.jpg)
Map/area: Egļupe (Sigulda)
Organiser: A2
Country: Latvia
Discipline: V45
8.6 km 22 kp - 1:15:26 - 14/20
Jūtams, ka nu jau esmu kārtīgs V45 veterāns. Nevaru vairs pa vienu dienu atjaunoties. Pēc piektdienas vakara nakts čempionāta 13 kilometriem, šorīt kājas vēl joprojām stīvas. Baigais skrējējs nebūšu, bet nu mēģināšu ar kājām kā mietiem imitēt kaut kādu skriešanu. Sezonas noslēgumā vienmēr ir forši uzskriet ar kopējo startu Siguldas Rudenī. Startā var aprunāties un pajokoties ar konkurentiem. Šoreiz man līdzās Zukulis un Ketners. Ar Mārtiņu aprunājāmies par viņa kompasu dauzīšanu un maniem Asics orientēšanās apaviem, bet Sandis deva mājienu, ka startā jāmauc kārtīgi, lai jaunieši no aizmugures nesabradā mūs. Tieši starta uzrāvienā un burzmā pazaudēju konkurentus, iejūkot starp jauniešu grupu orientieristiem. Bet vagons pats aizvilka precīzi uz 1. kp tā, ka pat īsti nepaspēju ielasīties kartē. Arī uz 2. kp vienkārši sekoju līdzi Kukkam cauri biezajai jaunaudzītei. Skrienot pa ceļu uz 3. kp, beidzot tā pa īstam varēju apskatīt karti. Punktu paņēmu kopā ar Dzvinko, bet garajā etapā uz 4. kp mūsu varianti atšķīrās. Kristaps devās pa taisno, bet es izvēlējos skriet apkārt pa elektrolīniju, un sākot no elektrolīnijas, sākās mana pakaļdzīšanās citam Kristapam, tam kurš Tamužs. Distance ar kopējo startu bieži vien ir vairāk līdzi skriešana nekā orientēšanās. Līdz pat 14. kp sēdēju astē Tamužam, mums skriešanas ātrums šķiet bija pilnīgi vienāds, jo klāt pie pašas muguras es viņam netiku, bet visu laiku bija redzamības attālumā, kas ļāva praktiski karti nelasīt, jo visu laiku skrēju pa Kristapa pēdām. Pēc garā etapa otrs Kristaps izrādījās aiz manis, jo pie 5. kp pieskrēja atkal klāt. Tātad pa taisno nebija labākais variants. Kristapam šodien cīņa par uzvaru Latvijas Kausa kopvērtējumā. Gribēju jau teikt, ja mežā redzi mani, tad galīgi nav labi, jo es noteikti neesmu starp līderiem. Bet labāk lieki nestresināt Valmieras kolēģi, noprotams ka viņam ne sevišķi patīk kontaktcīņa.
Uz 6. kp pieļāvu šodienas lielāko kļūdu, ieberzos purva krūmos un gandrīz jau pazaudēju Tamužu. Labi ka līderi Veits un Ļašs bija jau izskrējuši pirmo taureņa spārnu, un sākot no 7. kp mani pievilka atpakaļ klāt Tamužam. Izskrienot pirmo spārnu, pie 10. kp atkal biju turpat aiz Dzvinko un Tamuža. Valmieras Kristaps aizskrēja taureņa mazajā spārnā, bet es sekoju līdzi Rīgas Kristapam lielajā spārnā uz 11. kp, kuram jau šodien biju skrējis garām, skrienot uz 4. kp. Ik pa laikam jau protams ieskatījos arī kartē, bet kā jau minēju iepriekš, līdz 14. kp sēdēju aiz Tamuža. Otrajā garajā etapā uz 15. kp tomēr laidu Kristapu prom. Pa ceļu caur izcirtumu man izbeidzās jauda. It kā jau pats nepaliku mīksts, bet kājas gan kā stabi. Grūti paskriet ar tādiem mietiem. Krietni nometu ātrumu un godīgi pa taciņu aizskrēju līdz interesantajam grāvim. Grāvis pilns ar ūdeni, bet pa virsu samesti krūmi kā paklājs. Intersanti bija šķērsot to grāvi. 16. kp dziļā mikro ieplakā, kurā paslēpies arī dzirdināšanas punkts. Mierīgi izdzēru divas ūdens glāzes, jo priekšā skrienošajiem klāt vairs netikšu, un man ir vismaz 3 minūšu handikaps aiz manis skrienošajiem. Skrienot prom no 14. kp, redzēju ka trio Kančs, Ribaks un Purmalis tikai nāk ārā no 12. kp, tāpēc biju tik pārliecināts par drošo handikapu, un arī distance līdz finišam vairs nav neko gara. Kaut gan tie trīs punkti pie upītes bija tādi uzmanīgi ņemami. Viegli varēja pazust starp graviņām un ielokiem.
Ja 17. un 19. kp paņēmu labi, tad uz 18. kp gan mazliet samisējās, bet veikli izlaboju virzienu. Distances beigas jau vairs bija tikai formalitāte, punkti gandrīz pa marķējumu. Tiem kas no 20. līdz 22. kp skrējās plecu pie pleca, tiem gan droši vien bija interesanti noskaidrot labāko sprinteri pirms finiša. Es cik mierīgi noskrēju visu distanci, tik mierīgi arī finišēju. Pamanījos gan pēc 21. kp uzdurties uz kaut kāda zara un saplēst kreklu tā, ka pat rēta palika uz sāna, bet tā jau pierasta lieta orientieristiem. Noskrieti 10 kilometri, pietiekami labā tempiņā, neskatoties uz stīvajām kājām. Kā ierasts ieņēmu kādu no padsmitajām vietām, bet pēdējais nepaliku, tā ka varu būt apmierināts ar seoznas noslēgumu. Neko jau daudz neatpūtīšos no orientēšanās, tā ka tā sezona jau nekad nebeidzas, mainās tik gadalaiki. Rudenī vēl Azimuta maratons un Rīgas rogainings, bet pa ziemu ir doma startēt un baudīt Rīgas mežus Ziemas Magnētā, nevis cīnīties ar Cēsu/Valmieras džungļiem Gaujas Ziemā.
p.s. Kristapam interesanti beidzās cīņa par Latvijas Kausu. Cīņas karstumā pamanījās izlaist 19. kp un paraut līdzi arī Sandi, tāpēc abiem mp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru