Walmgate Stray, The Retreat & University of York

Category: YHOA Night League 2014/2015

Map/area: Walmgate Stray, The Retreat & University of York

Organiser: EBOR

Country: England

Discipline: Long (night)

Results

Ja jau esmu iesācis, tad jāapmeklē visi Jorkšīras Nakts Līgas posmi! Piektais posms risinājās York pilsētā, kas solīja urban (sprinta) karti ar kādu daļu arī mežā vai pļavā. No rīta York parkrun skrējienā tā īpaši netaupījos, skrēju savā komforta tempā, kas protams atstāj iespaidu uz kājām, un vakarā nav gluži tāda svaiguma kā gribētos. Pa dienu ekskursija pa York pilsētas neiepazīto daļu, atzīmējoties pāris geocaching slēpņos. Pusdienlaikā pusdienas, alus un futbols vienā no York centrālajiem bāriem – ’’Golden Lion’’. Un pāris stundas pirms starta vēl pa tējai kopā ar Paulu un biatlona aktualitātēm. Atjaunojies biju pietiekami, arī šķidrums uzņemts lielā devā :) tā ka gan jau būšu spējīgs noskriet arī otro skrējienu dienā. Patīkami ka sacensību centrs atkal telpās (vienā no universitātes ēkām), lai nav jāsalst ārā. Neliela pastaipīšanās un gatavs startam. Diemžēl uz pirmajiem diviem kontrolpunktiem vēl nebiju gatavs orientēties, jo abiem punktiem praktiski aizskrēju garām. Atkal jāvaino neierastais mērogs – 1:4000. Uz 1. kp pats izlaboju kļūdu, bet uz 2. kp Pauls izpalīdzēja, jo jau bija panācis par 1 minūti. Uz 3. kp Paulam astē, arī uz 4. kp aptuveni pusetapu izturēju, bet viņa temps man bija krietni par augstu. 5. kp izcēla vairākas lampas, kuras devās jau uz 6. kp. Pats uz 6. kp izmetu nelielu loku, un 7. kp atkal izcēla pa priekšu skrienošie. Kā redzams, vēl ne vārdu neesmu pieminējis par orientēšanos, jo reāli jau nekāda orientēšanās nebija uz tik viegliem punktiem. Pirmā ciešākā saskare ar karti izveidojās uz 8. kp, bet arī tikai tāpēc, ka kartē attēlotais gluži negāja kopā ar dabā redzamo. Kaut kā tās krūmu kontūras tur negāja kopā, un ne es vienīgais punktu paņēmu no pretējās puses. Uz 9. kp tikai viens atļautais variants caur 2. kp, ja nebija vēlme pārkāpt noteikumus caur 3. kp, šķērsojot aizliegto lielo ielu. Punkts zināmā vietā, jo nākot uz sacensību centru, šo punktu jau pamanījām ielas malā. Uz 10. kp beidzot tāda nopietnāka orientēšanās, jo ceļā vairāki šķēršļi, kuriem jāizdomā kā tikt cauri. Būtībā jau sanāca skriet praktiski pa līniju, vispirms gar lielo ēku un tad pāri pļavai, bet pievēršot uzmanību dzīvžogiem pirms punkta. Etapa vidusdaļā mazliet sabremzējos un mani par 2 minūtēm bija panācis sparīgais veterāns Steve Whitehead. Mums tas temps visai līdzīgs, kaut arī skriešanas stils ļoti atšķirīgs! Es skrienu tā smagnēji kā lācis, bet viņš tā viegli kā ķīniešu maratonistes ar taisnām rokām. Uz pāris nākamajiem punktiem vienkārši iesēdos viņam astē, bet diemžēl ceļā uz 14. kp kaut kur pazaudēju Stīvu, un tā kā mums tie tempi tik līdzīgi, tad klāt vairs netiku. 14. un 15. kp ļoti līdzīgās vietās – dzīvžogu kvadrātu iekšpusē, atlika tik izlemt pa kuru pusi skriet iekšā šajās kontūrās. Uz 16. kp jāaploka aizliegtā teritorija, bet etapu uz 17. kp pat nav vērts pieminēt :) no vārtiem uz vārtiem. Nākamie trīs etapi bija pavisam amizanti, pa mazdārziņu teritoriju, kur atlika tikai piefiksēt, kad griezties pa labi un kad pa kreisi. Pie sevis nodomāju, ka šie etapi ir vienkārši kilometrāžai, bet tad vēl nebiju iepazinies ar distances beigu daļu.

orientēšanās???

Par pēdējiem 9 kontrolpunktiem man gandrīz nav ko rakstīt. Orientēšanās nekāda, tikai azimuts un kross, pluss vēl pa priekšu skrienošie pļavā izgaismo virzienu uz katru nākamo punktu. Var teikt pie 16. kp orientēšanās beidzās un beigās vienkāršs kross. Diemžēl es kaut kur pie 19. vai 20. kp noplīsu. Rīta parkrun skrējiens bija darījis savu, un tagad vakarā nebiju vairs gatavs tādam krosam. Grūti novērtēt šādu distanci – patika vai nepatika. Laikam jau vairāk patika, jo patīkami arī kādreiz ir vienkārši paskriet, nevis cīnīties pa dubļiem un pielijušām pļavām. Finišēju ar rezultātu 45:21, ieņemdams 25. vietu no 45 dalībniekiem. Nebrīnos ka priekšā man tik daudz nezināmi orientieristi, jo te nekādas īpašās orientēšanās prasmes nevajadzēja, atlika tik skriet pareizā virzienā. Beigās cīnoties ar sevi pa to pļavu uz beidzamajiem punktiem, sajutu nepatīkamas sāpes vairāk traumētajā potītē. Tā it kā kāja griezās laukā. Vai nu potīšu sargājošās saites biju savilcis pa stipru, vai aukstais laiks, vai arī mazliet jāpiebremzē ar skriešanu nelīdzenā apvidū, jo parkrun skrējienos šādas sāpes nejūtu potītē. Iespējams mazliet jāsamazina slodze, izlaižot pāris plānotās orientēšanās sacensības, lai bez problēmām varu noskriet pēdējo Jorkšīras nakts posmu un Britu nakts čempionātu. Labāk skrienu veselībai parkrun skrējienus, nekā cīnos ar diskomfortu orientēšanās distancēs.