svētdiena, 2013. gada 13. janvāris

Big Moor & The Edges (Chesterfield)

Category: YHOA Championship
Map/area: Big Moor & The Edges (Chesterfield)
Organiser: SYO
Country: England
Discipline: Short Brown
Nedēļas nogalē Anglijā solīja sniegu, tāpēc šaubījos vai braukt uz šīm sacensībām, kuras notika kalnos. Izlēmu tikai no paša rīta, ka jāaizbrauc uz šo Jorkšīras čempionātu, jo kaut arī ārā ļoti auksts (-1), tomēr sniega nebija un cerams ka ļoti nesals tur kalnos. Šajā kartē jau biju skrējis 2010. gadā Ziemeļu čempionātā, tāpēc ļoti labi zināju kas sagaidāms - neskrienamais open moorland un viena pamatīga nogāze ar akmeņiem un klintīm. Vārdu salikums ''open moorland'' manī mazliet izraisa riebumu, jo pa to kalnu zāli un purviem nekāda skriešana nesanāk, bet nu kādreiz jau var arī pacīnīties pa šiem angļu ''brantiem''. Pieteicos startēt Short Brown distancē (M21S), pietiekoši izaicinoši šie 7.3 km man būs, katrā ziņā jārēķinās ka rezultāts būs krietni virs stundas. Par lielu pārsteigumu kalnos spīd saulīte un vēja nav nemaz, bet aukstums gan tāds nopietns, un gan jau purvos ūdens ir ledus auksts. Starts iekārtots atklātā ielejā, tāpēc gaidot savu starta minūti, ļoti labi varu pavērot kādā virzienā dodas pirms manis startējošie, tāpēc startā tik paķeru karti un dodos pa labi gar jau noskatīto kalna nogāzi. Mērogs 1:15000 un uz 1. kp kaut arī virzos precīzi virzienā, tomēr šķiet ļoti ilgi. Katru ielociņu un purviņu nolasu perfekti. Uz 2. kp sākas open moorland ''burvība'', paskriet pa to zāli es praktiski nevaru un punkts jāatrod pie akmens, kas šādā zālē nav tas vieglākais uzdevums. Izejas virziens no 1. kp šķībs un loģiski ka aizeju pilnīgi greizi, labi ka trāpu uz lielo akmeni labajā pusē, tagad vismaz zinu kur aptuveni ir mans meklējamais akmens. Aptuveni 1 minūte zaudēta, bet ir normāli. Uz 3. kp veiksmīgi uzķeru vienu aitu taku un līdz punktam nonāku samērā veikli un galvenais precīzi. Oho!!! Uz 4. kp normāls garais etaps (izskatās kādi 2 km). Uzreiz ir skaidrs ka pa taisno caur purvu nelīdīšu, jāloka ārā uz takas un tad tik jāmēģina skriet. Uz takas tieku veiksmīgi virsū, bet paskriet normāli nevaru, jo kājas jau ir konkrēti pārsalušas, lai kā censtos pastiept solīti, stīvums ir nepārvarams. Šķiet šādiem laika apstākļiem šie mani sarkanie Inov8 apavi ir pa plāniem. Un tad nu sekoja šodienas centrālais notikums. Skrienu un skrienu pa to taku, bet tā īsti nevaru piesieties, cik īsti tālu esmu aizskrējis pa to taku. Pierasts ir pārsvarā skriet 1:10000 mērogā, tāpēc šķiet ka nu jau vajadzētu griezt nost no takas. Pa labi no takas parādās ielociņš no kalna lejā, kartē uztveru ka esmu ticis līdz grāvītim, tātad jālaižas lejā, tad nedaudz uz priekšu un tad jau punkts būs klāt. Visu daru kā esmu ieplānojis, bet sāku just ka kaut kas nav kā vajag, sāk pazust iedomātais kontakts ar karti. Paskrienu līdzi citiem orientieristiem un nonāku pie punkta ar numuru 112., bet man vajag nr. 127, kļūda bija ka nepajautāju kur atrodamies, bet pēc savas intuīcijas sāku virzīties uz priekšu cerībā atrast savu punktu. Nonācu līdz baltajam mežiņam un grāvīšiem, kartē nekur tādu vietu nevarēju sazīmēt, skatos atpakaļ augša uz kalna nogāzi, arī tur neko atbilstošu nevaru sazīmēt. Nu ir skaidrs, esmu pilnībā pazudis, ne mazākās nojausmas kur atrodos. Izbrienu cauri kaut kādam purvam, kājas totāli pārsalušas, stāvu un domāju ko darīt, doma ir stāties laukā, neesmu vēl ticis līdz 4. kp, bet pulkstenis jau rāda 40 minūtes un vai ir vērts vēl mocīties. Sāku virzīties atpakaļ uz kalna augšu, lai no turienes dotos uz finišu. Pēkšņi pamanu, ka pa augšējo kalna taku pāris orientieristi skrien tālāk uz priekšu uz ziemeļu pusi, hmmm... vai tiešām es būtu nolaidies pa ātru lejā no kalna. Mazliet papētu vairāk karti, iespējams ka tā arī ir. Ok kalnā atpakaļ augšā nekāpšu, bet lēnām pa vienu no horizontālēm arī es paskriešu uz ziemeļu pusi. Skaidrs ka par kaut kādu cienīgu rezultāta uzrādīšanu varu aizmirst (vismaz 15-20 minūtes te ir pazaudētas), bet izstāties arī nav manā gaumē. Jo tālāk virzos gar kalna malu, jo vairāk saprotu, ka punkts ir krietni uz priekšu, nevis te kur es meklēju. Tā arī ir, nu jau atkal tiek atgūts kontakts ar karti, sazīmēju gan akmeni, gan izliektos ielociņus, un 4. kp ierodos kad pulkstenis rāda 53:06. Tagad mājā skatoties garmin ceļu, viss ir skaidrs, esmu plosījies kaut kur 6. kp apkaimē, un tas ielociņš pa kuru nolaidos lejā, ir bijusi taciņa nevis grāvītis. Jāsaka kā ir, pazudu šajā lielajā mērogā, tā ir ka skrien tikai mazajos un nemāk izjust attālumu :) Ok, doma par izstāšanos tiek atlikta, jāpabeidz vismaz pieklājīgi atlikusī distance, kaut gan motivācija ir tuvu nullei. Labi ka punktā aiz manis atzīmējas vēl 3 orientieristi (viens no viņiem vecais Aire kluba biedrs Steve Webb), tad nu vismaz tālāk kopā skrienot ar viņiem nav jāmeklē papildus motivācija. Tā arī 5. 6. 7. un 8. kp paņemam visi reizē, cits ar lielāku, cits mazāku līkumu. Uz 9. kp jaunieši mazliet atraujas, bet es turpinu sekot Steve. 
Šeit atcerējos, ka startā teica, ka klinšu punktus var ņemt arī mazākā mērogā, kurš ir kartes otrā pusē. Pagriežu kartes otru pusi, o jā, sākot no 9. kp, visi nākamie punkti ir 1:10000 mērogā, labi ka tā, jo piecpadsmitniecē tur tiešām neko nevarētu saprast. Steve laikam turpināja orientēties lielajā mērogā, jo kļuva krietni lēnāks, tāpēc es pārņemu vadību, un visai droši un precīzi paņēmu 10. kp. Tālāk gan vairs tik gludi negāja. Uz 11. kp nolaidos mazliet pa zemu, tikai pēc mūra sētas piefiksēju, ka jākāpj atpakaļ kalnā. Uz 12. kp vajadzēja pa horizontālēm celties augšā, bet es to nedaudz par vēlu izdarīju, kad biju jau krietnu gabalu garām punktam, mazliet pastāvēšanas un apkārtnes izpētes, un punkta vietas noteikšana. Uz 13. kp lēni, bet precīzi, galvenais neaizvilkt kādam citam līdzi uz citu punktu, jo te starp akmeņiem mudžēja ar orientieristiem. Uz 14. kp vēl viena kļūda, punktu sāku meklēt pa ātru, bet uz 15. kp pretēji, punkta akmeņiem paskrēju garām (grūti gan nosaukt šādu pārvietošanos par skriešanu). Uz 16. kp devos tik virzienā, bet vajadzēja uzreiz celties augšā uz taciņu. 
Kopumā šajos beigu punktos no 9. līdz 16. kp kļūdās savācu 7 minūtes un pieskaitot kļūdu uz 2. kp un to pazušanu uz 4. kp, beigās sanāk gandrīz 25 minūtes!!! kļūdās. Njā. Kādi secinājumi? Ir tikai 2 varianti šīm kļūdām - pirmais, ka netiek uzķerts precīzs izejas virziens īsajos etapos, un otrs, ka garākajos etapos reizēm aizmirstas noteikt precīzu pēdējo piesaisti. Tā kļūda uz 4. kp vispār ir... ne attāluma izjūta, ne piesaiste, ne mazākā uzticība kompasam. Katru reizi pēc distances, tik vari pabrīnīties, kā šādas kļūdas tiek pieļautas, bet tajā brīdī kad tiek veikta distance, prātu šķiet ir pārņēmis sportiskais azarts, un rodas pārāk liela pašpārliecinātības sajūta, kuru distances laikā šķiet nav iespējams apslāpēt pat ar šādām kļūdām. Rezultāts vienkārši graujošs - 1:40:29 un apkaunojoši zemā 47. vieta no 60 dalībniekiem. Vēlreiz pārliecinājos, ka open moorland apvidu es vairāk ienīstu nekā izbaudu, un kādu laiku vairs šādā apvidū nerādīšos, tad jau labāk pārvietojos pa krūmu mežu.

Nav komentāru: