 |
| apvidus kur kājas ķerās visādos zālājos |
Šorīt nevarēju atturēties no vilinājumu aizbraukt uz tepat netālajiem Cannock Chase meža masīviem, jo oktobri esmu apņēmies aizvadīt mazliet sportiskāk. Šajā apvidū jau biju orientējies precīzi
pirms 2 gadiem, kad sīvā cīņā piekāpos Somijas izlases rezervistei. Toreiz biju labā sportiskajā formā un arī orientēšanās tehnika daudz nepievīla. Pa 2 gadiem šis tas ir mainījies, un nu praktiski neesmu vispār sportiskā formā. Var teikt, ka šobrīd tikai skrienu tik daudz lai galīgi neaptaukotos :) Oldacre ielejas apvidū gan nekas nav mainījies - tā pati garā zāle, papardes, rožaugi un taciņu tīkls, viss kas palicis pāri no skaista meža, kuru šeit izcirta pirms vairākiem gadiem. Tātad apvidus zināms, skriet gatavība pieņemama, jo traumu šobrīd nav, bet piesardzības nolūkos tomēr uzvilku potīšu aizsargus, jo zinu cik te ir nelīdzens pamats zem tiem viršiem un zālājiem. Jācer ka arī o-tehnika neliks vilties. Startā pamatīga rinda uz Blue un Green distanču kartēm, jo Brown distances šodien nemaz nav. Es skriešu Blue distanci, jo esmu apņēmies turpmāk skriet tikai garākās distances, jo šobrīd vieta rezultātu tabulā galīgi neuztrauc. Kā sacīt jāsaka - jābauda un jāskrien pa visu naudu! Iesāku prātīgi savā ritmā, tomēr ne pārāk tīri paņemot 1. kp. Iespējams vajadzēja skriet apkārt pa taku, jo dzeltenais ir visai neskrienams. Šo plānu realizēju uz 2. kp, tikai pa taku. Etapā uz 3. kp pēkšņi biju nonācis vagonā. Pats biju pieķēris 2 orientieristus, un man no muguras tuvojās vēl 3 orientieristi. Tad nu nākamos trīs punktus paņēmu vilcienā un arī garo etapu uz 6. kp iesāku vagona pašās beigās. Etapam uzmetu vien paviršu skatienu, galvenais bija nepazaudēt vagonu. Tomēr kā vēlāk izrādījās, tā bija kļūda. Vagonam pret kalnu līdzi netiku un pusetapā paliku viens, un tā kā kartei nebiju sekojis līdzi, tad biju pazaudējis arī attāluma izjūtu.
 |
| mistika pie 11. kp |
Vizuāli šķita ka esmu jau punkta rajonā, bet patiesībā biju sācis ''ķemmēt'' 11. kp rajonu. Izdevās pat uzskriet virsū 11. kp, ko tikai piefiksēšu krietni vēlāk, bet savu atrašanās vietu piefiksēju tikai pie mazā auto stāvlaukuma. Šāda kļūda uzsita mazliet sportisko niknumu, un visus nākamos punktus līdz pat 10. kp paņēmu tīri un ar salīdzinoši labiem
splitu laikiem. Etapu uz 11. kp iesāku pārliecinoši, un skrienot garām stāvlaukumam, pie kura jau muļķīgi biju centies atrast 6. kp, pat neiedomājos ka pie 11. kp jau pavisam nesen biju. Kaut kas man apvidū un kartē galīgi te negāja kopā, un tā pamatīgi ''aizpeldēju'' garām punktam. Tikai atgriežoties nu jau 3. reizi pie tās autostāvvietas, sapratu ka es taču pie 11. kp šodien esmu bijis un skaidri zinu aiz kur krūmu pudura atrodas tā mikro ieplaka. Abas šīs kļūdas vienā un tajā pašā vietā man atņēma 4 minūtes katra. Un skaidrs, ka ar šīm zaudētajām 8 minūtēm tik vienkāršā apvidū, rezultātos būšu ļoti zemu. 12. un 13. kp vēl paņēmu ar labu inerci, bet uzsākot otrās kartes distanci, apņēmība cīnīties bija pazudusi. Ja distances sākuma daļu veicu ar tempu 7 min/km, tad nu temps bija nokrities uz 9 min/km, jo daudzviet pārgāju uz soļiem, kaut arī būtu varējis skriet. Sākot no 14. kp sekoja vairāki punkti pēc kārtas, kuri atradās bedrēs vai mikroelementos, kas varēja sagādāt problēmas, bet tā kā orientieristi šodien kuplā skaitā, tad praktiski visus punktus līdz pat 19. kp man kāds izcēla. Kāpjot kalnā uz 20. kp sāku jau plānot pēdējos etapus uz finišu, jo jutu ka nu jau pamatīgi plīstu nost. Distancē bija pavadīta gandrīz jau stunda un šoreiz finišu gaidīju vārda tiešā nozīmē. Labi ka pēdējie etapi tādi formāli vien bija, jo nav jau nekāda māksla ņemt punktus no takām. Finišs pret kalnu kurā droši vien pulsu uzdzinu līdz maksimumam. Kādas atziņas pēc distances? Kopumā bija pozitīvi, patīk man tā orientēšanās! Tās divas lielās kļūdas atkal radās neuzmanības dēļ. Fiziskā forma diemžēl netur ilgāku skriešanu par 40-50 minūtēm, jo pēc tam sākas rakstura rūdīšana :) Skriet ar potīšu sargiem nav diez ko ērti, kājas vairāk sagurst. Tāpēc dienas mačos skriešu bez, jo man jau šobrīd tas temps ir tik zems, ka piesardzīgāk jau vairs nemaz nevar. Nakts mačos gan jāseko līdzi potīšu drošībai. Tātad finišēju ar rezultātu 1:11:04 un ieņēmu vien 60. vietu no 81 orientierista. Bez tām lielajām kļūdām būtu ap 30. vietu. Jāatzīst ka turpmāk vienu vai divas reizes mēnesī centīšos piedalīties orientēšanās sacensībās. Galvenais lai ir salīdzinoši kvalitatīvs apvidus un reģionāla mēroga pasākums ar daudz dalībniekiem, tā lai ir interesanti un baudāmi. Tā ka ja skrienu prātīgi un uzmanīgi ar savām traumētajām kājām, tad vēl neesmu sevi norakstījis kā izbijušu orientieristu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru