sestdiena, 2013. gada 10. augusts

Veiži (Sigulda)


Category: Siguldas Kauss 2013 1.diena
Map/area: Veiži (Sigulda)
Organiser: IK Duvekors
Country: Latvia
Discipline: V21B
Kā jau ierasts, vienmēr kad dodos atvaļinājumā uz Latviju, tad obligāti tiek noskatītas arī kādas orientēšanās sacensības, kurās piedalīties. Šoreiz šajā laikā iekrita Siguldas Kauss, kuram tad arī pieteicos. Siguldā iepriekš ir skriets daudz reizes, tāpēc zināju kas sagaidāms - cīņa pa konkrētām senlejas nogāzēm ar visām ekstrām (krituši koki, gravas, strautiņi, klintis un purvāji reljefā). Loģiski ka startēju savā V21B grupā, kurā šoreiz dalībnieku visai maz, un no kuriem tikai divi uzvārdi atpazīstami - Arnis Šņore un Raivis Reinsosns. Ar Arni šķiet ka skrējām jauniešos vienā grupā un viņš bija galvas tiesu pārāks, var teikt viens no līderiem, tā ka pirmā vieta jau ir aizņemta :) Ar Raivi šad tad ir sanācis uzskrieties tieši B grupā, un ļoti bieži esam uzrādījuši līdzīgus rezultātus. Pārējo dalībnieku uzvārdi gan pilnīgi sveši, tā ka jāgatavojas cīņai ar Raivi par otro vietu un jāskatās kas tie pārējie ir pa fruktiem. Trešdien Azimuta vasaras kārtā mazliet biju ieskrējies (skrējās gan ļoti smagi), bet piektdienas vakarā pavisam negaidīti tiku pie traumētas kājas! Pirmajā mirklī šķita ka dalība Siguldā būs jāatceļ. Ogrē sievasmātes sunīts iecirta man trīs zobus kājā :) un tieši ļoti neērtā vietā (domājot par skriešanu) mazliet virs paceles locītavas. Mājas apstākļos tiku apārstēts pamatīgi, drošības pēc vēl traumpunktā dabūju stingumpoti, un lai arī kāju pilnībā salocīt nevarēju, jutu ka sestdien paskriet varēšu. No rīta Valmieras pilsētas svētku laikā tika vēl iegādāta elastīgā saite ap ceļgalu, kura gan skrienot vairāk traucēja nekā pati traumētā vieta, bet drošībai jābūt, Rokijs bija diezgan dziļus caurumus izkodis un infekciju nebūtu vēlams saķert. Skrienot uz startu, sajūtas bija labas, pa ceļam vēl sarokojos ar Pasaules čempionāta debitantu, vienīgi staipoties sapratu ka pilnībā to kāju nevarēšu pielietot. Startā ierados krietni pa ātru, tāpēc atlika laiks vēl uzēst mellenes, pat neatceros kad pēdējo reizi tik daudz biju apēdis :) Man pirmā starta minūte no grupas, labi ir, neviens netraucēs pieņemt ļēmumus un ja nu kas, tad no aizmugures pielabos. Etaps uz 1. kp jau ar maksimālo koncentrēšanos. Vispirms pa mazo taciņu, tad lejā uz gravu, pie lielā akmens piefiksēju savu atrašanās vietu, bet otrpus gravai uz nogāzes, cīnoties ar kritušajiem kokiem, pazuda kontakts ar karti. Virzījos lēni un nepārliecināti uz priekšu, un lūk, Arnis jau mani panācis par 2 min. uz 1. kp. Punktu paņēmām reizē un uz 2. kp biju domājis pasēdēt viņam astē, diemžēl ātri vien izlaidu viņu no sava redzesloka, jo sanāca apstāties un regulēt to ceļgala saiti, kura nepārtraukti šļuka nost. Lēni skrienot, vairāk pat ejot, karti lasīt nav nekādu problēmu, un uz 2. kp trāpīju samērā precīzi. Uz 3. kp nolēmu doties vairāk pa augšu, jo tur vairāk orientieri, vairāki grāvīši un atklātais purviņš. Tieši pie tā garā purviņa ''aizpeldēju'' kaut kur un atkal pazuda kontakts ar karti. Bija jāslēdz iekšā iztēle un pēc inerces jāvirzās punkta virzienā, ar nelielu loku izdevās ''sazīmēt'' punkta vietu.
Ja uz 3. kp vēl dažviet centos skriet, tad etapu uz 4. kp, kurš bija pret kalnu, vairāk veicu pārgājiena režīmā. 4. kp paņēmu kopā ar Kalvja Mihailova mammu Intiņu, tajā brīdī nekas neliecināja ka mēs visu atlikušo distanci veiksim kopā (izrādās V21B un S45 grupām bija vienādas distances). Uz 5. kp pa horizontāli sanāca pat paskriet, bet uz 6. kp atkal cīņa ar gravām, kalniem, kritušajiem kokiem un sevi. Sākās pārgājiens, jo man skriešana šādā apvidū ir pārāk apgrūtinoša. Intiņa aizgāja pa priekšu, bet pirms punkta mazliet apmulsa un man nācās izcelt punktu, tad sapratu ka mums ir vienādas distances, bet nu vēl jau kaut kur cerēju arī distancē uzskriet, tāpēc pat iedomāties nevarēju ka viņa finišēs pirms manis :) Uz 7. kp nekādu variantu, tikai pa līniju piefiksējot klajumiņu pirms punkta, arī 8. kp salīdzinoši vienkāršs, galvenais turēties uz vienas horizontāles līnijas, mazliet gan uzcēlos pa augstu, bet tā pat bija labāk nekā ja būtu nolaidies pa zemu. Punktu paņēmu kopā ar Jevgēņiju Bondinu no V21A grupas, kurš ik pa laikam uzpeldēja manā ceļā. Viņu atceros no viena ziemas Magnēta, kad skrējām kopā. Uz 9. kp vispirms mērķis dzerampunkts, un laikam tieši koncentrēšanās uz to glāzīti, neļāva pieņemt labāko ceļa izvēli uz pašu punktu.
Dzerampunktā padzēros un turpināju līnijveida virzību uz punktu, bet tā bija kļūda. Tā nogāze bija pilnīgi neskrienama, un Intiņa, kura apskrēja šo kalnu pa ceļu un pēc tam cēlās augšā pa gravu, punktā jau man bija priekšā. Uz tās nogāzes pazaudēju ~ 2 minūtes. Cīņa ar to gravu bija nežēlīga, lai nokļūtu pie punkta. Etapu uz 10. kp uzticēju Kalvja mammai, jo mazliet bija uzsista apātija uz orientēšanos pēc šāda etapa un distancē pavadītais laiks arī jau tuvojās stundai, kas manā gadījumā jau ir vēlamais finiša laiks. Pirms 10. kp mums aizgāja garām A grupas vagons, man tajā brīdī šķita ka gan jau arī kāds no B grupas, un uz nākamo 11. kp Intiņa pazuda ar visu to vagonu, tāpēc man atkal pašam bija jāpieslēdzas kartes lasīšanai. Etaps vienkārši veicams pa lielo ieloku. Uz 12. kp beidzot viens normāls ceļa variants, kur var arī paskriet, bet man tas cīņasspars pavisam švaks, tāpēc sasparojos tikai lai panāktu Intiņu un vēl vienu dāmu ''Purva Bridēja'' formā, un iesēdos astē dāmām. Uz 13. kp šķiet tomēr vajadzēja ņemt virsroku un skriet pa priekšu, jo abas dāmas mūs ievilka vispirms aizaugušā izcirtumā un pēc tam purviņā. To visu varējām mierīgi apskriet pa kreiso pusi, pa balto mežu. Pie 13. kp es pārņēmu vadību un uz 14. kp biju nolēmis dāmas izvest pēc iespējas precīzāk. Etaps nebija no tiem saldākajiem - zaļais purvs.
Tajā brīdī šķita ka vienkārši jālauž ceļš taisni pēc kompasa, bet tagad no malas skatoties, iespējams ka vajadzēja doties pa kreisi caur purvu un tad gar malu uz punktu. Uzdevums bija izpildīts, dāmas purvam izvilku cauri, tagad lai pavelk mani :) Bet ja nopietni, tad gan fiziski gan emocionāli jutos pabeidzis distanci, kaut arī līdz finišam vēl 2 punkti atlikuši. Ja kādreiz šādos apvidos devos iekšā ar zināmu prieku, jo bija iespēja uzvarēt ātrāk skrienošos ar savām orientēšanās spējām, tad šobrīd esmu pilnībā atsvešinājies no šādiem smagiem apvidiem, un nu jau tās vairāk ir mocības nevis bauda. Anglijas vienkāršās kartes un apvidi mazliet ir notrulinājuši :) Uz beidzamajiem 15. un 16. kp praktiski kartē neskatījos, vienkārši sekoju abām dāmām, un arī finišā biju džentelmenis, atlaidu abas pietiekamā attālumā, lai nerastos vēlme apdzīt :) Finišā īsti nevarēju saprast kādas emocijas manī virmo, noguruma praktiski nebija, jo šis tiešām vairāk bija kā pārgājiens nevis skrējiens ar pāris pieveiktiem kalniņiem. Distance bija lieliska, bet tāda īsta gandarījuma nebija, jo kā jau minēju, šāds apvidus mani galīgi vairs neaizrauj. Finišēju ar rezultātu 1:23:13, bet rezultātu tabula tā īsti nemaz neinteresēja, vienīgi vakarā netā ieskatījos, kāds tad ir izvietojums bijis mūsu grupā. Prognozes bija piepildījušās par visiem 100% - Arnis pārliecinoši pirmais, es sev par pārsteigumu 2. vietā no 8 dalībniekiem, un Raivis trešais, bet pārējie tā konkrēti atpalikuši. Tātad rītdien būs cīņa par 2.-3. vietu, ja vien šovakar būšu godīgs ;) Alu dzert nedrīkstu, dēļ suņa kodiena, bet Valmieras svētku balli jau gan drīkstu apmeklēt.

Nav komentāru: