Septembris tik tiešām ir aizvadīts ļoti pilnvērtīgi no sportiskās puses. Var teikt ka gandrīz esmu atgriezies pie ierastā ritma. Ir nelielas problēmas ar avārijā cietušo kāju, bet izskatās ka ar šo problēmu man vēl ilgi nāksies sadzīvot. Priecē tas, ka nav vairs jāguļ gultā, dziedējot traumas, un jāskatās pa TV vai internetā kā sporto citi, bet nu varu pats mazliet intensīvāk pasportot. Fiziskā forma gan šobrīd nav nekāda spīdošā, tāpēc vismaz reizi nedēļā izeju paskriet lēnu rīta rosmi. Esmu iegādājies ''airēšanas'' trenažieri, ar kuru darbojos divreiz nedēļā. Un pašās mēneša beigās beidzot tiku pie jauna velosipēda, tāpēc arvien biežāk izbraukšu garākus gabalus, un uz darbu atkal auto varu nomainīt pret velo.
personīgā trenažieru zāle :)
Mazliet gan bailīgi ir braukt ar riteni, tāpēc pa pilsētu lielākoties pārvietojos pa ietvēm un krustojumus šķērsoju apstājoties, bet tālajos treniņbraucienos dodos spilgti dzeltenajā jakā un ar ķiveri galvā. Nedēļas nogales ir aizvadītas ka plānots - sestdienās piedaloties parkrun skrējienos, un svētdienās piedaloties citās sacensībās. Šomēnes piedalījos 2 orientēšanas sacensībās (Anglijas čempionāts un London City Race), vienās skriešanas sacensībās, kā arī izskrēju 3 jaunas parkrun distances. Mans orientēšanās pulciņš bērniem arī sāk uzņemt apgriezienus! Septembrī piedalījāmies orientēšanās sacensībās ar 4 puikām, kā arī piedalījāmies divos Swadlincote junior parkrun skrējienos (vienā ar 4 bērniem un nākamajā jau ar 8). Pēc pirmajām reizēm jau sāk iezīmēties patīkama aina, Edvīns ar Jēkabu jau sāk izprast orientēšanos, bet parkrun skrējienos parādās arī tas, kurš no puišiem ir arī labs skrējējs.
lidojošais Valters
Jēkabam abas reizes 2. vietas, mazais Valters priekš sava vecuma arī skrien ļoti ātri, Edvīnam gan patīk slinkot, bet ja piespiežas, arī var labi noskriet. Arī pārējie bērni malači, jo godam cīnās šajos 2 km junior parkrun skrējienos, it sevišķi abas meitenes! Tā kā bērniem un viņu vecākiem ir interese, tad tik jādarbojas, un oktobrim un novembrim jau ir sastādīts nodarbību un sacensību grafiks. Pats oktobrī esmu ieplānojis dalību divos īpašos pasākumos, bet kamēr tie nav notikuši, tikmēr labāk neizpaudīšu. Protams, centīšos apmeklēt arī kādu jaunu parkrun, kas gan tagad sāk palikt arvien grūtāk, jo visus tuvākos esmu izskrējis un nu nāksies doties uz tālākām pilsētām. Orientēšanās sacensības gan diemžēl nav manos plānos, izņemot protams tās, kurās skriešu kopā ar bērniem. Lūk septembra parkrun skrējieni un viens fun run:
pēc Hanley parkrun uz Anglijas
Čempionāta o-sprinta startu
Līdz tādai patiesībai nu esmu nonācis! Ja vienā dienā notiek parkrun skrējiens un orientēšanās sacensības, tad priekšroku dodu startēšanai parkrun skrējienā nevis o-sacensībās, pat ja tas ir Anglijas Čempionāts. Nu labi, tik radikāli jau orientēšanās sportu neesmu vēl pametis, bet visu apstākļu sakritības dēļ, šorīt startēju Stoke pilsētas parkrun skrējienā un mazliet vēlāk paviesojos arī Anglijas Čempionātā o-sprintā, kā skatītājs. Brīdī kad bija jāpieņem lēmums par pieteikšanos uz Britu čempi sprintā vai vidējā, izlēmu ka startēšu svētdien orientēšanās vidējā distancē, bet šorīt uzskriešu Hanley parkrun piecīti. Pa ceļam uz Stoke on Trent, pie padebešiem savilkās ļoti tumši mākoņi un šķita ka šā rīta skrējiens būs jāaizvada lietū. Plus vēl nelielas problēmas parādījās fordiņam, bet līdz Hanley parkam nonācu laicīgi, un arī lietus mākoņi bija pazuduši. Šis nav no masveidīgākajiem parkrun skrējieniem, bet vairāk kā 100 dalībnieki stabili startē. Arī parks samērā jauks un skaists, tāpēc jābauda tik skrējiens. Skrējienu iesāku ļoti komfortabli, pirmos 2 kilometrus noskrienot ar 5:30 min/km, bet līdz ko sasniedzu pirmā apļa kalnu, tā sākās problēmas. Fiziskās formas nav, tāpēc sāku pamazām plīst nost. Iesākot otro apli, sapratu ka šodien man līdz 28 minūtēm tālu, sajūtas nav tās labākās, tāpēc jāsāk taupīt kājas rītdienas o-distancei. Otrā apļa kalns nāca ar ļoti lielu piepūli, spēka praktiski nebija, tāpēc finiša rezultāts arī visai nejauks - 30:19, kas deva 104. vietu no 147 dalībniekiem. Šī bija klasiska parkrun trase ar vienu pusapli un diviem lieliem apļiem. Diemžēl kāpums sanāca vairāk, nekā lejup skriešana, tamdēļ likšu subjektīvu sešinieku šim parkrun. Iespējams ja būtu labāka fiziskā forma un tie kalni nāktu vieglāk, tad atzīme arī būtu augstāka. 6/10
Šorīt no parkrun tūrisma uz kādu jaunu skrējienu bija jāatsakās tikai viena iemesla dēļ, pēc atgriešanās mājās no sava parkrun skrējiena, pa taisno bija jābrauc uz orientēšanās sacensībām bērniem. Tāpēc šorīt skrēju ''mājas'' parkrun. Ierodoties Conkeros, satiku vienu orientēšanās cīņu biedru Iain. Viņš bija pirmo reizi atbraucis uz Conkers parkrun, parasti skrienot Leicester pilsētas parkrun skrējienā, bet šorīt apvienošot divus skrējienus. Vispirms parkrun, bet pēc tam DVO orientēšanās sacensības, tepat netālajā Swadlincotē. Mans plāns bija līdzīgs, tikai es pēc parkrun uz o-sacensībām ieradīšos kā treneris saviem audzēkņiem, un droši vien skriet sanāks ļoti maz. Iesildoties pirms starta, kājās baigais stīvums, bet iekšēji sajūtas labas. Mans sarkanais 50 parkrun krekls vēl nav piegādāts, tāpēc skriešu British Orienteering kreklā. Tā kā Conkeros nu jau startēju 22. reizi, tad nolēmu atkal paeksperimentēt. Startā nostājos ļoti tuvu beigām un skrējienu uzsāku ļoti mierīgā tempā, netrakojot pirmajā kilometrā, kā to darīju iepriekš, cenšoties pēc iespējas vairāk skrējējus apdzīt. Nezinu vai tieši šī taktika, vai šī rīta sajūtas, bet skrējiens izdevās ļoti patīkams un komfortabls. Ļoti sen nebiju juties tik labi skrējiena laikā, būtībā baudīju skriešanu, kas pēdējā laikā man bija izvērtusies vairāk par cīņu ar sevi. Skrējās tik labi, ka šķita jebkurā brīdī varu mierīgi paātrināties un skriet ātrāk, bet neredzēju vajadzību pēc paātrinājuma, tāpēc beidzot izdevās noskriet vienmērīgu skrējienu, tikai pēdējo kilometru noskrienot nedaudz ātrāk, lai finišā sajustu sagurumu. Turpmāk pie šādas taktikas vajadzēs pieturēties, lai skrējienu varētu izbaudīt no sirds, jo agrāk mani grafiki bija otrādi. Pirmo kilometru iesāku salīdzinoši ātri, un pēc tam katrā nākamajā kilometrā paliku arvien lēnāks. Patīkami bija arī panākt pa priekšu skrienošos vienmērīgi visas trases garumā, nevis lielāko daļu apdzīšanu veikt sākumā, un pēc tam noskatīties kā uz beigām mani apdzen arvien vairāk skrējēju. Un izrādās skrienot šādi, spēju ieskriet savā komforta zonā - 28 minūtēs. Finišēju ar rezultātu 28:53, ieņemot precīzi 200. vietu no 359 skrējējiem. Pēdējā laika patīkamākais skrējiens! Wakefield Thornes parkrun #1 20/09/2014
Par šo parkrun uzzināju pavisam nejauši. Pirms 2 nedēļām, vakarā pirms Anglijas Čempionāta orientēšanās vidējā distancē, ciemiņam no Wakefield - Paulam parkrun mājas lapā rādīju kopējo Anglijas parkrun skrējienu karti. Liels bija pārsteigums, ieraugot ka arī Wakefield pilsētā notiks parkun skrējiens. Sarunājām, ka braukšu ciemos uz Wakefield, kurā pirms aptuveni 3 gadiem biju visai biežs viesis, vairāk gan baudot pilsētas nakts dzīvi. Pēdējo reizi Wakefield pilsētā biju pirms 2 gadiem, kad tur notika Olimpiskās lāpas skrējiens. Būs interesanti redzēt, kas mainījies pa šiem gadiem. Tātad šorīt notika pirmais Wakefield Thornes parka parkrun skrējiens. Agrs brauciens vilcienā, vieglas brokastis pasaulslavenajā ēstuvē, un esmu gatavs novērtēt šī parka trasi. Skriešu pavisam brīvi, pārlieku nenoslogojot kājas, jo rītdien jāstartē ikgadējā London City Raceorientēšanās skrējienā. Labi ka pēdējā laikā arvien biežāk pastrādāju ar savu fizisko formu, tāpēc skriešana sāk palikt arvien vieglāka. Organizatoriem pirms starta šādas tādas kļūmītes, bet gan jau nākamajās reizēs tās atrisināsies, un starts ar nelielu nokavēšanos tika veiksmīgi palaists. Biju jau mazliet iepazinies ar informāciju par plānoto trases konfigurāciju, par kuru, atklāti sakot, biju visai skeptisks. Trase bija saplānota ar ļoti daudziem asiem pagriezieniem un vairākās vietās pa bezceļiem (pļavām). Sākums patīkams, lejup no kalna, kur atkal mazliet pa ātru uzsāku ar skrējēju apdzīšanu. Turpinājumā taisne pa šauru parka celiņu, kur ātrākie skrējēji jau skrien pretim (arī Pauls). Tad seko skrējiens gar dīķi un cauri finišam (pretējā virzienā), un tad sākas interesantākā trases daļa. Jūtos gandrīz kā orientēšanās distancē - vispirms pa meža taku, tad pa zāli gar futbola laukumu, tad vairāki asi pagriezieni šķērsojot ceļu, kam seko garš pārskrējiens pa zālāju līdz otram parka galam. Atkal vairāki 90 grādu pagriezieni, kam seko nopietns augšup kalnā skrējiens pa ceļu, kurš klāts ar kastaņiem. Vēlreiz jāveic pārskrējiens pāri pļavai, tad cauri starta vietai un lejā pa starta kalnu līdz vēl vienam straujam pagriezienam uz meža taku. Posms pirms finiša gan patīkams, lejā no kalna un taisne gar dīķi. Jāsaka kā ir - tik jocīgu parkrun skrējiena trasi vēl nebiju skrējis, tiešām atgādināja orientēšanās distanci :) Standarta parkrun trase ir pārsvarā pa asfaltētajiem parka celiņiem vairākos apļos, bet šī trase vairāk līdzinājās krosa aplim, kurā ir iekļauti pilnīgi visi skriešanas segumi - asfalts, bruģis, meža takas, grants celiņi un pat zālājs. Pagriezienus trasē vispār nebija iespējams saskaitīt! Vismaz divreiz sanāca pagriezties pa 180 grādiem, bet 90 grādu pagriezieni noteikti bija vairāk kā desmit. Tiešām dīvaini saplānota trase, bet priecēja tas, ka bija jāskrien tikai viens aplis. Šobrīd esmu skrējis 19 dažādākās parkrun trasēs, un šī noteikti ir visneparastākā no visām. Atmiņā paliks noteikti. Skrēju ļoti rezervēti un komfortabli, tāpēc rezultāts tikai 29:56 un 160. vieta no 252 skrējējiem. Pašam šķita ka skrienu atkal savās 28 minūtēs, bet laikam jau tie daudzie līkumi mazliet vairāk sabremzēja. Arī Pauls pirms starta solīja veikt mierīgu skrējienu, bet sportiskais azarts skrējiena priekšgalā bija ņēmis virsroku, un čalis finišēja 4. vietā ar teicamu rezultātu 18:29! Grūti izlemt kādu atzīmi šai nestandarta trasei likt. Ļaušos pozitīvajām emocijām un likšu astotnieku. Kaut arī daudzie līkumi un skriešana pa pļavu samazina skriešanas ātrumu, tomēr man kā orientieristam (nu jau bijušam) šī trase šķita visai baudāma, un vēl liels pluss ka tikai viens aplis. 8/10
Uz šo Birmigham centrālo parkrun skrējienu biju plānojis jau sen aizbraukt, bet kaut kā vienmēr atliku, aizbraucot uz kādu citu. Tad nu ir pienācis mirklis, kad visos parkrun skrējienos tuvākajā esmu piedalījies, tikai palicis vēl šis Cannon Hill parkrun. Brauciens gan bija tieši tāds, kādu biju plānojis vasarā. Līdz Birmingham aizbraucu ar vilcienu un pēc tam ar riteni, kuru aizņēmos no kādas jaunkundzes (pašam riteņa vairs nav pēc avārijas), iesildoties aizminos 3 km līdz parkam. To ka te piedalās daudz dalībnieku (~500) zināju jau iepriekš, un man jau patīk skriet skrējienos kur ir ļoti daudz skrējēju. Arī šorīt izskatījās visi 500 būs sanākuši. Pirms starta ļoti lieliska atmosfēra. Šorīt organizatoriskos pienākumus uzņēmies vietējais skriešanas klubs, kura vadītāja ļoti interesanti iepazīstināja ar trasi un visu pārējos informāciju. Pārsteidza arī ļoti daudzie pacemakeri, sākot ar 20 min. un beidzot ar 35 min. Startā tik tiešām dalībnieku burzma liela, vismaz pusminūti sanāk nostāvēt ar kameru uz galvas, kamēr visi paskrien garām un tad arī es varu pievienoties skrējiena astes galam. Tāpēc arī mani pulksteņa rezultāti atšķiras no oficiālajiem rezultātiem, jo es garminu palaižu tikai tad, kad pats sāku skriet, nevis kad startē pirmie dalībnieki. Gribēju atkal šorīt pieturēties pie taktikas, ka skrējienu uzsāku lēnāk, un pēc tam katru nākamo kilometru skrienu ātrāk. Diemžēl atkal nevarēju noturēt sevis šādā grafikā, jo 1. km aizrit apdzīšanas manevros, un tāpēc grūti ir saprast vai esmu uzņēmis pietiekami lēnu tempu lai paātrinātos nākamajos kilometros, vai arī skrējiena beigu gals tik tiešām skrien tik lēnu, kad šķiet ka to vien daru kā apdzenu. Pirmos divus kilometrus noskrēju 5:30 min/km tempā, kas šobrīd ir mazliet pa ātru manai komforta zonai (šobrīd varētu būt ka 5:40 ir šī zona), tāpēc nākamie divi kilometri jau aizritēja par pārdesmit sekundēm ilgāk. Šī parkrun trase bija klasiskā pa parka asfaltētajiem celiņiem divos apļos, pirmais mazliet mazāks un otrais tāds lielāks. Skrienot atcerējos par Wakefield parkrun krosa apli, kurš galīgi nebija parkrun standarts, bet man tomēr patika. Arī šī trase man ļoti patika, jo praktiski bija līdzena un jau sāku pie sevis domāt kādu atzīmi likt - 8 vai 9, jo 10 es lieku tikai tām trasēm, kur nav jāskrien pa asfaltu un nav pamatīgu kalnu. Simts metrus pirms finiša arī šī trase varēja aizmirst par 9, jo finišu nācās skriet tādā kalnā, ka dažbrīd nācās elsot pilnā balsī, lai tiktu augšā tai kāpumā. Neizprotu to loģiku, kāpēc finiši daudzās parkrun trasēs ir jātaisa tieši pret kalnu. Pēdējo kilometru pat skrēju ilgāk par 6 minūtēm, tāpēc nu jau svārstījos par 7 došanu šai trasei. Bet finiša atmosfēra atkal uzlaboja garastāvokli, gan ar uzmundrinājumiem tieši pirms finišā, gan ar garšīgajām rozīnēm un kopējo atmosfēru pēc finiša. Ļoti patīkami bija skriet katrā aplī arī cauri šai finiša zonai, kad visi tiesneši un atbalstītāji aktīvi aplaudēja katram skrējējam. Par šo lielisko atmosfēru stabils 8 no manis. Ar rezultātu 29:13 ierindojos 311. vietā (tik zemu vēl nebiju finišējis) no 458 dalībniekiem. Beigu beigās šeit bija arī tie 500 skrējēji, jo organizatoru skriešanas klubs bija norīkojis veselus 52 !!! tiesnešus, kas ir neraksturīgi daudz priekš parkrun (parasti ir ap 20). Pirms tā finiša kalna, ļoti priecēja sajūtas ar kādām skrēju, beidzot jutu ka varu brīvi skriet, un pat ja gribētu, tad varētu arī ātrāk skriet. Bet tā īsti man nemaz negribas vairs ātrāk skriet, es labāk lēnām un mierīgi izbaudu šos rīta skrējienu. Nu jā, tas nu ir noticis, tagad gan esmu piedalījies visos savai dzīves vietai tuvākajos parkrun skrējienos. Šobrīd kopā ir noskrieti 54 parkrun skrējieni 20 dažādās pilsētās un parkos. Tagad būs jākļūst par īstu parkrun tūristu, jo katrs nākamais sestdienas rīts būs jāplāno jau laicīgi, kur un kā ar vilcienu vai mašīnu doties. Ja kādu sestdienu nebūs vēlme nekur tālāk braukt, tad vienmēr varu atgriezties savā ''mājas'' Conkers parkrun, vai kādā citā tuvējā parkrun, kurš izpelnījies no manis augstāko novērtējumu. 8/10
Par šo skrējienu uzzināju pavisam nejauši. Ceturtdien ierodoties uz vizīti pie fizioterapeita profesionālajā skrējēju veikalā, pamanīju reklāmas lapiņu ar aicinājumu piedalīties 4 jūdžu skrējienā apkārt Barton ciematiņam, kur organizē Burton sieviešu skrējēju klubs. Par dalību šajā skrējienā gan izlēmu vien pāris stundas pirms starta, jo šī svētdiena plānojās visai aizņemta un saspringta. Vispirms no rīta vajadzēja aizvest 8 mazos latviešu skrējējus uz junior parkrun skrējienu, kurā pats arī pildīju vienu no trases tiesneša pienākumiem (finišā). Pēc šī skrējiena atgriežoties mājās, vajadzēja sazināties ar vienu ebay tirgoni, no kura iegādājos jaunu velosipēdu. Aizbraukšana pēc jaunā riteņa un atvešana uz mājām, arī aizņēma mazliet laiku. Un tikai pulksten 12:00 izlēmu, ka 14:00 esmu gatavs stāties uz starta šim skrējienam, pat par spīti tam, ka 16:00 man jau jābūt darbā :) Sanāca viena varen aktīva diena! Tā kā Barton ciems atrodas vien 10 minūšu braucienā no Burton pilsētas, tad visu varēju arī uzspēt. Pusstundu pirms starta piereģistrējos, saņemot 150. numuru. Mazliet pastaipījos un lēnā riksītī paskraidīju pa kriketa laukumu, un biju gatavs startēt šajā skrējienā. Kā jau nosaukumā minēts (fun run), tad arī es skrēju tikai ''just for fun'', nevis tiecoties sasniegt kādu rezultātu. Pārrēķinot 4 jūdzes uz kilometriem, sanāk mazliet vairāk par 6 km, kas nozīmē ka skriešu 35-40 minūtes. Ir septembra beigas, praktiski rudens klāt, bet šodien saulīte labi sildīja. Priekš skriešanas pat mazliet pa karstu bija, tāpēc pirms starta tā vien prasījās paslēpties ēnā. Neņemot vērā karstumu, izlēmu skriet ar kameru, kas tomēr ir mazs apgrūtinājums un smagums uz galvas, bet lēnai skriešanai īpaši netraucē. Dalībnieku nav sevišķi daudz (~60), no kuriem gandrīz puse ir bērni. Atliek tikai nobrīnīties, cik labi bērni ir trenēti, ja ir spējīgi noskriet vairāk kā 6 km, jo atceroties kā no rīta daudzi junior parkrun bērni ar grūtībām pieveica 2 km distanci, tad šeit tiešām startēs īsti mazie skrējēji. Startēju atkal no pašām beigām, lai varētu ieiet savā ritmā un tempā, tā ap 5:40 min/km. Mazliet jau tomēr jūt kājas vakardienas parkrun piecīti un šā rīta aktivitātes, bet vislielākās grūtības sagādā karstums, jo distances sākums praktiski tikai pa sauli. Pirmo kilometru noskrēju mazliet ātrāk, otro jau savā komforta zonā, bet sākot no trešā kilometra pārgāju uz vēl lēnāku solīti (zem 6 min/km), jo karstums bija nežēlīgs un arī distances konfigurācija nebija pateicīga, visu laiku šķita ka skrienam mazliet uz augšu. Startā biju paskrējis daudziem garām un tagad šos pirmos kilometrus biju iekārtojies mazo puiku grupiņā, kurus pavadīja mammas uz riteņiem. Šādā kompānijā pirmie kilometri tika izbaudīti ar smaidu sejā. Tad kad trase izveda no ciema ārā atklātajos laukos un pāris pacēlumos, paliku viens, jo puiku temps man tomēr bija nedaudz pa ātru. Pēc 2 jūdžu atzīmes (pusdistance) varēja sākt just ka tagad distance sāks iet uz leju, tāpēc puiku grupiņu atkal pieķēru, un pie dzeršanas punkta pat apsteidzu, jo puikām pēdējais pacēlums nāca ļoti grūti. Padzeroties ūdeni, pēkšņi man uzsita baigo vieglumu kājās, un 3 jūdžu atzīmi sasniedzu ļoti patīkamā tempā (~5 min/km). Iespējams tas bija pateicoties arī ēnai, jo kādu gabaliņu sanāca skriet cauri mežam, bet atgriežoties atpakaļ ciematiņā, vieglums kājās pazuda, tāpēc turpināju ar savu 6 min/km tempu. Mazie puikas bija atguvušies 3. jūdzē un nu sāka pa vienam skriet man garām. Skrēju it kā pietiekami atbrīvoti, bet līdzi viņiem netiku, un pārsimts metrus pirms finiša mani pat apdzina čalis, kuram diezgan spēcīgi aizgāju garām pirms dzirdināšanas. Finišēju ar rezultātu 38:47, kas deva man 39. vietu starp 67 skrējējiem. Saņēmu finišā diplomu, dzēriena glāzi un Mars šokolādi, un pa taisno devos meklēt patvērumu ēnā. Skrējiens pats par sevi bija patīkams, bet tas karstums gan varēja būt mazāks. Pēc garmin datiem biju noskrējis 6.49 km ļoti relaksētā tempā, tāpēc nevajadzētu būt problēmām arī izturēt 8 stundas darbā. Gara un pozitīvām emocijām bagāta diena.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru