Šodienas piedāvājumā garākā distance vien 6.7 km, pietiekami gara/īsa lai es to spētu noskriet zem stundas, tāpēc bez domāšanas pieteicos Brown distancei. Kas to būtu domājis, ka man smagam skrējējam tik smagi klāsies distancē un nāksies krietni ilgāk skriet, brist un grimt šajā distancē. Piektdien sporta zālītē atkal iedzīvojos jaunā kaitē :) Uz ''slēpes'' piedzinu ikrus, kurus vēl šorīt jutu, bet pēc mazas izstaipīšanās, jutu ka skriešanai tas daudz netraucēs. No sacensību centra līdz startam jādodas 800 metri, un jau šajā posmā varēja nojaust ka distancē sagaidāms kaut kas briesmīgs. Uz startu viss ceļš pa dubļiem un kalnā augšā. Jau iepriekš zināju ka Matlock pilsētiņa atrodas kalnu ielenkumā, bet distanču parametros kāpums norādīts vien 100 metri, tad jau cerams būs jāskrien pa kalna augšu, bez laišanās lejā. Bet tie dubļi... jau pirms starta apavu sarkanā krāsa bija kļuvusi melna un pamatīga dubļu kārta pie katras kājas. Tā arī bija, starts atradās kalna augšā un distancē kāpumu varēs savākt tikai pašās beigās. Uz 1. kp labs ieskriešanās etaps, vispirms pa dubļainu un purvainu stigu, tad paātrinājums pa ceļu un pēc tam uzmanīga laušanās zaļajā uz punktu. Uz punktu varēja doties arī no otras puses zaļajam, saīsinot etapa garumu, bet tas neizskatījās visai drošs piegājiens. Arī spliti pierādīja ka mans variants ir bijis labs un pietiekami ātrs. Uz 2. kp īss etaps cauri zaļajam, uzmetu virzienu un turpināju lauzties uz priekšu. Mērķis bija mazā taka no kuras varētu droši trāpīt punktā. Taku diemžēl neuztvēru un skatoties pēc Garmin ceļa, punktam pagāju pārdesmit metrus garām no sevis pa labi. Vēl kādu brīdi instinktīvi virzījos uz priekšu, līdz sapratu ka punktam esmu garām un vienīgais drošais variants ir doties ārā no zaļā. Ņemšu punktu no kontūras malas, jo kļūda ir milzīga un vēl vairāk laiku negribas zaudēt. Pie kontūras malas atrašanās vietu palīdzēja noteikt kontrolpunkts kurš atradās pie mazā grāvīša, un no šejienes, tīri pēc attāluma izjūtas, punktam uzgāju precīzi virsū. Nav labi, jau pašā sākumā esmu pazaudējis 3 minūtes! Nākamie etapi pa gaiši dzelteno pļavu, tātad pa aizaugušu un ciņainu zālāju. Jau dodoties uz 3. kp, nācās pārliecināties, ka pļava pēc lietusgāzēm ir pārvērtusies par purvu, un katrs solis tiek veikts ūdens šļakatu pavadījumā. Uz 4. kp pieļāvu praktiski identisku kļūdu kā uz 2. kp. Virziens, virziens un vēl reiz virziens!!! Sen laikam nav nācies skriet šādus virziena etapus, jo galīgi nemāku noturēt. Noteiktais attālums tiek veikts, bet kad redzu ka punkta nav, tad sākas jocīgas un neizlēmīgas darbības. Peldošajā apvidū nekādas konkrētas piesaistes nav, un atkal pēc attāluma izjūtas jutu ka esmu punkta rajonā, tikai nez kāpēc rāvu uz labo pusi nevis kreiso. Pieskrēju pat pie cita kontrolpunkta, kaut gan bija acīmredzami ka tas nav manējais. Divas reizes kārtīgi noorientēju sevi un punktā ieskrēju gandrīz no pretējās puses. Vēl 2 minūtes iestādītas. Nākamie etapi arī tikai uz virzienu, tāpēc jāseko tikai kompasa bultiņai. Uz 5. un 6. kp izdodas kā pa diedziņu, bet uz 7. kp taisnvirzienu nojauca tieši purvainā pamatne. Redzot ka gar mūra sētu pļava ir sausāka un varēs mazliet ātrāk paskriet, sanāca veikt tādu neizteiksmīgu loku, kurš tomēr kādas 30 sekundes bija par lielu. Uz 8. kp devos virzienā, kādā aizskrēja tikko mani apdzinušais jauneklis. Mums bija nesalīdzināmi ātrumi, bet pārredzamajā apvidū punktu viņš man izcēla. Šī pļava atgādināja nepatīkamās atmiņas no ''open moorland'' apvidiem, kuros man ļoti nepatīk skriet, jo par skriešanu to grūti nosaukt manā izpildījumā. Tālāk seko visai garš etpas uz 9. kp, un pēc pirmā skatiena kartē, visai viegls. Etaps pats par sevi viegls, lielāko daļu pa stigu gar pļavmalu, bet šis etaps mani būtībā piebeidza. Man šķiet šajā etapā ne reizi neizlocīju kājas kārtīgā skriešanas solī. Dubļi, dubļi un vēl reiz dubļi. Es ar savu ''simtnieku'' vienkārši slīku viņos un spēku te atstāju krietni vairāk nekā puiši ar mazākām ķermeņa uzbūvēm. Mans kaujas svars neiet cauri šādām dubļu vannām, baigi buksē :) Paša punkta atrašana bez problēmām - rododendrs - stiga - un piemineklis meža vidū. Uz 10. kp tikai ceļa variants, jo pa taisno šādā mežā nav ko darīt. Ceļš labs un skrienams, bet man spēka nav un atkal labais augšstilbs pakaļpusē neklausa, jūtami savilcies. No šīs traumas laikam nekad netikšu vaļā. Ja distance ir skrienama, tad nav problēmu, bet līdzko sākās šādi šķēršļoti un smagi skrējieni, tā savelk pamatīgi. Lai nu kāds būtu mans ātrums, bet pie punkta biju panācis 3 orientieristus, kurus iepriekš sev priekšā nebiju manījis. Būs laikam ''burkojuši'' te! Uz 11. kp maza dilemma, iet apkārt vai doties pa taisno. Izvēlējos cīņu ar zaļo, jo ar savu skriešanas ''ātrumu'' diez vai būtu ātrāk apkārt. Karti pēc 11. kp biju nolocījis un nākamo etapu nemaz nebiju apskatījis. Gandrīz apsēdos, ieraugot etapu uz 12. kp! Etaps pāri visai kartei no viena gala uz otru, izskatās vismaz 2 km garš. Ir skrieti ļoti gari etapi, bet tik garš manā atmiņā vēl nav palicis neviens. Šķiet šo etapu varu droši saukt par visu laiku garāko etapu manos 23 orientēšanās gados! Etaps garš un ir ar vairākiem variantiem, bet būtībā ļoti vienkāršs, dēļ takām un ceļiem. Variantu caur dzelteno pļavu (purvu) uzreiz atmetu, atlika izvēlēties labākos taku variantus. Neko labu diemžēl neizvēlējos, dēļ sasodītajiem dubļiem. Ja etapa sākumā vēl skrēju, tad etapa vidusdaļa praktiski pagāja ejot un cīnoties cauri dubļiem. Šis etaps mani nogalināja un pārgāja jebkāda apetīte uz skriešanu. Tie dubļi bija vienkārši pretīgi. Ja būtu otrreiz jāizvēlas, kā šo etapu veikt, es pavisam noteikti skrietu apkārt pa lielo ceļu, vienalga ka vēl viens kilometrs klāt, bet vismaz SKRIETU nevis mīcītos. Pēc tik gara pārgājiena, pašu punktu arī paņēmu ne bez problēmām. Nevarēju uzreiz ielasīties tik blīvās horizontālēs. Punkts augšā vai lejā? Un vēl bedrē! Vienu minūti tur pamaldījos. Uz 13. kp īsi un precīzi, bet uz 14. kp nevar uzreiz uzsākt, jāgriež karte otrādāk, pēdējie etapi mazliet pārklājas. Ar diezgan lielu nesaprašanu (laikam pienskābe jau gāja uz beigām) uz punktu ''aizpeldēju'' gar kalna malu, punktu paņemot no lejas nevis augšas, kā būtu bijis krietni vieglāk. Te un arī nākamajā etapā uz 15. kp savācās arī tas 100 metru kāpums, jo bija jātiek no šīs gravas laukā. Neesmu gatavs skriet (šajā gadījumā cīnīties pa dubļiem) ilgāk par stundu, tāpēc šie pēdējie punkti jau tika ņemti ar zināmu apātiju. Visu distanci mūsu ceļi krustojās ar dāmu, kura startēja 1 minūti pirms manis, bet tā reāli mēs kopā neskrējām nevienu brīdi. Uz 1. kp es viņu biju apskrējis, bet dēļ kļūdām uz 2. un 4. kp, viņa man bija krietnu gabalu priekšā, un ik pa laikam tālumā es viņu redzēju. Bet tā pa īstam es ar viņu saskrējos garā etapa vidū un tad nu šos īsos etapus skrējām vairāk kopā, bet pēc atzīmēšanās 15. kp es pilnībā atslēdzos no iniciatīvas uzņemšanās. Ļāvu dāmai mani izvest no meža :) Skrējām abi vienādi lēnā ātrumā, tāpēc man atlika laiks gan karti palasīt, gan pāris dziļākās dubļu vannās ielēkt. Etapi uz 16. un 17. kp tā arī pagāja viņas ēnā, ieturot zolīdu atstatumu starp mums, bet finišā gan ieskrēju cieši aiz viņas :) Nu ko lai saka par šādu distanci? Distance laba un arī interesanta, bet tie DUBĻI. Tie nomāca jebkādu gandarījumu par šo distanci, būtu vien labāk skrējis Blue vai Green distanci, vismaz ar pozitīvāku rezultātu finišētu. Rezultāts 1:19:39 un 24 .vieta no 43 dalībniekiem. Richard un Joe ar 10 minūšu atrāvienu parādīja kā šo distanci skrien elites džeki 47 minutēs! A grupas čaļi parādīja ka varēja paskriet distanci zem stundas, bet mana B līmeņa labākie entuziasti skrēja 67 minūtes. Tātad zaudēju ne tikai uz kļūdām (7 minūtes), bet arī uz kāju. Pirms Spānijas vajadzētu ieskrieties, bet saudzīgākās distancēs, jo turpmāk ja kartes nosaukumā redzēšu vārdu ''moor'', tad diez vai apmeklēšu šo pasākumu. Nav jau tā ka nepatīk kalni, bet te Anglijā viņi šķiet visu cauru gadu ir slapji un dubļaini. Šogad Spānijā kalnu nebūs, būs jāskrien pa okeāna pludmales smiltīm un priežu mežiem. Tieši Spānijas dēļ nācās atteikt dalību savam jaunajam DVO klubam Compass Sport kausa kvalifikācijā, bet piedāvājumus startēt divās stafetēs gan es apsvēršu. Šodien atkal skrēju ar kameru, tāpēc visa mīcīšanās pa dubļiem un kļūdas uz 2. un 4. kp ir nofilmētas. Uz beigām gan tā bilde tāda miglaina, jo mitruma dēļ kameras lodziņš aizsvīda.
Jau pamazām esmu ceļa jūtīs uz Spāniju, bet nupat ienācās vēl vieni labi jaunumi. Pēc gada pārtraukuma būs iespēja atkal startēt Latvijā - Kāpa 2014.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru