Tas ka svētdien no rīta izklaidēšos Burkānciema rogainingā, bija skaidrs jau nedēļu iepriekš. Tikai nevarēju izlemt kāda tā izklaide varētu būt. Varētu kontrolpunktus likt, bet tas vairāk kā darbiņš nevis izklaide, tāpēc šoreiz atteicu. Varētu ar Ivetu doties 3 stundu rogaininga pārgājienā, bet sabaidīju viņu, ka tās ir 3 nevis 2 stundas, un vismaz 15 kilometri ko soļot. Tad nu pēdējā brīdī pieteicos ierastajā velo klasē. Man gan grūti atrast komandas biedru, jo iepriekšējiem komandas biedriem es esmu bijis pārāk jaudīgs. Tā kā Valmieras svētku rogainingā ir regulāri vairākus gadus kāpts uz goda pjedestāla, tad šoreiz startēšu ārpus konkurences. Ja jau Jukolā var startēt ar izdomātiem vārdiem, tad arī man šoreiz komandā ’’Sandis Ozoliņš’’, ar kuru pārstāvēsim hokejklubu SMILTENES VANAGI. Sākotnēji biju domājis vienkārši izbaudīt solo braucienu, paskatoties kā citi orientējas Valmierā. Vienkārši baudīt. Kā vakar Fiņķis dziedāja – kas nebauda, tas pats kļūst nebaudāms. Bet! Dalībnieku sarakstā ieraudzīju komandu, kurā startē divi ļoti spēcīgi velo orientieristi – Mārtiņš Linde un Mārtiņš Līsmanis. Taktika skaidra, mēģināšu braukt ar viņiem kopā. Mārtiņš Linde regulāri uzvar Leģendu rogainingos MTB grupā, tāpēc būs jābrauc jaudīgi. Distances sākumu saplānoju pulksteņrādītāja virzienā caur Burkānciemu un Pilātiem, tad atpakaļ uz pilsētas centru, un tad skatīsies cik daudz laika būs priekš Baiļu meža. Visus punktus ir nereāli paņemt, tāpēc atmetu purvainos kartes vidusdaļā (75. 81. un 73.), arī 61. un 41. nav īsti pa ceļam, un uz tālo 91. kp ar laikam nav vērts braukt, zinot cik ekstrēma tā taka ir gar Abulu.
Startā skatos, kur abi Mārtiņi brauc. Tāpat kā lielākais vairums no 40 komandām, šie dodas uz Daliņu pludmales pusi. Ok, tātad pretējā virzienā nekā es biju plānojis, sāks ar 34. kp. Dodu ručkā un maucu šiem līdzi. Loģiski, ka pludmalē nonākam pirmie no visa bara. Tālāk neliela nesaprašanās manā solo ’’komandā’’. Ozona čaļi izskatās, ka raus kaut kur uz Pilātiem, bet Grīviņu komanda, kuri ir kā nākamie sekotāji, rauj pa taku gar Gauju. Es paliku kaut kur pa vidu, ne ar vieniem, ne ar otriem. Kamēr neizlēmīgi minstinājos, tikmēr paliku viens. Vai tiešām tomēr visa distance būs jāveic vienatnē!? Līdz 65. kp saķeru Gaču, Raiko un Andu. Tagad dilemma, braukt kopā ar Grīviņu komandu, vai mēģināt saķert Mārtiņu komandu. Izvēlos otro variantu. Uz 48. un 83. pastrādāju kārtīgi, un pie 52. kp nonāku pirms abiem Ozona čaļiem, jo šie te bija sakļūdījušies. Ceļā uz 90. kp Ozonieši aizlido man garām, bet es krampējos astē. Būs jaudīgi. Ātrums ir labais, gan pa Pilātu meža takām, gan Burkānciema ieliņām.
Sākot virzīties uz centra pusi, tur kur vērtīgais 743. kp pie pilsdrupām, es pamazām sāku atkrist no šo tandēma. Bet labi ka man ir priekšrocības Valmierā, kuru pārzinu šobrīd labāk nekā Smilteni. Kamēr šie šur tur izmet kādu līkumiņu, tikmēr es Pārgaujā jau nonāku kā pirmais. Bet ne uz ilgu laiku. Ja Zaķu ielā pie 58. kp es vēl biju priekšā, tad jau uz nākamo 43. kp esmu iepalicis. Šķiet ka uz cisku mežā esam līdzvērtīgi, bet pa ceļiem un ielām šiem velosipēdi ir jaudīgāki, un vienkārši brauc prom no manis. Baiļu tramplīna 71. kp vēl it kā esam kopā, bet jūtu, ka jālaiž šie vaļā, netieku vairs tā normāli līdzi. Kā vēlāk finišā izrādījās, Mārtiņi nākamo 59. kp bija izlaiduši un devušies uz 50. kp. Arī tāpēc pie 59. kp nemanīju viņus vairs. Jāsāk pašam plānot varianti, jo laika vēl gana daudz līdz kontrollaika beigām. Diemžēl turpinājumā sekoja pāris kļūdas. 50. kp meklēju pie citiem stabiem, zaudējot 4 minūtes, pie 62. kp sajaucu takas un zaudēju vēl 2 minūtes. Bet visvairāk laika zaudēju uz 82. kp. Uzreiz aiz 40. kp izlēmu skriet ar kājām gar izcirtumu līdz 82. punktam. Turp un atpakaļ man tas prasīja 7 minūtes. Pa šo laiku mierīgi būtu paspējis aizbraukt līdz 56. kp un krietni ātrāk arī 82. kp paņemtu no otras puses.
Šis lēmums iegrieza pamatīgi. Vērtīgie 80. 67. (pie kura satiku atkal Mārtiņus!) un 72. vēl jāpaņem, bet tad gan atpakaļ uz mājām. Pa ceļam ieskrēju vēl pēc 35. kp, kur kājinieki Ginča un Sandulis atgādināja, ka man pēdējais laiks laist uz finišu. Skrienot ārā no punkta, satieku vēl Grīviņus, šie ar vēl te un riskē ar kontrollaika pārtērēšanu. Mums ceļi uz mājām nesakrīt, tāpēc es maucu atkal vienītī. Nākas pabraukt garām 53. kp, bet nu 64. un 60. kp Gaujmalā gan vēl paķēru. Un par lielu izbrīnu, arī Ozona čaļi vēl tepat. Nu gan viss, jāmin cik iekšā uz finišu. Ieskatos pulkstenī, 2 stundu kontrollaiku noteikti pārtērēšu, bet man ir iespēja vēl atzīmēties 44. kp kontrollaika ietvaros. Izdodas 20 sekundes pirms 2 stundām. Tālāk pāri vanšu tiltam un prom uz Daliņa stadionu. Te Sajūtu parkā paliek nepaņemti 10 punkti (33. 45. 31.). Finišā ierodos gandrīz 6 minūtes vēlāk nekā būtu gribējies, bet ir labi.
Patika ļoti tik aktīvs brauciens. Labākā izklaide Valmieras pilsētas svētkos! 32 kilometri nobraukti un 235 punkti nopelnīti. Tas man dotu 2. vietu, ja vien hokejists ’’Ozo’’ spētu turēt man līdzi. Ozona čaļiem, kuriem es izturēju līdzi pusdistanci, 255 punkti. Viņiem Baiļos krietni vērtīgāks plānojums. Man iegrieza tas 82. kp un pāris tizlas kļūdiņas, jo tad būtu pieticis laiks paņemt 56. un 53. kp, un pirms finiša tos 33. 45. un 31. kp. Tieši 20 punkti, kurus zaudēju līderiem. Šis brauciens iedeva baigo azartu, varbūt tomēr Leģendu rogainingos atgriezties MTB grupā, jo trešais Mārtiņš, tas kurš Godiņš, šoreiz ar mazāku punktu summu nekā man. Varētu paspēkoties ar Mārtiņiem 3 stundu braucienos!
Daudzi brīnās, ka es bieži vien zināmās kartēs distanci veicu praktiski kartē neskatoties. Strādājot nu jau vairāk kā 20 gadus loģistikas nozarē, vienkārši ir ļoti uztrenēta vizuālā atmiņa. Valmieru pazīstu tikpat labi kā savu noliktavu, atliek tikai iegaumēt ciparus, un mierīgi varu noliktavas plauktos atrast konkrēto produktu, vai Valmierā atrast kontrolpunktu tīri uz atmiņu. Šovakar kartē ieskatījos vien pāris reizes. Šādi skrienot, pats galvenais ir neizlaist kādu kontrolpunktu. Pirms starta izstudējot distanci kartē, visas kontrolpunktu vietas zināmas. Vienkārši jāskrien un prātā jāskaita līdzi punktu secība. Pirmie 5 kontrolpunkti Krāču kaktā, 6. kp uz Pārgaujas ielas stūra, 7. un 8. kp atpakaļ pie Gaujas, 9. kp otrpus tiltam. Un tikai uz 10. kp pirmo reizi paskatījos kartē, jo tā ’’Titānika’’ nogāze tāda svešāka, nebiju nekad pa taisno tur līdis augšā uz pilsdrupām. Tālāk atkal uz atmiņu – 11. kp pilsdrupās, 12. kp tirgus, 13. kp pussala, kur gan apmēram pusminūti pazaudēju, jo nevarēju uzreiz krūmos ieraudzīt punktu. Tieši dēļ krūmiem un garās zāles otro reizi paskatījos kartē kaut kur starp 14. un 15. kp, lai ātrāk tiktu uz takas. Distances beigās kross pa takām – 16. kp krācītēs, 17. kp uz makšķernieku takas, 18. un 19. kp vancītim vienā un otrā galā, 20. kp tālākajā ieplakā un 21. kp paslēpies aiz džipa. Tagad tā attinot filmu atpakaļ, tiešām tikai kādas divas reizes, nu labi maksimums četras reizes paskatījos kartē. Ātrumā gan nevaru sacentsies ar Raivi, Valēriju un Normundu, bet tāpat ritīgi forši izskrieties pēc darba dienas tīri pašam priekš sevis. Skrienot uz atmiņu, kartē neskatoties, iespējams ir viena cita problēma, kur tomēr zaudēju konkurentiem. Tas ka jau zinu punktu vietas, vēl nenozīmē, ka līdz tiem nokļūšu pa ātrāko vai īsāko ceļu. Uz 2. kp šķiet nebija ātrākais variants, uz 7. kp noteikti varēja atrast īsāku variantu, tāpat kā uz 10. kp neizvēlējos to labāko variantu. Valmierai 743 šogad un prieks izskrieties pa savu pilsētu!
Kā Armands teica - es šajā mežā droši vien varētu orientēties tikai ar leģendu lapiņu. Tā gluži nav, bet Niedrāja mežs ir ļoti labi zināms. Orientēšanās sportā ir tas foršais faktors, ka distance vienmēr atšķirsies un ceļu varianti vienmēr būs savādāki, pat ja iepriekš ir skrieti līdzīgi etapi, nekad neizskriesi precīzi pa to pašu vietu, kur esi jau iepriekš skrējis. Ļoti patika distances plānojums. Vispirms tādi riebīgi etapi uz 1. un 2. kp, kur jātaustās, lai precīzi trāpītu punktā. Uz 3. kp garais etaps un slapjas kājas purvā. Bet tālāk jau tikai skriešanas vaina pa skaistajiem Niedrāja pakalniem. Uzmet virzienu, izvairies no lielā reljefa un tik baudi. Niedrājs vienmēr bijis tāds ritīgs darba mežs, ja gribi rezultātu, tad kārtīgi jāstrādā. Baigā jauda jau gan vairs nav uzskriet kalnos, tāpēc ar baudu izmetu kādu lielāku lociņu īsajos etapos. Uz 9. kp mazliet garāks etaps, bet punkta vieta zināma. 10. kp vietu gan ne visai labi zinu, bet etaps labi pārzināms - vispirms veiksmīgi jāizvairās no dziļās ieplakas Niedrāja ziemeļu galā un tad pa stigu, kuru labi atceros no pērnajiem MTBO mačiem. Līdz šim skrējās patīkami, bet pie 11. kp dabūju ļoti nelabu sāpi potītē. Šķiet iedūra kaut kāda vecā trauma. Sajūtas bija kā salauztu kaut ko potītē. Etaps uz 12. kp kross gar Niedrāju pa ezermalas taku, bet es vairs tikai klibodams spēju pārvietoties. Ielecot sūnās pie punkta, to sāpi nedaudz atlaida, tāpēc līdz finišam varēju aizskriet. Nezinu kas tas par dūrienu bija, bet cerams bez sekām, jo negribētos sezonu beigt vasaras vidū. Pelde Niedrājā ir kā PVN kas iekļauta jau cenā.
Pavasarī solo rogainingus izmantoju kā garos treniņus Jukolai. Un ja jau pirmos 2 Leģendu rogainiga posmus esmu noskrējis, tad jāturpina un jānoskrien arī pārējie 3 posmi. Uz Rundāles pili aizvedu ekskursijā mammu un krustmāti, lai apskata pils rožu dārzu, kamēr pats skraidu pa Pilsrundāles apkārtni. Šis noteikti bija šogad slapjākais skrējiens! Lietus lija visu rītu un arī startējot pusdienlaikā joprojām lija. Nu jau savu rogaininga algoritmu 2 stundām zinu precīzi. Noskriet apmēram varu 18 kilometrus, kas kartē pa līniju ir apmēram 14-15 kilometri. Uzmetu kartē 3 dažādākus variantus un izvēlējos visdrošāko, tā īpaši nerēķinot, cik punkti salasās šajā variantā. Uz Mežotnes pili nav doma doties, arī līdz Bauskas pilij ir nereāli 2 stundās aizskriet, tāpēc sāku ar ļoti piesardzīgu plānu. Startā savācu visus mazos punktus (13. 20. 12. 10.) Rundāles pils medību parkā. Tie bija droši 5 punkti 10 minūšu laikā, ja nu neizdodas optimiskākais plāns, pārpeldot Lielupi, kur varētu dabūt 10 punktus par 51. un 52. kp. Tāds pats sākuma plānojums kā man bija tikai vēl vienam skrējējam no visa starta bara. Bet viņam ātrums mazliet ātrāks, tāpēc uz 39. kp jau skrēju pilnīgi viens. Pie 37. kp satiku vairākus rogainerus, ar kuriem gan nesakrita mūsu tālākais ceļš. Es devos pāri rudzu laukam pa traktora sliedēm un caur mežu ārā uz ceļu uz 59. kp. Tiktāl viss bija labi, skrējās labi un plānojums labs. Diemžēl uz 49. kp visu sabojāju.
Kā jau klasisks orientierists, izlēmu doties pa taisno cauri mežam uz pļavu pirms punkta. Mežs izrādījās pilnīgi džungļi, tāpēc pieņēmu lēmumu griezties pa kreisi un pa lauka malu apskriet to mežu. Tas lauks izrādījās vēl sliktāks variants. Cūku pupas līdz acīm! Ja rudzu laukā vismaz ir vaga lauka malā, pa kuru var skriet, tad pupās nekādu vagu. Pamanīju kartē dzelteno līniju punkta virzienā, varbūt tas būs glābiņš. Nekā. Tā bija ar latvāņiem aizaugusi elektrolīnija. Atpakaļceļa jau vairs nav, jāperas pa to cūku pupu lauku uz priekšu, cerībā ka kaut kad sāksies normāla pļavmala. Nesākās. Bija vēl sliktāk. Tagad lai tiktu no pupām uz punktu, priekšā pamatīgi plats grāvis, kuram ūdens virskārta kā aizaugušiem dīķiem. Rupji sakot, nu ir pilnīgā pakaļā. Ir divi varianti, vai nu pa pupām dodies ārā uz šoseju uz 43. kp, vai nu peldi pāri tam grāvim un dabū to sasodīto 49. kp. Peldēju. Šķiet pirmo reizi savā orientierista karjerā metos iekšā tādā dīķa žļampā. Apkārt pa labi pa ceļu no 59. uz 49. kp es būtu apskrējis kādās 5 minūtēs. Savā kreisajā variantā es cīnījos vairāk kā 20 minūtes. Praktiski 20 minūtes zaudētas ar vienu nepareizu lēmumu. Tas nozīmē, ka viss tālākais distances plānojums ir zaudēts. Par peldi Lielupē varu aizmirst. Paņemot 45. kp, nav vairāk variantu, pa šoseju jāskrien atpakaļ uz Rundāles pili, lai iekļautos kontrollaikā. Protams, pa ceļam paņēmu gan 43. un 33. kp, gan abus dīķu punktus 32. un 31. kp.
Finišēju pēc 2 stundām un 2 minūtēm. Noskrieti 16,7 km, tātad vairāk nekā kilometru mazāk kā biju plānojis. Mazliet jau dusma ir, bet vismaz dabūju labu mācību. Šādām rogainiga kartēm nevar ticēt. Drošs vari būt tikai par attēlotajiem ceļiem. Mežs, pļavas un grāvji var būt pilnīgi savādāki nekā kartē attēloti. Turpmāk ja plānošu doties kaut kur pa taisno, jāizpēta kārtīgi tā vieta kartē, lai ir rezerves plāns. Interesanti, ka finišējot sāka spīdēt saule. Bet labi vien ir, ka distances laikā visu laiku lija, vismaz noskaloja mani pēc tā smirdīgā grāvja. Šis bija piedzīvojums, kuru ar smaidu varēšu atcerēties ilgi. Pēc mēneša nākamais Leģendu rogaininga posms kaut kur Baldones mežos.
Kopš Jukolas nebiju skrējis pa mežu, tāpēc šovakar gribējās tā sportiskāk veikt Magnēta distanci. Etapu uz 1. kp Līga saplānojusi kā Jukolā, pāri visai kartei! Forši. Varēja kartīgi ieskrieties. Bet līdz ar 1. kp visa sajūsma par distanci beidzās. 2. kp bija uzlikts nepareizā vietā purvā. Skumji to atzīt, bet tas vairs galīgi nepārsteidz Magnētos. Kārtīgi izķemmējot purvu, punktu tomēr atradu, bet nu prieka un sportiskā azarta vairs nekāda turpināt distanci. Protams, distanci noskrēju līdz galam, bet vilšanās baigā. Mēs tomēr maksājam un sagaidam kvalitatīvi noorganizētu pasākumu.
Kāpas 3. dienā MTBO sprints pa Krāslavu. Biju cerējis, ka distance vairāk būs pa pilsētu nevis mežu, bet bija interesanti arī pa mežu izlaist aiz Krāslavas slimnīcas. Vakar ritenis no dubļiem upē noskalots, ķēde saeļļota, drēbes izžāvētas, var atkal sacensties ar velo orientieristiem! Arī šorīt laiks tāds pats kā visas 3 dienas te Latgalē – ik pa laikam nolīst lietus, ik pa laikam uzspīd saule. Mazliet paspēju iesildīties pa Krāslavas ielām un pirms starta atkal nācās slēpties no lietus mašīnā. Pērn Ventspils MTBO sprintā dabūju labu mācību – labāk piebremzēt un aizbraukt pa pareizo taku, nekā ātrumā pārķert takas un pēc tam meklēt, kā tikt atpakaļ uz pareizās takas. Etapi starp kontrolpunktiem īsi, taku daudz un intensīva kartes lasīšana uz velosipēda iedod labu adrenalīnu. Pirmie 3 kontrolpunkti izdevās perfekti pēc plāna, bet uz 4. kp tomēr pazudu taku labirintos. Pašam negribot, attapos ārā no meža uz lielās ielas. No benzīntanka jau punktu paņēmu bez problēmām, bet līkumu šajā etapā biju izmetis baigo. Uz 5. kp mazliet patraucēja pa priekšu braucošie pensionāri, kurus apdzīt nācās pa sūnām, bet uz 6. kp veiksmīgi izdevās izvairīties no milzīga paugura pirms punkta. 7. un 8. kp garažu rajonā, kur iedevu kārtīgi ručkā, un arī uz 9. kp varēju maukt no sirds, jo punktu jau redzēju pa ceļam uz 5. kp. Etapa sākumā uz 10. kp mazliet jāpiebremzē, nevar tā uzreiz ieraudzīt, kā nokļūt līdz punktam, jo pa vidu pie ezera ir aizliegts braukt pa ceļu. Kad jau variantu caur 2. kp biju atradis, tad atkal pilnā ātrumā. Šodien starta intervāls bija 1 minūte. Neesmu nevienu noķēris un arī mani neviens nav panācis, tāpēc lēmumi pašam jāpieņem, jo priekšā nav neviena kam sekot. Uz 11. kp taisnāk būtu pa to dzelteno ceļu, bet īsti nesaprotu ko nozīmē šādas krāsas ceļš. Pieņemu, ka tā ir slikti braucama taka, tāpēc braucu pa kreisi otru variantu. Uz 12. kp gan jābrauc pa taisno lejā pa šauru un aizaugušu taku. Diezgan ekstrēmi. Bremzēm kaucot tiku lejā un tad jau sākās īsts pilsētas sprints. Diemžēl pie 13. kp kartes mala nolocīta un neredzu distances beigas. Nācās pazaudēt kādas 20 sekundes, kamēr atlocīju karti planšetē. Un tikmēr man pie slimnīcas palidoja garām 3 konkurenti. No vienas puses zaudēts laiks uz līdzenas vietas, no otras puses distances beigās karti vairs varēju nelasīt. Atlika tik sekot līdzi vagonam. Pa fikso paņēmām tos pēdējos 3 punktus pilsētā, un pēdējam 17. kp vienkārši izlidoju cauri uz finišu. Super pasākums! Distancē ne brīdi nebija garlaicīgi, vienā elpas vilcienā pagāja tie 7,7 kilometri. Uzvarētājam gan zaudēju salīdzinoši daudz, bet šī 9. vieta ir augstākā man visās trijās dienās. Progresēju ar katru dienu un katru distanci. Ja mazliet nopietnāk pievērstos šim sporta veidam, varbūt pat kādreiz varētu pacīnīties par Latvijas Čempionāta medaļām. Bet tad būtu jāiegādājas nopietnāks velosipēds, kam laikam tomēr īsti neesmu gatavs. Kamēr jau vēl varu paskriet, lai velo orientēšanās paliek kā laba izklaide pāris reizes gadā.
Jāskatās kur nākamgad būs Kāpa. Ja vietā, kur apkārtējās pilsētas jau esmu izskrējis, tad droši vien atgriezīšos pie klasiskās orientēšanās, jo gribas jau arī paskriet pa mežu. Arī šodien pēc MTBO sacīkstes izskrēju piecīti kādā netālā pilsētā, kurā vēl nebiju skrējis – Zilupē. Visā visumā bija foršs 3dienieks mazliet ārpus komforta zonas un mobilo sakaru zonas.
Kāpas 2. dienā starts paredzēts tikai 15:00, tāpēc no rīta puses aizbraucu uz Preiļiem noskriet piecīti. Patīkams rīta skrējiens un pelde turpat pilsētas centra ezerā (varbūt dīķī).
Mums velo orientieristiem starts tik vēlu pēcpusdienā, jo šoreiz sacensības notiks tajā pašā mežā, kur pirms tam skrējuši Kāpas dalībnieki. Mums ar riteņiem tie ātrumi krietni lielāki mežā nekā skrējējiem, tāpēc saprotams, ka drošība pirmajā vietā. Pirms paša starta atkal kārtīgi nogāza lietus. Neapskaužu tos kuri dzīvoja teltīs. Es paglābos mašīnā, bet riteni gan lietus labi noskaloja no vakardienas smiltīm.
Tātad šodien kopējais starts mazliet garākā distancē nekā vakar. Mežs būs slapjš un dubļains. Pirms starta, redzot kādi aparāti ir citiem zēniem, būs labi ja izturēšu līdzi vismaz līdz 1. kp. Šis tomēr ir tehniskais sporta veids. Večiem te riteņi maksā droši vien ar 3 nullēm, tāpēc man būs grūti sacensties ar savu 2 nullīšu ričuku, jo lai cik laba ciska būtu, tehnikai ir ļoti liela nozīme, lai paātrinātos uz takām vai pārslēgtos kāpumos. Tā arī bija, pa asfaltēto posmu vēl viss bariņš līdz K punktam bijām kopā, bet uz meža ceļa pamatīgi izretojāmies. Es pie 1. kp nonācu kopā ar pāris leišiem un abiem Kārļiem, kuriem droši vien arī tāpat kā man startēt MTBO sacīkstē sanāk ļoti reti. Mēs vēl nebijām nonākuši līdz 1. kp, kad līderi (abi Mārtiņi, Raitis un vēl pāris leiši) jau nesās pretīm uz 2. kp. Uz 2. kp visai garš etaps un es diemžēl biju neveiksmīgi nolocījis karti, neredzot planšetē visu etapu. Nācās apstāties un pārlikt karti planšetē. Priekšā vēl manīju abus Kārļus, bet klāt vairs netiku un pa ceļu gar Daugavu maucu viens pats. Uz 3. kp bišku bija jāpastrādā pret kalnu, bet uz 4. kp atpakaļ pa to pašu taku. Te varēju novērtēt cik atpalieku no Ozona Kārļa un cik esmu priekšā Kāpas Kārlim, kurš tomēr bija aiz manis. Pirms 4. kp visai neveikls brauciens pa nebraucamu stigu, bet punktā nonācu veiksmīgi, tāpāt kā 5. kp. Problēmas sagādāja 6. kp atrašana, jo braucot bija grūti salasīt kartē attēloto punkta rajonu. Plus vēl taku orientieristiem te kontrolpunkti. Sanāca pasvaidīties šurpu turpu pa ceļu un ābeļdārzu, kamēr izdevās atrast to punktu.
Uz 7. kp atkal mazliet garāks pārbrauciens. Vispirms gar Tartaka ezeru un tad uz skaistu priežu mežu. No 7. līdz 14. kp taureņa izkliede jeb feina izklaide. Galvenais nesajaukt secību. Te šķiet satiku arī visus konkurentus, jo etapi ik pa laikam ar kādu pārklājās.
Pēc 9. kp nākamos 5 kontrolpunktus jau varēju ņemt uz atmiņu un pa stigu, un uz 220. punktu varēju laist brīvi pa pārbaudītām špūrēm. Izbraucot taureni un traucoties pa garo stigu uz 15. kp, atklājās ka joprojām esmu viens. Grūti pateikt kurā vietā grupā esmu, bet pēc novērotā taurenī, vairākiem konkurentiem noteikti esmu priekšā. Nonākot uz lielā ceļa, atkal jāapstājas un planšetē jāuzloka kartei distances beigas. Ja uz 15. kp sanāca braukt pa takām caur nātrēm un garu zāli, tad uz 16. kp gan kārtīgi jāpastrādā kalniņos. Te mani panāca dāma Igaunijas izlases kreklā, kurai nekautrējoties iesēdos astē uz 17. un 18. kp. Pa ceļam pat saķērām vienu no maniem konkurentiem. Bet distances beigām mazliet pietrūka jaudas, tāpēc netiku vairs līdzi abiem kompanjoniem. Uz pēdējo 19. kp bija jāizvēlas, braukt pa uzarto stigu vai braukt apkārt pa ceļu tādu nopietnu līkumu. Izvēlējos ceļa variantu.
Finišu sasniedzu 10. vietā, pusminūti aiz Valērija, ar kuru pie 18. kp vēl bijām kopā. Aiz sevis atstāju 4 konkurentus, bet no Top3 atpaliku 20 minūtes. Tāda acīmredzama kļūda bija tikai uz 6. kp. Varbūt vēl kaut kur varēju izvēlēties labāku ceļa variantu, bet šķiet izdarīju maksimālo ko spēju ar savu ROCKMACHINE. Tāpēc gandarījums milzīgs un tāda labi padarīta darba sajūta. Izbaudīju ļoti. Lai atgūtu kalorijas pēc 26 kilometriem un pusotras stundas mežā, alus Daugavpilī šovakar garšos ļoti labi. Vispirms gan ar čaļiem devāmies ielās, lai izbaudītu slāviskās pilsētas kultūršoku, un tikai pēc tam futbols pa TV un distanču analīze Liveloxā. Rītdien ļoti agri jāstartē no Daugavpils uz Krāslavu, lai ap 9:00 būtu gatavs MTBO sprinta distancei.
Šogad Kāpai pieteicos pēdējā brīdī, jo pēc Jukolas gribējās paņemt atvaļinājumu no orientēšanās. Un nekāds lētais prieks jau arī nav tās 3 dienas Krāslavā. Papildus brīvdiena darbā, dalības maksa, benzīns, pārtika un naktsmītne, ja nevēlies dzīvot teltī pa lietu, izmaksāja diezgan labu summiņu. Bet ko tur gausties, par hobijiem un izklaidēm ir jāmaksā. Tāpat kā pērn, arī šogad startēšu MTBO distancēs. Patīk man tā velo orientēšanās, kaut arī tikai vienreiz gadā sanāk piedalīties šādās sacensībās. Pieredzes trūkumu uzskatāmi nodemonstrēju uzreiz pirmajā distancē Daugavpilī. Stropi bija tāds izteikts piepilsētas mežs ar daudz takām un ceļiem, un vietām pat iespaidīgu reljefu. Ja uz 1. un 2. kp tā nedroši, bet precīzi tiku, tad uz 3. un 4. kp gan nevarēju savienot kartes lasīšanu ar ātru braukšanu. Uz 4. kp pat mīcījos ''pa taisno'', jo kā kāju orientieristam pierasts doties pa līniju, nevis meklēt takas pa kurām braukt. Uz 5. kp labi noorientējos, bet uz 6. kp iesēdos astē kādam citam braucējam. Šķita, ka viņš ir no manas M40 grupas, tāpēc droši sekoju. Diemžēl tā bija kļūda. Viņš mani aizrāva pie 219. punkta, bet man vajadzēja 218. punktu. Kādas 3 minūtes pagāja, lai izlabotu kļūdu un atrastu atrašanās vietu kartē. Ok, jābrauc pašam. No 7. līdz 13. kp distanci veicu pilnīgi viens un šķiet izvēlējos optimālākos ceļu variantus. Vietām gan tā braukšana bija visai apgrūtināta. Pie 10. kp stigas uzartas, uz 11. un 12. kp takas tik šauras, ka stūre ķērās aiz krūmiem, un grants ceļš uz 13. kp pilnīga ''trepe''. Pašam jau šķita, ka braucu gana ātri, bet pie 13. kp mani panāca viena no dāmu elites braucējām, kura startēja 10 minūtes aiz manis. Uz 14. kp pie purva mazliet sajaucu takas, un Jūlija cik ātri mani noķēra, tik ātri arī aizbēga. Uz 15. kp pieļāvu kļūdu laikam uz saguruma fona, jo pārcēlos pāri milzīgam kalnam, kas prasīja daudz spēka. Vajadzēja doties caur 8. kp.
Bet uz 16. kp pieļāvu trakāko kļūdu Daugavpilī. Izvēlējos kreiso variantu, un nonākot stigu un taku krustojumā, aizrāvu pa nepareizo ceļu. Tā kā MTBO kompasu neizmanto, tad pat nenojautu, ka pilnā ātrumā braucu pilnīgi nepareizā virzienā. Kad šķita, ka pēc attāluma jau vajadzētu būt kontrolpunktam, sāku saprast, ka kaut kas nav ritīgi. Pirmkārt tā stiga kļuva ļoti nebraucama (uzarta), otrkārt fonā redzamā nogāze galīgi nav kartē pie 16. kp un treškārt krustojumā tie ceļi šķita ne tajos virzienos, kā jābūt pirms paša punkta. Stāvēju un mēģināju saprast, kur es esmu. Labi, ka tomēr drošībai biju paņēmis līdzi kompasu. Ceļu krustcelēs vilku kompasu laukā no kabatas, lai saprastu kur tad esmu aizrāvis. Biju nonācis netālu no 3. kp. Zaudējis biju kādas 5-6 minūtes. Lieki teikt, ka tas ļoti apbēdināja, bet nu bija jāsaņemās un distances beigas jānobrauc godam.
Finišu uzrāvu ar kārtīgu niknumu un uzrādīju pat ātrāko splitlaiku! Kopumā jau izbaudīju braucienu, neskatoties uz sīko lietutiņu un pāris smilšainajām stigām. Paliku priekšpēdējā vietā, bet neko labāku jau nevarēja gaidīt, ja tikai vienreiz gadā piedalās šādās sacensībās. Rītdien jābūt labāk, jo nu jau var teikt, ka esmu šogad aizvadījis vienu velo-o treniņu.
Pēcpudienā noskrēju piecīti Subatē, pēc tam pelde Subates ezerā, tad neliels izbrauciens pa Lietuvu, un vakarā Daugavpilī futbola skatīšanās un distanču analīze ar istabas biedriem, kā viņiem gājis Kāpas 1. dienas mežā pie Tartaka ezera.