Map/area: Tikkala (Mikkeli)
Organiser: NAVI
Country: Finland
Discipline: 5th Leg
6.3 km 17 cp - 1:19:16 - 403/1731 (451/1499)
Kā jau vienmēr, par Jukolu jāuzraksta mazliet plašāk. Šī bija mana 5. Jukola. Sacensību formāts nemainīgs – 7 etapu stafete ar startu vakarā un finišu no rīta, bet katru reizi šis piedzīvojums ir savādāks. Šogad uzreiz var atklāt, ka šī bija mana karstākā Jukola. Mazliet gan kaut ko nokopēju no pagājušā gada, jo arī šoreiz uz Somiju devos viens pats ar savu auto piektdienas vakarā, lai sestdien no rīta noskrietu parkrun skrējienu. Ja pērn tas bija visai tālajā Oulu pilsētā, tad šoreiz parkrun skrēju krietni tuvāk - Jyväskylä pilsētā, kuru nemaz nemāku izrunāt. Jau iepriekš biju nakšņojis mašīnā pie viena no ezeriem starp Helsinkiem un Lahti, tāpēc arī šoreiz apmetos tur, bet šoreiz nakšņoju teltī un pa nakti ritīgi nosalu. No rīta bija doma nopeldēties ezerā, bet tā kā biju pamatīgi pārsalis, tad 6:00 no rīta novācu telti un fiksi uz tuvāko šosejmalas kafejnīcu padzert karstu kafiju.
Līdz Mattilanniemi parkrun bija jābrauc pāris stundas, ierados tur visai laicīgi, sanāca pārģērbties un normāli iesildīties. Tāpēc sanāca visai atzīstams skrējiens ap 5 min/km. Karstums gan netipisks Somijai un tik agri no rīta. Lēnām atsildījos līdz mašīnai, nesteidzīgi pārģērbos, paēdu no Latvijas līdzpaņemtās brokastis, un varēju doties uz Jukolas orientēšanās festivālu. Mikkeli pilsēta vien stundas attālumā. Sanāca braukt pa skaistu ceļu, kur vēlreiz pārliecinājos, ka Somija ir ezeru zeme. Labprāt būtu kādā nopeldējies, bet gribējās paspēt uz Venla sieviešu stafetes startu, un sacensību centrā jau jebkurā laikā varēs ieskriet dušā noskaloties.
Jukolas stāvlaukums tāpat kā pagājušā gadā lidlaukā. Tikai atšķirība tāda, ka pērn lidlauks bija pašā sacensību centrā, bet te līdz sacensību centram 12 kilometri. Vispār šogad loģistika Jukolā diezgan dīvaina. No mašīnu stāvlaukuma uz telšu pilsētiņu jābrauc ar autobusu 10 kilometri un tad vēl 2 kilometri jāiet ar kājām līdz sacensību centram. Telšu pilsētiņa arī izmētāta pa dažādām pļavām un Burkānciema teltsvieta, protams, vistālākajā pļavā no sacensību centra. Tāpēc izlēmu paņemt mašīnā līdzi riteni, jo staigāt tos 2 kilometrus šurpu turpu no telts uz startu/finišu vai skatītāju zonu vai dušām būtu baigā papildus slodze. Ar riteni tas viss ātrāk un vienkāršāk. Bet par laimi, pēdējā brīdī Meridiāns piedāvāja vienu no savām teltsvietām praktiski blakus sacensību centram. Tas būtiski atviegloja gan loģistiku, gan laika plānošanu pirms starta, gan arī deva to sajūtu, ka esi iekšā Jukolā, nevis kaut kādā attālā pļavā. Tāpēc beigās to riteni varēju arī nemaz nevilkt ārā no mašīnas. Bet tā kā līdzi bija paņemts, tad apkrāvos ar 2 somām, atpūtas krēslu un guļammaisu, un no lidlauka uz sacensību centru devos ar riteni nevis autobusu. Viegls nebija tas brauciens, bet veiksmīgi nokļuvu līdz sacensību centram un simtiem citu velosipēdu, jo daudzi bija ieradušies ar riteņiem nevis kājām.
Burkānciems šoreiz bija sadalījies 2 nometnēs, daļa bija apmetušies tālajā teltsvietā, daļa tepat blakus starta kalnam. Es iekārtojos teltī blakus startam, jo man Jukola nav tikai paša skrējiens, man patīk sekot līdzi arī elites komandām. Venlas startu gan nokavēju, bet sanāca pasekot līdzi pārējiem 3 etapiem un redzēt kā Gēteborgas komanda uzvar sieviešu stafetes. Sanāca laiks iepazīties ar sacensību centru, noskatīt pirkumus rītdienai, izpētīt starta vietu, pēdējo kontrolpunktu (šogad tikai viens), finišu un karšu maiņas vietu. Paspēju arī ieskriet dušā, noskalot parkrun skrējiena ’’putekļus’’. Starp citu, runājot par putekļiem, te to bija labi daudz! Sacensību centrs bija iekārtots betona rūpnīcas teritorijā, tādā kā karjerā starp klintīm un akmeņu kaudzēm. Putekļi un akmeņu daudz, bet labāk tā nekā dubļi lietus laikā. Saule cepina pamatīgi, labi ka somi ir padomājuši par ūdeni, to var dabūt padzerties gandrīz katrā stūrī. Laika līdz Jukolas startam vēl gana, tāpēc sanāk arī pasnaust ēnā uz matrača, jo teltī pa karstu līst iekšā.
Tātad šogad Burkānciema komandā etapus esam sadalījuši šādi – Pauls ļoti vēlējās skriet 1. etapu, Jānis O. 2. etapā kā nakts speciālists, Edgars kā ultraskrējējs 3. etapā garo nakti, Gints 4. etapu stabili un ātri, man 5. etaps, jo īsais un tāds vēl nav manā kolekcijā, Jānis U. 6. etapu tādu standartgaro, un Aigars (mūsu jaunpienācējs) 7. etapu, kuru jau iepriekš ir skrējis Meridiāna komandai. Tātad man 5. etaps, kuru vēl iepriekš neesmu skrējis. Tikai 6.3 km garš (īss), tāpēc šķiet būs tāda parasta Meridiāna distance ar emit atzīmēšanos. Ap 21:00 beidzot abas Burkānciema nometnes sanācām vienviet uz sapulci un kopbildi. Artis šogad pats neskrien, sekos līdzi mums un dēliem somu komandā pie lielā ekrāna, bet sapulcītē labi atgādina par visiem Jukolas knifiem, situācijām un darbībām nakts gaitā. Nevienam no mums šī nav pirmā Jukola, tāpēc zinam kas jādara un varam izvirzīt arī kādu mērķi. Protams, pirmkārt mērķis ir veikt stabilus skrējienus bez lielajām burkām, otrkārt finišēt augstāk nekā pērn un treškārt būtu vēlams 7. etapu palaist mežā bez masu starta. Mums šogad 292. numurs, kas ir salīdzinoši augsta starta vieta, un dos labu kompāniju pirmajos etapos gan Paulam, gan Ozo. Pēc aprēķiniem, pirmos 3 etapus vajadzētu pieveikt 5 stundās, 4. etapu stundā, kas nozīmē ka man 5. etapa starts varētu būt ap 5:00 no rīta. Tātad modinātāju varu likt uz 4:00, lai paspētu kaut ko apēst, saģērbties un iesildīties.
Jukolas starts kā vienmēr episks ar 1731 orientieristu, šoreiz to vēroju netālu no K punkta. Kad visas komandas aizskrējušas, skatītāju pūlis izklīdis, tad var doties pie lielā ekrāna un sekot līdzi līderu komandām, un pie reizes pašpikot kartes fragmentus no gps sekošanas. Milzīgs prieks par Rūdolfu Zērni, kurš etapa vidusdaļu skrēja kā līderis, un tikai nelielā kļūdiņa uz pēdejo kontrolpunktu, liedza viņam uzvarēt Jukolas prestižo 1. etapu. Joprojām atceros treniņnometni ar Rūdi pirms vairāk kā 10 gadiem Spānijā.
Diemžēl mūsu Burkānciema komandai pienāk sliktas ziņas no pirmajiem radiopunktiem. Paulam neiet gluži tā kā cerēts, ar katru kontrolpunktu atkrīt arvien zemāk no 292. starta pozīcijas. Beigās Pauls finišēja 972. vietā. Kā pats atklāja, nav vienkārši bijis spēka paskriet. Apvidus izrādās krietni smagāks, jo arī līderi finišēja 20 minūtes vēlāk nekā prognozēts.
Jādodas uz telti gulēt. Arī Ozo 2. etapa sākums visai smagnējs, tāpēc pārlieku modinātāju pusstundu vēlāk. Nakts gaiša, trokšņu visapkārt daudz, bet kaut kādā brīdī esmu aizmidzis, jo pamodos ar sajūtu, ka esmu izgulējies. Pulkstens ir 5:00 no rīta, bet mūsējiem Koko ir tikai pusē 3. etapā. Tas nozīmē ka atpaliekam 2 stundas no plānotā laika, un man starts būs ap 7:00 no rīta. Skatoties telefonā live rezultātus, redzu ka Edgars drīz finišēs. Lienu laukā no telts, lai uzmundrinātu Ginču startā, jo tas starta koridoris līdz K punktam praktiski mums tepat gar telti. Sagaidu Edgaru pie telts, uzzinu ka apvidus tiešām smags, jāskatās katrs solis zem kājām. Atmiņā palika Edgara teiktais - atceries šis nav tavs pēdējais skrējiens. Jāskrien, bet piesardzīgi, potītēm nežēlīgs apvidus. Apēdu banānu un musli batoniņu, ūdens gan tā negribīgi, bet jādzer jo karsts jau no paša rīta. Izskrienu nelielu loku, vakar parkrun skrējiens jau parādīja, ka ar skriešanu nebūs problēmu, atliek tikai koncentrēties uz orientēšanos. Izeju check-in, aizskrienu līdz emit pārbaudei, lai redzētu cik tālu Gints ticis. Ir labi, 24 minūtēs pieveicis gandrīz pusdistanci. Varu vēl mierīgi pavingrot. Padzeros vēl ūdeni un novelku otru kreklu, jo būs labi ar vienu kreklu. Pēc kāda laika dodos vēlreiz pārbaudīt emitu, tur rāda nulles... tas nozīmē ka Ginča jau finišējis. Nesos uz maiņa punktu, kur Gints tik tiešām jau stāv ar manu karti. Bāc! Cerams tas nebija ilgi. Loku vaļā karti un skrienu uz starta betona kalnu. Pa ceļam apdzenu Renāru Rozi no Ogres komandas, kurš nez kāpēc iet nevis skrien. Kaut kur kalna augšā man Jēkabs uzsauc, kurš pats jau sen finišējis 5. etapu savā somu komandā.
Uz 1. kp lauziens pa kreisi no K punkta un uzreiz zaļajā! Protams, takas jau sadzītas no iepriekšējiem etapiem, pa priekšu skrien pāris orientieristi, sekoju viņiem līdzi. Izvairoties no zaļā, tomēr neesmu uz pareizās takas un krietni novirzos pa labi. Atmetos pret klinti purva malā. Apstājos, izpētīju kārtīgi karti un sapratu kur esmu nonācis. Gar nogāzi punktu paņemt vienkārši, bet šī bija diezgan pamatīga virziena kļūda. Uz 2. kp došos pa līniju, bet nonākot līdz grāvim, pamanu ceļu pa labi, kurš nav nemaz tik tālu. Tā kā nav zināms cik skrienams ir tas zaļi strīpotais, tad mainu plānu un skriešu apkārt pa ceļu. Uz ceļa sekoju līdzi citiem orientieristiem un pat neiedomājos, ka tur varētu būt farsta punkts. Bļāviens, paskrienu pa ceļu garām savam punktam un aizskrienu uz tālāko farstu ielociņā. Ļoti netīrs sākums, jāsaņemās! Uz 3. kp jau vienkāršāk, gar grāvjiem līdz izcirtumam, kuru aplokot nonāc pie klintiņas. Arī 4. kp nekā sarežģīta, tik kalnā augšā. Uz 5. kp mazliet garāks etaps, pa kreisi elektrolīnija, bet baigi tālu tā uzreiz skriet uz to, tāpēc jāvirzās pa līniju līdz ceļam, un tad jau tur pieņems lēmumu kā pieskriet pie punkta. Tas zaļais kalns pirms ceļa visai smags, tāpēc uz ceļa nolemju doties uz elektrolīniju. Negribas pazust pirms punkta pa taisno, tāpēc jāņem drošais variants no elektrolīnijas. Pie punkta satieku Ziemeļkurzemes orientieristu. 6. kp mums sakrīt, te vēl vairāki orientieristi, tāpēc smukā vagoniņā praktiski pa līniju veikts šis etaps.
Uz 7. kp izvēlos pa priekšu skrienošās dāmas variantu. Aplocīsim apkārt kalnam, tad mazliet gar grāvi un tad augšā klintīs. Uhh šis rajons bija interesants, pilns te ar klintīm, farsta punktiem un apjukušiem orientieristiem. Arī es uz brīdi pazudu, bet ātri atguvu kontaktu ar karti pie kontrolpunkta pie akmeņa un lielā koka. Skaidrs kur meklēt manu 7. kp. Klintis te jau iepazītas, tāpēc uz 8. kp bez problēmām. Pa ceļam Vilnim no ZVOC komandas, kurš arī izskatījās apmaldījies, norādīju virzienu uz 7. kp. Par to nopelnīju karmas punktiņus, kuri distances beigās atlīdzinājās. 9. kp vienkāršs, tikai jānotur virziens, jo orientieristi visapkārt daudz, un raustās katrs uz savu pusi. Uz 10. kp lejā pie ezera atkal paskrienu garām Renāram. Arī te viņš soļo, tāpat kā startā. Būs laikam traumēts, jo mums skriešanas ātrumi ir pilnīgi nesalīdzināmi. Diemžēl uz 10. kp pieļāvu šodienas lielāko kļūdu. Pēc ezergala apskriešanas, kalnā sāku celties pa ātru. Augšā tiku gar pirmajām klintīm, nevis nākamajām kuras būtu aizvedušas tieši pie punkta. Baltajā mežā sāku ķemmēt apvidu un jutu ka ir sūdi, nesaprotu kur esmu. Redzēju kā tālumā aizskrien vesels vagons, pēc virziena nojautu, ka viņi dodas uz 11. kp. Tātad 10. kp jābūt pa kreisi. Pie mazā purviņa atradu sevi kartē un pēc tam arī punkts atradās. Pēc splitiem spriežot, šī kļūda mani atmeta par aptuveni 20 vietām. Uz 11. kp virziens jau skaidrs, atliek tik dzīties pakaļ tam vagonam. Te gan atkal sanāca izskriet caur nepareizo farsta punktu, bet situācija uzreiz bija skaidra. Uz 12. kp turpinu pakaļdzīties, jo priekšā pamanu Vilni no Valmieras kaimiņkomandas. Tātad viņš man pie 10. bija aizgājis garām. Uz 13. kp vienkārši gar grāvi, pa ceļu, un atkal gar grāvi. Takas iedzītas labu labās. Punkts episks starp klints bluķiem! 14. kp pa fikso. Uz 15. kp izvēlamies ceļu pa labo pusi. Vilnis dzirdināšanas punktā nepiestāj, ok finišs vairs nav tālu, nav ko dzert. Jāsaka kā ir, distances beigās maz lasīju karti, vienkārši sekoju līdzi Vilnim, par tiem karmas punktiņiem. Bet uz 16. kp jau meklēju variantus kā paskriet garām Zvocietim. Izvēlējos skriet pa kalna augšu, kamēr Vilnis turējās uz nogāzes horizontāles. Viņa variants tomēr bija ātrāks. Uz pēdējo 17. kp man vienkārši nepietika spēka pārcelt kalnu, lai nokļūtu priekšā konkurentam. Toties pirms paša finiša kārtējo reizi apdzinu Renāru. Viņš visu distanci bija nosoļojis bez kļūdām (kā rakstīja savā blogā), kamēr es skrēju un vairākkārt kļūdījos farsta punktos.
Finišēju pēc 1:19:16 un nodevu stafeti Jānim 8:15 no rīta. Ļoti netīrs skrējiens sanāca, tāpēc nevaru būt apmierināts ar savu sniegumu. Apvidus bija fiziski smags un vietām grūti skrienams, bet nepiedodami daudz kļūdījos, un tieši farsta punktos. Kopumā es pat teiktu, ka distance bija vienkārša, ko pierādīja Ginča, noskrienot savu īso etapu 53 minūtēs. Man maksimums 70 minūtēs vajadzēja tikt galā ar savu īso etapu. Bet it kā jau galvenos uzdevumus izpildīju – komandu pacēlu par 16 vietām no 483. uz 467. vietu, un panācu ZVOC komandu cīņā par labākā Valmieras kluba titulu. Pēc finiša kādu stundiņu pasēdēju pie telts, uzlēju alu uz ’’karstām oglēm’’, jo netipiski karsti Jukolā un Somijā. Parunājāmies ar Ozoliņ Jāni par viņa ziedu laikiem Jukolā TuMe sastāvā. Aigars arī bija pamodies, skaidrs ka viņam starts tomēr ar masu startu. Lai vai mēs pa visiem pacēlām komandu no 972. vietas līdz 386. vietai ar Ukass Jāņa teicamo sniegumu 6. etapā , laika zaudējumi nakts etapos bija pa lieliem. Beigās Aigars pēc vairāk kā 3 stundu cīņas savā etapā, Burkānciema komandu finišēja 403. vietā. Šogad saunas apmeklējums izpalika, jo tik karstā laikā galīgi neprasījās vēl izsvīst, bet dušu gan apmeklēju pat 2 reizes. Tāpat kā tika izdzerti vēl 2 longdrinki un 2 kolas, un nenosakāmi daudz ūdens. Viennozīmīgi mana karstākā Jukola. Atmosfēra un viss orientēšanās festivāls fantastisks, nākamgad atkal būšu klāt! Šoreiz nesanāca vairāk pasekot līdzi līderkomandām, jo tieši tajā laikā kad viņi finišēja, tieši tad pats biju mežā. Youtubē tāpat kaut kad noskatīšos vēlreiz visu stafeti daudzo stundu garumā. Un beigās manam ritenim ar bija pielietojums. Ukasiņš pēc sapulces varēja aizbraukt uz tālo telti izgulēties un no rīta atbraukt atpakaļ uz savu startu, bet Ozoliņš varēja aizvest savas mantas uz autobusu, lai nav jāstiepj tos 2 kilometrus. Bet es pusdienlaikā nesteidzīgi varēju iepirkties un ar krietni vieglākām somām atgriezties lidlaukā pie mašīnas.
5 Jukolas un 5 dažādāki etapi, tātad nākamgad jāmērķē uz 6. vai 7. etapu!
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.JPG)
