Pa vasaru Anglijā populārākas ir urban sacensības, jo meži un parki aizaug ar nātrēm un rožaugiem, kā arī krūmāji tā salapo, ka nekāda normālā skriešana pa ''mežiem'' nesanāk, tāpēc jāpārceļas uz pilsētu un ielu orientēšanos. Šodien devos uz Sheffield, un lai interesantāk, tad pusceļu (
20 km) uz sacensībām veicu ar riteni un otru pusi ar vilcienu. Iesildījies biju labi, arī pārnestā nozīmē, jo saule tā sildīja ka uz riteņa varēja labi iedegt. Šis pasākums notika ārpus Sheffield centrālās daļas, kura jau bija iepazīta orientējoties
pagājušā gada sacensībās. Tuvojoties sacensību vietai, mazliet pārsteidza kalni, tātad šodien nebūs nekāda ''flat'' skriešana, sanāks pacelt arī kādu kāpumiņu. Kalni neatbaidīja un pieteicos garākajā distancē (6.5 km), kurai atkal var pieskaitīt 50 % klāt, jo es jau šajos urban pasākumos piedalos ''just for fun'', nevis skrienu atspēries uz maksimāli ātrāku rezultātu :) Sākumā nevarēju ielasīties kartē, vispirms 1. kp nevarēju atrast kartē tajā punktu labirintā, un pēc tam var teikt ka kļūdījos uz 2. kp, apskrienot krietnu loku ap kvartālu, cenšoties uzķert kontaktu ar karti. Tālāk jau tā lieta aizgāja un atlika tik skriet un lasīt karti, distances sākumdaļa tiešām interesanta. Uz 8. kp sākās... pirmais nopietnais kāpums, kalns tāds ka gandrīz ar visām četrām jālien augšā :) Uz 9. kp minimāla kļūdiņa, punkts atradās vienu līmeni zemāk zem trepēm nekā biju domājis. Tālāk pāris parku punkti un tad garais etaps uz 13. kp. No sākuma pat apstulbu un apstājos, bija jāizdomā labākais variants un jāapskata, kuras ielas tur vispār savienojas. Izlēmu doties pa kreiso pusi, mazāks līkums un izskatījās ka arī mazāks kāpums, no kura gan etapa vidusdaļā nevarēja izvairīties, un sanāca kārtīgs kāpiens augšup. Tiešām neapskaužu tos kuriem mājas ir te augšā, ar mašīnu ta vēl, bet ar kājām lai katru dienu kāptu tādos kalnos... labs treniņš :)
Pats 13. kp bija paslēpts kādā privātpagalmā, labi ka īpašnieki parādīja aiz kura šķūnīša tas atrodas :) Uz 14. kp varēju skriet atpakaļ pa to pašu ielu, kur šurpu uz 13. kp, bet izdomāju skriet apkārt, varbūt ka būs ātrāk. Uz 15. kp pārkāpu noteikumus, pārlecu mūra sētai pāri, un saprotot ka man būs aizdomīgi ātrs
splitlaiks, to etapiņu nogāju lai pavilktu laiku un palasītu karti, jo arī uz 16. kp baigais labirints priekšā. Uz 17. kp atkal pārdomu vērts etaps, ieliņas ar strupceļiem, divi līdzvērtīgi varianti un neizbēgams kāpums pret kalnu. Šķiet ka izvēlējos fiziski grūtāko variantu, jo tas kalns bija nāvīgi stāvs, vajadzēja skriet pa to pusi, pa kuru skrēju šurpu no 19. kp uz 20. kp. Kalni un saule bija darījuši savu, un uz 20. kp sāka nākt virsū apnikums, labi ka šajā brīdī uzradās viens sparīgs orientierists, kuram varēju atsēdēt etapu uz 21. kp. Un tieši sekojot viņam, aizgāju kļūdā uz 22. kp, viņam bija cits punkts un mani pusetapā atstāja apjukušu, 1 minūti pazaudēju, cenšoties saprast kur esmu. Uz 23. kp arī būtībā ne savas vainas dēļ tika pazaudēta 1 minūte, etapa beigās jau biju izplānojis ka skriešu apkārt pa labo pusi uz punktu, diemžēl pirms tā zaļā pamanīju iemītu taku zālē un izlēmu doties pa šo taku cauri zaļajam. Ieberzos pamatīgi, kājas saskrāpētas un nātru sakostas. Nez kuri bijuši tie kas te lauzušies pirms manis? 24. kp atkal neliels labirintu rēbuss jāatrisina, bet nākamie punkti līdz 28. kp ļoti vienkārši. Distances beigas arī vienkāršas, bet samērā tehniskas, varēja viegli ieraut kādā nepareizā backstreetā. Tieši tā gadījās pie 30. kp, kad punktu gribēju atrast mazliet pirms īstās atrašanās vietas, un sanāca noklausīties interesantu sarunu. Viens tantuks no loga prasīja otrai lejā dārzā, kāpēc neesot man parādījusi kur punkts ir, bet šī no lejas atbildēja, ka nezinot ko es te daru, tad nu tantuks pie loga apgaismoja viņu - tas esot orienteering :) Pirms finiša vēl viens pamatīgs kāpums, kas finišā kājas padarīja ļoti ļenganas, būtībā tā pa īstam skriet jau biju pārstājis uz 28. kp, tāpēc beigas bija visai samocītas. Bet jāatzīst, distance bija lieliski saplānota un arī apvidus bija fantastisks, tikai ļoti prasīgs pret fizisko formu. Finišēju ar rezultātu 1:10:36, izskrienot (izejot) atkal gandrīz 10 km, un ieņēmu pat ne pēdējo vietu, bet gan 11. vietu no 14 dalībniekiem. Ir jau tā distance pa garu man, bet man patīk tā pastrādāt vienu stundiņu ar karti :) Labi urban treniņi, pirms
15. jūnija sacensībām, kad došos uz
Manchester United stadionu, bet šoreiz nevis uz futbolu, bet gan orientēties stadiona apkārtnē. Man kā ManUtd līdzjutējam tas būs emocionāls pasākums, kurā būs jācenšas uzskriet no visas sirds.
.jpg)
2 komentāri:
Varbūt vari uztaisīt kādu rakstu, kur apkopo galvenās atšķirības starp Latvijas orientēšanās dzīvi un Anglijas? Lasot tavu blogu, šķiet, ka atšķirību ir tiešām daudz.
Varētu jau kādreiz aprakstīt Anglijas o-dzīvi, bet vienā vārdā varu pateikt to, ka Anglijā orientēšanās ir izteikts hobijsports, nevis kā Latvijā, kur pat mazākajos mačos ir sportiskā sāncensība. Te nav Latvijā ierasto grupu sadalījumu pa gadiem, tāpat arī par balvām te neskrien, distanču uzvarētājiem tiek vienīgi gandarījums par uzrādīto rezultātu :) Būtībā atšķirība ir milzīga, tieši no sacensību organizatoriskās puses.
Ierakstīt komentāru