Oktobrī biju apņēmies tikt vaļā no pāris kilogramiem, kuri it kā netraucē, bet tomēr neļauj paskriet ātrāk. Tāpēc oktobris tika aizvadīts ļoti sportiski. Sausā statistika - skriešus 68 kilometri un ar riteni 128 kilometri, kas salīdzinot ar septembri ir ļoti liels lēciens, jo tur cipari bija 29 km skrienot un 111 km uz riteņa. Ar riteni gan braucu arvien mazāk, salīdzinot ar vasaru, kad braucu gandrīz 300 km mēnesī, jo aukstā laikā nepatīk ka salst rokas un degungals. Tātad šomēnes galvenais uzsvars bija uz skriešanu, jo kā zināms, skrienot vislabāk tiek dedzināti tauki un kalorijas. Oktobrī šogad esmu savācis vislielāko apjomu, jo skrēju vismaz divreiz nedēļā pa 5 km un piedalījos divās orientēšanās sacensībās, kur skrēju garākās distances.
Sestdienu rītu 5 km parkrun skrējieni man jau ierasti, bet nedēļas vidū iziet uzskriet tāpat vien piecīti gan prasīja lielu gribasspēku. Bet gods godam apņemšanos izpildīju, tik nezinu vai novembrī to turpināšu :) Vēl viens faktors, kurā meklēju savus liekos kilogramus, bija tik ļoti garšojošais alus, bez kura izdzīvoju veselu mēnesi :) Mēneša beigās apmeklējot ģimenes ārstu, nācās uzkāpt uz svariem, kuri rādīja 104,4 kg! Tas nozīmē, ka mēneša laikā biju zaudējis 600 gramus :))) Tātad ne alus, ne retā skriešana nav bijusi pie vainas, tāpēc jāmeklē citi risinājumi kā atkratīties no tā trīsciparu skaitļa. Pašās mēneša beigās pie mums paviesojās sportiskie valmierieši Raivis un Anda, kuriem izstāstīju savu apņemšanos, un pēc viņu ieteikuma novembrī pamēģināšu jaunu eksperimentu. Centīšos dienā izdzert vismaz 2 litri ūdeni! Dienas laikā šķidrumus uzņemu visādus, bet tieši ūdeni dzēru pavisam maz, un droši vien bija dienas kad nedzēru vispār ūdeni. Viegli nebūs pierast, jo tas nozīmē ka piecu dienu laikā jāizdzer vesels spainis ar ūdeni, bet jāpamēģina ir.
boulingā
Pēc mēneša redzēs, vai tas dos vai nedos vēlamo rezultātu un vielmaiņa būs tik ļoti uzlabojusies, ka zaudēšu tos kilogramus, kuru dēļ nu jau atkal nespēju parkrun piečuku paskriet zem 28 minūtēm, ko vasaras mēnešos darīju visai brīvi. Alus gavēnis arī beidzies, jo ar Raivi uz atkal satikšanos izdzērām pa kausiņam, gan boulingu spēlējot, gan atgūstoties pēc ekskursijas pa Birmingham. Tātad šomēnes starp manām sportiskajām aktivitātēm bija divas orientēšanās sacensības, kurās pat uztaustīju vēlmi biežāk piedalīties šajos pasākumos, jo kad traumas (tpfu tpfu tpfu) nevajā, tad ir pat patīkami paskriet pa apvidu. Pats zinu cik ātri un droši varu skriet pa apvidu, lai nesagādātu pārāk lielu slodzi potītēm, tāpēc domājams ka no orientēšanās sporta vēl tik drīz neatvadīšos, jo ne jau rezultāti ir tie svarīgākie (kaut gan reizēm gribas to sportisko azartu), bet gan pats orientēšanās process sagādā baudu.
ilgi gaidītās ''trofejas''
Pašā mēneša sākumā vienreiz uzspēlējām tenisu, kas domājams šoruden bija pēdējā reize, un vienreiz ar čaļiem uzspēlējām basketbolu, kur es gan vairāk jutos kā otrā plāna aktieris, jo uz laukuma bija pārāk daudz ''zīmuļu'' :) Šogad kalendārā oktobrim bija piecas sestdienas, kas nozīmē arī piecus parkrun skrējienus. Četri no tiem man jauni, bet viens jau izskrietā trasē kopā ar Raivi, kurš pēc parkrun vēl piedalījās orientēšanās sacensībās parkā, kurās man nebija vilinājums piedalīties. Šomēnes beidzot sagaidīju savus tik ļoti gaidītos un nopelnītos parkrun kreklus! Turpmāk parkrun skrējienos skriešu ar savu melno ''100'' parkrun kreklu, bet sarkano ''50'' kreklu, kuru tehniskas kļūdas dēļ gaidīju vairāk kā gadu, droši vien kādreiz uzvilkšu kādās citās skriešanas vai orientēšanās sacensībās.
Loģiski, ka sekoju līdzi arī sporta notikumiem Latvijā un Pasaulē. Latvijas orientēšanās sezona noslēdzās ar orientēšanās maratonu, kur gan visai neliela konkurence elitē, jo armijas cilvēki bija devušies uz Koreju, un par kura rezultātiem ir divējādas atziņas. Divos vārdos - prieks un sarūgtinājums par Jāņiem :) Prieks par Kūma pirmo čempiona titulu, bet sarūgtinājums ka Krūmiņam neidzevās izcīnīt desmito! čempiona titulu maratonā. Sekoju līdzi arī militāristiem Korejā, kur izcēlās latviešu dāmas, izcīnot vairākas medaļas, bet Pauliņ Artūrs stafetes 1. etapu pabeidza kā līderis! Anglijas orientēšanās pasaulē šomēnes galvenais notikums bija Compass Sport kausa fināls Skotijas pierobežā, kuram bija kvalificējies arī mans DVO klubs, bet es, kā jau bija paredzams, dēļ savas fiziskas neformas nedevos tik tālu pārstāvēt savu klubu šajās nozīmīgajās sacensībās. Starp citu tur piedalījās arī mans bijušais klubs AIRE no Leeds, bet ne vieniem, ne otriem neizdevās iekļūt Top3.
braucot uz parkrun, piestāju
pie senseno konkurentu stadiona
Ja jau Pasaules Čempionāts regbijā notiek Anglijā, tad gribot negribot paskatījos arī dažas izšķirošās spēles šajā sporta veidā, kurš joprojām nav man īsti izprotams. Futbola sezonā viss vēl tikai priekšā, Anglijā par titulu cīnās gan mani favorīti Manchester United, gan Arsenal un Man City, bet Liverpool un Chelsea turpina grimt. Pa ilgiem laikiem noskatījos abas sensacionālās Dinamo uzvaras krievu hokejā. Protams, ka tiešraidē bija jāredz arī Kristapa Porziņģa debija NBA. Tam čalim būs nākotne, tikai mazliet jāpieliek muskuļu masā, jo melnie viņu tur pārāk viegli grūstīja, bet grozā viņš trāpīt māk. Pirmajā formulā par trīskārtējo Pasaules Čempionu kļuva brits Hamiltons, kaut gan esmu otra brita Batona atbalstītājs.
Kādi plāni novembrim? Dzert daudz ūdeni! :))) 1. novembrī biju plānojis piedalīties Red Bull Robin Hood orientēšanās sacensībās, bet kamēr domāju jā vai nē, tikmēr visas dalības biļetes bija iztirgotas. Tas ir pasākums, kurā noteikti ir vēlme piedalīties. Starp citu, sagaidot lidostā savus ciemiņus no Latvijas, pamanīju ka ir ieradušies vēl trīs redzēti latviešu orientieristi. Un kā izrādās tieši uz šīm orientēšanās sacensībām, jo rezultātos ir atrodami visi trīs. Pavisam noteikti novembrī startēšu kādās nakts orientēšanās sacensībās, un gan jau arī dienas gaismā. Novembra parkrun tūrismu gan vēl neesmu saplānojis, jo nu jau arvien vairāk jāskatās no finansiālā skatpunkta, tāpēc ka tuvumā neviena neskrieta parkrun trase vairs nav, un nu sākšu arvien biežāk skriet jau izskrietās parkrun trasēs, bet uz kādu jaunu došos retāk, skatoties cik finansiāli tas ir pieejams.
Lūk oktobra parkrun tūrisms - 3 parkrun Birmingham apkārtnē, viens Nottingham mežos un viens Londonā: Wyre Forest parkrun #6 03/10/2015
vēders pa priekšu, bet ir labi
Šorīt beidzot devos uz parkrun, kuru jau biju ieplānojis apmeklēt, jo pāris iepriekšējie parkrun apmeklējumi bija salīdzinoši spontāni. Tātad šorīt mēroju ceļu ar auto uz Wyre Forest parkrun, kurš atrodas krietnu gabaliņu aiz Birmingham. No rīta izbraucām ar nelielu rezervi, lai varētu aizvest Ivetu uz Walsall pie draudzenes, un arī rēķinoties ar to ka uz lielpilsētas apvedceļiem varētu būt sastrēgumi. Sastrēgumu tik agri vēl nebija (atpakaļceļā gan), tāpēc galamērķī Wyre Forest mežā nonācu laicīgi. Pēc nosaukuma jau var spriest, ka trase būs mežā, kas mani ļoti priecē. Šis ir pavisam jauns parkrun skrējiens, šorīt notiks tikai sesto reizi. Organizatoru komanda lieliska, jo pirms skrējiena uzruna ļoti aizraujoša un iedvesmojoša, varēja just ka šejienes skrējēji jau sen bija pelnījuši paši savu parkrun. Pirms skrējiena galvenā tiesnese apstāstīja arī trases konfigurāciju, un piekodināja sataupīt enerģiju finiša kalnam. Tātad būs pamatīgs kāpums pašās beigās. Startā mazliet iesprūdu aiz skrējējiem ar bērnu ratiņiem, bet līdz ko tiku uz lielā meža ceļa, tā devu kājām vaļu, jo nākamais kilometrs bija praktiski tikai lejup no kalna. Arī no kalna lejā ir jāmāk skriet, tā lai ne pārāk bremzētu un lai arī nepiedzītu kājas, lidojot ar lieliem soļiem. Centos tā brīvi ''lidot'', bet tā rezervēti, jo galvā tā doma par finiša kalnu. Distances vidusdaļā mazliet uz augšu, mazliet uz leju, kas ļoti raustīja tempu. Bet pēdējie 2 kilometri līdz pat finišam bija nežēlīgi - praktiski visu laiku pret kalnu. Un visstāvākais kāpums, protams, bija tieši pirms finiša. Vietām nācās pat balsi izmantot :) jo viegli nebija. Pēc finiša tāds neliels apjukums, iespējams no lielās slodzes beigās, jo tā uzreiz sev nevarēju atbildēt - patika vai nepatika šī trase. No vienas puses ļoti patika, jo trase vienā lielā aplī un pa skaistiem meža ceļiem, kas man kā izbijušam orientieristam pat deva vēlmi atgriezties uz kādu orientēšanās distanci mežā. Bet no otras puses, šāda trase ir ļoti smaga, it kā tu baudi skrējienu, bet tajā pašā laikā fiziski ir diezgan grūti. Arī rezultāts viens no sliktākajiem, starp visām manis izskrietajām parkrun trasēm, jo tajā kalnā vienkārši netiku ātrāk augšā par 6:30 min/km tempu. Rezultāts 29:19 un 61. vieta no 126 meža ceļu skrējējiem. Tik kalnainām trasēm nekad vairāk par atzīmi 5 nedodu, bet šoreiz tas viens aplis un mežs deva ļoti lielu gandarījumu, tāpēc seši. 6/10
Sen ieplānots parkrun, jo viņiem šorīt 1 gada jubileja, un man jau patīk finišā uzēst kādu kūku. Hereford pilsēta atrodas samērā tālu no Birmingham, tomēr ar ļoti izdevīgu vilciena satiksmi, tāpēc biļetes varēju iegādāties jau laicīgi. Šāds ceļošanas maršruts man jau ierasts un šķiet ka arvien biežāk šādi ceļošu, jo no Birmingham vilcieni dodas uz visām pusēm. No mājas izbraucu ar mašīnu, kurai bagāžā tiek ievietots velosipēds. Mašīnu atstāju Birmingham ķīniešu kvartāla stāvlaukumā, tālāk braucu ar vilcienu, un beigās līdz parkam ar riteni. Ērti! Ir gan iespēja pasnaust vilcienā, gan nedaudz iesildīties ar riteni pirms skrējiena. Nu jau trešo reizi parkrun piecīti skriešu apkārt zirgu hipodromam. Pirmo reizi skrēju Yorkā, tad pavisam nesen Northampton, un nu Hereford racecourse aplī. Vispirms, kā jau ierasts šādos jubilejas skrējienos, vietējiem aktīvistiem un skrējējiem tiek pasniegtas balvas, un tikai tad seko skrējiens ar nelielu aizkavēšanos pēc pulksten deviņiem. Nezinu kam par godu, bet šorīt te visi bija ietērpušies nacionālajās krāsās un ar Lielbritānijas karogiem izrotājušies. Arī es iederējos ar savu Anglijas futbola izlases kreklu :) jo savu parkrun kreklu vēl joprojām neesmu saņēmis. Pirms starta izskrēju pa vieglatlētikas celiņu vienu 400 metru aplīti. Tātad šorīt 5 km skrējiens pa hipodroma iekšējo malu divos apļos. Startējot no beigām, ātri izdevās nokļūt līdz sava tempa skrējējiem, tāpēc skriešanas ritmu varēju uzņemt laicīgi, un skrējiens sanāca nesaraustīts.
finišā jūtams sagurums
Tikai tas segums pa kuru bija jāskrien, gan tāds jokains. Izskatījās kā koka mizas un skaidas, kas vietām trasi padarīja ļoti mīkstu, un zem mana svara grimstošu. Kaut arī vietām ar lielāku piepūli, tomēr man patika šāds ''mīksts'' skrējiens. No vienas puses šīs hipodroma trases ir ļoti garlaicīgas, bet tajā pašā laikā ļoti viegli skrienamas. No sākuma sliecos dot atzīmi 9 (kā abiem iepriekšējiem hipodromiem), bet kad pēc finiša atklājās ka sporta centrā ir pieejamas dušas un ģērbtuves, tad šādam komfortam vienkārši nevaru nelikt augstāko vērtējumu desmit! Šorīt rezultāts 27:59 un 81. vieta no 168 sidra galvaspilsētas skrējējiem. Kāpēc sidra? Braucot ar vilcienu šurpu, un arī atpakaļceļā, redzēju milzīgus ābeļdārzus pilnus ar āboliem. Nodomāju ka te ir galvenās ābolu audzētavas Anglijā, bet tikai pēc tam piefiksēju, ka Hereford pilsētā redzēju sidra muzeju, kas nozīmē ka šie visi āboli aizies sidra dzēriena ražošanai. 10/10
Tas ka šorīt dodos atkal uz Londonu, bija skaidrs jau pirms mēneša. Vienīgi galamērķis līdz pēdējam brīdim bija neskaidrs, jo varianti ir divi. Vai nu Fulham Palace parkrun, kuri svinēja 2 gadu jubileju, vai nu Richmond parkrun, kuri svinēja 8 gadu jubileju! Fulham parkrun vairāk bija kā rezerves variants, jo ļoti gribējās uzskriet vienā no vecākajiem parkrun skrējieniem Richmond parkā. Tikai viens liels BET, vispirms jānokļūst līdz Richmond parkam, kurš ir aptuveni 20 kilometru attālumā no vilcienu stacijas, kurā iebrauc mans Londonas vilciens. Ja vilciens nekavējas, tad varu paspēt uz Richmond parkrun, ja kavējas, tad rezerves variants Fulham Palace parkrun. Londonas stacijā iebraucu 7:20, kas nozīmē ka ir visas iespējas paspēt ar riteni aizbraukt līdz Richmond parkam. Ieslēdzu telefona navigāciju, jo bez kartes diez vai spētu izbraukt precīzi cauri pus Londonai, un devos ~20 km velobraucienā uz Londonas rietumiem. Beigās nobrauktais attālums bija 18 km, bet jāsaka uzreiz, tik agri un pirms parkrun skrējiena vēl nekad iepriekš nebiju braucis tik lielu gabalu. Centos mīties pēc iespējas mierīgāk, lai pietiek spēka arī 5 km skrējienam. Richmond parks ir ļoti milzīgs, bet 8:30 nonācu pie pareizajiem parka vārtiem. Tātad pietiekami daudz laika lai pārģērbtos, ieskrietu tualetē un arī nedaudz izstaipītos. Kā jau pirms jubilejas skrējiena, vairākas oficiālas uzrunas un balvu pasniegšanas, un par parkrun idejas autors Paul Sinton-Hewitt bija ieradies!
sen nebija skriets BOF kreklā
Bet vienu lietu gan nevarēju ievērot, nebija ne jokaino kostīmu vai atribūtu par godu jubilejai, ne arī kūku nebija, kā ierasts citos parkrun jubilejas skrējienos. Laikam londonieši ir baigi konservatīvie :) Startā 300 dalībnieki, bet starta koridors visai šaurs, tāpēc man startējot no beigām, kādas 40 sekundes būs klāt pie sava pulksteņa rezultāta. Skrējienu uzsāku necerēti viegli un otrajā kilometrā izdarīju to, ko nebiju izdarījis ļoti ļoti sen. Pirmo reizi kopš 2014. gada 4. janvāra, kad pats rakstīju ka esmu neformā (tad vēl nezināju ka tā paša janvāra beigās izlauzīšu potīti), vienu kilometru noskrēju zem 5 minūtēm. Otro kilometru noskrēju ar tempu4:59 min/km, kas ļauj cerēt ka saņemoties, varbūt varu vēl nedaudz ātrāk paskriet. Skrienot sajūtas bija ļoti labas, un pat nejutu ka beigās esmu tik ļoti zaudējis tempu, jo pēdējie divi kilometri tika noskrieti ap 5;50 min/km tempu, kas savukārt nemaz nepriecē.
šādi zvēri ganās Londonas parkos
Bet tas laikam jānoraksta uz to 18 km velobraucienu, jo neesmu jau nekāds duatlonists un kaut kad bija jāplīst nost. Skrienot Richmond parkrun pirmos kilometrus, šī trase ļoti atgādināja pirms gada skrieto Bushy parkrun, kurš tepat netālu vien atrodas. Parki vizuāli ļoti līdzīgi, savvaļā ganās brieži un arī trase vienā aplī. Tāpēc sākumā sliecos dot arī desmitnieku šai trasei, bet beigu pāris pauguriņi tomēr mani atsita no domas par perfektu trasi, tāpēc tāds stabils deviņi, jo viens lielais aplis un trases segums bija ļoti patīkams un pieņemams. Finišēju ar rezultātu 28:23 un ieņēmu 198. vietu no 303 rietumu Londonas skrējējiem. Šorīt tāds kārtīgs duatlona treniņš, jo jāmēro vēl 18 km garš velobrauciens atpakaļ uz vilcienu staciju garām Chelsea stadionam. 9/10
Par šo pavisam jauno parkrun uzzināju pirms mēneša, kad skrēju blakus esošajā Clumber Park parkrun skrējienā. Toreiz Sherwood Pines parkrun organizatori aicināja drīzumā uz savu parkrun. Un tad nu šosestdien notika pirmais Sherwood Pines parkrun Robina Huda mežā. Vairākkārt iepriekš jau biju skrējis šajos mežos orientēšanās sacensībās, un bija nojausma pa kādiem meža ceļiem būs jāskrien. Man jau ļoti patīk meža parkrun trases nevis asfaltētie pilsētu parka celiņi. Šorīt gan Šervudas meža parkrun organizatoriem bija īpašs rīts, gan arī man, jo beidzot skrējienā varēšu piedalīties ar savu nopelnīto melno parkrun kreklu ar 100 uz muguras. Šonedēļ beidzot tiku gan pie 100. krekla, gan ļoti ilgi gaidītā 50. krekla, kuru nopelnīju pirms gada, bet tagad tikai saņēmu. Patīkami beidzot oficiāli būt simtnieku klubiņā.
beidzot ar parkrun kreklu
Trase bija tieši tāda, kādu biju gaidījis - viens liels aplis pa meža ceļiem, un šādai trasei bez domāšanas desmitnieks no manis. Ja trase bija perfekta, tad pašam šorīt tās sajūtas ne visai labas. It kā pirms starta jutos labi, un arī uzsākot skriet, bija labas sajūtas. Bet kaut kur skrējiena vidū palika ļoti smagi, un pēc skrējiena lejup no kalna ceturtajā kilometrā, pēdējā kilometrā noplīsu pavisam un to vien gaidīju kaut ātrāk pienāktu finišs. Iemesls šādai negatavībai skriet varētu būt pavisam vienkāršs. Dodoties uz parkrun ar mašīnu ir viens liels mīnuss, no rīta pamostoties, izveļos no gultas, ātri kaut ko uzkožu, mašīnā iekšā un prom uz skrējiena starta līniju. Pirmie soļi skrējienā ir gandrīz vai vispār pirmie rīta soļi šādās reizēs, kad braucu ar mašīnu. Tāpēc tās sajūtas ir mānīgas, it kā jūtos labi, bet ķermenis nemaz naIv gatavs vēl skriet tik agri. Tajās reizēs kad dodos ar vilcienu un riteni uz parkrun, tad sanāk gan izstaigāties pa staciju, gan arī labi iesildīties ar riteni pirms starta. Turpmāk, braucot ar mašīnu, būs jāpiedomā pie šī apstākļa, kā organismu atdzīvināt pirms starta. Didzim šorīt pārsteidzoši augstā 7. vieta, skrienot pilnīgā vienītī (21:01), bet man ar rezultātu 28:20 sanāca 103. vieta no 188 vēsturisko Šervudas mežu skrējējiem. 10/10
Iepriekšējā vakarā mazliet bija jāapdomā, uz kuru no tuvējiem parkiem aizvest ciemiņus no Latvijas - Raivi un Andu. Parkrun tūrisms šorīt izpaliek, bet sportiskos valmieriešus biju nolēmis aizvest apskatīt Birmingham lielpilsētu, tāpēc izvēle krita uz kādu no šīs pilsētas parkrun skrējieniem. Devāmies uz Walsall Arboretum parkrun, jo tur cik atceros bija skaists parks, Iveta varēs satikt savu draudzeni Ingu, Andai būs ļoti labi pārskatāms skrējiens, jo jāskrien vairāki apļi, kā arī Raivim būs iespēja pēc šī parkrun skrējiena vēl piedalīties vienās no Birmingham orientēšanās sacensībām. Pats šajā parkā biju jau skrējis pirms pusotra gada, un neesmu lielā sajūsmā par skriešanu vairākos apļos pa asfaltētajiem celiņiem, bet šoreiz vairāk padomāju par skatītājiem un atbalstītājiem, jo no šāda viedokļa šī parkrun trase ir perfekta. Trase gan ieviesuši nelielas izmaiņas, jo pirmo reizi kad te skrēju, bija jāskrien divi apļi, bet tagad ir saīsinājuši apli, un nu ir jāskrien trīs apļi, kas nozīmē ka līderiem krietni vairāk traucē lēnākie skrējēji. Šorīt bija viena no tām retajām reizēm, kad skrēju ar telefonu rokā, jo Raivis aizmirsa savu Garmin pulksteni un man bija jāaizdod savējais. Tā kā šodien Helovīndiena, tad arī skrējēji bija ietērpušies visādos baismīgos un spocīgos kostīmos, bet es tāpat kā iepriekšējos Halovīnos skrēju ar ķirbi uz galvas :) Protams, ka arī skrēju ar savu 100 parkrun kreklu, bet Raivim aizdevu savu 50 parkrun kreklu. Skrējās salīdzinoši viegli, ja neņem vērā ka sintētiskais ķirbis ļoti sviedrēja, bet kaut kā temps ir pazudis un vairs nevaru paskriet zem 28 minūtēm. Atkal 4. kilometrs ļoti tuvu nepatīkamajam 6 min/km tempam. Raivis, kaut nu jau arī tuvojas manai svara kategorijai, noskrēja krietni ātrāk - viņam 90. vieta ar rezultātu 24:01, bet es ar rezultātu 28:24 ieņēmu 175. vietu no 349 mošķiem un briesmoņiem. Šoreiz ļoti bagātīgs bilžu klāsts!
Sestdienu rītu 5 km parkrun skrējieni man jau ierasti, bet nedēļas vidū iziet uzskriet tāpat vien piecīti gan prasīja lielu gribasspēku. Bet gods godam apņemšanos izpildīju, tik nezinu vai novembrī to turpināšu :) Vēl viens faktors, kurā meklēju savus liekos kilogramus, bija tik ļoti garšojošais alus, bez kura izdzīvoju veselu mēnesi :) Mēneša beigās apmeklējot ģimenes ārstu, nācās uzkāpt uz svariem, kuri rādīja 104,4 kg! Tas nozīmē, ka mēneša laikā biju zaudējis 600 gramus :))) Tātad ne alus, ne retā skriešana nav bijusi pie vainas, tāpēc jāmeklē citi risinājumi kā atkratīties no tā trīsciparu skaitļa. Pašās mēneša beigās pie mums paviesojās sportiskie valmierieši Raivis un Anda, kuriem izstāstīju savu apņemšanos, un pēc viņu ieteikuma novembrī pamēģināšu jaunu eksperimentu. Centīšos dienā izdzert vismaz 2 litri ūdeni! Dienas laikā šķidrumus uzņemu visādus, bet tieši ūdeni dzēru pavisam maz, un droši vien bija dienas kad nedzēru vispār ūdeni. Viegli nebūs pierast, jo tas nozīmē ka piecu dienu laikā jāizdzer vesels spainis ar ūdeni, bet jāpamēģina ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru