Brizule (Tukums)

Category: KĀPA 2014 1. diena

Map/area: Brizule (Tukums)

Organiser: OK Kāpa

Country: Latvia

Discipline: Open100

Results

Daudzu orientieristu gaidītie orientēšanās svētki ’’Kāpa 2014’’ ir klāt, un arī es šogad, pēc viena gada pārtraukuma, izbaudīšu labāko orientēšanās pasākumu Latvijā. Vasaras atvaļinājumu izmantoju gan Kāpai, gan Jāņu svinēšanai dzimtenē (pat neatceros kad pēdējo reizi līgoju Latvijā). Līgo vakars un Jāņu diena tika aizvadīta kā pienākas, gan ar ļoti daudz alu, gan ar ļoti gardiem un barojošiem ēdieniem, kas man tieši bija vajadzīgs pirms Kāpas, jo nu jau otro reizi biju pieteicis dalību Open100 grupā, un mans dzīvsvars svārstījās tieši ap šo maģisko simtnieku. Pēc svētkiem bija 102 kg, tātad par ’’dopinga’’ kontroli uz svariem varu neuztraukties. Par kādu citu apstākli gan biju mazliet satraucies. 

arī Jāņos sportoju

Gandrīz gadu nebiju skrējis Latvijas mežos un kopš februāra vispār nebiju orientējies pietiekami sarežģītā apvidū, tāpēc o-tehnika varētu sagādāt problēmas. Bet kā sacīt jāsaka – ’’meistarību jau nenodzersi’’, tāpēc gan jau būs labi. Ja reiz pieteicos Open100 grupā, tad izvirzīju mērķi pacīnīties par uzvaru ar Latvijas labākajiem smagsvariem Kalēju un Leiņu. Pirms 3 gadiem Smiltenē ’’Kāpa 2011’’ tikai par 9 sekundēm kopvērtējumā piekāpos Open100 nešaubīgajam līderim Mārim Kalējam. Ir tikai pāris bet šogad! Pirmkārt, kā jau minēju, šogad tā īsti nebiju orientējies kārtīgā mežā, otrkārt manas traumētās kājas (potītes) vairs nefunkcionē tā kā es to gribētu, un treškārt man vairs nav tā sportiskā azarta cīnīties un spiest sevi skriet ar maksimālu jaudu. Mēģināšu relaksēti izbaudīt šo pasākumu un tad jau redzēs kāda vieta man rezultātos atradīsies. Pirms pirmās dienas starta neiztika bez piedzīvojumiem. No rīta mazliet pazuda laika izjūta, dzerot kafiju Valmierā, pēc tam iepērkoties un brokastojot Smiltenē, tāpēc no Smiltenes izbraucām mazliet par vēlu, un 3 stundu braucienu nācās veikt bez pit stopiem, šur tur pat pārkāpjot satiksmes noteikumus. Mana starta minūte bija 15:03, bet sacensību centrā ieradāmies 14:40! Jāpaspēj pārģērbties, izņemt numuru, nosvērties, atviegloties un visbeidzot atrast startu. Ātri pārģērbies, fiksi sasveicinoties ar sen neredzētiem draugiem, skriešus devos uz reģistrāciju. Dabūjis numuru, ātri uzlecu uz svariem, no kā tiem skala apgriezās uz riņķi un manu svaru uzrādīja 120 kg :))) Meitene tik noteica ka ticēs manam svaram un es varēju skriet uz startu. Ideāli, līdz manai starta minūtei vēl pāris minūtes, ir iespēja gan izstaipīties, gan ieskriet ’’mežiņā’’. Startā tā patīkama kņudoņa vēderā, jo tik sen neesmu stājies uz starta līnijas tik nopietnās un masveidīgās sacensībās. 

Jāsaka kā ir – patīkami atgriezties starp orientieristiem. Kaut nu mežā orientējoties nepazustu šī pacilājošā sajūta. Open100 startā nostādīti pašās beigās, tāpēc sanāk startēt aiz visiem citu grupu orientieristiem manā starta minūtē. Ir labi, nav kur steigties, varēšu kārtīgi aiz citiem ielasīties kartē. Skrienot uz K punktu un lasot kartē etapu uz 1. kp, saprotu ka joki mazi, te nebūs nekāda taku orientēšanās kā Anglijā. Uzreiz jau jāsāk orientēties apvidū un pēc reljefa. Lēnām un prātīgi kartē viss tiek uztverts un pa reljefu precīzi nonāku 1. kp ielociņā. Arī 2. kp nav nekāds vieglais. Vispirms jāpaceļ normāls kāpums, pēc tam pa stigu līdz purvam, un tad jāiet virzienā. Apvidus peldošs un uz brīdi pamanījos pazust, bet ātri atšifrēju savu atrašanās vietu un punkts paņemts labi. Etaps uz 3. kp salīdzinoši vienkāršs, labs orientieris izcirtumā trīs lielie koki. Toties etaps uz 4. kp izskatās viens no ''atslēgas'' etapiem, it kā pazust nevar, bet ļoti svarīgi kā un pa kurieni viņu veikt. Starp zaļo un izcirtumu izvēlējos par labu izcirtumam. Paskriet izcirtumā īsti nevarēja, bet pārvietošanās bija pietiekami laba, lai ietaupītu spēkus, jo pa zaļo droši vien vairāk būtu izbesījies. Gāju praktiski pa līniju kompānijā ar kādu dāmu no kluba ''TAKA''. No izcirtuma iznācu precīzi tajā vietā kur vēlējos - pie mazā strautiņa starp sedliem, un tagad tik atlika precīzi aplocīt kalnu un paņemt punktu. Nākamie divi etapi atpūtai - uz 5. kp praktiski tikai pa taku, bet uz 6. kp tikai jāuzkāpj kalnā. Uz 7. kp atkal tāds garāks etaps, bet ar ļoti daudz orientieriem ceļā. Uz lielā ceļa iznācu pietiekami veiksmīgi, kur pārliecinājos ka paskriet jau vēl varu arī šādā karstumā. Nogriežoties no ceļa mežā, gan laikam galva bija nedaudz uzkarsusi, jo pēkšņi pazaudēju savu atrašanās vietu. Pie kontūras purva malā nez kāpēc biju iedomājies ka esmu kaut kur izcirtuma malā, un jau uzsāku virzību pa kreisi. Labi ka laicīgi attapos un ieskatījos kompasā, jo virziens galīgi nesakrita. Šis misēklis man izmaksāja aptuveni 1 minūti, kas tad arī bija vienīgā kļūda visā distancē! Atgriežoties atpakaļ pie purva malas, atlika tikai atrast labāk skrienamo vietu cauri papardēm, un vēsā mierā gar purva malu aizskriet līdz punktam pie saknes. Pie punkta biju panācis vairākus veterānus cienījamā vecumā. Startā ņemot karti ārā no kastes, ievēroju ka mums smagsvariem būs vienāda distance ar superveterāniem no M70 un M75 grupām. Pirms starta nebija laika iedziļināties starta protokolos, bet šķiet ka startēju viens no pirmajiem Open100 grupā, tāpēc ļoti iespējams, ka pirms manis takas mūsu distancei bija dzinuši tieši šie veterāni. Uz 8. kp biju kompānijā ar 3 panāktajiem veterāniem. Lai cik es lēns un smags būtu, šos cienījamos kungus tomēr pamanījos apskriet šajā etapā :) Uz 9. kp atkal jāliek virziens, jo mežs līdzens un bez piesaistēm uz punktu pie saknes. Vispirms gan gandrīz ''noslīku'' purviņā aiz 8. kp, jo viņš izrādījās daudz ūdeņaināks nekā kartē attēlots, bet punktu gan paņēmu ļoti precīzi. Uz 10. kp variantu nekādu - pa taisno pāri izcirtumam un tad pēc situācijas jāskatās kur lēkt pāri grāvim, un jāskrien punktam pierē iekšā. Skan ļoti vienkārši, bet realitātē nebija nemaz tik viegli. 

Ar izcirtuma aktīvu forsēšanu neaizrāvos, godīgi viņam pārgāju (izlēkāju) pāri, grāvim knapi knapi pārlecu pāri, bet punktā trāpīju tikai ar Bertuka vecākā palīdzību. Punkts iespējams nebija pareizā vietā, jo Bertuks seniors norādīja uz mikro pauguriņu pa labi. Tātad viens no šiem pauguriņiem nebija kartē iezīmēts, bet nebija laika tam pievērst uzmanību, jāraujas uz finišu, jo vairs tikai 2 punkti atlikuši. Pēdējie 2 etapi ļoti vienkārši, abi ļoti skrienami, bet man tā spēka nebija vairs daudz atlicis. Punktus paņēmu labi, bet ne ar tādu ātrumu kā gribētos. Finišs arī priekš manis bija pietiekoši garš un mokošs, bet finišēju ar gandarījumu, jo distanci izbaudīju pilnībā.

protams ka finišā lidoju

Arī ar savu tehnisko izpildījumu varu būt apmierināts, jo pieļāvu tikai vienu kļūdu uz 7. kp, bet fiziski gan laikam esmu bijis pašvaks. Jo pēc dušu apmeklējuma un iestiprināšanās bufetē, rezultātos sevi atradu mazliet zemāk nekā vēlējos. Ar rezultātu 47:27 ieņēmu 4. vietu starp 17 dalībniekiem. Vieta jau it kā normāla, bet mērķi bija mazliet augstāki, tāpēc tagad mazliet jāpaanalizē spliti. 1 minūti pazaudēju tajā kļūdā uz 7. kp, bet visnopietnākie zaudējumi man ir tieši distances beigās. Tātad uz kāju esmu bijis vājāks pat par dažiem sāncenšiem aiz sevis. Viens no iemesliem, protams, ir manas traumētās potītes, tāpēc skrēju ļoti rezervēti un uzmanīgi. Lai arī skrēju ar orientēšanās zābakiem, kuri ir droši potītēm, bet pietiekami smagi (it sevišķi kad samirkst purvā), lai tā jau smago soli padarītu vēl smagāku. Pēc splitiem skatoties, caurmērā tā arī biju skrējis ap 5. vai 6. vietu, katrā etapā zaudējot kādam no orientieristiem 20-40 sekundes. Lai nu kā, bet pie 10. kp atrados 2. vietā (ar Kalēju šodien neviens nespēja konkurēt) un tieši pēdējos etapos, nekļūdoties biju zaudējis gandrīz minūti. Spēcīgi šogad smagsvari! Cerība vēl ir pacīnīties par pjedestālu, bet ne par uzvaru, jo Kalējs ir atrāvienu, bet mums no 2. līdz 6. vietai cīņa var sanākt pat uz sekundēm. Rītdien būs vairāk jāpiespiežas atstrādāt izcirtumus un uz ceļiem jāmēģina naskāk paskriet, jo gribas jau tomēr vēl būt pietiekami konkurētspējīgam, kaut arī veselība to tā īsti neatļauj. Tagad laiks iekārtoties viesu namā Slampē, tad jāiepazīstas ar Tukuma piedāvātajām iespējām pavakariņot, un pēc tam jābrauc uz Sveikuļiem, uz sacensību atklāšanu un koncertu. Protams jāizdzer arī kāds mazalkoholiskais aliņš ar Raikinu, jo esmu apzinīgs šoferis :) un Iveta ar lielo Audi A6 baidās braukt. Pa Jāņiem Valmiermuižas alutiņš tika daudz pārstrādāts, tāpēc tagad var nobaudīt ko piedāvā no vieglā gala Latvijas tirgotāji. Rītdien, protams, gatavs startam!