To 1. janvāra izkustēšanos, par īstu skrējienu nenosauksi, tāpēc var teikt, ka šovakar aizvadīju savu pirmo nopietno jaunā gada orientēšanās skrējienu, savā favorītdistancē - nakts orientēšanās! Vēl nedēļas vidū šaubījos, vai ir vērts braukt tādu gabalu līdz Sheffild, bet jo tuvāk nāca sestdiena, jo vairāk radās pārliecība, ka ir jābrauc, jo tās nakts distances tā jau tik reti sanāk uzskriet, tāpēc nevar laist šo pasākumu garām. Pasākuma nosaukums bija - Jorkšīras nakts līgas posms, kuros, nu jau pirms vairākiem gadiem, biju ļoti aktīvs dalībnieks. Atmiņas tās labākās, jo 2009/10 gada sezonā triumfēju šajā pasākumā, un arī nākamos gadus biju pirmajā trijniekā. Žēl ka šāda tipa (tieši distanču ziņā) sacensības nenotiek Midland apkārtnē (ar LEI ziemas līgas nakts posmiem nevar salīdzināt), tāpēc ar prieku šovakar atgriezos Jorkšīrā, uz tuvāko no nakts posmiem. Pieminot mūžībā aizgājušo Nick Jones, šovakar skrēju ar sava bijušā kluba AIRE zaļo kreklu. Viņš bija kluba biedrs ar kuru vienmēr bija patīkami aprunāties gan pirms, gan pēc noskrietajām distancēm...
Šovakar mēģināšu notestēt, vai sanāk kaut kāds video tumsā, ja kameru novieto pie krūtīm. Šajā mežā jau biju skrējis gan dienas, gan nakts sacensībās pirms gandrīz 4 gadiem, tāpēc zināju kāds ir mežs. Būtībā ne visai interesants apvidus, jo daudz taku pārskrējienu, bet naktī būs pietiekami izaicinošs. Tieši no nakts sacensībām pirms 4 gadiem atceros, cik daudz kļūdu pieļāvu, un konkrēti uz vienu punktu, tāpēc šoreiz būs jāsakoncentrējas krietni nopietnāk. Distances garums - 5.8 km, man tieši optimāls. Dalībnieku salīdzinoši daudz priekš nakts sacensībām, un startā pat sanāk pastāvēt rindā, jo mežā laiž ar 2 minūšu intervālu. Pirms manis startē vecākais no brāļiem Field un spēcīgais Joe Taunton, nodomāju, ka būtu bijis baigi labi startēt pirms viņiem, varētu kādu etapiņu atsēdēt. Pirms starta nākas saslēgt visus gadžetus, kopumā trīs - lampu uz galvas, garmin pulksteni uz rokas un kameru pie krūtīm, cerams ka visa šī līdzņemamā aparatūra neatņems koncentrēšanās spējas :) Distances sākums ļoti vienkāršs, pirmie divi kontrolpunkti tik pa takām, kas ļauj aprast ar kartes lasīšanu tumsā un novērtēt ar kādu ātrumu šovakar spēšu pārvietoties. Karte lasās labi un skriešanas ātrums, kaut arī smagnējs pa dubļainajām takām, būs visai pieņemams. Uz 3. kp gan sākas īstā nakts orientēšanās! Sākums pār pļavu un pa taku bez problēmām, bet tālāk gan jāpaļaujas uz virziena izjūtu, jo pret kalnu un pa rožaugiem neuztaustu raustīto mazo taciņu. Eju virzienā, kas gan ir mazliet šķībs pa kreisi, bet tur priekšā ir labs orientieris lielā taka, no kuras punktu paņemu eleganti. Tagad skatoties kartē, iespējams ka vajadzēja doties pa labo pusi, apkārt pa taku, jo pret kalnu visai daudz laiku zaudēju ejot nevis skrienot. Uz 4. kp attāluma izjūta strādā labi, bet etapi uz 5. un 6. kp abi līdzīgi. Vispirms pa taku un tad tumsā izgaismot īsto rododendra krūmu pie kura atrodas punkts. Par konkurentu splitlaikiem uz 6. kp gan var pabrīnīties, jo man ir viens no ātrākajiem laikiem! Nez kur tur pārējie ir rakuši :) Un tagad sekos punkts, par kuru visvairāk baidījos.
2014. - 7. kp
2010. - 9. kp
7. kp atrodas bedrē, tieši uz tās pašas nogāzes, kur pirms 4 gadiem maldījos 15 minūtes. Pats etaps ir ar izvēles iespējām, vai nu pa kreiso taciņu, vai nu pa labo taciņu līdz elektrolīnijai, jo pa taisno mežs nav skrienams. Ņemu labo variantu, kurš ir tuvāk līnijai. Līdz elektrolīnijai viss kārtībā, arī pēc tam viss šķiet perfekti, jo trāpu uz taku no kuras jāgriežas uz punktu. Turpinu skriet pa taku uz priekšu, līdz samulsis apstājos, kompasa virziens nesakrīt un arī taka neiet lejup no kalna. Skaidrs, esmu pārķēris T veida taku krustojumu. Kļūda laika izteiksmē dārga, bet labi ka zinu kur jāskrien atpakaļ un uz kuru pusi jādodas uz punktu. Nonāku uz sev vajadzīgās takas, pa kuru veicu pietiekamu attālumu, lai varētu doties rozēs iekšā un atrast bedri. Sākas jau maza panika, jo jūtu ka baigi ''peldu'', bet tagad galvenais turēt pareizu virzienu un uz tausti ir vienkārši jātrāpa punktā. Pārliecība nepievīla, pa nogāzi uz leju devos ar tādu rezervi, lai ja nu punkta nav priekšā, tad tam jābūt pa kreisi no manis, un tā arī bija. Veiksme vai neveiksme, punktam biju aizgājis garām, bet skaisti pamanīju to pa kreisi mazliet atpakaļ uz augšu. Salīdzinot ar ātrākajiem, laiku šajā etapā pazaudēju ļoti daudz, bet vismaz nemaldījos kā toreiz uz 9. kp. Tālāk seko trīs garie pārskrējienu etapi pa takām, no kuriem tikai uz 9. kp sanāk mazliet paorientēties. Baigi nespiežu, skrienu lēni, bet komfortabli :) Pirms 9. kp pazaudēju aptuveni pusminūti, mazliet samudžinājos mazo taku krustcelēs, un nevarēju uzreiz noteikt kur atrodos uz elektrolīnijas. Pie punkta panācu, 6 minūtes, pirms manis startējušo konkurentu, kurš bija kļūdījies uz šo punktu. Viņu jau manīju pie 6. kp, bet tur mūsu ceļi nesakrita. Tagad gan, līdz pat finišam viens ar otru sadarbosimies - viņš ar krietni ātrāko skriešanas soli, es ar krietni precīzāko orientēšanos. Uz 10. kp lidojums pa ceļu lejup no kalna. Mēģināju neatlaist savu sāncensi (John Houlihan), bet nu mūsu ātrums diemžēl galīgi nebija vienlīdzīgs. Uz 11. kp turpināju dzīties viņam pakaļ, un iespējams tieši tāpēc pieļāvu muļķīgu kļūdu. Pēc pļavas nolēmu doties pa taisno uz punktu, redzot ka viņš skrien apkārt pa taku, tā cerot pie punkta panākt viņu. Diemžēl nepamanīju kartē, ka tur priekšā ir zaļais. Un ja ir zaļais, tad tas nozīmē rozes un avenāji tādā slānī, ka bez asins izliešanas cauri netikt. Kādu laiku atkal augšstilbus rotās skaistas skrāpējumu rētas, bet nu līdz takai tomēr izlauzos cauri, diemžēl nezinot kurā vietā precīzi. Sanāca vēl neliels šurpu turpu pa taku, un kopumā šajā etapā iezaudēju pusotru minūti. Nākamais 12. kp izskatās ļoti viltīgs, aizaugušā pļavā jātrāpa uz krūmāju kontūru. Etapu iesāku pa mazo taciņu pa kreisi, bet pēc tam visa uzmanība virzienam. Redzu tālumā trīs lampu gaismekļus, tātad uzdevums panākt viņus un tad jau četratā kopā atradīsim punktu. Arī John tepat vien ir, nekur nav aizbēdzis, un tieši viņš pirmais uztausta punkta vietu. Tālāk trīs īsie etapi, kur galvenais ir virziens un tikai pēc krūmu kontūrām var piekoriģēt uzņemto kursu. Turpinam distanci kopā ar John, uz 13. kp mans virziens ir taisnāks, bet uz 14. kp savukārt viņš iztaisno uzņemto virzienu. Nakts mačos ļoti izteikti šādās ''peldošās'' vietās noder kāds kompanjons ar kuru kopā var apjomīgāk izgaismot apkārtni. Uz 15. kp mans kompanjons atkal kaut kur aizganījās, tāpēc nācās pašam lēnām un precīzi izcelt punktu. Uz 16. kp garš etaps apkārt ezeram pa taku, man ir neliela rezerve, tāpēc jāmēģina slēgt augstākā robā, un kādu laiku saglabāt vadību. Līdz pus etapam noturēju, tālāk jāmēģina ieķerties sāncenša astē. Man nav variantu, nākas atlaist. Ieskatos vēl pēdējo reizi kartē, pēdējie divi punkti samērā vienkārši, tāpēc jācenšas vismaz saglabāt redzamības attālums līdz Džonam. Pirms 16. kp pieļāvu identisku kļūdu kā viņš, apskrēju vienu krūmu puduriņu mazliet pa ātru, tikai tāpēc ka akli sekoju. Bet uz 17. kp, kurš nemaz tik vienkāršs nebija (bedre), tāpat turpināju sekot gan šā vakara tiešajam sāncensim, gan vēl 2 konkurentiem, kuri mani šajā pēdējā etapā apskrēja. Paldies viņiem, ka izcēla man punktu, kuru vienatnē iespējams būtu ilgāk meklējis. Kaut arī diezgan nosalis (nebiju gaidījis ka te ezera krastā būs tik auksts), tomēr finišēju ar zināmu gandarījumu. Pirms 4 gadiem distance arī bija 5.8 km gara, bet šovakar savu rezultātu uzlaboju gandrīz par pusstundu! Toreiz finišēju ar laiku 86:53, bet šovakar uzrādīju rezultātu 58:56 kas deva 15. vietu starp 27 dalībniekiem. Kļūdās atstāju 4 minūtes, kas priekš nakts-o ir ciešami, bet uzvarētāja rezultāts (38:29) gan ir kaut kas fantastisks, es pat dienā diez vai spētu izskriet ar tādu laiku :) Jā, konkurence pa šiem gadiem, kopš vairs neskrienu Jorkšīras nakts līgas mačos, ir acīmredzami augusi. Dalībnieku vairāk un krietni stiprāki, bet vēsturē palikšu vienmēr, kā 2009/10 gada čempions :) Ak jā, man taču distancē līdzi bija kamera! Video gan diemžēl ir nekvalitatīvs. Mana ķīniešu galvas lampa ir ar tālu staru uz priekšu, kas priekš orientēšanās ir ideāla, bet lai uzņemtu skatāmu video, tad ir jāskrien ar lielo Mila vai Silva prožektoru, kurš izgaismo plašāku apkārtni, bet ne tik tālu. Vēl viens mīnuss kamerai uz krūtīm - nevar likt pulsa jostu, jo gan pulsa jostas sensors, gan kamera skrienot sitas viens pret otru un rada nepatīkamu skaņu. Rītdienas mačā izmēģināšu, kādā kvalitātē dienas gaismā sanāk video no krūtīm filmēts.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru