Nopļaut zāli, nozāģēt zarus, salasīt ābolus, izrakt bedri - tieši tik vienkārša formula, lai sačakarētu muguru. Vakarvakrā pēc dārza darbiem nācās doties uz aptieku iepirkt ārstnieciskos preperātus. Šodien startēju ar piparu plāksteri uz muguras un paracetamolu vēderā! Vai nu preperāti iedarbojās, vai nu sportiskais adrenalīns, bet paskriet varēju. Arī šeit jau pietiekami daudz reizes skriets, lai kļūdas būtu nepieļaujamas. Prakstiski noskrēju bez kļūdām. 2. kp gan bija tik ''peldošā'' apvidū, ka nejauši trāpīju uz to punktu, jo mērķējis biju citur. Uz 6. un 7. kp varbūt ne tie labākie ceļu varianti kalnos, un arī pirms 11. kp noraustījos. Apskrēju visus, izņemot Gaujienieti Tomu, kurš ir pilnīgi citā līgā. Atsēdināja mūs visus tā, ka kopvērtējumā nevienam netika lielie punkti.
Pēc kvalifikācijas skrējiena atspirdzinoša pelde ezerā. Tad apskatījām Alūksni no skatu torņa, pārlaidāmies pāri ezram ar Zipline, stundu gaidījām pasūtītās pusdienas pilssalas kafejnīcā, un tā vien bija kā braukt atpakaļ uz otru ezera krastu, uz iedzīšanas sacīksti. Pirms starta uznāca normāls lietus gāziens, tāds ka negribējās no mašīnas kāpt ārā. Pāris minūtes pirms mana starta tomēr mazliet pierima lietus, varēju pat nedaudz iesildīties. Aleksejs aiz manis startē apmēram 2 minūtes, un pārējie konkurenti krietni tālāk, tāpēc nevajadzētu būt problēmām saglabāt vietu trīniekā. Distances sākums ļoti vienkārš, pirmie 2 punkti praktiski pa ceļiem. Jāuzskrien kārtīgi, lai sekotājs nepamana mani, nākot ārā no 1. kp Pirmo kilometru noskrēju ar tempu 5:30 min/km, kas orientēšanās sacensībās man ir retums. Uz 3. kp jāsāk orientēties, cauri aizaugušajam izcirtumam pastrādāju kārtīgi, lai nav nekādu cerību mani noķert, un tālāk kā orientierus izmantoju kontūras un purva malu. Izeja no 3. kp kļūdaina, bet labi ka karte saprotama, pie mazā purviņa varēju izlabot virzienu uz 4. kp.
Šī kļūdiņa lika sasparoties kārtīgāk lasīt karti, un uz 5. kp vairākas reizes sevi apstādināju, pārliecinoties ka dodos pareizā virzienā. Uz 6. kp plāns bija doties purvam pa labo pusi pirms punkta, tomēr pamanīju, ka kreisais krasts ir labāk skrienams, jo tur mežizstrādes ceļš. Šajā brīdī sapratu, ka šajā apvidū maksimāli jāizmanto taciņas, kontūras un dzeltenās līnijas, jo apvidus ir diezgan smags un neskrienams. Uz 7. kp virziens pāri kalnam, karte tiešām kvalitatīva, katru detaļu pamanīju, bet uz 8. kp sāku izmantot dzeltenās takas un ceļus, nevis doties pēc kompasa. Uz 9. kp atkal ar kompasu pāri purvam, kurš pēc tam labs orientieris uz 10. kp. Uz 11. kp garais etaps, nav nekas jāsarežģī - ceļš, kontūra, taka, kontūra, purva mala. Līdz punktam praktiski aizskrēju kā pa ceļu, un šeit biju pārliecināts, ka uzvara ir nodrošināta, kaut arī skrējās visai smagnēji (neēdiet kartupeļus pirms starta!). Uz 12. kp precīzi izlauzos cauri zaļajam uz sev vēlamo kontūru/taciņu, arī uz 13. kp pa taku, bet uz 14. kp vispirms gar izcirtuma malu un tad caur ieplakām uz punkta ieplaku/bedri. Jāpiebilst ka līdz šim mežā biju saticis tikai vienu orientieristu pie 10. kp, tāpēc ceļā uz 15. kp bija prieks ieraudzīt vēl kādu, savādāk šķita ka esmu viens mežā. Pēdējie 2 punkti sakrita ar šiem veterāniem, tāpēc varēju paskriet ar viņiem kopā gan pa pļavu uz 15. kp, gan pa purvu uz 16. kp. Finišēju 57 minūtēs un skaidrs ka tā ir uzvara. Apvidus bija izaicinošs, bet man sanāca tāds salīdzinoši garlaicīgs iedzīšanas skrējiens vienatnē. Pārliecinoša uzvara Biznesa klasē, bet pārējiem censoņiem gan bijusi interesanta cīņa, jo vēl pie 14. kp turpat vien līdzās bija visi četri, cīnoties par pārējām divām medaļām. Pie Viļņa vienmēr kaut kas oriģināls - pjedestāla vietā atpūtas krēsli. Gara, bet kopumā labi pavadīta diena ar soļanku noslēgumā Mēru muižā. Diemžēl šis bija pēdējais Malienas Kauss, jo Vilnim vairs nav resursu to rīkot. Agrāk regulāri piedalījos Malienas Kausos, kad tās bija 2 dienu sacensības. Atceros ka V16 grupā pat novinnēju otro dienu, visiem spēcīgajiem tā laika junioriem par pārsteigumu. Savā iecienītajā B grupā arī regulāri cīnījos par Top3 vietām, bija foršas sacensības, bet laiks iet un viss mainās. Prieks ka pēdējo Malienas Kausu B grupā izcīnīju es!
Vispār jau Malienas Kauss nebija ieplānots manā sacensību kalendārā, jo šis nav Latvijas Kausa posms. Bet Raivis pēdējā brīdī izteica piedāvājumu, ka varētu aizbraukt uz Alūksni. Un tā kā Iveta arī gribēja izlaist ar Zipline pāri Alūksnes ezeram, tad varēja jau aizbraukt, un apvienot labu treniņu pie Viļņa ar ekskursiju Alūksnē. Sacensību formāts - rīta pusē kvalifikācija un pēcpusdienā iedzīšana. Epastā bijām norādījuši, ka startēsim savā vecajā labajā B grupā, tāpēc mērķis tikai viens - jāskrien pēc uzvaras. Rīta distance īsa, jāskrien mierīgi un bez kļūdām. Tas arī izdevās. Apvidus pietiekami riebīgs un purvains, ka tā īsti nebija kur ieskrieties. Karte lasījās labi, kaut gan daudzviet pabrīnījos, kā tik ātri nonācu punktu rajonos. Tikai finišā atklāju, ka kartes mērogs 1:7500, kas izskaidroja to, ka 1. un 8. kp gandrīz paskrēju garām. Vienīgā kļūda bija etapā uz 3. kp, kur pavisam lieki ieberzos kritalās un ierakumos, varēju mierīgi skriet arī gar purva malu. Kvalifikācijā izcīnīts pole position. Iedzīšanā startēšu kā pirmais!
Ja ir vēlme saglabāt vietu starp kopvērtējuma līderiem, tad mazliet nopietnāk japieiet arī Magnētam. Treniņš ta treniņš, bet japacīnās par uzvaru. Protams, karte un apvidus tik labi zināmi, ka te nekādus pārsteigumus vairs neatrast. Zinu āķīgākās vietas kartē, zinu kura vietas nav patīkamas un zinu kur skriet lielajās reljefa formās. Pirmie 4 kontrolpunkti krosa variantā, bez kļūdām un bez apstāšanās punktos. Nākamo punktu mikroreljefa nolasīšana vienmēr sagādājusi problēmu. Tās ieplaciņas tur tik daudz un ja kādu palaid garām, tā kļūdīties var momentāli. 5. 6. un 7. kp ļoti netīri paņēmu. Virzienus uzmetu, bet kaut kā pirms punktiem norāvos, labi ka Madars tepat līdzās skrēja, varējām izcelt viens otram punktus. Uz 8. kp arī ne bez problēmām, jo kalns pie Gaujas attekas šķiet savādāks un arī attālums līdz punktam šķita tālāks. Tālāk sekoja strādājamie etapi. 9. 10. un 11. kp fiziski smagi, galvenais censties aplocīt stāvākos kāpumus. Uz 12. kp galvenais trāpīt uz stidziņu un tad jau tik līdz punktam. Bet etapu uz 13. kp veicu pārāk droši. Nobijos doties pa taisno caur zaļo un pa nogāzēm, jo iepriekš esmu tur maldījies, tāpēc skrēju apkārt pa stigām un balto mežu. Skriešana vieglāka, bet līkums tik liels, ka zaudēju pusotru minūti tiem, kuri devās pa taisno. 14. un 15. kp pāri kalniem citi kalni būs. Galvenos uzdevumu izpildīju - Grīviņu mežā apskrēju Grīviņu, un apskrēju visus pārējos arī. Tā ka viss kārtībā - otrā štuka šosezon Biznesa klasē.
Ja pavasarī garajās distancēs devos negribīgi, jo esmu piecīšu skrējējs, tad tagad jau droši dodos arī garajās distancēs, zinot ka būs jacīnās līdz pat 2 stundām distancē. Apvidus izaicinošs priekš garās distances un laikapstākļi vēl izaicinošāki! Pērkons un lietus gāž tā, ka distances laikā vietām bija sajūta, ka esi zem ūdens ar atvērtām acīm. Apbrīnoju mūs orientieristus, kuri šādā laikā labprātīgi dodas mežā. Arī secinājumus pēc vakardienas muļķībām esmu izdarījis. Tie ir pavisam vienkārši. Lai cik forši būtu paskriet Magnētā, tie tomēr ir notrulinājuši manas orientēšanās prasmes. Daudzās kartēs un apvidos jau ir skriets neskaitāmas reizes, tāpēc bieži vien sanāk skriet uz atmiņu, ļoti maz ieskatoties kartē. Diemžēl šis niķis (nelasīt karti) ir tā iegājies, ka arī Latvijas Kausa posmos haltūrēju ar kartes lasīšanu, bet šādi apvidi kā vakar nepiedod tādas paviršības. Lai cik vienkārš etaps izskatītos, karte ir jālasa un jāseko līdzi. To sev atgādināšu arī Magnētos. Šodien līdz startam 1.8 kilometri, tāpēc sanāk gan labi iesildīties, gan labi salīt, jo lietusgāzes uznāk ik pa laikam. 1. kp uzreiz zaļajā! Neuztvēru uzreiz horizontāles, tāpēc punktu sāku meklēt pa ātru un arī pa augstu. Ļoti peldoša tā vieta, ne man vienīgajam tur radās problēmas. Uz 2. kp jau vienkāršāk, izmantojot kontūras, precīzi nonācu punktā. Uz 3. kp mazliet paskrēju aiz Valmieras elitnieces Līgas, tāpēc visai ātri nokļuvu punktā. Uz 4. kp virzienā gar ieplaku. Bet uz 5. kp vispirms jāapstājas – garais etaps! Pāri purviņam un uz dzirdināšanas punktiem nav problēmu, bet tālāk gan nevaru izlemt, pa kurieni būtu labāk un ātrāk. Pa labi ir maza taciņa ar līkumu no lielā ceļa, pa kreisi arī ir taciņas un izteikti purvi, bet pa taisno ir izcirtums ar baigām reljefa formām. Diemžēl uz ceļa pieņēmu nepareizo izvēli – devos pa taisno. Izcirtums vienkārši nebija skrienams un pa vidu vēl zaļais un brikšņi tādi, ka redzamība nekāda un tik biezi tie krūmi, ka viena stirna mani pēdējā brīdī tikai pamanīja. Nobijāmies viens no otra pamatīgi. Un ieberzos es šajā etapā arī pamatīgi. 6 minūtes zaudēju tiem, kuri bija skrējuši pa labo pusi pa mazo taciņu. Nonākot punktā, biju tā izbesījies, ka uz 6. kp izlēmu atpūsties un skriet pa taku apkārt caur 10. kp. Pie 10. kp bija arī dzirdināšana, varēju izraut želeju (tā gan bija baigi skāba vai arī tiešām saskābusi) un padzerties ūdeni. 6. un 7. kp paņēmu labi, cītīgi lasot karti, bet uz 8. kp uzlīdu mazliet pa augstu ielokā. Arī 9. kp tā nepārliecinoši, bet uz 10. kp tik jāskrien pa to pašu taku pa kuru atskrēju uz 6. kp. Pie punkta pamanīju Kristapu, kurš devās jau prom no punkta. Izlēmu pie punkta nepadzerties, lai nezaudētu laiku, bet gan ķert ciet Kristapu, kurš startēja 3 minūtes pirms manis. Būtu labi atlikušo distances daļu veikt kopā. Etaps uz 11. kp gan ne tas vienkāršākais, kur kādu varētu noķert. Devos pa labo pusi, ar mērķi trāpīt uz mazo stidziņu no kuras pāri purvam. Piefiksēju grāvīti, atklāto purva pleķi, un mežā atkal ieraudzīju Kristapu, kurš atkal devās jau uz nākamo punktu. Punktu man neizcēla, tāpēc mazajās eglītēs sabakstījos. Laikam Kristapam biju iedevis labu motivāciju distances beigām, jo noķert viņu vairs nevarēju. Uz 12. kp atkal pāri tam pašam purvam, bet uz 13. kp pazaudēju koncentrēšanos.
džungļi un lietus
Skriets (peldēts) lietū ilgi, un šajā brīdī nez kāpēc šausmīgi gribējās ēst! Nevarēju uztaustīt mazo taciņu, kaut kur lauzos, bet kaut kā jau nonācu līdz purvam pirms punkta. Te mani panāca mūsu grupas līderis Pēteris. Uz 14. kp cauri izcirtumiem atsēdēju aiz viņa, bet tas arī bija viss, nebija spēka turēt viņam līdzi. 15. kp vienkārš upītes krastā, te gan reljefa formas iespaidīgas. Tuvojas finišs, distance gara, lietus līst, viegli nav koncentrēties. Tāpēc uz 16. kp aizskrēju ļoti neizteiksmīgi un neplānoti caur pļaviņu. Uz pēdējo 17. kp arī priekšā tādi džungļi, ka nav jau variantu, jāskrien ārā uz pļavu, kur novietotas mašīnas. Tiku zem 2 stundām. Pat samērā pieklājīga 11. vieta. Distances plānojums superīgs, apvidus smags, bet izbaudīju šo piedzīvojumu. Šis noteikti bija slapjākais orientēšanās skrējiens manā karjerā, vai noteikti pēdējo gadu laikā, jo neatceros kad būtu tik stiprā lietū skrējis.
Pēc vasaras pārtraukuma atsākas arī Latvijas Kausa posmi. Ja pavasarī biju švakā fiziskajā formā, tad rudeni sagaidu krietni labākā formā, vienīgi pēdējā laikā pieļauju daudz kļūdas distancē, un tādas nopietnas uz vairākām minūtēm. Siguldas Kausa organizatori sola izaicinošu apvidu, tāpēc vajadzētu nopietni koncentrēties sacīkstei. Lai sevi vairāk motivētu, šoreiz skriešu atkal ar kameru. Nu jau esmu pieradis, ka man bieži ielozē pēdējās starta minūtes. Šoreiz aiz manis startēs tikai leitis un bijušais izlases džeks Sproģis, kuri ir krietni ātrāki par mani, tāpēc uz baigo sadarbību varu necerēt. Uz 1. kp iesāku prātīgi, vairākas reizes apstājoties, lai sajustu kartes rokrakstu un izprastu zaļos kartē. Uz 2. kp jau patīkamāks skrējiens, baltais mežs un izcirtums labi skrienami, vienīgi pirms punkta nenolasīju precīzi reljefu. Uz 3. kp kļūda, parcēlos pāri kalnam un neredzēju lejā punktu, kurš bija aizslēpts aiz akmeņa. Ieraudzīju citu punktu ielokā, un protams aizskrēju uz to, skaidri zinot ka nav manējais. 4. kp perfekti paņemts no izcirtuma caur pirmo ieplaku, bet uz 5. kp milzīga kļūda. Vispirms neprecīzs virziens, tad neizpratne par takām dabā, bet tomēr izlaboju sevi uz mērķēto purviņu etapa vidū. Te mani panāca Žeņa. Ok, jāmēģina tikt viņam līdzi. Kļūda! Žeņa mani norāva no pareizā virziena un ievilka zaļajā tā, ka ne viens ne otrs nesapratām kur esam. Biju pārliecināts, ka Jevgēņijs ātrāk atradīs punktu nekā es, tāpēc tikai sekoju.
Smagi mums tajos brikšņos gāja, bet beigās jau tomēr atradām to 5. kp. Tas kas notika tālāk, ir grūti izstāstāms. Kartē un video viss ir redzams. Īsi sakot, uz 6. kp izskrējām no kartes. Atkal pieņēmu nepareizu lēmumu, vienkārši akli sekot Žeņam, jo šķita, ja noturēšos līdzi, tad būs labs rezultāts un vieta. Kartē neskatījos vispār, viss fokuss uz čali Saldus formā, galvenais neizlaist viņu no redzesloka zaļajās eglītēs, jo skrien viņš ātrāk nekā es. Kartē es nemācētu parādīt, kur sākās kļūda, bet video viss labi redzams. Bijām tikuši uz mazās taciņas, pa kuru vajadzēja tik skriet līdz izcirtumam, bet Žeņa nez kāpēc noleca no takas pa kreisi un devās iekšā zaļajā. Tā kā es karte neskatījos, tad vienkārši sekoju viņam. Diezgan lielu gabalu noskrējām, līdz sāku saprast ka kaut kas nav labi. Žeņa sāk peldēt, un es jūtu ka viņš nav pārliecināts kur atrodamies. Labi, jāskatās man ar kartē. Esam tādā tīrītā mežā (zaļās strīpas), it kā uz nogāzes, kur lejā spīd purvs. Mēģinu atrast tādu vietu kartē, bet nekā tāda nav punkta rajonā. It kā pa labi no 6. kp ir kaut kas līdzīgs, bet tad būtu jābūt arī izcirtumam tepat. Izcirtuma nav un sajēgas par to, kur esam, arī nav. Sproģim vairs nav vērts sekot, jo redzams ka viņš vēl skrien, bet tas tāds izmisums kaut kur piesieties. Jūtu ka esam ārā no kartes, bet kā tikt atpakaļ, nav ne jausmas, jo nezinu jau vispār kur mēs skrējām. Vienkārši virzos tajā pašā virzienā kā iet līnija no 5. uz 6. kp, cerībā kaut kur atmesties. Tālumā pamanu ceļu! Ok tā jau ir cerība! Aizskrienu līdz ceļam, uzlieku kompasu, nu skaidrs ka esam ārpus kartes, šim ceļam kartē redzams tikai pats galiņš netālu no 7. kp. Pieskrien Žeņa un prasa vai man ir kompass... Nu tagad viss skaidrs, viņš zaļajā pazaudēja virzienu un tā bez kompasa izvilka mūs ārpus kartes. Pats jau vien esmu vainīgs, ka nesekoju līdzi kartei un savam kompasam. Tagad abi sapratām kur esam, jāskrien vien pa ceļu atpakaļ kartē un tad jau no pretējās puses paņemsim 6. kp. Pa ceļu pretim skrien viens jaunietis un prasa, vai varu parādīt kur esam. Es tik uzsaucu, ka skrienam atpakaļ iekšā kartē, cerams viņš apgriezās un sekoja mums. 10 minūtes zaudētas, mēģinot orientēties baltā lapā. Uz 7. kp vēl izturēju līdzi Žeņam, bet uz 8. kp viņš bija prom. Pirms punkta nonācu pie punkta tādā kā ieplakā, bet man vajag akmeni. Nācās tagad pašam prasīt vienam jaunietim, lai parāda kur esam. Uz 9. kp kalnu aplocīju pa labo pusi, 10. un 11. kp īsie virziena etapi, bet uz 12. kp atkal pieņēmu nepareizu lēmumu.
Lielajam purvam (dabā gan tas izskatījās kā ezers) vajadzējā skriet pa labo pusi, jo kreisajā krastā gan pazaudēju apavu purvā, gan slapjas kājas dabūju bebru dambī, gan pilnīgi neskrienama kalna nogāze gar pašu ezeru, un vēl GoPro kamera izslēdzās, lai nav pēc tam jāredz šīs visas cīņas. Pēc bebru dambja gan labi skrienams līdz pat punktam. 13. īsais etaps, bet uz 14. kp jāaploka purvs, jo fonā dzirdēju kā citi orientieristi tur slampā pāri. Arī bildes no šī purva episkas, daži pat līdz galvai esot bijuši ūdenī. Finišēju un atrāk gribējās nozust no sacensību centra, jo tas etaps uz 6. kp bija vienkārši demoralizējošs. Pēc tam jau jautri atskatīties uz šādu kļūdu, bet tajā brīdī ir grūti atrast motivāciju turpināt orientēties. Šogad man tās kļūdas viena par otru fantastiskākas. Jāizdara konkrēti secinājumi, lai izvairītos no šādām muļķībām.
Sākam Sietiņieža kārtas, kā jau katru rudeni. Mežuļu karte nav tā manis iecienītākā - veca, zaļa un daudzviet neprecīza. Šovakar mazliet jāpasteidzas, jo jāpaspēj uz Chris Noah koncertu Vaidavā. Bet... jo vairāk steidzies, jo vairāk kavē. Etapā uz 1. kp neko no tā apvidus nesapratu, uz 2. kp aizskrēju pa 90 grādiem prom pa kartē neiezīmētu stigu, uz 3. kp apskraidīju visus ieloku uz nogāzes, un uz 4. kp papardēs līdz galvai. Sākums graujoš! Ja uz 1. kp splitos pirmais, tad tālāk pārliecinoši pēdējais. Vispār nebiju koncentrējies uz orientēšanos, kartē praktiski neskatījos, skrēju virzienā - būs būs, nebūs nebūs. Trāpīs vai netrāpīs. Biežāk netrāpīju. Bet uz koncertu gribējās paspēt. Tāpēc turpināju tādā pašā stilā - karte vienkārši plivinu rokā un skrienu punktu virzienā. Uz 5. un 6. kp trāpīju, uz 7. kp kalnam pa nepareizo pusi, 8. 9. un 10. kp paskrēju kopā ar Noru un Aneti. Sapratu ka paskriet varu, tāpēc uz 11. kp aizlaidos no viņām. Uz 12. kp bailīgi bet trāpīgi. Uz 13. kp uzreiz bija skaidrs ka jāskrien apkārt pa ceļu, bet punkts apvidū, kur jau iepriekš esmu racis. Arī šoreiz! Tur jāiet uzmanīgi un precīzi, jo papardēs un avenājos grūti nolasīt reljefu. Uz pēdējo punktu tik jaskrien. Vienvārdsakot drausmīgs sniegums, un pēc finiša varēju lamāt vien sevi. 14 minūtes kļūdās. Protams, ka koncertu nokavējām, bet uz Krisa slavenākajām dziesmām paspējām.
Pēc vasaras pārtraukuma atgriežamies Magnēta distancēs. Turpat kur beidzām pavasara posmus - pie Augstrozes ezera, tikai dziļāk mežā un tuvāk ezeram. Un šoreiz var teikt pat pašā ezerā, jo distances laikā sanāca izbaudīt ezera ūdeni. Iesāku labi, ja nu vienīgi uz 2. kp varēju smukāk uzkāpt kalnā. Pie 4. kp panācu Andri Saldūksni, ar kuru kopā arī finišēju, kaut arī viņam skriešanas ātrums bija lēnāks. Ezers normāli pārplūdis, purvā ūdens līdz ceļgaliem, etaps uz 5. kp visai ekstrēms. 6. 7. un 8. kp pa sauzemi, bet uz 9. kp atkal jāpeld. Un izpeldējos arī. Ezerā ietek vairāki grāvīši, kurus tagad zem ūdens grūti pamanīt. Vienā iemaucos līdz padusēm! Vairākas reizes arī kritu un ar visām četrām pa purvu ņēmos. Lidz punktam nonācu slapjš un netīrs kā sivēns. Šie piedzīvojumi mazliet izsita no plūstošās orientēšanās, tāpēc uz 10. kp kaut ko īsti nenolasīju kartē, sajaucu takas, un vienā brīdī vairs nesapratu kur esmu. Iespējams tur nebija kāda taka iezīmēta, vai arī mērogs negāja kopā, bet kaut kā beigās ar citu palīdzību nonācu līdz punktam. Uz 11. kp jākurina, jo kamēr es burkoju, tikmēr Andris paskrējis man garām. Purvā uz 12. kp Andri atkal apdzinu, bet ko tas dod, ja nemāk virzienu noturēt. Mežā nonācu kaut kur 13. kp rajonā. Skrējiens turp un atpakaļ, arī 13. kp visai neveikli, un atkal esam kopā ar Andri. Vēl 14. kp labs kalna etapiņš un tad finišs. Jāsaka paldies Andrim, kurš mani pieskatīja un savāca gan uz 5. un 6. kp, gan uz 11. 12. un 13. kp, viens pats es tur būtu ilgāk muļļājies. Ja pavasarī kājas netika līdzi galvai, tad tagad galva netiek līdzi kājām. Skriešanas ātrums ir labs, bet kļūdas gan ir milzīgas. Jācenšas sabalansēt.
Valmierā nu jau dzīvoju 3 gadus, kopš atgriezos no Anglijas. Pilsētas ielas un piepilsētas meži jau ir tā iepazīti, ka orientēšanās sacensībās sanāk skriet vairāk uz atmiņu nevis tiešām orientēties. Tāpēc šoreiz Valmieras svētku rogainingā iesaistījos pie organizatoriem, kas bija krietni interesantāk, nekā pašam startēt rogainingā. Visu cieņu Armandam, kurš šoreiz praktiski viens noorganizēja šīs sacensības! Sacensību dienā palīgos viņam bija ģimene, Māris pie datora, Jānis un es. Armands no rīta pats uzlika vistālākos punktus aiz Abula, Jānim punkti Daliņos un Pilātu mežā, bet man Pārgauja un Baiļu mežs līdz pat Abulam. Labi ka Armands jau iepriekš bija samarķējis punktu vietas, un es vēl sestdien izbraucu ar riteni pārbaudīt gan punktu vietas, gan cik braucamas ir taciņas gar Gauju. Divas stundas pagāja, kamēr sacensību rītā uzliku 14 kontrolpunktus mežā. Krāču kaktā šoreiz tikai viens punkts – 34.kp iebraucamā ceļa galā pie mājas kur visai nikns suns (saimnieki pa dienu šo ieveda mājā). Lai izvairītos no Baiļu kalna, vispirms uzliku 56. kp, un tad atpakaļ uz garāžiņu rajonu, kur jāuzliek 42. 55. un 63. kp. Pēc tam 57. un 73. kp, kur daudzi iekrita ’’lamatās’’, jo stiga starp šiem punktiem bija ekstrēma. Tas purviņš pa vidu ir peldams. Es, protams, braucu apkārt. Tad fiksi uz dāču rajonu ar 64. kp, lai pēc tam brauktu atpakaļ uz lielā ceļa pie 82. kp. Arī 65. kp labāka piekļuve no šīs puses pāri Ķeņģupītei. 58. un 43. kp vienkārši stigu malās, arī 74. kp vienkāršs, ja zin precīzi vietu uz ceļa no kuras jādodas iekšā uz ieloku.
83. kp bija visneparocīgākais kontrolpunkts priekš uzlikšanas, jo ar riteni grūta piebraukšana pa to šauro taciņu gar Abulu. Tāpēc atstāju riteni pie mājām ceļa galā un skrēju ar kājām uz purviņu starp nogāzi un upi. Būšu pārsteigts, ja kāda no velo komandām apmeklēs šo punktu! Atpakaļ uz Daliņa stadionu devos pa taisno, pie gāzes vada pāri Gaujai ar riteni plecā. Kamēr dalībnieki meklē kontrolpunktus, tikmēr varēju mājā paēst un pārģērbties. Finišā palīdzēju nogriezt identus no dalībnieku rokām. Saguruši un priecīgi par distanci, kurā Gauja šoreiz bija jāšķērso pa ūdeni, jo Vanšu tilts remontā, un arī Abulam vairs nav tilta, tāpēc arī tur pāri upei pa ūdeni. Prieks ka 6 vai 7 komandas pabija tālākajā Brenguļu galā, kā sacīt jāsaka, nebija vismaz pa velti likti tālie punkti. Un man par pārsteigumu, 3 velo komandas tomēr bija atzīmējušās 83. kp! Punktus nost ņēmu ar mašīnu un kājām, jo ar riteni būtu grūtāk. Armandam Pilāti un Daliņi, man Baiļi un Brenguļi. Pēcpusdienā sāka pamatīgi gāzt lietus. Mazliet nogaidīju, lai pāriet stiprais lietus, bet tā kā lietus nemitējās, tad atlika vien doties mežā un ātri vien salīt galīgi slapjam. Labs apvidus treniņš, no mašīnas ieskriet mežā, paņemt punktu un atpakaļ uz mašīnu. Izrādās Armands ir ne tikai ātrs skrējējs, bet arī ātrs braucējs. Es tikai paspēju noņemt savus Baiļu punktus un aizbraukt apkārt pa šoseju uz Brenguļu mežu, kur Armands jau bija priekšā, un jau paspējis noņemt paša liktos punktus.
Turpat mežā pārlikām visus kontrolpunktus Armanda mašīnā, pārģērbu slapjās drēbes un prom uz Brenguļu alus sētu. Biju pelnījis vienu tumšo alu un štovētus kāpostus ar desiņām. Kopumā ļoti pozitīvs pasākums. Pēdējo reizi pie sacensību organizēšanas biju piedalījies 2018. gadā, kad Derby pilsētā gan plānoju distances, gan liku punktus priekš angļu orientieristiem.
Vismaz vienreiz nedēļā vajag paskriet ar karti, savādāk vienīgā fiziskā aktivitāte ir zāles pļaušana. Uz Meridiānu šonedēļ galīgi nevilka, jo epastā no Jura bija uzskaitīti visi iemesli, kāpēc mani nepiesaista Amatas puses meži.
''Mežs nav viegls, reljefs gan nav liels, bet apvidus pazaļš, vietām tīrīts mežs un nocirstie koki guļ uz zemes. Kartes rietumu un ziemeļu pusē manāma Amatas upe. Purvi, izcirtumi un jaunaudzes nebūs retums. Karte zīmēta pagājušo gadu un autors Pēteris Blumbergs.''
Tāpēc aizbraucām pie Mārtiņa uz Smilteni. Karte uzzīmēta tik briesmīga un raiba, ka varētu atbaidīt jebkuru doties mežā ar šādu karti, kurā grūti uztvert detaļas skrējiena laikā. Labi ka apvidu zinu jau kopš bērnības, jo esmu šeit pat licis kontrolpunktus Azimutam. Sanāca labs treniņskrējiens, pat ar visu 6 minūšu kļūdu uz 41. kp. Nepamanīju punktu papardēs un tad vienkārši ķemmēju apvidu.
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
