Map/area: Perry Park (Birmingham)
Organiser: COBOC
Country: England
Discipline: Prologue + Pursuit
Šodien izlēmu atbraukt uz Birmingemu, uz COBOC rīkotajām sprinta sacensībām. Divu iemeslu dēļ tikai atbraucu, pirmkārt būs divi skrējieni - prologs un iedzīšana, kā arī otrkārt - labākajiem katrā vecuma grupā solīja balvas. Jau iepriekšējā ziemā apmeklēju pāris šī kluba organizētās treniņsacensības, un jau tad pārliecinājos, ka šim Birmingemas klubam galīgi neveicas ar dalībnieku piesaisti viņu mačos. Arī šodien, kopējais dalībnieku skaits nez vai sasniedza divciparu skaitli :) Tātad konkurences nekādas, bet ja jau atbraucis esmu, tad jāmēģina tā nenopietni paskriet apkārt vieglatlētikas stadionam un pa pielijušo parku. Vispirms prologa distance - 2.0 km un 12 kp. Pirms starta ieraugot distances plānojumu... skaļā balsī būtu nepieklājīgi smieties, bet nu pasmīnēt ūsās gan nācās. Distances plānojums astoņgadīgu bērnu distances līmenī :) Varēja taču vismaz kaut kādus zigzagus vai taureņus izdomāt, nevis vienkārši palaist apkārt stadionam un mazliet izmest loku pa parka pļavu. Ja distancē bija 12 kontrolpunkti, tad kartē es ieskatījos... šķiet kādas 10 reizes! Startā ar pirmo piegājienu tika iegaumēti pirmie trīs punkti, uz 3. kp gan sanāca ~10 sekunžu saminstināšanās pirms krūmājiem. Pa reizei kartē ieskatījos uz katru nākamo, lai redzētu cik tālu jāskrien taisnā virzienā. Uz 8. kp gan sanāca pat divreiz ieskatīties kartē, nepiefiksēju īsti, pie kuriem apstādījumiem punkts atrodas (+20 sek.). Nu un beigās jau arī ar pāris skatieniem pietika, lai noteiktu kur atrodas katrs kontrolpunkts. Uz pēdējo 12. kp neliela atrakcija - pietiekami plats grāvis, lai pāri tam nepārlektu, bet tilts pār viņu tāds interesants! Tilts bez grīdas, tikai margas, jautri :) Finišs vieglatlētikas stadionā. Rezultāts 13:34 un 1. vieta no 9 dalībniekiem.
Stundas pārtraukumu starp skrējieniem izmantoju ekskursijā pa stadionu. Bija interesanti paklausīties par Birmingemas un Anglijas vieglatlētikas vēsturi, sākot ar pirmās Olimpiādes dalībniekiem un kara laika labākajiem vieglatlētiem, līdz pat mūsdienu labākajiem Anglijas garo distanču skrējējiem.
Zinot nelielo konkurenci, uz iedzīšanas distances startu devos bez jebkādas iesildīšanās. Uzskriešu vieglu svētdienas skrējienu, 13 minūšu garumā. Iedzīšanā 1.9 km un 11 kp, un nu jau mazliet nopietnāks plānojums, bet būtībā ļoti vienkārša distance. Pirmie trīs kontrolpunkti ar straujām virziena maiņām, bet visi saskatāmā attālumā viens no otra. Tā kā karti atkal īsti nesanāca lasīt, tad uz 4. kp šīs paviršības dēļ pieļāvu 10 sek. kļūdu, nenolasīju punkta atrašanās vietu dīķa malā. Nākamie etapi jau izskatās izaicinošāki - zaļajā krūmāju mežā, bet tā platība atkal tik minimāla, ka nekāda īsta orientēšanās tur nesanāca. Uz 6. kp gan pieļāvu ~25 sek. kļūdu, cenšoties izvairīties no rožaugiem, nonācu tieši tādās pašās lamatās, kā ja būtu devies taisni. Distances vienkāršība noveda pie vislielākās paviršības uz 9. kp, kura man izmaksāja apaļu 1 minūti. Kartē neskatījos un leģendas nelasīju, un kad biju aptuveni vien 3 metrus no punkta, sapratu un ieraudzīju ka punkts atrodas otrā pusē sētai. Priekš sprinta milzīga kļūda! Labi ka nenopietns pasākums. Un uz pēdējo 11. kp pieļāvu kļūdu tieši leģendu dēļ. Leģendās skaidri un gaiši norādīts ka punkts atrodas zem tilta, bet distančnieks to bija novietojis augšā uz tilta. Iespējams tieši šīs neprecizitātes dēļ nebūtu notikusi nelaime pirms finiša. 40 metrus pirms finiša, skrienot lejup no kalna, mans skrējiens beidzās... Līdz finišam jau aizklunkurēju un finišēju ar rezultātu 14:03, bet mans tālākais ceļš veda pa taisno uz hospitāli. Šoreiz potīti izmežģīju tā, ka bija pat aizdomas par lūzumu, piepampa momentāni un sāpes bija nepanesamas.
Pēc rentgena uzņēmumiem, paldies Dievam, lūzums netika konstatēts, bet izmežģījums ir pamatīgs, un šobrīd esmu ļoti skeptiski noskaņots par skriešanas atsākšanu tuvāko mēnešu laikā. Rehabilitācija prasīs 6 nedēļas, kā arī obligāti jāiziet fizioterapijas kurss. Ir jānotiek kaut kam šādam, lai beidzot sev skaidri un gaiši pateiktu, ka veselība tomēr ir pirmajā vietā, un ja potītes nespēj turēt, tad nevajag skriet. Ilgi sevi mānīju, cenšoties izlikties, ka varu turpināt tik skriet un izvirzīt savam sportiskajam līmenim dažādus sasniedzamus rezultātus un mērķus. Beidzot jāpasaka godīgi sev - ar šādām potīšu traumām es vairs NEDRĪKSTU skriet. Grūti būs to pieņemt, bet tāda nu ir realitāte, ja gribu turpmāk vēl staigāt uz savām kājām. Zinot manu aizrautību ar orientēšanās sportu, loģiski ka negribētos, ka šis pesimistiskais raksts ir pēdējais ieraksts šajā manā blogā. Ja atveseļošanās noritēs pietiekami veiksmīgi un fizioterapijas nodarbībās ''ielikšu'' potītes atpakaļ, tad gan jau šad tad vēl paskriešu, bet tīri dēļ veselības un prieka pēc. Nekādi mērķi un rezultātu sasniegšana vairs netiks uzstādīta. Mežā vien parādīšos ar kārtīgi nostiprinātām potītēm un speciāliem apaviem. Šobrīd trakākais ir tas, ka pēc 3 nedēļām ir jāņem dalība sacensībās Spānijā! Ja līdz tam laikam pampums un sāpes būs pazudušas no traumētās vietas, tad distances Spānijā iziešu, ja nebūs, tad vienkārši baudīšu atvaļinājumu un skatīšos kā citi orientieristi sacenšas. Ļoti ceru ka šīs nebija manas pēdējās orientēšanās sacensības...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru