīt kādu informāciju par apvidu, jo šī nedēļa pagāja vienā skriešanā - mantu un mēbeļu pārvešana uz jauno mājvietu, un vēl darbā ļoti noslogots periods. Tā ka uz šīm sacensībām devos pilnīgi tīrs no jebkādas informācijas, kas sagaida. Kājās gan šorīt jūt vakardienas divas ''sprinta'' distances, kuras vairāk līdzinājās vidējai distancei, bet nu pēc viegla riksīša un izstaipīšanās, ieskrieties varēs.
rēbuss
Jau uz 1. kp sabruka pilnīgi visas ilūzijas par patīkamu atkal atgriešanos orientēšanās sportā. Tikko kā paņēmu karti rokā un spēru pirmos soļus, tā priekšā ūdens, dubļi, purvs, rožaugi... viss tas kas manī izraisīja nepatiku pret Anglijas mežiem. Un visam tam vēl plusā - raibā karte. Karte nosēta ar visādām sīkām detaļām un kontrolpunkti praktiski viens pie otra. Pirmais uzdevums bija atrast 1. kp aplīti kartē, jo no starta trīsstūra priekšā bija uzreiz trīs aplīši (1. un 2. kp, un finišs). Kamēr risināju šo rēbusu kartē un lēnām virzījos uz priekšu pa purvu, tikmēr pazaudēju virzienu, un sākās jauka apvidus ''ķemmēšana''. Pirms 1. kp paspēju atrats vēl divus citus kontrolpunktus, līdz sazīmēju savu atrašanās vietu. Aptuveni 1 minūtes kļūda jau pašā sākumā - jautri! Uz 2. kp aizpļančkāju pa tiem pašiem ūdeņiem, bet uz 3. kp atkal sanāca neliels čēpē. Pašam negribot, uzskrēju uz pļavas, kura bija apzīmēta kā aizliegtā teritorija. Ja vien nebūtu kamera uz galvas (video būs publisks youtubē), tad droši mauktu arī pāri viņai :) bet tā kā noteikumus nevajadzētu pārkāpt, tad godīgi skrēju pļavai pa pašu maliņu, un beigās, lai nepārkāptu noteikumus, nācās lauzties caur krūmiem atpakaļ mežā. Pirms kāpuma uz punktu mani apsteidza kādreizējais konkurents Howard Alcock, šoreiz gan nesanāks uzskrieties kopā, jo es dēļ potītēm esmu pārkvalificējies par pilnīgu kruīza orientieristu. Īstenībā psiholoģiski ir ļoti grūti skriet pa apvidu, jo iekšā visu laiku ir bailes par tām potītēm, lai arī cik stipri es viņas būtu nostiprinājis, un tas arī atstāj iespaidu uz orientēšanos, jo galvai tomēr jābūt tīrai, bez citām domām, distances laikā. Iespējams ka tieši tāpēc pieļāvu milzīgu kļūdu uz 4. kp.
2 min. misēklis
Pa taciņu līdz pļavas stūrim viss tika kontrolēts, arī laižoties iekšā purvainajā apvidū, viss tika kontrolēts, bet tad vienā mirklī pārķēru kalnus kartē, un punktu sāku meklēt aiz tuvējā kalna. Vairāk kā 2 minūtes man prasīja šis misēklis, lai atgūtu kontroli pār karti un atrastu savu atrašanās vietu. Distances sākums pagalam nesekmīgs, jāmēģina vairāk koncentrēties, jo ne jau ar skriešanas ātrumu es te varu izcelties :) Labi ka nākamie trīs etapi tādi īsāki un tehniskāki, lai varu labāk ielasīties kartē. Un patīkami arī tas, ka distance ievīsies ''baltajā'' mežā, jo nu tie rožaugi tracina pamatīgi. 5. 6. un 7. kp pie klintiņām paņemu kopā ar vēl kādu orientieristu un nu jau var teikt, ka sāku baudīt orientēšanos, šie etapiņi patika ļoti. Arī etapam uz 8. kp nav ne vainas, jo var mazliet uzskriet pa ceļu, vienīgi baigi smagnēji skrienas (vakardienas garšīgās karbonādes vai vainīgas?). Uz 9. kp labs pārbaudījums virziena noturībai, izdodas labi, ko gan nevarētu teikt par nākamo etapu. Uz 10. kp izmetu pārāk lielu loku un punktā nonācu visai nepārliecinoši. Etaps uz 11. kp kļuva par šodienas amizantāko etapu! Pašu etapu jau nav ar ko izcelt, bet ceļā redzētais gan uzjautrināja un mazliet arī nobiedēja. Meža vidū sastapt nezvērus nav joka lieta :) Kaut kādi dīvaiņi (tērpušies vēsturiskās drēbēs, parūkām galvās un krāsotām sejām) imitēja kaut kādus aizvēsturiskos rituālus. Katram savas dīvainības - citi skrien ar kartēm pa mežiem, citi spēlē cirku un teātri meža vidū :) (video jāskatās pēc 27:20) 12. kp pavisam vienkāršs, arī 13. kp mazliet tehniskāks, bet vienkāršs. Toties uz 14. kp neesmu pārliecināts ka veicu labāko variantu. No skriešanas viedokļa bija labi, bet tomēr prasījās taisnāk veikt šo etapu. Arī etaps uz 15. kp aizritēja ne gluži pēc labākajiem standartiem, veicu vairākus zigzagus etapa vidū, bet punktu izcēla citi orientieristi, kuri arvien vairāk bija manāmi visapkārt. Pasākums samērā nozīmīgs, tāpēc arī dalībnieku daudz, Pauls pat netika pie starta vietas garākajā (Brown) distancē, tāpēc izmantoja iespēju uzvarēt Blue distanci :) Etapu uz 16. kp uzticēju orientieristam Jaunzēlandes formā, bet uz 17. kp ripināju pats pa akmeņaino taku caur klintīm. Arī uz nākamajiem punktiem vairāk sekoju līdzi pa priekšu skrienošajiem, nekā pats orientējos. Šad tad uzmetot aci kartei, aizskrēju līdz pat 21. kp, bet uz 22. kp atsāku pats orientēties. Etaps izskatās diezgan piņķerīgs, plus vēl īsās virzienu maiņas uz punktiem ātri var novest pie etapa pārķeršanas. Citu orientieristu ielenkumā skrēju šos īsos etapus un domāju pie sevis, ka te kaut kas ir par daudz. Pārāk pārbāzta tā karte ir ar informāciju un izskatās ka kāds no šiem īsajiem etapiem ir pilnīgi lieks. Uz 24. kp atkal sākās murgs. Ne jau no orientēšanās viedokļa, bet gan no skriešanas. Sev biju nosolījies, ka nekad vairs šādos apvidos ar dubļiem un rozēm zem kājām neskriešu. Vairāk jau protams potīšu dēļ pieliku punktu orientēšanās sporta aktivitātēm, bet viens no pastiprinošajiem faktoriem bija arī tieši šie nebaudāmie apvidi. Vienalga kā, ātri vai lēni, bet man patīk skriet, nevis cīnīties un lamāties distances laikā. Etapa veikums uz 25. kp tieši to arī atspoguļo. Tā ir nevis orientēšanās, bet gan meklēšana kā labāk tikt uz priekšu līdz punktam. Labi ka lielāko darbu te padarīja kāda jaunkundze zviedru formā un viens veterāns, man atlika tikai sekot viņiem un pavisam nedaudz sekot kartei. Pēdējie divi etapi jau mazliet smukāki, bet finišs, kā jau tas Anglijā ierasts, ir jāatrod kā vēl viens pēdējais kontrolpunkts, nevis pa marķējumu. Rezultāts 59:05, pašam šķiet milzīgs priekš vidējās distances, bet nu labi, skrēju jau es ļoti lēnu, daudzviet arī gāju un daudzviet cīnījos ar tiem nepatīkamajiem šķēršļiem. Ieņēmu 49. vietu no 91 dalībnieka, un jāsaka kā ir, gandarījumu neguvu nekādu no šā skrējiena. Distances vidusdaļa patika, bet tas kas bija sākumā un beigās... vienkārši pretīgi. Lai man piedod Anglijas orientēšanās draugi, bet es nesaprotu, kā šādos apvidos var gūt kaut kādu gandarījumu no orientēšanās. Tāpēc jau nav ko brīnīties, ka tik maz jaunieši nodarbojas ar orientēšanās sportu Anglijā. Tādi normāli meži, kuros varētu feini orientēties un skriet ir ļoti reti sastopami. Ir vai nu šie rožaugu aizaugušie un dubļainie ''meži'' vai tipiski parki, pa kuriem nav diez ko interesanti orientēties. Šodien tikai vēlreiz apliecināju sev, ka ar orientēšanās sportu Anglijā vairs nenodarbošos, vien ar pāris izņēmumiem - kādas urban sacīkstes pa pilsētas ielām vai kāds no Anglijas čempionātiem. Jāgaida atvaļinājums uz Latviju, kad varēšu, vārda vistiešākajā nozīmē, izbaudīt orientēšanās sportu. Tā ka orientēšanās sports man šobrīd vairs nav ne sporta veids ne dzīves veids. Kaut gan no savas dzīves orientēšanās sportu man nav iespējams izslēgt (pārāk daudz gadi pavadīti), tāpēc aktīvi sekošu līdzi gan tūliņ notiekošajam Eiropas Čempionātam Portugālē, gan Latvijas un Anglijas sacensībām un notikumiem orientēšanās sportā. Sestdienās turpināšu baudīt Anglijas parkrun burvību. Mērķis paliek nemainīgs - katru sestdienas rītu 5 kilometru skrējiens citā pilsētā!

sestdiena, 2014. gada 5. aprīlis

Parkwood Springs (Sheffield)

Category: YHOA Sprint Championship
Map/area: Parkwood Springs (Sheffield)
Organiser: SYO
Country: England
Discipline: Mens Open (final)
Ja prologa skrējienu aizvadījām vieglā lietutiņā, tad uz finālu mūs pagodināja saules stari. Bet jāsaka kā ir, tas bija vienīgais prieks par šo skrējienu, jo ne par apvidu, ne par distances plānojumu nebija ne mazākās sajūsmas. ''Sprinta'' distance pa mežu nav gluži tas pēc kā es braucu tādu gabalu atpakaļ uz Jorkšīru. Grūti izprast, kāpēc organizatori sprinta čempionātu organizēja mežā. It kā jau apvidus bija ekskluzīvs - slēpošanas kalns no kura pavērās skats uz Sheffield pilsētu, bet šis apvidus vairāk derēja vidējai distancei nevis sprintam. Kāds nu ir tas apvidus, tāds ir, jānoskrien jau tā distance šā vai tā. Sākums padevās diez gan saraustīts. Uz 1. kp saminstinājos taku krustojumā, jo kartē abas takas zīmētas vienādi, bet dabā abas takas bija pilnīgi atšķirīgas - pirmā bija liels parka celiņš, bet otrā vienkārša šaura iemīta taciņa, bet nu tā kā virziens sakrita, tad atlika uzticēties intuīcijai, ka jādodas pa to mazo taku iekšā uz punktu. Arī 2. kp nāca ar vairākiem izbrīnas vērtiem skatieniem kartē, bet punktu slēpošanas kalnā uzgāju veiksmīgi. Uz 3. kp drošs apkārtvariants pa takām, bet uz 4. kp ~20 sek. kļūda dēļ orientierista kuram sekoju. Aizrāva mūs mazliet garām punktam :) 5. kp tāds aizskrien - atzīmējies - un skrien atpakaļ. Uz 6. kp pa kalnu riteņbraucēju trasi, bet uz 7. kp sāku pamazām atlaist, no skriešanas pārgāju uz soļošanu. Nepatika man apvidus un viss. Gribējās orientēties pilsētas sprinta kartē nevis krūmainā mežā. Uz 8. un 9. kp visapkārt daudz orientieristu, bet es tā brīvi - šur tur paskrēju un šur tur pagāju, bet garo etapu uz 10. kp realizēju visai nemākulīgi pat ar soļošanu. Divas reizes etapa vidū mainīju ceļa izvēli. Vispirms pārdomāju skriet pilnībā apkārt pa kreiso pusi pa taku, bet tad kad nonācu augšā uz lielās pļavas, pārdomāju vēlreiz, un etapu turpināju nevis taisni pa līniju, bet atgriezos pie iecerētā apkārtvarianta, šādi pazaudējot vismaz 30 sekundes. Nu par nākamo etapu uz 11. kp man vienkārši nav ko teikt. Priekš kam tāds bija vajadzīgs? Nav skaidrs! Skriet apkārt tādu loku caur nākamo 12. kp, jo vienkārši cita varianta nemaz nav... dīvains plānojums. Šķiet visu gandarījumu par orientēšanos būšu atstājis prologa distancē, jo nu šo fināla distanci nekādi nespēju izbaudīt. Tikpat vienmuļi aizskrēju uz 12. un lēnā garā arī uz 13. kp. Uz 14. kp izvēlējos pārvarēt lielāko kāpumu kalnā, tā atkal mazliet vairāk atstājot laiku pirms pārskrienamās pļavas. Distances beigas bija salīdzinoši aizraujošākas, jo īsie etapiņi uz 15. un 16. kp iedeva kaut kādu asumu. Pie pēdējā 17. kp dabūju nostāvēt aptuveni 5 sekundes, jo kāda dāma nu nekādi nespēja trāpīt identu caurumā, pie sevis nodomāju, nez ko būtu darījis Latvijas sprinta karalis šādā brīdī :) Cik mierīgi pagaidīju, tik mierīgi arī finišēju. Pirmais jautājums pēc šādas distances - vai tiešām tā bija sprinta distance? Nu labi, es distancē daudzviet arī pastaigājos un mans rezultāts 34:35 ir pastaigai atbilstošs, bet ja uzvarētāja laiks ir 21:15, tad par šādu jautājumu nav jābrīnās. Mazliet plānotājs bija pārcenties, bet ja mēs orientēšanās sportu uztveram kā piedzīvojumu sporta veidu, tad labāk ka distancē tiek pavadīts ilgāks laiks, nekā Liepājas sprintā, kur dažu grupu uzvarētāji bija finišējuši pēc 9 minūtēm. Tur jau gandrīz jāprasa - vai vispār bija vērts skriet tik niecīgu distanci? :) Kā izrādās, cik daudz organizatoru, tik daudz izpratņu par sprinta distancēm un tajās pavadīto laiku. Šoreiz ieņēmu 35. vietu no 43 dalībniekiem, un tādu īstu gandarījumu gan vairs neguvu no šī pasākuma. Laikam sāku atsvešināties no orientēšanās sporta :) Jācer ka rītdien noķeršu lielāku gandarījumu, jo priekšā vēl viens starts. Rīt startēšu East Midlands (austrumvidzemes) Čempionātā vidējā distancē. Tā ka šī nedēļas nogale būs pilnībā veltīta savam kādreiz tik iecienītajam hobijam.

Firshill (Sheffield)

Category: YHOA Sprint Championship
Map/area: Firshill (Sheffield)
Organiser: SYO
Country: England
Discipline: Mens Open (prologue)
Redz kā, nekur jau no orientēšanās sporta neesmu aizgājis. Sirdī jau viņš vēl joprojām mājo, un kā jau apsolīju sev, šad tad vēl ņemšu dalību kādās no orientēšanās sacensībām, kuras būs augstāka mēroga, nekā parastās iknedēļas sacīkstes. Tātad šoreiz startēju Jorkšīras Čempionātā sprintā Sheffield pilsētā. Protams, bez jebkādiem sportiskajiem mērķiem, vienkārši vēlējos izbaudīt atkal orientēšanās sporta atmosfēru. Sprinta distances arī ir tās, kurās nākotnē ik pa laikam piedalīšos, jo skrienamais attālums mani pat ļoti apmierina :) un arī satraumēt potītes ir daudz mazāks risks skrienot pa ielām nevis mežu. Kā arī, šīs īsās distances ir daudz dinamiskākas un interesantāk iemūžināmas video. Šoreiz, kā vecajos laikos, uz sacensībām devāmies divatā ar otru latviešu leģionāru Paulu, katrs no savas Anglijas malienes uz vienu no Anglijas orientēšanās sporta lielākajiem centriem - Sheffield. Kā jau īstam sprinta čempionātam pienākas, vispirms bija jāveic prologa distance jeb kvalifikācijas skrējiens, pēc kura rezultātiem dalībnieki tika pie finālskrējiena starta laikiem. Dalībnieku gan neizskatījās ļoti daudz, kaut gan pasākums it kā pietiekami nozīmīgs. Jau pagājušo svētdien Forest Farm 5 jūdžu skrējienā pirmo reizi iemēģināju potīšu stiprinošās saites, kuras šķiet ir samērā kvalitatīvās un izmaksāja arī pieklājīgu summu. Tāpēc par potītēm jutos samērā drošs, redzēs kā klāsies ar orientēšanās tehniku, jo nu jau gandrīz kā 2 mēnešus nebiju skrējis ar karti rokā. Prologa distances sākums ļoti patika! Tipiska Anglijas sprinta karte ar tipisku Anglijas rindu māju apvidu, kurā orientēšanās ir ļoti aizraujoša. Ja uz 1. kp būtu varējis aizskriet arī pārliecinošāk (izmetu tādu drošu loku), tad turpmākos punktus ņēmu visai pārliecinoši. Protams, mans skriešanas ātrums nebija tik liels, lai nepamanītu kādu šķērsieliņu vai nepaspētu izvērtēt labākos ceļa variantus. Distanci līdz 4. kp izbaudīju, bet ieraugot etapu uz 5. kp, pie sevis nodomāju ''vai tiešām?''. Vai tiešām būs jāskrien arī pa mežu, kam mentāli galīgi nebiju gatavs. Labi ka etapa plānojums veda pa meža taciņām, tikai pirms paša punkta varēja ieskriet apvidū, izbaudot gravas nogāzes. Skriešana pa apvidu ir kā psiholoģiska barjera, jo bailes par potītēm ir pamatīgas. Tāpēc visas aktivitātes mežā bija ļoti rezervētas. Un ieraugot garo etapu uz 6. kp, pavisam sašļuku :) jo visi nākamie etapi līdz pat 10. kp bija meža etapi. Labi gan ka sanāca pietiekami daudz skriet pa taciņām, kas psiholoģiski ir vieglāk. Kā jau minēju, pie šāda skriešanas ātruma, etapu plānošana nesagādāja nekādas problēmas. Tomēr pirms 7. kp pamanījos pazaudēt ~30 sek. neveikli apskrienot apkārt krūmājiem, tā paņemot punktu no pretējās puses. Un uzsākot etapu uz 8. kp, beidzot pamanīju ka Pauls ir mani panācis. Būs laikam pamatīgi sakļūdījies distances sākumā, jo viņš startēja vien pāris minūtes aiz manis. Uz 8. kp abi kalnā uzkāpām pavisam godīgi, Paulam kontrolējot savu pulsu zem 150 bpm. Es gan vairs neskrienu ar pulsa siksnu, jo pēc neveiksmīgā skrējiena janvārī, nav vairs nozīmes sekot līdzi savam pulsam, jo būtībā nevienu parkrun skrējienu vai tos pāris orientēšanās skrējienus Spānijā neesmu skrējis ar maksimālu jaudu. Šobrīd skrienu ar kādiem 60-70% no savas jaudas, tādā feinā komfortā, un diez vai jebkad vairs skriešu ar pilnu jaudu. Uz 9. kp mierīgi ''atsēdēju'' aiz Paula, bet uz 10. kp mūsu varianti atšķīrās. Viņš aizgāja pa augšu, bet es pa leju, pa jau izskrieto taku uz 6. kp. Mans variants bija jūtami labāks, jo būtībā līdz punktam nonācu ātrāk. Savukārt uz 11. kp, uz kuru arī mūsu varianti atšķīrās, man nācās iezaudēt, jo Paula variants, punktu ņemt no kreisās puses, bija veiksmīgāks. Savukārt man punktā ierodoties no labās puses, Pauls vairs nebija manāms, tāpēc distances beigas būs jāveic vienītī. Uz 12. kp no sākuma nevarēju izlemt kā veikt etapu, mazliet nācās saminstināties, līdz izlēmu skriet caur 4. kp. Uz 13. kp salīdzinoši vienkāršs etaps, vienīgi pret kalnu, kas man bija jūtams apgrūtinājums. Etapu uz 14. kp veicu ļoti saraustīti, vairākas reizes apstājoties un cenšoties saskatīt kādu taisnāku variantu. Uz 15. kp neliels sprints, bet uz 16. kp vienā brīdī pazaudēju kontaktu ar karti, un pavisam nedaudz pietrūka lai aizietu kļūdā, labi ka tomēr pie lielās ielas sazīmēju savu atrašanās vietu, un vietu aiz kuras sētas punktam būtu jābūt. Uz pēdējo 17. kp un finišu vienkārši sekoju vīram SYO formā. Finišējot, nekādu lielo sagurumu nejutu, un jāsaka ka distanci un orientēšanos izbaudīju ar lielu gandarījumu. Varbūt ne sevišķi patika tie meža etapi, bet kopumā bija feins skrējiens. Ar rezultātu (kas ne tuvu nav sprintam atbilstošs) 27:28 ieņēmu 34. vietu starp 42 dalībniekiem. Tagad neliela atsildīšanās un potīšu izvingrināšana, kā arī pārrunas ar Paulu par Latvijas un Pasaules orientēšanās dzīvi (abi aktīvi sekojam līdzi orientēšanās notikumiem), un tad jau pēc pāris stundām jāstartē finālskrējiena distancē.