Dalība šajā pasākumā bija ieplānota jau pirms atvadījos no orientēšanās sporta. Tā kā šo nevarētu saukt par atgriešanos starp orientieristiem, vienkārši bija vēlme atkal izskriet kādu interesantu (cerams) un augstvērtīgu distanci. Vidējā distance ar daudziem īsajiem un tehniskajiem etapiem bija tā kas man agrāk ļoti patika, tāpēc nešauboties pieteicos šim Austrumvidzemes Čempionātam. Distances parametri ideāli - 5.1 km un 27. kp, domājams ka pa kādām 40 minūtēm vajadzētu pieveikt, vienīgi Pauls pabrīdināja, ka karte izskatās diezgan pabriesmīga :) Pašam nebija sanācis laiks ne iepazīties ar veco karti, ne izlasīt kādu informāciju par apvidu, jo šī nedēļa pagāja vienā skriešanā - mantu un mēbeļu pārvešana uz jauno mājvietu, un vēl darbā ļoti noslogots periods. Tā ka uz šīm sacensībām devos pilnīgi tīrs no jebkādas informācijas, kas sagaida. Kājās gan šorīt jūt vakardienas divas ''sprinta'' distances, kuras vairāk līdzinājās vidējai distancei, bet nu pēc viegla riksīša un izstaipīšanās, ieskrieties varēs.
rēbuss
Jau uz 1. kp sabruka pilnīgi visas ilūzijas par patīkamu atkal atgriešanos orientēšanās sportā. Tikko kā paņēmu karti rokā un spēru pirmos soļus, tā priekšā ūdens, dubļi, purvs, rožaugi... viss tas kas manī izraisīja nepatiku pret Anglijas mežiem. Un visam tam vēl plusā - raibā karte. Karte nosēta ar visādām sīkām detaļām un kontrolpunkti praktiski viens pie otra. Pirmais uzdevums bija atrast 1. kp aplīti kartē, jo no starta trīsstūra priekšā bija uzreiz trīs aplīši (1. un 2. kp, un finišs). Kamēr risināju šo rēbusu kartē un lēnām virzījos uz priekšu pa purvu, tikmēr pazaudēju virzienu, un sākās jauka apvidus ''ķemmēšana''. Pirms 1. kp paspēju atrats vēl divus citus kontrolpunktus, līdz sazīmēju savu atrašanās vietu. Aptuveni 1 minūtes kļūda jau pašā sākumā - jautri! Uz 2. kp aizpļančkāju pa tiem pašiem ūdeņiem, bet uz 3. kp atkal sanāca neliels čēpē. Pašam negribot, uzskrēju uz pļavas, kura bija apzīmēta kā aizliegtā teritorija. Ja vien nebūtu kamera uz galvas (video būs publisks youtubē), tad droši mauktu arī pāri viņai :) bet tā kā noteikumus nevajadzētu pārkāpt, tad godīgi skrēju pļavai pa pašu maliņu, un beigās, lai nepārkāptu noteikumus, nācās lauzties caur krūmiem atpakaļ mežā. Pirms kāpuma uz punktu mani apsteidza kādreizējais konkurents Howard Alcock, šoreiz gan nesanāks uzskrieties kopā, jo es dēļ potītēm esmu pārkvalificējies par pilnīgu kruīza orientieristu. Īstenībā psiholoģiski ir ļoti grūti skriet pa apvidu, jo iekšā visu laiku ir bailes par tām potītēm, lai arī cik stipri es viņas būtu nostiprinājis, un tas arī atstāj iespaidu uz orientēšanos, jo galvai tomēr jābūt tīrai, bez citām domām, distances laikā. Iespējams ka tieši tāpēc pieļāvu milzīgu kļūdu uz 4. kp.
2 min. misēklis
Pa taciņu līdz pļavas stūrim viss tika kontrolēts, arī laižoties iekšā purvainajā apvidū, viss tika kontrolēts, bet tad vienā mirklī pārķēru kalnus kartē, un punktu sāku meklēt aiz tuvējā kalna. Vairāk kā 2 minūtes man prasīja šis misēklis, lai atgūtu kontroli pār karti un atrastu savu atrašanās vietu. Distances sākums pagalam nesekmīgs, jāmēģina vairāk koncentrēties, jo ne jau ar skriešanas ātrumu es te varu izcelties :) Labi ka nākamie trīs etapi tādi īsāki un tehniskāki, lai varu labāk ielasīties kartē. Un patīkami arī tas, ka distance ievīsies ''baltajā'' mežā, jo nu tie rožaugi tracina pamatīgi. 5. 6. un 7. kp pie klintiņām paņemu kopā ar vēl kādu orientieristu un nu jau var teikt, ka sāku baudīt orientēšanos, šie etapiņi patika ļoti. Arī etapam uz 8. kp nav ne vainas, jo var mazliet uzskriet pa ceļu, vienīgi baigi smagnēji skrienas (vakardienas garšīgās karbonādes vai vainīgas?). Uz 9. kp labs pārbaudījums virziena noturībai, izdodas labi, ko gan nevarētu teikt par nākamo etapu. Uz 10. kp izmetu pārāk lielu loku un punktā nonācu visai nepārliecinoši. Etaps uz 11. kp kļuva par šodienas amizantāko etapu! Pašu etapu jau nav ar ko izcelt, bet ceļā redzētais gan uzjautrināja un mazliet arī nobiedēja. Meža vidū sastapt nezvērus nav joka lieta :) Kaut kādi dīvaiņi (tērpušies vēsturiskās drēbēs, parūkām galvās un krāsotām sejām) imitēja kaut kādus aizvēsturiskos rituālus. Katram savas dīvainības - citi skrien ar kartēm pa mežiem, citi spēlē cirku un teātri meža vidū :) (video jāskatās pēc 27:20) 12. kp pavisam vienkāršs, arī 13. kp mazliet tehniskāks, bet vienkāršs. Toties uz 14. kp neesmu pārliecināts ka veicu labāko variantu. No skriešanas viedokļa bija labi, bet tomēr prasījās taisnāk veikt šo etapu. Arī etaps uz 15. kp aizritēja ne gluži pēc labākajiem standartiem, veicu vairākus zigzagus etapa vidū, bet punktu izcēla citi orientieristi, kuri arvien vairāk bija manāmi visapkārt. Pasākums samērā nozīmīgs, tāpēc arī dalībnieku daudz, Pauls pat netika pie starta vietas garākajā (Brown) distancē, tāpēc izmantoja iespēju uzvarēt Blue distanci :) Etapu uz 16. kp uzticēju orientieristam Jaunzēlandes formā, bet uz 17. kp ripināju pats pa akmeņaino taku caur klintīm. Arī uz nākamajiem punktiem vairāk sekoju līdzi pa priekšu skrienošajiem, nekā pats orientējos. Šad tad uzmetot aci kartei, aizskrēju līdz pat 21. kp, bet uz 22. kp atsāku pats orientēties. Etaps izskatās diezgan piņķerīgs, plus vēl īsās virzienu maiņas uz punktiem ātri var novest pie etapa pārķeršanas. Citu orientieristu ielenkumā skrēju šos īsos etapus un domāju pie sevis, ka te kaut kas ir par daudz. Pārāk pārbāzta tā karte ir ar informāciju un izskatās ka kāds no šiem īsajiem etapiem ir pilnīgi lieks. Uz 24. kp atkal sākās murgs. Ne jau no orientēšanās viedokļa, bet gan no skriešanas. Sev biju nosolījies, ka nekad vairs šādos apvidos ar dubļiem un rozēm zem kājām neskriešu. Vairāk jau protams potīšu dēļ pieliku punktu orientēšanās sporta aktivitātēm, bet viens no pastiprinošajiem faktoriem bija arī tieši šie nebaudāmie apvidi. Vienalga kā, ātri vai lēni, bet man patīk skriet, nevis cīnīties un lamāties distances laikā. Etapa veikums uz 25. kp tieši to arī atspoguļo. Tā ir nevis orientēšanās, bet gan meklēšana kā labāk tikt uz priekšu līdz punktam. Labi ka lielāko darbu te padarīja kāda jaunkundze zviedru formā un viens veterāns, man atlika tikai sekot viņiem un pavisam nedaudz sekot kartei. Pēdējie divi etapi jau mazliet smukāki, bet finišs, kā jau tas Anglijā ierasts, ir jāatrod kā vēl viens pēdējais kontrolpunkts, nevis pa marķējumu. Rezultāts 59:05, pašam šķiet milzīgs priekš vidējās distances, bet nu labi, skrēju jau es ļoti lēnu, daudzviet arī gāju un daudzviet cīnījos ar tiem nepatīkamajiem šķēršļiem. Ieņēmu 49. vietu no 91 dalībnieka, un jāsaka kā ir, gandarījumu neguvu nekādu no šā skrējiena. Distances vidusdaļa patika, bet tas kas bija sākumā un beigās... vienkārši pretīgi. Lai man piedod Anglijas orientēšanās draugi, bet es nesaprotu, kā šādos apvidos var gūt kaut kādu gandarījumu no orientēšanās. Tāpēc jau nav ko brīnīties, ka tik maz jaunieši nodarbojas ar orientēšanās sportu Anglijā. Tādi normāli meži, kuros varētu feini orientēties un skriet ir ļoti reti sastopami. Ir vai nu šie rožaugu aizaugušie un dubļainie ''meži'' vai tipiski parki, pa kuriem nav diez ko interesanti orientēties. Šodien tikai vēlreiz apliecināju sev, ka ar orientēšanās sportu Anglijā vairs nenodarbošos, vien ar pāris izņēmumiem - kādas urban sacīkstes pa pilsētas ielām vai kāds no Anglijas čempionātiem. Jāgaida atvaļinājums uz Latviju, kad varēšu, vārda vistiešākajā nozīmē, izbaudīt orientēšanās sportu. Tā ka orientēšanās sports man šobrīd vairs nav ne sporta veids ne dzīves veids. Kaut gan no savas dzīves orientēšanās sportu man nav iespējams izslēgt (pārāk daudz gadi pavadīti), tāpēc aktīvi sekošu līdzi gan tūliņ notiekošajam Eiropas Čempionātam Portugālē, gan Latvijas un Anglijas sacensībām un notikumiem orientēšanās sportā. Sestdienās turpināšu baudīt Anglijas parkrun burvību. Mērķis paliek nemainīgs - katru sestdienas rītu 5 kilometru skrējiens citā pilsētā!
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru