svētdiena, 2014. gada 16. februāris

Pinares de Punta Umbria (Sevilla)

Category: AOM 2014 2.day
Map/area: Pinares de Punta Umbria (Sevilla)
Organiser: SUN-O
Country: Spain
Discipline: H21B
Labrīt! Kā redzams, tomēr sportiskā apņēmība ir ņēmusi virsroku, un pēc vakardienas pārdomām, esmu nolēmis arī šodien startēt. Traumētā potīte no rīta ir pavisam stīva un nekustīga, tāpēc vispirms jāveic pāris fizioterapijas vingrojumi. Arī augšstilbos jūtams stīvums, bet tas ir tas patīkamais stīvums, kad jūti ka vakar esi skrējis, un šodien atkal jāskrien :) Tātad šodien esmu izlēmis doties garajā distancē, bet ar vairākām atrunām pirms starta. Sacensību centrs tepat netālu no viesnīcas (mūsu viesnīcu var pat redzēt kartē) - vieglatlētikas stadionā. Braukšu tomēr ar mašīnu, jo tagad no rīta pulksten 9:00 ir salīdzinoši vēss (+9 grādi), bet debesis gan skaidras, kas liecina ka vēlāk būs samērā karsts (vakarpusē pie okeāna noķērām +28). Salīdzinot ar vakardienu, šorīt uz startu esmu devies laicīgi, tā ka sanāk laiks gan pavingrot un izstaipīties, gan arī mazliet paskriet. Lēnu, bet paskriet varu, vienīgi tas distances garums (7.6 km) šobrīd ļoti biedē. Tas nozīmē ka skriešu aptuveni 1 stundu, un nez vai potītei tas patiks, tāpēc pirms starta esmu izvirzījis vienu mērķi. Distancē skriešu līdz pirmajai kļūdai! Ja kļūdīšos uz kādu punktu (nu tā uz ~ 2 min.), tad nākšu malā un nemocīšu potīti. Šodien jau startēju tikai tāpēc, ka pēc pirmās dienas 5. vietas tas pjedestāls ir visai aizsniedzamā attālumā, un arī ar lēnu skriešanu (kas pierādījās vakar), bet bez kļūdām varu būt konkurētspējīgs ar spāņu B grupas censoņiem. Šoreiz skriešu bez GoPro kameras, lai vairāk varētu koncentrēties distancei. Starts foršā meža ielociņā aiz šosejas, bet skatoties, kādā virzienā dodas pirmie startētāji, izskatās ka distances sākums pa pilsētvidi. Startējot pašam, izrādās ka skrējiens pa asfaltu sanāks tikai uz 1. kp. Visi citu grupu pārstāvji, ar kuriem startēju vienā minūtē, no K punkta dodas pa kreisi, bet es izlēmu doties pa labi, skriešu gar malu villām.
interesanta bilde - traumētā kāja iet pa priešu :)
visa uzmanība virzienam izejā no punkta
Punktā nonācu ļoti precīzi. Jau skrienot uz 1. kp, novērtēju ka nākamie 5-6 etapi aiziet pa ''piejūras'' mikro reljefu. Un sākot no 2. kp, sāku realizēt savu otru šodienas mērķi - precīzs virziens izejā no punkta, lai pēc iespējas tuvāk turētos taisnajai līnijai, jo reljefs nav tik liels, lai tam locītos apkārt. Vispirms visa uzmanība kompasam un tikai pēc tam kartei. Uz 2. kp šī taktika strādā perfekti, praktiski kā pa diedziņu līdz punktam, uzrādot pat otro ātrāko splitlaiku! Zaudēju pamatīgi zviedram, bet viņš ir ārpus konkurences B grupā. Jāturpina tādā pašā ritmā. Uz 3. kp orientieris mazais pauguriņš aiz kura punkta ieplaka. Uz 4. kp izmantoju mazo taciņu, arī uz 5. kp varēju skriet pa šo taciņu, bet es drošības pēc ātrāk uzcēlos kalnā, lai pa augšu droši nonāktu punkta sedlos. Uz 6. kp virziens, turos kalnam vairāk pa kreiso pusi. Pie punkta biju kopā ar dāmu Ausekļa formā, kurai bija visai žiperīgs solis (D40 grupas uzvarētāja Baiba Smila). Etapā uz 7. kp ir dzerampunkts, bet pagaidām vēl neslāpst, tāpēc taisnā līnijā uz punktu. Pret kalnu kāpu smiltīs baigi buksēja. Pie šī punkta satiku čali zaļā kreklā, ar kuru distancē ļoti ilgu laiku būsim kopā, tātad viens no maniem konkurentiem, tikai nesaprotami, kāpēc viņš 7. kp ieskrēja no pretējās puses :) Etaps uz 8. kp varēja būt liktenīgs manā šodienas skrējienā, jo pieļāvu kļūdu... labi ka tās bija tikai ~30 sekundes. Vēl nebūs jāizstājas :) Kļūdu pieļāvu, neuzķerot mazo taciņu aiz lielās dzeltenās takas. Vajadzēja turpināt virzīties taisnā virzienā, bet pieradums no Anglijas o-kartēm šoreiz laikam nospēlēja galveno lomu. Anglijā parasti sanāk skriet pa takām, jo pa taisno vienkārši nav skrienams, bet šeit skrien kur vien vēlies pa skaistu priežu mežu. Pāris mazliet haotiskas darbības un paveicās ka nonācu tieši uz nākamo taku krustojumu, no kura brīvi uz punktu. Uz nākamo 9. kp bija iespēja skriet pa taku gandrīz līdz pat punktam, bet tā kā man tas skriešanas ātrums ir nekāds, un punkts atrodas ielokā otrpus pauguram, tad jau laicīgi atkal uzcēlos uz pauguru muguras, lai punktā nonāktu droši. Uz 10. un 11. kp īsie etapi, abi virzienos izmantojot ieloku formas. Te ļoti noderēja Model Event treniņkartē rastā atziņa - ieloki ir ideāls orientieris. Izrādās to treniņu biju aizvadījis tieši šajā pašā kartē, tikai tuvāk okeānam, tā ka distances nepārklājās, bet apvidu biju iepazinis un apguvis lietderīgi. Uz 12. kp jau vairāk uz atmiņu (tauriņa centrālais punkts), bet uz 13. kp atkal galvenais virziens. Jāatzīmē, ka visos šajos iepriekšējos etapos, puisis zaļajā kreklā ar savām haotiskajām darbībām visu laiku maisījās pa priekšu. Un uz 13. kp viņam pat izdevās nojaukt manu virzienu, tāpēc nācās uztaustīt taku kreisajā pusē, lai veiksmīgi tiktu uz punktu. Uz 14. kp vēl viens īss kompasa etaps, kurā karti praktiski nelasīju. Jāatzīst, ka sen šitā nebiju strādājis ar kompasu, jo Anglijas ''supersarežģītajās'' kartēs praktiski vispār nav jāizmanto kompass. Pagaidām šī taktika ar precīzām izejām no punktiem strādā ļoti labi.
tunelis
Etaps uz 15. kp odziņa - garais pāri šosejai, bet tā kā šoseju aizliegts šķērsot, tad jāizvēlas tuvākais tunelis pa apakšu. Abi tuneļi izskatās vienādā attālumā. Pa kreisi gar 8. kp vienkāršāk nokļūt līdz tunelim, bet otrā pusē baigi nopietni jātur virziens pa līdzenu mežu, savukārt variantā pa labi caur 9. kp, nonākšana līdz tunelim sarežģītāka dēļ reljefa, bet toties otrpus šosejai vienkārši pa taciņu uz punktu. Apsverot abus variantus, izvēlējos doties pa kreiso pusi - vieglāk skrienams. Puisis zaļajā, pie 14. kp sagaidīja mani (laikam saprata ka skrienam vienādu distanci), un etapu uz 15. kp uzsāka cieši aiz manis. Man atlika tikai sasmieties, nez cik ilgi viņš vilksies aiz manis, redzot ka es skrienu ļoti ļoti lēnu :) Uz takas pirms tuneļa laikam beidzot saprata kur atrodamies, tāpēc veikli aizskrēja man garām. Pa šādu tuneli nācās skriet pirmo reizi. Ar maniem 1,88 cm un 98 kg šaurais tunelis 25 metru garumā un 1,40 cm augstumā bija labs pārbaudījums :))) Pēc tuneļa mazliet paskrēju uz priekšu pa ceļu, un tad bija jāsāk uzticēties kompasa virzienam uz 15. kp.
Iesāku veiksmīgi, sazīmēju pat kartē pie kura dzeltenā klajuma jau esmu nonācis, bet atkal virzienu nojauca puisis zaļajā un vēl 3 orientieristi, kuri mani aizvilka pie punkta, kurš atradās krietni pa kreisi no manējā punkta. Gandrīz minūte pazaudēta ar šo misēkli, bet vēl joprojām neesmu pieļāvis nevienu lielu kļūdu, kas nozīmē, ka nāksies vien cīnīties līdz finišam, kaut gan pirms starta vispār nebiju paredzējis izskriet visu 7.6 km garo distanci. Citreiz šie 7.6 km šķistu tāds nieks vien, bet šoreiz beigas nāca jau ar sakostiem zobiem. Ļoti jutu ka potīte jau ir pamatīgi piedzīta pēc aptuveni 5 kilometriem, un sākas visai asas sāpes pēdā, kas tā jau manu gauso soli padarīja vēl klibāku. Un atkal neraža, distances beigu daļa skrējējiem vienkārši lidojama pa balto mežu. Jācer ka distances rezultātam pamatus būšu ielicis distances sākumdaļā, kur orientēšanās spēlēja lielāku lomu. Sākot no 15. kp līdz pat 23. kp, visi bija virziena punkti pa pilnīgi līdzenu mežu, izmantojot pāris orientierus ceļā (dzeltenos klajumiņus). Visgrūtāk nāca 18. un 21. kp, biju tuvu tam lai padotos. Sāpes bija ļoti jūtamas, un ik pa laikam šajos etapos pārgāju soļos. Bet tā apziņa, ka esmu veicis samērā tīru reisu, deva spēku saņemties un pārvarēt sevi līdz pat finišam. Arī čalis zaļajā kreklā tepat vien ganījās pa priekšu, izskatījās ka viņš skrien bez kompasa, jo savādāk nevar izskaidrot viņa pēkšņās virzienmaiņas. Un varbūt tieši viņš ir mans tiešais konkurents uz 3. vietu kopvērtējumā, tāpēc nevaru atlaist viņu pārāk tālu, jo pie 7. kp es viņu panācu. Jācīnās! Uz pēdējo 24. kp jau dodos vairāku citu orientieristu ielenkumā, un tad finišs saulē un stadionā. Neticu pats sev... pirms 3 nedēļām izmežģīju potīti tā, ka šķita nekad vairs neskriešu, bet šodien ņēmu un noskrēju vairāk par 8 kilometriem. Liels paldies protams medicīnai un fizioterapijām, kas nolika mani tik ātri uz kājām, bet tagad gan sāpes potītē ir tādas, ka varētu gāzties zemē. Rehabilitāciju šis skrējiens tikai un vienīgi pagarinās, tagad atliek vien gaidīt, vai bija vērts tā riskēt ar savu veselību, vai būšu aizsniedzies līdz tam kārotajam pjedestālam divu dienu summā. Finišā saņemu visas ekstras, gan atspirdzinājumus, gan augļus. Mazliet jāatgūstas tepat stadiona zālienā un tad pa taisno uz viesnīcu. Skrējiens, kaut arī ļoti lēns, bija ļoti labs, jo kļūdu praktiski nebija, uz 8. un 15. kp varu kādu pusotru minūti pieskaitīt, tāpēc zemapziņā šķita ka ir jābūt labai vietai. Atliek gaidīt rezultātus, jo es startēju viens no pirmajiem. Noskalojoties dušā un paēdot pusdienas, atgriezos stadionā ar saviem līdzjutējiem. Pie rezultātu sienas, no B grupas izlikti vien 5 finišējušie, starp kuriem es esmu pirmais! Tā, tagad jāsāk burtot tie garie spāņu uzvārdi, kuri ir aiz manis, un jāskatās kurās vietās viņi ir bijuši vakar. IR!!! Abi divi vīri, kas vakar bija 3. un 4. vietā, šodien ir aiz manis! Nevar būt, ka skrienot uz vienas kājas, būšu ticis uz pjedestāla. Nu tad ir jāmetās slīpi stadiona zālītē un jāgaida apbalvošana. Sauļošanos pārtraucām pirms pašas apbalvošanas, lai paspētu vēl ieņemt vietas tribīnēs. Jāaiziet gan vēl līdz rezultātiem, lai pārliecinātos, ka varēšu soļot pa sarkano paklāju. Opā! Esmu apskrējis arī vakardienas 2. vietas censoni! Bet uz pjedestāla tomēr kāpšu uz 3 pakāpiena, jo puisis, kas vakar ieņēma tikai 9. vietu, šodien ir veicis ļoti labu skrējienu, un pacēlies uz 2. vietu.
Tātad kopvērtējumā pēc vakardienas ir pamatīgas izmaiņas. Zviedrs protams saglabāja 1. vietu, puisis no 9. pacēlās uz 2. vietu, es no 5. pacēlos uz 3. vietu, bet tie kas vakar bija 2. 3. un 4. vietā, šodien ir aiz manis! Orientēšanās sportā ne vienmēr noteicošais ir skriešanas ātrums, ļoti liela nozīme ir arī orientēšanās tehnikai, un mana taktika šodien strādāja perfekti. Izrādās ka spāņi paši savos mežos īsti nemāk orientēties, jo paanalizējot splitus, vērtējot tikai skriešanas ātrumu, man būtu jāieņem kāda no otrā desmitnieka vietām. Bet nu labi, tā ir B grupa, es ar savu pieredzi droši vien apskrēju gan kādu iesācēju orientēšanās sportā, gan kādu resnāku un neveiklāku censoni, bet tas nemazina prieku par šo panākumu. Tātad šodien ar rezultātu 1:04:23 ieņēmu 3. vietu no 22 dalībniekiem, un arī kopvērtējumā godpilnā 3. vieta starp 24 dalībniekiem. Spāņi, un it sevišķi Sun-O klubs, bija ļoti pacentušies par fantastiski noorganizētām sacensībām. Jāsaka, ka šīs bija vislabāk organizētās sacensības, no visām kurās šajos 4 gados biju ņēmis dalību te siltajās zemēs. Treniņapstākļi (man labāk simpatizē šādi skrienami meži, nekā akmeņaini kalni), sacensību organizācija, distances, starta un finiša vietas, visas ekstras finišā, un vēl krāšņā noslēguma ceremonija - atlika tikai baudīt. Lidojot ar ''ieģipsēto'' kāju uz Spāniju, pat necerēju ka izdosies kāpt uz pjedestāla. Šis mirklis mūsu atvaļinājumu padarīja vēl skaistāku.
Un nu pēc finiša varēju ļauties vēl vienai avantūrai, ar kuru nevarēju riskēt pirms skriešanas. Nogaršoju okeānā zvejotos gliemežus :) Okeāns, apelsīni, valentīndiena ar mīļoto, saule (varbūt mazliet mazāk kā citus gadus), izbrauciens uz Portugāli, lielais opelis :) un protams šī 3. vieta un vēl daudz kas cits paliks skaistā atmiņā par šo atvaļinājumu Spānijā. Skaisti būtu beigt orientēšanās sporta karjeru šādi. Šobrīd esmu pusi uz pusi, ka šīs bija manas pēdējās orientēšanās sacensības. Visu rādīs rehabilitācijas process potītei. Katrā ziņā aktīvās orientierista gaitas beidzu. Aktīvās tādā ziņā, ka neskriešu vairs kā līdz šim - vienu vai divas reizes nedēļā. Ja kādreiz atgriezīšos uz orientēšanās sacensībām, tad tiešām tikai uz tādām, kurās vienkārši nevar neņemt dalību (piemēram - Kāpā, kādā no čempionātiem vai kādās eksotiskās sacīkstēs). Lai veiksmīgi beidzas rehabilitācija un tad jau varēšu konkrētāk izklāstīt savas pārdomas par šo lielisko hobiju - orientēšanās sportu, ar kuru esmu kopā kopš 11 gadu vecuma, tātad nu jau 22 gadus. Tā ka šis nav pēdējais ieraksts šajā blogā. Būs vēl, tik nezinu, ar karti vai bez!




 

 

Nav komentāru: