Cērtene (Smiltene)

Category: Azimuta Vasara 2015 6. kārta

Map/area: Cērtene (Smiltene)

Organiser: OK Azimuts

Country: Latvia

Discipline: VC (4. distance)

Results

aizaudzis izcirtums

Beidzot tas brīdis bija klāt, šīs vasaras, šā gada, un visas dzīves viens no svarīgākajiem mirkļiem - laulības ar mīļoto. Šogad viss pārējais bija otršķirīgs, tāpēc nepiedalījos Kāpā un neaizbraucu arī uz Skotiju pavērot Pasaules Čempionātu. Divu nedēļu atvaļinājums Latvijā, kur viss bija pakārtots par un ap kāzām bija pietiekami noslogots, tāpēc nemaz nebiju plānojis piedalīties kādās o-sacensībās šajās nedēļās. Bet ja labi grib, var arī atrast laiku šim hobijam, tāpat kā ik vakara peldei ezerā. Tā kā dzīvojām pie brāļa Valmierā, tad ja laiks atļaus, visticamāk ka ņemtu dalību Valmieras Magnētā. Bet tā kā šodien paviesojāmies pie mammas Smiltenē, tad izlēmu ka varētu aizbraukt uz Azimuta Vasaras sesto kārtu, kura notika tepat Smiltenes pievārtē. Kompasu un sportidentu vienmēr iemetu līdzi ceļojumu somā, jo dziļi sirdī man jau vēl ir tas orientēšanās sports, bet ekipējuma gan nekāda nebija. Labi ka Smiltenē vēl ir saglabājušies pāris apģērba gabali. Atradu savu veco o-kreklu (šķiet junioru grupās ar to skrēju), arī bikses atradās (mazliet uzplēstas un ar vairākiem caurumiem), bet ar apaviem gan bija problēmas. Ar botēm gluži pa mežu negribējās skriet, ar augstajiem o-zābakiem (potīšu drošībai) ar nebija vēlme mocīt kājas, jo doma bija tā pavisam viegli paskriet/pastaigāt pa Latvijas mežiem. Labi ka atradās vēl iekštelpu futbola buči ar mazajām radzēm. Skriešanai ne tie labākie apavi (pārāk cieti), bet mežam pietiekami labi. Saule mūs šīs dienas lutināja pamatīgi, un tieši šodien šķiet bija viskarstākā diena, mašīnas termometrā pat noķērām 34 grādu karstumu. Nav diez ko prātīgi tādā karstumā skriet, bet man līdz sešiem jābūt obligāti atpakaļ Valmierā, tāpēc nāksies vien skriet šādā svelmē.

karte no 2002. gada Azimuta

No jaunības dienu Azimutiem šo mežu atceros tā visai miglaini, tikai papētot vecās kartes, spēju atcerēties pāris vietas no šī apvidus. Pirmo reizi šajā mežā skrēju 1992. gadā V12 grupā, un pēdējo reizi 2002. gadā V21A grupā. Tajā laikā praktiski katru gadu vismaz viens Azimuts notika šajā mežā, un 2000. gadā es pat esmu bijis distanču veidotājs tieši šajā Cērtenes mežā. Tā ka apvidum man būtu jābūt ļoti zināmam un šķietami patīkamam, skatoties vecajās kartēs. Ir pagājuši 13 gadi kopš pēdējo reizi te skrēju, un jāsaka kā ir - šis mežs vienkārši ir iznīcināts. Kur kādreiz bija skaists priežu sils vai mellenājiem bagāti purvi, tur tagad ir ar krūmiem un avenājiem aizauguši izcirtumi. Jau pirms starta, ieraugot šo jauno karti, dūša saskrēja papēžos, un pirmā doma bija kāpt atpakaļ mašīnā un braukt prom. Karte praktiski sastāvēja no vieniem izcirtumiem, sākot ar zaļiem aizaugušajiem un beidzot ar dzelteniem tikko izzāģētiem. Bet ja jau reiz biju atbraucis uz Azimutu, kas šobrīd man ir visai ekskluzīvs pasākums uz kuru tieku labi ja vienreiz gadā, tad tā vienkārši nevarēju aizbraukt prom. Tā kā sportiskie mērķi man orientēšanās sportā vairs nav nekādi un pāris dienas pirms kāzām arī tā baigi pārpūlēties negrasījos, tad loģiski ka pieteicos C grupā, lai vienkārši paskrietu prieka pēc.

labs karstumiņš

Prieks gan sanāca visai mazs šādā mežā un karstumā. Distances sākums pat izvērtās visai patīkams, jo pirmie etapi vijās pa skaistu balto mežu, kurā nu nekādi nevarēju atcerēties, ka šeit pirms daudziem gadiem biju skrējis. Uz pirmo 47. kp aizskrēju apkārt pa ceļu, kā jau C grupas orientieristam pieklājas :) Tad sekoja divi etapi pa līniju pa balto mežu, bet uz 50. kp izcirtumā pazaudēju aptuveni 30 sekundes. Ja precīzi netrāpa, tad atrast bedri starp avenājiem nav tas vieglākais uzdevums. Arī nākamais 53. kp izcirtumā, bet uz 46. kp patīkams skrējiens caur priežu silu. Pie 46. kp distances patīkamā un baudāmā daļa beidzās, un ja vien būtu zinājis kas sekos distances turpinājumā, tad noteikti nebūtu turpinājis distanci. Etapu uz 45. kp nav iespējams veikt pa līniju, jo pa vidu bebru appludināts purvs. Arī pa kreiso pusi īsti nevar, jo tur priekšā kaut kāda aizliegtā teritorija, tad nu atliek tikai labais variants.

kaut kur šajā posmā
var atrast manu sudraba
gredzenu

Cauri tam muklājam izcīnījos pietiekami veiksmīgi, bet karstumā un tiešajos saules staros šķiet mazliet pārkarsu, un nonākot mežā koku ēnā, īsti neizpratu savu atrašanās vietu, kas noveda mani pie 5 minūšu kļūdas. Pārķēru mazos meža celiņus un punktu sāku meklēt zaļajos džungļos krietni par ātru. Pagāja krietns laiks līdz atskārtu pa kurieni muļļājos. Beidzot uztaustīju atrašanās vietu, bet nu nāca cits nepatīkams pārsteigums. Kaut kur bebru purvā biju palicis bez gredzena... Nav saprotams kā tas tika nost no pirksta, jo iepriekš ne pa tādiem vien purviem un dubļiem biju ņēmies. Vai tā bija kaut kāda zīme, ka sestdien tikšu pie jauna gredzena un nu no vecā bija jāatvadās??? Tā jau garastāvoklis tuvu nullei pēc šādas kļūdas un nu vēl gredzens pazudis, kuru atrast būtu visai nereāli. Cerams mīļā piedos... Un nu sākās trakākie etapi cauri aizaugušajiem izcirtumiem bez jebkāda glābiņa no saules karstuma. Vispirms sanāca misēklis uz 34. kp ar grāvja pārvarēšanu. No ieceres doties pa taisno nācās atteikties, jo smirdīgā grāvja ūdenī negribējās lekt (pa platu lai pārlektu), tāpēc nācās izmest loku līdz bebru dambim. Virziens uz punktu bija precīzs, bet pietrūka aptuveni 2-5 metri, lai pamanītu avenājos punktu. Liekas 3 minūtes izdzīvojos pa to vietu līdz kamēr uzgāju punktu.

šāda ''meža'' dēļ o-sports
var būt arī visai nepievilcīgs

Karstums bija darījis savu, jutu ka nāk virsū pamatīgs plīsiens, iespējams pat ģībiens, tāpēc doma par skriešanu bija sen aizmirsta. Stulbākais ka biju kartes tālākajā galā un došanās pa taisno uz finišu neko daudz mani nepaglābtu. Nācās sakost zobus un turpināt distanci. Labi ka etapā uz 35. kp starp izcirtumiem bija atstājuši nelielu meža oāzi, kur varēju mazliet paslēpties ēnā, kā arī uzēst mellenes, kas ļāva mazliet atžirgt, jo patiesi šķita ka esmu ļoti tuvu ģībšanai. Fiziski galīgi nebiju gatavs šādam karstumam un slodzei. 35. un 36. kp paņemšana problēmas neradīja, bet cīņa caur to izcirtumu vēl nebija beigusies, jo etapā uz 33. kp vēl vajadzēja tikt laukā no viņa. Gāju un domāju - priekš kam es vispār kaut ko šādu tagad daru, vai tas ir kāds pārbaudījums, kāpēc man to vispār vajag? Visvisādi jautājumi nāca galvā, līdz beigās izgudroju, ka šis ir mans pēdējais smagais pārbaudījums vecpuiša kārtā :) lai laulības dzīvē viss daudz vieglāk nāktu. Episki prātojumi orientēšanās distances laikā :))) Par sakarīgi veiktu distanci sen jau biju aizmirsis. Pacīnījos vēl par piekļuvi pie 33. kp cauri zaļajam, bet pēdējie divi punkti jau bija kā atvieglojums. Uz 54. kp ceļa variants, kur vietām pat paskrēju, kaut gan apņēmība skriet sen bija zudusi. Un uz pēdējo 100. kp arī devos visai gausi. Finišā pirmais kas nāca prātā - dzert, dzert un vēlreiz dzert. Paldies Mārtiņam par ūdeni un pat alu finišā! Pēc tam prom uz mašīnu, kur mani satraukta gaidīja Iveta, jo solītās pusstundas vietā, prom biju vairāk kā stundu. Piedzīvojumi man, pārdzīvojumi viņai. Laiks izniekots, gredzens pazaudēts (labi ka ne zelta), gandarījuma nekāda, bet kā nu ir tā ir, tagad prom uz Tepera ezeru atveldzēties. Šī distance lika par daudz ko aizdomāties! Pirmkārt - ja C grupai (iesācējiem) ir šāda tik smaga distance, tad nav nekāds brīnums ka tik maz jaunu seju parādās šajā sporta veidā. Un otrkārt - kaut kas tomēr nav kārtībā ar to mežu izciršanu.

Azimuta leģendas

Tā jau mēs varētu izzāģēt kaut visus mežus, un nāktos vien orientēties pilsētvidē. Tikai nesaprotami ir tas, ka izcirtumu vietās netiek stādīts jauns mežs, bet gan vienkārši ļauj aizaugt ar krūmiem. Pēc šāda ''meža'' apmeklējuma galīgi vairs nevelk atpakaļ pie o-sporta. Bet kādi nu tie meži ir, tādos jāskrien, un visu cieņu Aldim, Mārim un Mārtiņam, kuri joprojām turpina Azimuta tradīcijas un dod iespēju smilteniešiem izskrieties pa mežiem. Starp citu Azimutam šogad 40 gadu jubileja, un ja vien būs iespēja aizlidot rudenī uz Latviju, tad noteikti būs jāapmeklē jubilejas pasākums, jo vairāk kā 10 gadus (1992.-2005.) Azimuts man bija diezgan nozīmīga dzīves sastāvdaļa. Žēl ka traumas vairs neļauj pašam būt tik aktīvam orientieristam, bet ik reizi viesojoties Latvijā, noteikti aizbraukšu arī uz Azimutu. Ja 1998. gadā 4.9 km distanci šeit pieveicu 36 minūtēs, tad šogad 3.8 km distance man prasīja 1:01:25, kas deva 3. vietu starp 10 ceturtās distances veicējiem.