Mežs šeit iepazīts un interesants, kā arī karte visai ''interesanta''. Zināmas indīgākās vietas, kur dabā ne viss ir kā kartē attēlots vai neattēlots, tāpēc dažviet tīri uz sajūtām jāņem punkti. Pirmos četrus salīdzinoši veikli cauri purvam, 5. un 6. kp taustoties virzienā, 7. kp zināmā vietā, bet uz 8. kp gan ''peldējiens'' pa purvu un gar Gauju. Trāpīju. Starp 9. un 10. kp izmantoju ceļu un uz mašīnas atstāto ūdens pudeli. Īsti netrāpīju uz 10. kp, bet ātri sapratu kur esmu. Arī 11. un 12. kp ļoti netīri paņemti, bet pie 13. kp paveicās, ka punktu ieraudzīju mazajās eglītēs. Distances beigas baltajā mežā, kur aizmirsu par kompasu rokā. Virziens šķībi greizs. Kļūdiņu daudz, bet citiem ''uzņēmējiem'' biznesa klasē vēl vairāk kļūdu, tāpēc šoreiz zaudēju tikai baskājim no Smiltenes.
Mana ceturtā Jukola! Un atkal savādāka ka trīs
iepriekšējās. Tas ka jūnija vidū došos uz Somiju, bija skaidrs jau agrā
pavasarī, tikai tad vēl nezināju kādā statusā. Latvijas Kausa posmi garajās
distancēs parādīja, ka normāli nevaru noskriet vairāk par 5 kilometriem, jo
kreisās kājas potīte piepamst, saspiež nervus, un tā sāk sāpēt, ka paskriet
vairs nevaru. Kurzemes Pavasari, Ziemeļu Divdienas, Aronas Kausu un Latvijas
Čempionātu garajā distancē pabeidzu uz vienas kājas. Tāpēc Burkānciema komandā
pieteicos kā rezervists un skatītājs. Pavasara diēta nolika mani atpakaļ uz
kājām! Nomestie 10 kilogrami ļauj ne tikai ātrāk skriet, bet arī atvieglo
slodzi uz traumētajām potītēm un ceļgaliem. Ozona Čempionāta un Mazās Balvas
garās distances beidzot skrēju bez sāpēm līdz pat finišam. Tas nozīmēja, ka
Jukolā skriešu, jo mums šogad knapi savākts komandas sastāvs. Vēl 2 nedēļas
pirms Jukolas nebija pārliecības, ka izdosies nokomplektēt komandu no komandas
biedriem, jo daudziem citi plāni, un samērā tālais ceļš no Helsinkiem arī
atturēja. Nedēļu pirms slavenās nakts stafetes beidzot komandas sastāvs bija
skaidrs. Atlika tik sadalīt etapus. Šogad uz nakts etapiem nerāvos, jo iepriekš
biju skrējis visus trīs nakts etapus, gribējās beidzot redzēt Somijas mežus
gaismā.
19 km treniņš
Biju pat gatavs skriet pēdējo garāko 7. etapu, un pat nedēļu pirms
Jukolas uzskrēju garo 19 km treniņu ar Baiļu karti līdz Brenguļiem. Tomēr zinot
manu (ne)izturību garajās distancēs, loģiski ka man jāskrien ’’īsais’’ 4. etaps
(9.6 km). Tātad Jukolā esmu skrējis 1. 2. un 3. etapu, un nu kārta 4. etapam.
Uz Somiju devos ceturtdien pēc Magnēta, jo biju ieplānojis apceļot mazliet šo
valsti. Ja Zviedrijā daudz kur jau pabūts, tad Somijā bez Helsinkiem, viena
caurbrauciena uz Norvēģiju un 3 Jukolām, nekur citur nebija būts. Plāns bija
izbraukt cauri visām pilsētām, kurās notiek parkrun skrējieni, jo agri vai vēlu
tajos piedalīšos. Galamērķis bija Oulu pilsēta, kurā notiek vistālākais uz
ziemeļiem parkrun skrējiens. Tātad pa ceļam no Helsinkiem iebraucu Lahti, Vääksy
un Jyväskylä pilsētās, apskatīju parkrun parkus un mazliet pilsētu, un braucu
tālāk, jo līdz Oulu aptuveni 600 km jābrauc. Nakšņoju Oulu pludmalē mašīnā.
parkrun
Labi ka no tālā ceļa biju saguris, jo aizmigt tik gaišā naktī (tumsa tik tuvu
polārajam lokam šajā laikā nav vispār) būtu bijis grūti. No rīta uzskrēju
Pokkinen parkrun! It kā vajadzētu pietaupīt kājas Jukolai, bet ir ieskriets
labā formā, tāpēc piecīti noskrēju zem piecām uz kilometru bez lielas piepūles.
Trasīte smuka, skrējeji draudzīgi, bet man pēc finiša jasteidzas braukt atpakaļ
uz Somijas vidieni. Līdz Kauhava pilsētai un Jukolas lidlaukam gandrīz 300 km.
Uz sieviešu Venlas stafetes startu nepaspēju. Tāpēc nesteidzīgi varēju uzcelt
telti Burkānciema nometnē, noparkot mašīnu ļoti izdevīgā vietā, lai nav
jastaigā 1.5 km pa lidlauku, ieskriet dušā, saēsties makaronus un putru ar
mellenēm, apskatīt starta/finiša zonas, un gaidīt startu Pasaulē lielākajam
orientēšanās pasākumam.
Starts šoreiz iespiests tik mazā pļavas stūrī,
ka nav vērts spiesties pie sētas, lai redzētu klātienē šo maģisko startu. Uz
lielā ekrāna vēl labāk visu redzēt! Noskatījos uz ekrāna, cik garš ir posms
līdz K punktam. Ja TuMes beļģis skrēja 6 minūtes, tad tie ir gandrīz 2
kilometri! Jau redzot iepriekš vecās kartes, bija skaidrs ka no starta līdz
mežam būs gari pārskrējieni pa pļavām, un tas pats atpakaļ uz finišu. Jādodas
atpakaļ uz telti vismaz pāris stundas pagulēt, jo pēc komandas sapulcē
plānotajiem laikiem, man starts paredzēts 4:00 no rīta. Tik agri no rīta vēl
nekad nebiju skrējis!
Pamodos ap trijiem naktī no aukstuma un Rižas Jāņa
sajūsmas bļāvieniem. Šis bija baigi apmierināts par savu veikumu – kaut ar
krampjiem beigās, vecais cilvēks esot skrējis kā elites čalis. Paskatos Jukolas
aplikācijā, tiešām visiem 3 mūsu Jāņiem labs un stabils sniegums. Turamies tādā
pašā pozīcijā kā mūsu 348. starta numurs. Zināju ka Ozoliņš Jānis noskries labi
(tomēr savulaik Jukolā finišējis 2. vietā ar TuMe), paredzēju arī ka Riža Jānis
būs stabils. Par Ukasu Jāni arī it kā nav bažu, pieredzējis taku skrējējs un
Rīga-Valmiera 107 km finišētājs, bet viņam šī ir debija Jukolā. Pirmajā
radiopunktā Ukasiņš tāpat ap 350. vietu, tātad jāsāk ģērbties. Padzeros kolu un
apēdu banānu. Baigi auksts rīts, tāpēc uzvelku garo kreklu. Līdz mašīnai
aizskrienu lēnā riksītī, sajūtas labas. Mašīnā sagaidu ziņas no nākamajiem
radiopunktiem, Jānim veicās labi. Tualete, iečekošanās, enerģijas batoniņš,
iesildīšanās un emit pārbaude. Pēc 8 minūtēm Jānim jabūt finišā. Jārauj nost
jaka un garais krekls, būs labi arī īsajā. Startēju 4:16 un mežā dodos 334.
vietā. Būs interesanti, jo iepriekšējās Jukolas esmu skrējis ap 900. vietu.
Redzēs cik ātri vagoni te būs un vai varēšu tikt līdzi. Pārskrējiens līdz K
punktam tiešām garš. Neforsēju, bet tāpat ap 5:15 min/km skrienu.
Kartē lieki
neskatos, sākšu orientēties kad tiešām nonākšu mežā. Takas un vagas mežā no
iepriekšējiem etapiem iedzītas pamatīgas, un pa vienu no tām takām novirzos pa
labi virzienā uz 1. kp. Labi ka priekšā lielais ceļš, kur var savākties. Gaismā
viss labi pārredzams, jāaploka paugurs, aiz kura jābūt punktam. Uz 2. kp
kompass pāri aunapierei. Uz 3. kp virziens ir, bet aizpeldu purvā, labi ka citi
orientieristi izceļ punktu. Uz 4. kp beidzot ir vēl kāds, kurš skrien man
vēlamā virzienā, jo pirmos 3 punktus ņēmu vienītī. Punkts vienkāršs, gar
kontūru pāri purvam kalnā augšā. Bet uz 5. kp pilnīga mistika, kuru pat tagad
nevaru izskaidrot. Laikam pamatīgi aizvērās. No 4. kp izskrienu uz ceļa,
priekšā lenta, rauju pa labi, skrienu kamēr lenta beidzas, lecu mežā iekšā, bet
tur nepārvarams grāvis priekšā.
Širmis aizveras. Nevis mierīgi apskatos
situāciju kartē, bet sāku cīņu ar grāvi, jo man taču jātiek tam pāri. Tomēr
netiekot nekur pāri tam grāvim, izlaužos atpakaļ uz ceļa un maucu pa ceļu uz
pretējo pusi, jo uz otru pusi taču lenta bija priekšā. Pa taciņu tieku pāri tam
sasodītajam grāvim, bet te priekšā privātmāja ar olīvzaļo teritoriju kartē.
Prātā neienāk doma skriet atpakaļ pa ceļu smuki uz punktu, sāku lauzties gar
mežmalu caur nātrēm uz elektrolīniju. Tur viss vēl briesmīgāk – nātres līdz
padusēm, purvains, mazas eglītes un krūmi. Kaut kā jau izlauzos tur cauri un
tiku līdz tam 5. kp, kurš izrādījās TV punkts. Nav laika apjēgt, kas tas tikko
bija, jāturpina distance. Teorētiski es biju aizliegtajā teritorijā (olīvzaļajā),
praktiski es biju mežmalā ar nātrēm. Laikam adrenalīns bija tik augsts, ka tā
lenta pie ceļa neļāva pieņemt racionālu lēmumu - skriet pa ceļu uz kreiso pusi.
Tajā brīdī šķita, ka tur ar lentu ir norebožots viss ezera gals un pāri ezeram
netiek. Ja būtu iznācis no 4. kp pa līniju, tad lenta priekšā nebūtu un būtu
redzējis pontona tiltu pāri ezeram. Uz vienu no vieglākajiem distances punktiem
zaudēju apmēram 4 minūtes.
Protams, ka uz nākamo 6. kp visu gribēju atgūt un
riskēju maucot virzienā, neskatoties kartē. Protams, aizmaucu kļūdā. Apstājos,
nomierinājos, sapratu kartē kur esmu, un mierīgi paņēmu punktu. Labi ka uz 7.
kp salīdzinoši garš etaps ar atmešanos pret ceļu, varēju uzlikt virzienu un
atslēgties no orientēšanās. ’’Atpūšoties’’ pēc kļūdām, purvā mani panāca 4
orientieristu grupiņa, ar kuru var teikt aizbraucu kopējā vagonā līdz pat
finišam. 7. 8. 9. kp atsēdēju vagoniņā, bet uz 10. kp nonācu pie farsta. Ok,
jāsāk orientēties! Tie mazie pauguriņi un lielie akmeņi tik izteikti, ka nav
problēmu savākties uz savu punktu. Skatos kartē, nākamie etapi līdz 14. kp
īsie, tātad noteikti būs farsti. Tā arī ir, fonā redzu savus konkurentus, bet
viņiem citi farsti, tāpēc pilnībā koncentrējos uz kompasu un sev vēlamajiem
objektiem.
Tās aizliegtās teritorijas baigi atvieglo orientēšanos, jo sanāk
skriet tieši virzienā gar to malām. Pie 14. kp atkal nonākam visi kopā un varam
skriet tālāk sadarbojoties. Dzirdināšanas punktā obligāti jāpadzeras, jo
skriets jau precīzi stundu! Iedzeru vienu ūdensglāzi un ir doma izsūkt
līdzpaņemto želeju, bet uz nākamā galda ieraugu sporta dzērienu glāzes. Želeja
paliek kabatā līdz finišam, jo pilnībā pietiek ar sporta dzērienu. 15. kp tādā
’’peldošā’’ apvidū, izklīstam plašāk pa purvu un punkts veiksmīgi atrasts. Arī
16. kp tajā pašā purvā, mazās eglītes vai priedītes ierobežo redzamību. Pirms
punkta atmetamies pret akmeņiem labajā pusē, tālāk skaidrs kur punkts.
Te var
teikt beidzās orientēšanās distance un sākās kross uz finišu ar pāris
orientēšanās elementiem. Uz ceļa netieku līdzi saviem kompanjoniem, šiem solis
krietni platāks nekā man, bet muguras vēl redzu, kas palīdz bez problēmām
ieskriet 17. un 18. kp. Pēdējie divi punkti vienkārši caurskrienamie. Artis
pirms pēdējā punkta sabļauj ’’Burkānciems labākie’’, tāpēc jāmauc līdz galam
arī pēc finiša. Drošības pēc nočekoju numuru uz vēdera, lai paķertu Artim
pareizo karti, uzloku viņam distances sākumu, un ar ’’aiziet’’ nododu stafeti
kluba šefam.
Finišēju ar rezultātu 1:26:23, noslīdot par 13
vietām uz 347. vietu. Kājas jūt, ka ir labi skriets. Cerams neiedzīvojos jaunā
traumā, jo kaut kur lecot pa akmeņiem dzirdēju nelabu knakšķi ceļgalā. Pirmajā
brīdī šķita, vai atkal menisks pagalam, bet paskriet varēju. Kopumā ir padarīta
darba sajūta. Piesardzīgā prognoze bija 1:30, optimistiskā prognoze bija 1:20,
finišēju ar 1:26, tātad pa vidu. Protams, škrobe par to kļūdu uz 5. kp un arī
6. kp nesanāca, jo bez šīm kļūdām būtu piepildījis optimistisko prognozi.
Jāatzīst, ka distance bija ļoti vienkārša, ko arī varēja paredzēt, jo te nebija
ne lielais reljefs, ne sarežģīts akmeņu mikroreljefs. Tāda īsta orientēšanās
bija aptuveni 5 kilometri, no distances 9,6 kilometriem.
Labi ka mašīna ar drēbēm tepat pie finiša,
nevis teltī lidlauka otrā galā. Dušas ģērbtuvē pasēžu ar longdrink, jāatiet no
distances, ieskatos aplikācijā, kā sokas Artim, sākums labs. Otrs longdrinks
saunā, kurā gan baigi švaks karstums, šķiet tā arī neizsvīdu, vai arī nebija
vairs ko svīst. Duša un garais ceļš uz telti. Ēst negribas, tāpēc jaliekas
slīpi. Aplikācijā sagaidu Arta finišu, ļoti labi, noskrējis pat ātrāk nekā es,
pacēlis vairākas vietas, un gan jau ar lepnumu var nodot stafeti dēlam. Gustavs
nu jau nedēļu te ir trenējies, tāpēc visticamāk ka pacels mūsu komandu vēl
augstāk. Galvenais ir nodot stafeti Armandam bez kopējā starta. Gustava etapu
noguļu un pamostos no Arta komentāriem blakusteltī. Gustavs veicis labu reisu,
pacēlis mūs par 50 vietām, diemžēl 5 minūtes pietrūkst, lai Armandu pēdējā
etapā palaistu bez kopējā starta. Nu nekas, vienalga mums būs necerēti augsta
vieta. Armandam nesanāk tas labākais sniegums, bet tāpat mums finišā necerēti
augstā 292. vieta starp 1655 komandām! Neviens no mums kaut ko tādu negaidījām,
šķita ka reāli būsim ap 500. vietu. Stabilitāte bija mūsu trumpis. Visiem
izdevās stabili skrējieni. Bija kļūdas, bet nevienas tādas uz 10-15 minūtēm,
kas atsvietsu pamatīgi atpakaļ. Kā Ozo 1. etapā mūs ievilka ap 340. vietu, tā
arī visu nakti to noturējām, un Gustavs no rīta mūs pacēla augšā uz Top300.
Visas 3 iepriekšējās Jukolas biju skrējis pa 900tām vietām vai pat aiz
tūkstoša, tāpēc pašam šķita nereāli, ka tagad mežā skrienu kopā 300to vietu
konkurentiem un nezaudēju ne ātrumā, ne o-prasmēs. Tātad ļoti svarīgs ir starta
numurs un pirmie 2 etapi. Ja tajos izdodas tikt augšā, tad noturēt to vietu nav
problēmu, ja paši nesataisa iespaidīgas kļūdas.
Pa ceļam uz Helsinkiem iebraucu vēl apskatīt
Tamperi, kur visticamāk skriešu savu nākamo Somijas parkrun. Kopumā no
Valmieras līdz Oulu un atpakaļ nobraukti 1900 kilometri, daļa Somijas redzēta,
iespaidi no Jukolas ļoti pozitīvi, tāpēc noteikti nākamgad atkal startēšu
Jukolā, kaut vai savā dzimtajā Azimutā (ja neiekļūšu Burkānciema izlasē),
kuriem šogad beidzot bija debija Pasaules lielākajās orientēšanās sporta
stafetēs.
Treniņš pirms Jukolas. Jukolas kartē būšot daudz jāstrādā ar kompasu un jātur virziens. Šeit to daļēji varēja patrenēt, jo mežs tik balts, ka jāskrien tikai pa līniju. Orientēšanos gan baigi atviegloja lielās reljefa formas. Vienīgā kļūda uz 8. kp. Neprecīzs virziens izejā no 7. kp un sāku ''peldēt'' pirms 8. kp, gandrīz jau sākot dusmoties par neprecīzo karti. 87 kilogrami nu jau ļauj izbaudīt skriešanu!
Kājas stīvas pēc vakardienas 19 kilometru Jukolas treniņa. Bet remdeni mērenā tempā ir veselīgi atjaunoties. Šajā mežā būtu nepieņemami kļūdīties, tik skrien no viena izcirtuma uz otru. Šur tur taisnoju virzienu, bet tā bez kļūdām. Ja nu vienīgi pie 6. kp lieki uzlīdu kalnā, kā arī no 8. un 9. kp varēju atrast veiksmīgākus variantus, kā doties prom no punktiem.
Šodien būs labs tests Jukolai, spēj man tā kāja izturēt garo distanci, vai nespēj. Jau Ozona čempī bija progress, vienīgi karstums tur piebeidza, tāpēc šoreiz krietni optimistiskāks skats, salīdzinot ar pavasara garajām distancēm, kurās kreisā kāja izturēja tikai pusdistanci. Pirms starta labi nogāza lietus, būs atspirdzinošs mežs. Uz 1. kp misēklis purvā, apavs nomuka, zaudēts laiks un steiga uz 2. kp, kas iespējams tāpēc noveda pie drausmīgas kļūdas. Viss jau atkal vienkārši neprecīzs virziens izejot no punkta, un tad etapa vidū mēģinājumi taisnot un saprast, kur esmu nonācis. Nonācis biju gandrīz pie 4. kp nevis pie 2. kp, labi ka karte precīza un var ''ātri'' savākties vēlamajā virzienā. 3. un 4. kp paņemu bez problēmām, bet tad jāapstājas. Klasisks garais etaps uz 5. kp pāri visai kartei! Pa ceļam ir izcirtumi, stigas, ceļi un izteikti purvi, kur virzienu piekoriģēt, tāpēc jadodas tik taisni. Nonākot līdz dzirdināšanas punktam, dzert neprasās, bet atpazīstu te vakardienas starta vietu, tāpēc nu jau kādu gabalu varēs skriet kartē neskatoties, jo vakar jau te skriets. Pirms punkta ieberzos strīpotajā izcirtumā, kur laiks zaudēts grieztajos krūmos. Pie 5. kp nonācu reizē ar konkurentu, kurš startēja 3 minūtes aiz manis. Jau vakar skrēju ar Kristapu kopā, viņš ir krietni ātrāks, bet neprecīzāks punktos. Arī šodien mūsu ceļi krustosies vairākas reizes. 6. un 7. kp pasēžu aiz Kristapa, bet uz 8. kp gar purva malu viņš ir prom. Punkts zināmā vietā, atliek tik skriet, te gan gandrīz gadījās pārķert etapus. Vienā brīdī pieķēru sevi, ka lasu karti no 7. uz 5. kp, nevis karti pirms 8. kp. Veiksmīgi savācos. Te klāt konkurents Sandis, nu gan karti zobos un caur purviem jātur līdzi. Laba Jukolas imitācija. Līdz dzirdināšanas punktam starp 12. un 13. kp izturēju. Te gan jāpadzeras un jāizsūc želeja. Klāt atkal Kristaps, tātad bakstījies purvā, jo pat nemanīju, kā aizejam viņam garām. Ok, uz 13. kp paskries ar viņu kopā, bet pirms punkta atkal šis velk kļūdā, man jālabo. Uz 14. kp pa pļavu šis ir prom. Pēc skatītāju punkta jāizmet vēl maza cilpa gar kaut kādas upītes nogāzēm. Finiša tuvums vai sagurums, bet jaudas vairs nebija atlicis šai cilpai. Uz 15. 16. un 17. kp vairāk gāju nekā skrēju. Uz 18. kp ceļa variants pa labo pusi, kur nevar neskriet, un pa pļavu jau arī tikai skriešanas vaina. Rubena uzmundrinājumi pie pēdējā punkta pat ļāva palaist platāku soli. Ja rezultātu tabulā to neredz (tur joprojām pēdējais), tad laika izteiksmē pret līderiem gan var redzēt, ka ir progress. Zaudēju mazāk un beidzot varu noskriet garo distanci bez čīkstēšanas. Protams, kājas esmu sačakarējis tā, ka ar citiem zēniem skrieties nevaru, bet ir patīkami ka varu skriet savā tempā, ''neraudot'' par sāpošo kāju pusdistancē. Tātad liekais svars bija devis slodzi gan potītēm, gan ceļgalam. Ja pirms mēneša uz Jukolu vairāk skatījos kā skatītājs, tad tagad vairāk kā skrējējs.
Mazā Balva Brantos, šāds salikums bērnībā bija visai ierasts. Šie gan vairs nav tie Branti, kuros jaunībā rūdījos, bet vienalga apvidus unikāls. Vairs ne tik zaļš un purvains, bet ļoti interesants, un tā teikt katrai gaumei. ILgvars Caune viennozīmīgi šobrīd ir labākais karšu zīmētājs Latvijā, jo karte tik perfekta, ka orientēšanos pat padara visai vienkāršu. Karte lasījās ļoti labi, atlika tikai tikt galā ar distanci, kurai arī bija perfekts vidējās distances plānojums. 1. un 2. kp paņēmu labi, kartē ielasījos uzreiz, bet uz 3. kp norāvos. Vienkārši nepareizs virziens, uzdūros citam punktam, kaut kāda paralēla situācija ar purviņiem un bums 3 minūšu kļūda gatava. Pie 4. kp mani panāca divi konkurenti, tāpēc sapurinājos un sāku maukt pa purviem no vienas saliņas uz otru, lasot punktus kā dzērvenes. Plūdums bija uzķerts labs, viens konkurents bija atpalicis, otru palaidu garām, kura astē atsēdēju no 9. līdz 13. kp. Viņam tas ātrums bija jūtami lielāks un pa izcirtumu uz 14. kp Kristaps bija prom. Bet ritmu biju noķēris labu, tāpēc turpināju pārliecinoši ņemt punktus, līdz pie 17. kp atkal iestādīju 2 minūtes. Vienkārši uzlīdu pa augstu kalnā un punktam biju garām, tikai pašā kalna augšā sapratu, ka esmu aizšāvis garām, tāpēc jāskrien atpakaļ. Te pretī nāca Armanda & Austra vagons, kuri bija savākuši arī tos konkurentus, no kuriem es biju aizbēdzis. Uz 18. kp nācās savīkstīt karti rokā un lekt tajā vagonā iekšā. Temps protams bija krietni par augstu priekš manis, bet ievilka labi un virzienu uz finišu norādīja. Superīga un dinamiska distance, ko ar baudu varēja veikt, un ja vēl nebūtu tās 5 minūtes zaudētas uz 3. un 17. kp, tad būtu ļoti cienījams rezultāts. Rezultāti blīvi gan līderiem, gan mums apakšgalā, rītdien garajā distancē būs interesanti sacensties.
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
