Mäenpää (Kauhava)

 

Category: Jukola 2024 (16.06.24)

Map/area: Mäenpää (Kauhava)

Organiser: Lapuan Virkiä

Country: Finland

Discipline: 4th Leg

Results   

9.6 km 20 cp - 1:26:23 - 347/1655 (537/1544)

Burkānciems 348

Mana ceturtā Jukola! Un atkal savādāka ka trīs iepriekšējās. Tas ka jūnija vidū došos uz Somiju, bija skaidrs jau agrā pavasarī, tikai tad vēl nezināju kādā statusā. Latvijas Kausa posmi garajās distancēs parādīja, ka normāli nevaru noskriet vairāk par 5 kilometriem, jo kreisās kājas potīte piepamst, saspiež nervus, un tā sāk sāpēt, ka paskriet vairs nevaru. Kurzemes Pavasari, Ziemeļu Divdienas, Aronas Kausu un Latvijas Čempionātu garajā distancē pabeidzu uz vienas kājas. Tāpēc Burkānciema komandā pieteicos kā rezervists un skatītājs. Pavasara diēta nolika mani atpakaļ uz kājām! Nomestie 10 kilogrami ļauj ne tikai ātrāk skriet, bet arī atvieglo slodzi uz traumētajām potītēm un ceļgaliem. Ozona Čempionāta un Mazās Balvas garās distances beidzot skrēju bez sāpēm līdz pat finišam. Tas nozīmēja, ka Jukolā skriešu, jo mums šogad knapi savākts komandas sastāvs. Vēl 2 nedēļas pirms Jukolas nebija pārliecības, ka izdosies nokomplektēt komandu no komandas biedriem, jo daudziem citi plāni, un samērā tālais ceļš no Helsinkiem arī atturēja. Nedēļu pirms slavenās nakts stafetes beidzot komandas sastāvs bija skaidrs. Atlika tik sadalīt etapus. Šogad uz nakts etapiem nerāvos, jo iepriekš biju skrējis visus trīs nakts etapus, gribējās beidzot redzēt Somijas mežus gaismā. 

19 km treniņš

Biju pat gatavs skriet pēdējo garāko 7. etapu, un pat nedēļu pirms Jukolas uzskrēju garo 19 km treniņu ar Baiļu karti līdz Brenguļiem. Tomēr zinot manu (ne)izturību garajās distancēs, loģiski ka man jāskrien ’’īsais’’ 4. etaps (9.6 km). Tātad Jukolā esmu skrējis 1. 2. un 3. etapu, un nu kārta 4. etapam. Uz Somiju devos ceturtdien pēc Magnēta, jo biju ieplānojis apceļot mazliet šo valsti. Ja Zviedrijā daudz kur jau pabūts, tad Somijā bez Helsinkiem, viena caurbrauciena uz Norvēģiju un 3 Jukolām, nekur citur nebija būts. Plāns bija izbraukt cauri visām pilsētām, kurās notiek parkrun skrējieni, jo agri vai vēlu tajos piedalīšos. Galamērķis bija Oulu pilsēta, kurā notiek vistālākais uz ziemeļiem parkrun skrējiens. Tātad pa ceļam no Helsinkiem iebraucu Lahti, Vääksy un Jyväskylä pilsētās, apskatīju parkrun parkus un mazliet pilsētu, un braucu tālāk, jo līdz Oulu aptuveni 600 km jābrauc. Nakšņoju Oulu pludmalē mašīnā. 

parkrun

Labi ka no tālā ceļa biju saguris, jo aizmigt tik gaišā naktī (tumsa tik tuvu polārajam lokam šajā laikā nav vispār) būtu bijis grūti. No rīta uzskrēju Pokkinen parkrun! It kā vajadzētu pietaupīt kājas Jukolai, bet ir ieskriets labā formā, tāpēc piecīti noskrēju zem piecām uz kilometru bez lielas piepūles. Trasīte smuka, skrējeji draudzīgi, bet man pēc finiša jasteidzas braukt atpakaļ uz Somijas vidieni. Līdz Kauhava pilsētai un Jukolas lidlaukam gandrīz 300 km. Uz sieviešu Venlas stafetes startu nepaspēju. Tāpēc nesteidzīgi varēju uzcelt telti Burkānciema nometnē, noparkot mašīnu ļoti izdevīgā vietā, lai nav jastaigā 1.5 km pa lidlauku, ieskriet dušā, saēsties makaronus un putru ar mellenēm, apskatīt starta/finiša zonas, un gaidīt startu Pasaulē lielākajam orientēšanās pasākumam.

Starts šoreiz iespiests tik mazā pļavas stūrī, ka nav vērts spiesties pie sētas, lai redzētu klātienē šo maģisko startu. Uz lielā ekrāna vēl labāk visu redzēt! Noskatījos uz ekrāna, cik garš ir posms līdz K punktam. Ja TuMes beļģis skrēja 6 minūtes, tad tie ir gandrīz 2 kilometri! Jau redzot iepriekš vecās kartes, bija skaidrs ka no starta līdz mežam būs gari pārskrējieni pa pļavām, un tas pats atpakaļ uz finišu. Jādodas atpakaļ uz telti vismaz pāris stundas pagulēt, jo pēc komandas sapulcē plānotajiem laikiem, man starts paredzēts 4:00 no rīta. Tik agri no rīta vēl nekad nebiju skrējis! 

Pamodos ap trijiem naktī no aukstuma un Rižas Jāņa sajūsmas bļāvieniem. Šis bija baigi apmierināts par savu veikumu – kaut ar krampjiem beigās, vecais cilvēks esot skrējis kā elites čalis. Paskatos Jukolas aplikācijā, tiešām visiem 3 mūsu Jāņiem labs un stabils sniegums. Turamies tādā pašā pozīcijā kā mūsu 348. starta numurs. Zināju ka Ozoliņš Jānis noskries labi (tomēr savulaik Jukolā finišējis 2. vietā ar TuMe), paredzēju arī ka Riža Jānis būs stabils. Par Ukasu Jāni arī it kā nav bažu, pieredzējis taku skrējējs un Rīga-Valmiera 107 km finišētājs, bet viņam šī ir debija Jukolā. Pirmajā radiopunktā Ukasiņš tāpat ap 350. vietu, tātad jāsāk ģērbties. Padzeros kolu un apēdu banānu. Baigi auksts rīts, tāpēc uzvelku garo kreklu. Līdz mašīnai aizskrienu lēnā riksītī, sajūtas labas. Mašīnā sagaidu ziņas no nākamajiem radiopunktiem, Jānim veicās labi. Tualete, iečekošanās, enerģijas batoniņš, iesildīšanās un emit pārbaude. Pēc 8 minūtēm Jānim jabūt finišā. Jārauj nost jaka un garais krekls, būs labi arī īsajā. Startēju 4:16 un mežā dodos 334. vietā. Būs interesanti, jo iepriekšējās Jukolas esmu skrējis ap 900. vietu. Redzēs cik ātri vagoni te būs un vai varēšu tikt līdzi. Pārskrējiens līdz K punktam tiešām garš. Neforsēju, bet tāpat ap 5:15 min/km skrienu. 

Kartē lieki neskatos, sākšu orientēties kad tiešām nonākšu mežā. Takas un vagas mežā no iepriekšējiem etapiem iedzītas pamatīgas, un pa vienu no tām takām novirzos pa labi virzienā uz 1. kp. Labi ka priekšā lielais ceļš, kur var savākties. Gaismā viss labi pārredzams, jāaploka paugurs, aiz kura jābūt punktam. Uz 2. kp kompass pāri aunapierei. Uz 3. kp virziens ir, bet aizpeldu purvā, labi ka citi orientieristi izceļ punktu. Uz 4. kp beidzot ir vēl kāds, kurš skrien man vēlamā virzienā, jo pirmos 3 punktus ņēmu vienītī. Punkts vienkāršs, gar kontūru pāri purvam kalnā augšā. Bet uz 5. kp pilnīga mistika, kuru pat tagad nevaru izskaidrot. Laikam pamatīgi aizvērās. No 4. kp izskrienu uz ceļa, priekšā lenta, rauju pa labi, skrienu kamēr lenta beidzas, lecu mežā iekšā, bet tur nepārvarams grāvis priekšā. 

Širmis aizveras. Nevis mierīgi apskatos situāciju kartē, bet sāku cīņu ar grāvi, jo man taču jātiek tam pāri. Tomēr netiekot nekur pāri tam grāvim, izlaužos atpakaļ uz ceļa un maucu pa ceļu uz pretējo pusi, jo uz otru pusi taču lenta bija priekšā. Pa taciņu tieku pāri tam sasodītajam grāvim, bet te priekšā privātmāja ar olīvzaļo teritoriju kartē. Prātā neienāk doma skriet atpakaļ pa ceļu smuki uz punktu, sāku lauzties gar mežmalu caur nātrēm uz elektrolīniju. Tur viss vēl briesmīgāk – nātres līdz padusēm, purvains, mazas eglītes un krūmi. Kaut kā jau izlauzos tur cauri un tiku līdz tam 5. kp, kurš izrādījās TV punkts. Nav laika apjēgt, kas tas tikko bija, jāturpina distance. Teorētiski es biju aizliegtajā teritorijā (olīvzaļajā), praktiski es biju mežmalā ar nātrēm. Laikam adrenalīns bija tik augsts, ka tā lenta pie ceļa neļāva pieņemt racionālu lēmumu - skriet pa ceļu uz kreiso pusi. Tajā brīdī šķita, ka tur ar lentu ir norebožots viss ezera gals un pāri ezeram netiek. Ja būtu iznācis no 4. kp pa līniju, tad lenta priekšā nebūtu un būtu redzējis pontona tiltu pāri ezeram. Uz vienu no vieglākajiem distances punktiem zaudēju apmēram 4 minūtes. 

Protams, ka uz nākamo 6. kp visu gribēju atgūt un riskēju maucot virzienā, neskatoties kartē. Protams, aizmaucu kļūdā. Apstājos, nomierinājos, sapratu kartē kur esmu, un mierīgi paņēmu punktu. Labi ka uz 7. kp salīdzinoši garš etaps ar atmešanos pret ceļu, varēju uzlikt virzienu un atslēgties no orientēšanās. ’’Atpūšoties’’ pēc kļūdām, purvā mani panāca 4 orientieristu grupiņa, ar kuru var teikt aizbraucu kopējā vagonā līdz pat finišam. 7. 8. 9. kp atsēdēju vagoniņā, bet uz 10. kp nonācu pie farsta. Ok, jāsāk orientēties! Tie mazie pauguriņi un lielie akmeņi tik izteikti, ka nav problēmu savākties uz savu punktu. Skatos kartē, nākamie etapi līdz 14. kp īsie, tātad noteikti būs farsti. Tā arī ir, fonā redzu savus konkurentus, bet viņiem citi farsti, tāpēc pilnībā koncentrējos uz kompasu un sev vēlamajiem objektiem. 

Tās aizliegtās teritorijas baigi atvieglo orientēšanos, jo sanāk skriet tieši virzienā gar to malām. Pie 14. kp atkal nonākam visi kopā un varam skriet tālāk sadarbojoties. Dzirdināšanas punktā obligāti jāpadzeras, jo skriets jau precīzi stundu! Iedzeru vienu ūdensglāzi un ir doma izsūkt līdzpaņemto želeju, bet uz nākamā galda ieraugu sporta dzērienu glāzes. Želeja paliek kabatā līdz finišam, jo pilnībā pietiek ar sporta dzērienu. 15. kp tādā ’’peldošā’’ apvidū, izklīstam plašāk pa purvu un punkts veiksmīgi atrasts. Arī 16. kp tajā pašā purvā, mazās eglītes vai priedītes ierobežo redzamību. Pirms punkta atmetamies pret akmeņiem labajā pusē, tālāk skaidrs kur punkts. 

Te var teikt beidzās orientēšanās distance un sākās kross uz finišu ar pāris orientēšanās elementiem. Uz ceļa netieku līdzi saviem kompanjoniem, šiem solis krietni platāks nekā man, bet muguras vēl redzu, kas palīdz bez problēmām ieskriet 17. un 18. kp. Pēdējie divi punkti vienkārši caurskrienamie. Artis pirms pēdējā punkta sabļauj ’’Burkānciems labākie’’, tāpēc jāmauc līdz galam arī pēc finiša. Drošības pēc nočekoju numuru uz vēdera, lai paķertu Artim pareizo karti, uzloku viņam distances sākumu, un ar ’’aiziet’’ nododu stafeti kluba šefam.

Finišēju ar rezultātu 1:26:23, noslīdot par 13 vietām uz 347. vietu. Kājas jūt, ka ir labi skriets. Cerams neiedzīvojos jaunā traumā, jo kaut kur lecot pa akmeņiem dzirdēju nelabu knakšķi ceļgalā. Pirmajā brīdī šķita, vai atkal menisks pagalam, bet paskriet varēju. Kopumā ir padarīta darba sajūta. Piesardzīgā prognoze bija 1:30, optimistiskā prognoze bija 1:20, finišēju ar 1:26, tātad pa vidu. Protams, škrobe par to kļūdu uz 5. kp un arī 6. kp nesanāca, jo bez šīm kļūdām būtu piepildījis optimistisko prognozi. Jāatzīst, ka distance bija ļoti vienkārša, ko arī varēja paredzēt, jo te nebija ne lielais reljefs, ne sarežģīts akmeņu mikroreljefs. Tāda īsta orientēšanās bija aptuveni 5 kilometri, no distances 9,6 kilometriem.

Labi ka mašīna ar drēbēm tepat pie finiša, nevis teltī lidlauka otrā galā. Dušas ģērbtuvē pasēžu ar longdrink, jāatiet no distances, ieskatos aplikācijā, kā sokas Artim, sākums labs. Otrs longdrinks saunā, kurā gan baigi švaks karstums, šķiet tā arī neizsvīdu, vai arī nebija vairs ko svīst. Duša un garais ceļš uz telti. Ēst negribas, tāpēc jaliekas slīpi. Aplikācijā sagaidu Arta finišu, ļoti labi, noskrējis pat ātrāk nekā es, pacēlis vairākas vietas, un gan jau ar lepnumu var nodot stafeti dēlam. Gustavs nu jau nedēļu te ir trenējies, tāpēc visticamāk ka pacels mūsu komandu vēl augstāk. Galvenais ir nodot stafeti Armandam bez kopējā starta. Gustava etapu noguļu un pamostos no Arta komentāriem blakusteltī. Gustavs veicis labu reisu, pacēlis mūs par 50 vietām, diemžēl 5 minūtes pietrūkst, lai Armandu pēdējā etapā palaistu bez kopējā starta. Nu nekas, vienalga mums būs necerēti augsta vieta. Armandam nesanāk tas labākais sniegums, bet tāpat mums finišā necerēti augstā 292. vieta starp 1655 komandām! Neviens no mums kaut ko tādu negaidījām, šķita ka reāli būsim ap 500. vietu. Stabilitāte bija mūsu trumpis. Visiem izdevās stabili skrējieni. Bija kļūdas, bet nevienas tādas uz 10-15 minūtēm, kas atsvietsu pamatīgi atpakaļ. Kā Ozo 1. etapā mūs ievilka ap 340. vietu, tā arī visu nakti to noturējām, un Gustavs no rīta mūs pacēla augšā uz Top300. Visas 3 iepriekšējās Jukolas biju skrējis pa 900tām vietām vai pat aiz tūkstoša, tāpēc pašam šķita nereāli, ka tagad mežā skrienu kopā 300to vietu konkurentiem un nezaudēju ne ātrumā, ne o-prasmēs. Tātad ļoti svarīgs ir starta numurs un pirmie 2 etapi. Ja tajos izdodas tikt augšā, tad noturēt to vietu nav problēmu, ja paši nesataisa iespaidīgas kļūdas.

Pa ceļam uz Helsinkiem iebraucu vēl apskatīt Tamperi, kur visticamāk skriešu savu nākamo Somijas parkrun. Kopumā no Valmieras līdz Oulu un atpakaļ nobraukti 1900 kilometri, daļa Somijas redzēta, iespaidi no Jukolas ļoti pozitīvi, tāpēc noteikti nākamgad atkal startēšu Jukolā, kaut vai savā dzimtajā Azimutā (ja neiekļūšu Burkānciema izlasē), kuriem šogad beidzot bija debija Pasaules lielākajās orientēšanās sporta stafetēs.