Map/area: Vestiena (Madona)
Organiser: OK Arona
Country: Latvia
Discipline: M45
9.5 km 17 kp - 1:43:11 - 17/20
Tiku pie rūgtas mācības. Un kur? Latvijas čempī! Pavisam vienkāršs ieteikums - pirms skriešanas neēdiet auzu putru ar melleņu ievārījumu. Vienmēr biju ēdis ar medu, bet šorīt nezinu kāpēc saēdos melleņu zapti. Uhh kas tā bija pa kļūdu! Garā distance izaicinoši superīga, atliek tik skriet un baudīt, bet man pirms 6. kp tā sagrieza vēderu, ka no baudīšanas vairs nekā. Grūti skriet, ja vēders visu laiku burbuļo un pie pakaļas mīna, kura jebkurā brīdī var sprāgt. Ar šādām sajūtām veicu 2/3 distanci un sākot no 8. kp vairāk gāju nekā skrēju.
Distanci iesāku brutāli, jo uz 1. kp devos pa līniju un nenojautu, ka tā grava ir tik dziļa. Ok, no šādām vietām jāizvairās. Tāpēc uz 2. kp uzreiz skrēju apkārt dziļajai gravai, lai punkta neizteikto ielociņu paņemtu no otras puses. Pie punkta satiku Sandi no Siguldas un nodomāju, ka viņš skrien M40 distanci, tāpēc pat neapsvēru domu par sadarbību. Izrādās gan ka viņš arī skrēja M45 un bija pamatīgi kļūdījies uz pirmajiem punktiem, tāpēc biju panācis bijušo Surikatu pa 6 minūtēm. Uz 3. kp pirmais garais etaps, kurā gan daudz variantus nesaskatīju. Caur izcirtumu jāvirzās tik uz lielo gravu un tad jau tik jāmeklē pareizo ieloku. Sanāca diezgan labi, ko nevar teikt par nākamajiem 2 etapiem. Uz 4. kp, izvairoties no vēl vienas graviņas, izmetu pārāk lielu loku. Nav pierasts skriet 5 metru horizontālēs kartē, tāpēc ne vienmēr izdodas novērtēt, cik dziļa tā grava būs dabā. Uz 5. kp parasta un prasta virziena kļūda, neprecīzi izejot no 4. kp. Uz 6. kp obligāti jāapmeklē dzirdināšanas punkts, no kura var izvēlēties ceļus, pa kuriem turpināt etapu. No labās puses vienkāršāka pieeja punktam, tāpēc izvēlos labo variantu. Skrienot pa ceļu, sākās pirmās vēdera problēmas. Želeju vēl nebiju iedzēris, tikko izdzertā ūdens glāze cerams arī nebija pie vainas, tātad brokastīs kaut kas nelāgs apēsts. Cerēju ar pāris ''gāzītēm'' šo problēmu atrisināt, bet vēders ir tā sagriezies, ka pirms punkta gribot negribot jāpāriet uz soļiem. Pie 6. kp sanāca pavadīt vēl kādas liekas 30 sekundes. Kāda dāma prasīja, lai parādu kur atrodamies. Savā kartē zinu, bet viņas kartē nevaru atrast šo vietu. Atceroties kā Kurzemes pavasarī pametu divus nosalušos puikas šādā pat situācijā, šoreiz nevarēju tā darīt. Pusminūte zaudēta, bet atradu viņas kartē manu 6. kp (diezgan tālu no viņas punkta). Uz 7. kp gāju un domāju, šī ir pēdējā iespēja izstāties, jo tik tuvu finišam vairs nebūšu. Bet ja nu pāriet tās sāpes vēderā, tāpēc jāturpina. Atzīmējoties 7. kp kopā ar Mārtiņu no M50 grupas, mazliet pastāvējām, lai izdomātu kā veikt garo etapu.
Beidzot kārtīgs garais etaps, dēļ kā mēs mīlam orientēšanās sportu. Vairāk kā 2 kilometru garš! Ir variants skriet pa ceļiem caur startu. Mārtiņam tieši tāds pats etaps pāri kartei un viņš saka, ka skries pa taino. Nu labi, sekoju Godiņam. Līdz purvainajam izcirtumam izturēju līdzi Mārtiņam, kamēr vēders atkal lika pāriet uz soļiem. Izlienot cauri pirmajai gravai, mani panāca Valdis no Siguldas, kurš startēja 3 minūtes aiz manis. Tad nu atlikušo etapu līdz 8. kp veicām kopā. Šur tur gājām, šur tur skrējām, un šur tur arī peldējām, nesaprotot kur kartē esam, bet ātrāk vai lēnāk izcirtums pirms 8. kp bija jāsasniedz. Pirms punkta man nācās laist Valdi prom, jo bija sajūta, ka nu gan ir bikses jāvelk nost. Bet nekā. Un tas ir visstulbākais, kad šķiet tūliņ būs, bet ir tikai kārtīgs pērkons biksēs. Paskriet ar šādām sajūtām ir nereāli, gan jau katrs to ir kādreiz piedzīvojis. Kā ir tā ir, turpinam meklēt tos oranžbaltos. Vispirms gan milzīgs paldies Aigaram par šo garo etapu uz 8. kp. Grūti tā tagad atcerēties, bet šķiet šis bija garākais etaps, kādu Latvijā esmu veicis. Atceros, ka Jukolā 1. etapā uz 1. kp skrēju aptuveni 3,5 km garu etapu. Tagad skatoties kartē, vislabākais variants būtu bijis aizskriet pa ceļu līdz dzirdināšanas punktam, kur padzēros pēc 5. kp, tad pa kontūrstigu līdz ceļam aiz izcirtuma, un tad jau beigās pa mazajiem mežizstrādes ceļiem uz lielo izcirtumu pirms punkta. Etapā uz 9. kp beidzot izsūcu līdzpaņemto želeju, padzēros ūdeni un pamatīgi izbesījos gravās. Nu jau bija klāt arī fizisks sagurums, jo pat ejot apvidus ir fiziski smags. Etaps uz 10. kp paliks atmiņā ar nu jau ierasto Malankova mākslas darbu. Bet tas viņa zīmēšanas stils jau ir atkosts, jāorientējas pēc reljefa. Kartē iezīmētās kontūras un veģetāciju maiņas no gaiši zaļa uz tumšāku vai dzltenāku vietām ir tikai lieka informācija kartē, jo dabā izskatās pavisam savādāk. Jo lēnāk pārvietojies distancē, jo labāk redzi šādas neprecizitātes. Ātri skrienot, varbūt pat nevar pamanīt šīs neprecizitātes, un tad var gadīties kāda kļūda, orientējoties pēc zaļās vai dzeltenās krāsas. Visdrošāk ir orientēties pēc brūnās un arī zilās krāsas. Īsie etapi uz 11. 12. un 13. kp tika godīgi nosoļoti, lai vēders vismaz saņemās pēdējam cēlienam pirms finiša. Uz 14. kp pa ceļu un izcirtuma malu skrēju, bet pirms punkta atkal jāpāriet soļos. Pirms punkta mani noķēra Vaļera un Gača. Ok, jāsakož zobi un vismaz līdz 15. kp paskries ar viņiem. Pēdējie 2 kontrolpunkti salīdzinoši vienkārši, tāpēc tādā pussolī imitēju skriešanu un finišā nonācu, kā Kārlis Eiduks teiktu, fiziski iztukšots bet milzīgi piepildīts.
1 stundu un 43 minūtes nav fiziski viegli cīnīties apvidū, bet gandarījums par pieveiktu garo distanci ir labais, jo nemaz tik bieži nesanāk veikt šādas klasiskas garās orientēšanās distances. Vēdera problēmu dēļ kādas 10 minūtes varētu nomest un rezultātos būtu pāris vietas aiz Valda, jo mežā temps mums bija visai līdzīgs. Tādas īstas kļūdas bija uz 4. un 5. kp, katra pa aptuveni pusminūtei, bet pārējos punktus paņēmu tieši tā kā biju plānojis distances laikā. Līdz Jukolai vēl mēnesis, fiziski jau neko vairāk neuzkačāšu, bet nu pie ēšanas gan japiedomā, nevar ēst ko pagadās. Labāk lai distancē ir vieglas kājas nevis smags vēders. Vakarā bija vēl plāns aizlaist uz netālajām Pļaviņām noskriet piecīti jeb tādu labu recovery skrējienu, bet vēders joprojām streikoja pat mašīnā sēžot, un izrādās nav man vairs tīru kreklu līdzi, jo aizmirsu paņemt līdzi Burkānciema kreklu, tāpēc mežā nācās doties ar pilsētas kreklu. Pļaviņu piecītis jāatstāj citai reizei un pa Ērgļu rallija ceļiem jādodas mājā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru