Jūlijs ir aizvadīts, ja tā var teikt, pavisam neaktīvi, salīdzinot ar jūniju. Mēneša sākumā sanāca vienā dienā divi garāki izbraucieni (25-35 km) ar velosipēdu, kad devos pirmo reizi klātienē pavērot triatlona sacensības Derby Markeaton parkā.
Džensosns finišā
Tās nebija šādas tādas sacensības, jo tās organizēja Formula 1 braucējs Džensons Battons, kurš pats arī piedalījās. Jau pavasarī biju pārsteigts, kad TV redzēju kā viņš finišē Londonas maratonā ar respektablu rezultātu 2 stundas un 50 minūtes. Un nu vēlreiz pārliecinājos cik sportisks viņš ir, piedaloties triatlonā. Redzot, cik dažādi cilvēki piedalās tautas masā, sapratu ka arī man noteikti kādreiz ir jāizmēģina spēki šajā sporta veidā. Paskriet es varu, ar riteni braukt māku, vienīgi peldētājs gan es nekāds ātrais neesmu, tāpēc pēc peldēšanas posma lielākajai daļai būtu labs handikaps pret mani, bet man jau patīk pēc tam ķert atpalicējus :) Katru nedēļu vismaz vienreiz izbraucu ar riteni, bet šomēnes ne pārāk garus gabalus. 14. jūlijā saņēmos un izbraucu maršrutu, kuru pirms gada man neizdevās izbraukt... Vispār jūlijs pagāja ar zināmu smagumu zemapziņā, jo pirms gada varēja aprauties ne tikai manas sportiskās aktivitātes... Ja psiholoģiski tam tiku pāri, un ar riteni tagad braucu ļoti daudz, tad emocionāli gan ir grūtāk, jo katrs krustojums (it sevišķi apļveida) tiek šķērsots ar zināmu nedrošību. Uz riteņa esmu kļuvis ļoti piesardzīgs un to avāriju tā pa īstam droši vien neaizmirsīšu nekad. Gada laikā fiziskās traumas ir apārstētas, bet nu sekas tāpat jau jūtu ik pa laikam, it sevišķi skrienot, šad tad iesāpas cietušais ceļgals un ar potītēm jau visu laiku man ir bijušas problēmas arī pirms avārijas.
pilnīgi slapjš
Mēneša beigās izbraucu vēl vienu 40 km loku, kurā saliju līdz pat kaulam, tā ka neviens drēbes gabals nebija sauss. Arī šajā reizē šo izbraucienu izmantoju ar galamērķi - Thunder Run 24 izturības skrējienu. Šajā skrējienā piedalījās ļoti daudz skrējēju, kuri stafešu komandās skrēja 10 km krosa apli uz maiņām 24 stundu garumā. Apbrīnojami cik ''traki'' cilvēki ir, lai skrietu 10 km 4-5 reizes vienā diennaktī un ne pa to vieglāko apvidu. Vienreiz sanāca uzspēlēt arī tenisu ar draugiem, kad kopā ar Didzi, Sigitu un Edvardu, mainoties pa pāriem, izspēlējam vairākas dubultspēles. Izskatās ka no orientēšanās sporta arvien vairāk un vairāk attālinos, bet nu mērķis vismaz vienreiz mēnesī uzskriet ar karti rokā tiek pildīts. Šomēnes piedalījos interesantā ''norvēģu'' izvēles distancē. Viena skumja lieta jūlijā gan atkal atgadījās. Pēc ''stipro'' dubļu skrējiena jau sāka niķoties, un nu pēc pēdējā riteņbrauciena lietū nobeidzās pavisam! Runa ir par manu sabiedroto treniņpartneri - Garmin pulksteni. Šis ir jau mans otrais Garmin Forerunner 305 pulkstenis, kurš savu laiku ir nokalpojis. Abi tika iegādāti lietoti ebayā, tāpēc nebija paredzams cik ilgs un garantēts mūžs viņiem būs. Tā nu esmu palicis bez gadžeta ar kuru mērīt savus kilometrus un pēc tam dalīties Endomondo vai Strava treniņdienasgrāmatās. Abas šīs programmas, protams, ka ir arī manā telefonā, un braucot ar riteni nav nekādu problēmu izmantot arī telefonu kā treniņpartneri, bet skriet ar telefonu gan man šķiet ir visai dīvaini.
Garmin pēdējais brauciens
Tāpēc esmu jauna (lietota) Garmin meklējumos, bet pirmos augusta parkrun skrējienus šķiet nāksies skriet ar telefonu. Runājot par parkrun skrējieniem, viss iet pēc plāna un jūlijā piedalījos atkal četros jaunos parkrun. Vispirms piedalījos St Helens parkrun, kurš atrodas starp Manchester un Liverpool, un bija pa ceļam uz mūsu izbraucienu pie jūras Blacpool pilsētā. Pārējie trīs parkrun bija lokālie, divi no tiem pavisam jauni, kurus atklāja tikai jūnijā, bet trešais viens no atlikušajiem ''lokālajiem'', līdz kuram pusotrā stundā var aizbraukt ar mašīnu.
Ja jūlijā pats tā mazāk sportoju, tad sporta notikumiem Pasaulē gan sekoju līdzi aktīvi. Pie TV ekrāna jutu līdzi saviem favorītiem (Džokovičs) Vimbledonas Grand Slam turnīrā, kā arī sekoju līdzi Tour de France riteņbraucējiem franču kalnos. Diemžēl šogad dalību orientēšanās daudzdienās Kāpa izlaidu, bet tāpat pasekoju līdzi kā veicas elites orientieristiem un paziņām citās grupās. Arī Pasaules Junioru Čempionāts bija manā redzeslokā. Tātad sekoju līdzi tiem sporta veidiem, ar kuriem pats vairāk vai mazāk nodarbojos. Ilgu laiku apsvēru domu braukt uz Skotiju, vērot un atbalstīt mūsējos un Pasaules labākos orientieristus Pasaules Čempionātā. It kā tepat vien Lielbritānijā šis pasākums notiek, bet tomēr ļoti tālu (ar mašīnu 6-8 stundu brauciens) pašos Skotijas ziemeļos. Ja būtu Skotijas lejasgalā Glasgovā vai Edinburgā, tad gan aizbrauktu, bet tagad būs jāseko līdzi onlainā, kā arī BBC televīzijas pārraidēs. Augusta vidū atvaļinājums Latvijā, kurā gan nekādas sportiskās aktivitātes pagaidām neietilpst, tāpēc izskatās ka nākammēnes piedalīšos tikai divos parkrun skrējienos un ja laiks tomēr atliks, tad Latvijā vajadzētu aizlaist uz kādām o-sacensībām. St Helens parkrun #54 04/07/2015
startā kā vienmēr - sāku no
pašām beigām
Šajā sestdienā manā parkrun plānotājā bija tukšums, tātad varēju doties kur vien vēlos. Tā kā Anglijā arī beidzot ir klāt vasara, tad pavisam spontāni izdomājām braukt uz Blackpool jūrmalu sauļoties, izklaidēties un varbūt pat nopeldēties.
lidoju
Izbraucām jau piektdienas pēcpusdienā, lai pa ceļam izbaudītu kalnu ainavas un uztaisītu nelielu pikniku netālu no Manchester. Pēc pārnakšņošanas Mančestrā, sestdienas rītam bija tik daudz parkrun iespēju, ka saskaitīt pat nevar. Šoreiz izvēle krita par labu St Helens parkrun, jo viņiem šorīt 1 gada jubileja, un man jau patīk finišā pacienāties ar kūkām. Tā nu šī rīta galamērķis St Helens pilsēta, kur iepriekš nemaz nezināju, ja nu vienīgi tādu regbija komandu biju dzirdējis.
ar ASV karogu uz vēdera
Šodien 4. jūlijā arī tiek svinēta Amerikas neatkarības diena, tāpēc varēja tērpties amerikāņiem par godu, un man kā reiz bija viens krekls ar Amerikas karogu. Par pašu trasi nav īsti ko komentēt.
kaut arī solis īss,
tomēr vēl lidoju
Kārtējā standarta parka trase četros apļos pa asfaltētajiem celiņiem. Šādas trase atmiņā īpaši neaizķeras, jo saplūst kopā ar līdzīgajām, un tikai paskatoties bildes vai video varu atcerēties katru konkrēto šādu standarta trasi. Skrējās gan šorīt nenormāli smagi, kaut arī izskrēju savās plus mīnus 27:30, tomēr tas nāca ļoti grūti. Kaut arī 2 stundas pirms, tomēr tā ir kļūda, dzert kafiju pirms skrējiena, jo jāsvīst būs pamatīgi. Plus vēl visā steigā aizmirsu pirms starta padzerties ūdeni, kas ir vēl lielāka kļūda par kafiju.
o jā! kūkas mani motivē
Ceturtajā kilometrā atkal pamatīgi noplīsu, bet finiša spurtam tomēr sasparojos, un ar maksimālu jaudu ieskrēju finišā :) Rezultāts 27:58 un 96. vieta no 225 Svētās Helēnas skrējējiem. Kūkas finišā bija varen gardas, bet vairāk par 7, šādai standarta trasei nevaru ielikt. 7/10
Volunteer - parkrun būtība,
gan skrienam, gan brīvprātīgi organizējam
Vēl viens jauns parkrun manā Midlands reģionā un tikai 30 minūšu brauciena attālumā no mājām. Uz Long Eaton parkrun atklāšanas skrējienu pirms mēneša gan neizdevās ierasties, jo biju jau ieplānojis apmeklēt kādu no Londonas parkrun. Bet šorīt bija perfekts rīts, lai aizbraukt izskriet šo jauno parkrun, jo šosestdien nevienu jubilejas parkrun neatradu (kūkas finišā!) un nekur baigi tālu arī negribējās ceļot, jo pēcpusdienā ieplānots vēl viens izbrauciens. Tātad šorīt apmeklēju mazpilsētiņu Long Eaton, kura atrodas pavisam netālu no East Midlands lidostas. Būs karsts rīts, jo jau tagad pusdeviņos no rīta mašīnas termometrs rāda 21 grādu. Jau biju informēts ka trase ir līdzena, kas mani priecē un cerams karstumā nebūs nemaz tik grūti pieveikt sestdienas rītu piecīti. Skrējēju pārsteidzoši daudz tik jaunam parkrun (~200 skrējēji), kas nozīmē ka tuvējajiem Nottingham un Derby parkrun skrējieniem ir atņemti vairāki skrējēji, jeb arī tik tiešām te ir tik daudz skriet mīlošu cilvēku. Diemžēl cerības uz vieglu skrējienu, neskatoties uz karstumu, izgaisa jau pēc pirmā pusapļa. Parks ļoti atklāts, tik ar pāris kokiem celiņu malās, tāpēc praktiski visu laiku sanāca skriet saulē, kas otrā apļa beigās pamatīgi mani nokausēja. Kaut arī nenoplīsu tik traki kā pāris pēdējos skrējienos, bet manā tempa grafikā atkal 4. km bija vislēnākais. Sajūtas kā uz pannas, bet līdzenā trase tomēr ļāva man izskriet zem 27 minūtēm, ko atkal kādu laiku nebiju paveicis. Un ja atskatās kā pagājušo gadu skrēju ap šo laiku, tad jāsecina ka esmu sācis skriet nedaudz ātrāk, pat neskatoties uz to ka svari joprojām rāda trīsciparu skaitli :) Tātad rezultāts 26:52 un 102. vieta no 211 uzkarsētajiem. Kaut arī esmu 1 apļa piekritējs un man labāk patīk skriet pa grants celiņiem nevis asfaltu, tomēr šai trasei (2 apļi un pārsvarā pa asfaltu) likšu desmitnieku, jo trase ļoti patīkami skrienama - līdzena un bez izteikti asiem līkumiem. Kad nebūs iespēja aizbraukt uz kādu tālāku parkrun manā parkrun tūrismā, tad noteikti atgriezīšos uz šo netālo Long Eaton parkrun. 10/10
Vispār jau šosestdien bija plāns doties uz kādu no Jorkšīras parkrun skrējieniem, bet nācās plānus mainīt, jo vakar sanāca nelieli pārdzīvojumi. Bet tie tādi sīkumi, ja atceros notikumus pagājušā gada jūlijā, kad pēc avārijas varēju aizmirst par skriešanu. Tagad varu būt priecīgs, ka varu joprojām skriet, kaut arī ne vairs tādā tempā kā agrāk, bet vienalga skriešana joprojām sagādā patīkamas emocijas. Tad nu tā kā šorīt nekur tālu nevarēju braukt, tad izmantoju otro rezerves variantu jeb otro jauno parkrun skrējienu manā reģionā. Ja Long Eaton parkrun bija Nottingham pilsētas rietumu daļā, tad Gedling parkrun bija pilsētas austrumos. Tātad Nottinghamā nu jau ir 6 parkrun, krietni vairāk kā citās blakus pilsētās, un kurus visus būšu izskrējis. Arī par šo jauno Gedling parkrun jau bija ienākusies informācija no Facebook parkrun tūristu domubiedru grupas, ka šī trase ir diezgan ''nežēlīga''. Šorīt varēju par to pārliecināties un pilnībā jāpiekrīt - trase tik tiešām nebija nekāda viegla pastaiga.
parkā pat brīdinājumi par
stāvajām nogāzēm
Gedling Country parks izveidots uz bijušajām ogļraktuvēm, uz kalna nogāzēm izveidotas grants takas, sastādīts jauns mežs un iekoptas kalnu pļavas, no kurām paveras lielisks skats lejā uz Nottingham pilsētu. Īstenībā man šī trase pat patika, jo bija jāskrien viens liels aplis jeb astotnieks pa grants segumu, vienīgi tie kalni gan bija nedaudz pārspīlēti. 2. un 4. kilometrā tādi kāpumi, ka pat pēc tam skrienot lejup bija grūti atgūties. Ceturtā kilometra beigu kalns pat bija tik stāvs, ka vienu brīdi tiešām apsvēru domu pāriet uz soļiem. Grūti rāpties tādās sienās, bet kad esi ticis augšā, tad uz gandarījuma pacēluma var pat uzskriet arī nedaudz ātrāk. Ja 4. km tikai pieveikts ar tempu 6:28 km/h, tad 5. km uzkapāju ar 5:04 km/h tempu. Tādā tempā šad tad uzskrienu 1. km, bet te pēdējais kilometrs bija visātrākais, tad jau laikam kalnos būšu atpūties :) Loģiski ka rezultāts arī nedaudz lielāks nekā līdzenajos parkrun skrējienos - 28:00 un 44. vieta no 82 krosistiem. Vairāk par 6 gan tik kalnainai trasei nevaru ielikt, kaut arī trase bija salīdzinoši interesanta, bet tomēr pārāk brutāla. 6/10
Atkal ieplānojis biju dalību citā parkrun, bet nemitīgais lietus ieviesa korekcijas plānos, un tā vietā lai uz parkrun dotos ar vilcienu un riteni, sēdos mašīnā un devos uz tuvāko pieejamo parkrun - Daventry parkrun. Šis parkrun sen jau bija noskatīts, jo viegli pieejams, praktiski tikai pa lielo M1 šoseju jābrauc, kā arī ļoti simpātiska trase - 1 aplis apkārt ezeram. Tad nu šosestdien bija īstais brīdis, lai aizbrauktu līdz Daventry mazpilsētai. Lietus bija lijis šķiet visu nedēļu, bet kā par brīnumu šorīt nelija un pat spīdēja patīkama saulīte. Laiks patīkams, trase feina, bet pilnai laimei atkal nošāvu greizi iepriekšējā dienā. Sāpošās kājas pēc tenisa spēles ar jauniešiem vēl būtu pieciešamas, bet vakarā ar čaļiem krogā apēstais milzīgais burgers gan bija liela kļūda. Tā jau esmu smags skrējējs, bet šorīt jutos pavisam smags, tāpēc apņēmos kārtīgi atstrādāt piecīti, lai nodedzinātu visas liekās kalorijas.
treknais burgers, kuru es nespēju piebeigt,
bet tas piebeidza mani skrējienā
Skrējienu uzsāku apņēmīgi, un pirmajā kilometrā jau biju apdzinis visus lēnākos skrējējus un turpinājumā trase bija pilnīgi brīva, lai skrietu savā tempā. Diemžēl otrajā kilometrā man priekšā neuzradās neviens manā tempā skrienošs skrējējs, un sākoties trešajam kilometram ezera tālākajā galā jūtami noplīsu. Varbūt svars ir nedaudz par lielu, bet pēc sajūtām šķiet ka varu tuvoties 5 min/km tempam, bet ne šoreiz. Vienatnē grūti skriet ātrāk kā gribētos! Ceturtais kilometrs kā jau ierasts lēnākais, bet pēdējā kilometrā mazliet ātrāk. Neskatoties uz burgera kūleņiem vēderā, skrējiens bija patīkams un arī trase lieliska. Skrienot pa meža takām, pie sevis nodomāju ka te nu desmitnieks bez šaubām jāliek, bet diemžēl pašas trases beigas izbojāja labo vērtējumu. Pēdējos pārsimts metrus sanāca skriet pa pļavu un griezt asus līkumus, kas šķita visai nepārdomāti, tāpēc subjektīvs deviņnieks no manis. Rezultāts 27:22 un 53. vieta no 116 ezermaliešiem. 9/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru