Map/area: Kymin Lentokenttä (Kotka)
Organiser: Vehkalahoen Veikot
Country: Finland
Discipline: 7th Leg
15.9 km 31 cp - 2:45:58 - 654/1879 (1036/1579)
Šogad Jukolai jau laicīgi noskaņoju sevi 7. etapam jeb Jukolas garākajam etapam. Pavasarī noskrēju pāris garākus skrējienus un pat piedalījos Rīgas un Ropažu rogainingos, lai pierastu skriet kaut ko vairāk par maniem klasiskajiem piecīšiem. Bet bez piecīša jeb parkrun skrējiena neiztiku arī šoreiz pirms Jukolas. Nu jau trešo gadu uz Jukolu dodos individuāli, lai sestdienas rītā noskrietu kādu no somu parkrun skrējieniem, un pēcpusdienā braucu uz Jukolu. Šoreiz izvēlējos Vääksy parkrun netālu no Lahti pilsētas, un tā kā tur ierados jau piektdien, tad izdomāju ar riteni apbraukt apkārt ezeram. Tas ezers gan izrādījās tik liels, ka sanāca neplānoti nobraukt 57 kilometrus, jo brīdī kad aptvēru, ka būs baigi garais brauciens, tad nebija vairs vērts griezties atpakaļ, bija vien jāturpina braukt apkārt. Sestdienas rītā Vääksyn kanava parkrun pirmos 2 kilometrus uzskrēju ātrāk, bet tad nākamos 3 km atmetos, jo mazliet jau jāpietaupās arī Jukolai.
Šogad Jukola izcēlās atkal ar drausmīgiem laikapstākļiem, gandrīz kā pirms 10 gadiem manā pirmajā Jukolā. Lietus kā sāka līt dienā ar dāmu Venlas stafetes startu, tā mitējās vien ap 1 naktī. Pirmo lietusdrēbju kārtu saslapināju sekojot līdzi Venlas stafetei, tad padzīvojos pa mašīnu, jo tas lietus tiešām bija neizturams, un otro drēbju kārtu slapju dabūju uz Jukolas startu, jo episko startu ar 1800 orientieristiem nevarēja laist garām. Burkānciemam šogad 2 komandas! Pirmā komanda ar mērķi varbūt pat ieskriet Top100, bet otrā komanda baudīs katrs savu etapu, cenšoties izvairīties no milzīgām kļūdām. Tātad man 7. etaps.
Lai kādas prognozes mēs vakara sapulcē izteiktu, es pavisam droši nojautu, ka man būs starts ar kopējo startu 9:30, tāpēc varēju mierīgi gulēt līdz 8 rītā. Naktī kad lietus beidzot beidza līt, es beidzot uzbūvēju telti, jo mašīnā jau nekāda gulēšana nav. Kaut arī ļoti saraustīts miegs, no rīta jutos izgulējies. Mazliet paskrēju, sajūtas labas. Apēdu banānu, pāris auzu cepumus un šokolādes batoniņu. Kā arī līdz starta brīdim iztukšoju Mangaļu izotonisko dzērienu. Startā pilnīgs tirgus laukums, no visām 1800 komandām, šķiet 7. etapā startēs kādas 1500 komandas. Tāpēc startā gandrīz tāds pats bars kā 1. etapā, tikai mēs bez lampām, un mums jauks saulains rīts, salīdzinājumā kāds bija nakts etapiem. Startā ātri vien izveidojas sastrēgums, tāpēc var mierīgi apskatīt karti un etapu uz 1. kp. Ar Jāni no Azimuta salīdzinam, ka mums atšķiras 1. kp. Man plāns uz savu punktu skaidrs, vispirms pusetaps gar lenti un tad pāri purvam uz kontūru, pie kuras jābūt punkta akmenim. Visapkārt pilns ar orientieristiem, visi laužamies cauri krūmiem un muļļājamies pa purva dūņām.
Tas 1. kp farsts neko diži neizkliedēja skrējēju baru, tāpēc pie 2. kp nācās pat stāvēt rindā, lai atzīmētos punktā. 3. kp vienkāršs virziena etaps, arī uz 4. kp kompass galvenais ierocis. Pa labi piefiksēju lielo akmeni un punktā nonākam precīzi. Sāku ievērot, ar kuriem orientieristiem man sakrīt punkti, tāpēc zinu kurā vagonā turēties. 5. kp ļoti vienkāršs un arī 6. kp nekas sarežģīts, tur gan mazliet izvēlējos individuālu variantu starp ceļu un elektrolīniju, bet tāpat punktā nonāku reizē ar savu vagonu. Nākamie 4 etapi ļoti īsi un ļoti tehniskā apvidū, bet tā kā jau iepriekš ievēroju ar kuriem orientieristiem man sakrīt farsti, tad droši sekoju somiem, kuri visu laiku bļaustījās mežā. Viņi salīdzināja kontrolpunktu numurus. Tā kā somu valoda ir līdzīga igauņu valodā (uks, kaks, kolm, nelī, vīz, sits, eitsa), tad nojautu, ka viss sakrīt, mēs virzamies uz maniem punktiem. Uz 11. kp beidzot garais etaps. Mazliet minstinos, kuru variantu izvēlēties. Pa labi būs jāšķērso purvs, kurš droši vien pēc nakts etapiem ir dubļu vanna, bet pa kreisi drošs variants pa ceļu, vienīgi diezgan liels līkums. Paskatos kur dodas lielākā vagona daļa. Skrien pa kreisi. Ok skriesim apkārt pa ceļu. Ja pēc 5. kp galīgi neprasījās padzerties, tad tagad gan jāpadzeras tajā pašā dzirdināšanas punktā. Želeju kaut kā vēl neprasās, kaut gan kabatā līdzi ir 2 želejas un 1 enerģijas batoniņš. Kaut kur pusetpā kājās mazliet parādījās krampji, tāpēc nometu tempu. Daudzi paskrēja garām, bet ja es gribu izdzīvot līdz beigām, tad man jāskrien krietni lēnāk. Tā nu pie 11. kp nonācu pavisam citā vagonā nekā biju pie 10. kp. Šim vagonam ātrums jūtami lēnāks, tāpēc 12. un 13. kp paņēmām visai lēnu, un te sāk parādīties somi, kuri peld pirms punktiem. Ļoti nepārliecinošs virziens punktu rajonā, tāpēc jāsāk pašam kontrolēt, kas notiek kartē.
Dzirdināšanas punktā atkal kārtīgi padzeros un izpētu etapu uz 14. kp. Drošāk ņemt punktu no labās puses no mazās taciņas nekā no kreisās puses no elektrolīnijas. Variantu pa taisno caur purvu pat neapsveru. Noskrienot no ceļa un dodoties tajā akmeņu jūrā, atkal izveidojas komfortabls vagoniņš. Ievēroju divas dāmas un vīru zaļā kreklā, ar kuriem šķiet esmu kopā jau kopš starta. Tad nu iesēžos aiz viņiem un praktiski līdz pat 17. kp kartē vispār neskatos. Virzieni no punktiem man ir vēlamie, tāpēc varu mierīgi sekot līdzi citiem, jo nu jau ir pietiekami liela Jukolas stafešu pieredze un jūtu kur vilciens virzās. Uz 18. kp atkal sanāk vairāk skriet pa ceļu, nu jau jūtams labs sagurums, tāpēc pirms dzirdināšanas punkta izsūcu želeju un pēc tam izdzeru 2 ūdens glāzes. Mazliet biju aizrāvies ar dzeršanu un kartē pārķēru atrašanās vietu. Domāju ka esmu uz ceļa pie nākamā dzirdināšanas punkta, tāpēc pēc dzeršanas uzreiz griezos mežā. Pēc brīža apjuku, kas tā par elektrolīniju priekšā, kur man šķita jau jābūt punktam. Ok, kļūdu sapratu un cauri zaļajam virzījos uz pareizo punkta vietu. Atkal pilns mežs ar somiem. Var redzēt, ka daudzi nesaprot kur atrodas. 19. kp farsts. Arī es pavelkos līdzi nesaprašām. Šodien pirmo reizi pieskrienu pie sveša punkta, skaidrs esmu pa kreisi no sava punkta. Šī paviršība mazliet izsita no ritma, tāpēc uz 20. kp devos ļoti nedroši. Pirms punkta gandrīz pat sāku doties citā virzienā, jo vesels vagons ar 7. etapa numuriem dodas pretējā virzienā. Šoreiz nepavilkos līdzi, turpināju virzīties pareizajā virzienā. Ja jau iepriekš distancē bija ļoti daudz sīko akmeņu zem kājām, tad tagad sākās ļoti akmeņains apvidus. Katrs solis ļoti nedrošs un visu laiku jāskatās kur kāju liec. 21. kp īsais virziena etaps, bet 22. kp etaps gan izskatās visai izaicinošs. Nav īsti kur piesieties, tikai pirms punkta ir divi izcirtumi uz kuriem arī jāmērķē.
Mans vagons arī galīgi izjucis. Kaut kam sekoju, bet jūtu, ka man tas virziens nepatīk. Somi bļaustās "vīz kolm". Man 22. kp ir ar numuru 87, kurš diez vai ir "vīz kolm". Vienā brīdī blakus skrienošai somietei pajautāju, ko nozīmē tas ko te visu laiku bļauj. 43. Ok, man ar šo vagonu nav pa ceļam. Sāku virzīties uz drošā varianta pusi. Augšā ir liels izcirtums ar ceļu, kurus visai drīz ieraugu. Tagad zinu savu atrašanās vietu, tāpēc nav pat jāskrien līdz ceļam, varu pa apvidu virzīties uz tiem mazajiem izcirtumiem un tad no takas punktā iekšā. Atkal satieku jaunkundzi un vīru zaļajā, ar kuriem ik pa laikam satiekamies. Uz 23. kp pieķeram pa priekšu skrienošos, un uz 24. kp pēkšņi atkal ir izveidojies ritīgi liels vagons. Bet nu skats punkta rajonā bija amizants. Viss vagons pajūk un izklīst pa rajonu, neviens nesaprot kur ir punkts. Tādu baru ar apjukušiem orientieristiem vēl nebiju iepriekš redzējis. Man čujs saka, ka esam kaut kur pa augstu no punkta, tāpēc skrienu uz leju. Veiksmīgi nonācu pie lielā akmens, no kura sazīmēju ka tas 24. kp paugurs ir pa labi. Kāda daļa no bara jau bija nonākuši te ātrāk, bet ļoti lielu daļu es aizvilku līdz punktam. Ja uz 25. kp vēl mēģināju lasīt karti, tad uz nākamajiem 3 punktiem atkal praktiski neskatos kartē. Vagons pats velk uz punktiem. Interesants tas 7. etaps, ļoti lielu distances daļu pats vispār neorientējos, tik skrēju līdzi. Distances beigas ļoti vienkāršas. 29. kp lidlauka galā pie Škodas, 30. kp motokrosa trasē uz tramplīna un pēdējais 31. kp pie milzīga akmens.
Ja es būtu emocionālāks, tad droši vien finišētu ar asarām acīs. Skrēju un smaidīju finišā. Saviļņojums milzīgs, jo šis bija viens no maniem orientēšanās sporta sapņiem (Jukolas garākais 7. etaps), kuru beidzot varēju piepildīt. Gandarījums, ka izturēju līdz galam, kaut gan viegli nebija, jo nu es galīgi neesmu garo distanču skrējējs. Noskrieti gandrīz 19 kilometri un mežā pavadītas 2 stundas un 46 minūtes. Atlicis vairs tikai 6. etaps, kuru neesmu skrējis Jukolā, un tad būs pats galvenais mērķis piepildīts - noskrieti visi septiņi Jukolas etapi. Protams, milzīgs paldies Burkānciema komandai, par šo privilēģiju startēt jaudīgākajā orientēšanās pasākumā pasaulē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru