Joprojām esmu orientierists, kurš vairāk skrien orientēšanās sacensībās. Bet šad tad uzskrienu arī bez kartes. Pa ziemu, sākot ar 1.janvāri, uzskrēju mazliet vairāk. Skrēju katru dienu pa 3 kilometriem un vairāk, līdz pat aprīļa vidum. Precīzi nesaskaitīju, bet sanāca vairāk kā 100 dienas biju skrējis, neizlaižot nevienu dienu. Ziemas bāzīti labu ieliku! Kamēr vēl bija pieejami izdevīgi lidojumi uz Angliju, noskrēju pavasarī ar 3 parkrun skrējienus Londonas apkārtnē - Castle Park, Finsbury Park un Wimbledon Common.
Pirms orientēšanās sacensību sezonas bija japaspēj izpildīt vēl viens izaicinājums. Izskrēju visas Smiltenes ielas! Tās bija 74 ielas, kopumā vairāk kā 60 kilometri 5 sestdienās.
NOSKRIEN CITUS Burtniekos 01.04.2023.
Pavisam nejauši uzzināju, ka 1.aprīlī notiek šāds skrējiens. Trasīte mazliet garāka par 6 kilometriem un ar dažādu segumu. Vispirms pa meža taciņām līdz Burtnieka ezeram, tad pa asfaltu cauri Burtnieku ciemam, pēc tam pa grants ceļiem augšup kalnā uz dzirnavām, un beigās pat pa dubļainu ceļu cauri laukam atpakaļ uz Burtnieku kultūras centru. Skrējēji bija ap 70, kādi 20 aizskrēja pa priekšu, tāpēc es uz nekādu vietu vai rezultātu neiespringu, vienkārši jāizbauda mazliet ātrāka skriešana, nekā visu ziemu esmu skrējis. Beigās izrādījās, ka pa priekšu skrienošie skrien 2 apļu distanci, bet man 1 apļa distancē savā vecuma grupā pat 2.vieta finišā!
STIRNU BUKS Valmierā 22.04.2023.
Šis skrējiens gan bija jau plānos, kopš uzzināju, ka Stirnu Buks notiks Valmierā. Pagājušā gadā divreiz uzskrēju Stirnu Bukā, abas reizes Vāveres distanci. Skaidrs ka 5-6 km distance ir pa īsu, lai izbaudītu šo pasākumu. Savukārt Buka distance man ir mazliet pa garu, jo pusmaratonu esmu skrējis vien pāris reizes. Tāpēc Zaķa distance tieši laikā. Šoreiz tie bija 14 kilometri, kurus izbaudīju pilnībā. Trases sākums mazliet pa pilsētu gar Gauju un pat pāri centrālajam tiltam. Pēc tam trase vijās pa Baiļu meža takām, kuras jau labi zināmas, un protams, arī Baiļu kalnā bija jātiek augšā, pat 2 reizes. Pēc Vanšu tilta, sajūtot jau finiša tuvumu, mazliet noplīsu. Bet bija jāskrien vēl 3 km, tāpēc Sajūtu parks un Daliņa stadions lēnak nekā gribētos. Finišā gan bija baigais gandarījums, jo tiešām izbaudīju trasi un skrējiena fīlingu kopā ar simtiem citu skrējēju.
RĪGAS MARATONS 2023 (10 km distance) 07.05.2023.
Arī šo skrējienu jau biju ierakstījis savā skrējienu plānā. Pagājušā gadā skrēju 6 km distanci, šogad 10 km, nākamgad plānā pusmaratons, un tad jau cerams būšu izaudzis līdz maratonam. Ļoti patika pagājušā gada atmosfēra Rīgā, tāpēc šis skrējiens noteikti būs manā kalendārā, jo man skriešana vairāk ir svētki nekā sacensības. Kāpēc šoreiz 10 km? Tāpēc ka gribējās uzskriet ne tikai pa Pārdaugavu, bet arī pa centru gar Brīvības pieminekli. Un klusībā cerēju noskriet ar rezultātu tuvu 50 minūtēm. Pēdējo reizi desmitnieku zem 50 skrēju 2017. gadā. Diemžēl potīšu traumas dara savu. Ja fiziski vēl varētu, tad tehniski man tās potītes vairs nedod tādu atspērienu, kas ļautu brīvi skriet zem 5 min/km. Plus vēl meniska operāciju nācās pārciest, kas arī atstāj sekas, bet ne jau es te skriešu uz kādu konkrētu rezultātu. Jābauda! Un izbaudīju ar, katru kilometru. Akmens tilts, Pārdaugava un Vanšu tilts pagāja vienā elpas vilcienā. Centrā un uz Brīvības ielas tik fantastiska atmosfēra ar skatītāju uzmundrinājumiem, muzikantiem, komentētājiem un mūziku, ka nejutu nemaz ka noskrieti 7 kilometri. Pie Kronvalda parka varbūt piezagās mazs slinkuma brīdis, kad gribējās paskriet lēnāk, bet kopumā ideāls skrējiens pēc sajūtām. Finišā gandarījums un nekāds lielais sagurums, varētu skriet vēl. Tātad temps 5:10-5:20min/km ir mans, kurā fiziski jūtos komfortabli, bet tehniski ātrāk nevaru. Jāpieņem šis fakts un jābauda tas, ka joprojām varu skriet.
STIRNU BUKS Ogrē 27.05.2023.
Ogres Zilajos kalnos nekad nebiju bijis, tāpēc vien bija vērts aizbraukt uz Ogri. Interesanti ka skrējiens notiek vakarā, kas man pat patīk labāk. Vismaz bija iespēja noskatīties hokeja spēli, kur Latvijas izlase neticami cīnījās par medaļām. Nu jau bez šaubām, ka jāskrien Zaķa distance, šoreiz mazliet vairāk par 12 kilometriem. Sajūtas labas, tāpēc trases pirmā daļa, putekļus rijot, aizrit baudāmi. Aizskrienot līdz Ogrei, tādu īstu kalnu nebija. Atpakaļceļā gan vairāki nopietni kāpumi, un izrādās ka te tiešām ir kalni. Trase krietni grūtāka nekā Valmierā. Atstrādāju lielo kalnu uz skatu torni, kartīgi padzēros abos dzirdināšanas punktos, arī pludmales smiltis un garās kāpnes izbaudīju, bet tad kaut kas notika. Aptuveni pēc 10 km palika tik sūdīgi, ka biju gatavs vemt. Tik slikti skrējiena laikā nekad iepriekš nebija palicis, pat tad ja iepriekšējā dienā būtu bijis kaut kas svinēts. Grūti izskaidrot kas tas bija, bet kaut kādus 2 kilometrus nogāju pilnīgā bezfilmā. Neatceros ne trasi, ne to ka būtu skrējis. Kādu puskilometru pirms finiša tik atsāku kaut cik normāli skriet. Visticamāk to kalna etapu pārāk cītīgi atstrādāju, un kaut kādā brīdī izbeidzās baterija. Vai nu arī biju pārēdies auksto zupu no rīta! Finišā vēl viens pārsteigums - rokas, kājas un pat mute galīgi netīra. Putekļi bija baigi trasē no skrējējiem, bet nelikās ka tik traki, jo izskats kā pēc kartupeļu talkas. Mazliet šoks par to bezfilmu, bet gandarījums tāpat ar visu mello muti finišā. Patīk šitie Stirnu Buka skrējieni, un ja vien neiekritīs vienā nedēļas nogalē ar orientēšanās sacensībām, tad noteikti jāpiedalās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru