otrdiena, 2015. gada 30. jūnijs

Izaicinājumu jūnijs!

Jūnijā realizēju divus sen izvirzītus mērķus un izaicinājumus. 100 km riteņbrauciens un dalība ''stipro skrējienā''! Pats par sevi jūnijs nemaz tik aktīvs nesanāca. Vienreiz pamanījos uzspēlēt tenisu, pāris reizes, bez tā simtnieka, izbraucu ar riteni (30-40 km), uzskrēju trīs parkrun piecīšus, piedalījos vienā orientēšanās skrējienā un vienā velo orientēšanās sacensībās.
Derby halfmarathon
Mēneša sākumā ar riteni aizbraucu uz Derby pusmaratonu, pavērot kā skrējēji, starp kuriem arī man pāris zināmi, cīnās 21 km distancē. Protams, ka pašam arī gribētos šo ''gabaliņu'' noskriet, bet diez vai manas kājas (potītes) būtu par to sajūsmā. Mēneša vidū daudz tika izbraukāta Londona ar riteni, apvienojot vienu no Londonas parkrun skrējieniem un gida pienākumiem. Izrādīju Didzim Londonu. Pēc tam sekoja mans slavenais simtnieks, par kuru uzrakstīšu tā garāk.
viens no kāpumiem pusdistancē
Beidzot realizēju senu sapni - ar šosejas riteni nobraucu 100 km. Kopš iegādājos šosejnieku, pamazām centos sevi pieradināt pie garākiem izbraucieniem. Ik pa laikam nobraucu 40-50 km, un vienreiz pat vairāk par 70 km, bet saņemties savam pirmajam simtniekam vēl nevarēju. Galvenais kas atturēja, bija apziņa ka vismaz kā minimums uz riteņa nāksies pavadīt 4 stundas, un tik ilgu laiku nu nekādi nevarēju izbrīvēt ne darba dienā, ne brīvdienā. 18. jūnijā, kad darbā izpelnījos brīvdienu, beidzot piepildīju šo sapni, un nobraucu pirmo reizi 100 km distanci! Jāsaka uzreiz - viegli nebija. Pirmkārt - vējainā diena nebija īsti piemērota, un nez kāpēc visu laiku bija tāda sajūta ka jācīnās ar pretvēju, vienalga uz kuru pusi braukt. Otrkārt - neizdevās izplānot distanci bez kalniem, jo sanāca uzrāpties pāris nopietnos kāpumos, kuri gan piedzina kājas, gan samazināja ātrumu. Un treškārt - vajadzēs nomainīt riepu apvalkus, jo ar slikiem droši vien var sasniegt vēl lielāku ātrumu, nekā ar manām ''radžotajām'' riepām. Visi šie apstākļi ir labojami, lai nākotnē simtnieks padotos vēl ātrāk.
šādus skaitļus mans garmins
vēl nebija redzējis
Šoreiz 100 km pieveicu 4:32:03, tieši tik ilgi kā biju rēķinājies ar vidējo ātrumu 22 km/h. Nodrošinājies šim pasākumam biju pamatīgi, jo viss nepieciešamais bija līdzi - dzēriens, pāris batoniņi, pumpis, rezerves kamera, saulesbrilles, ķivere, spilgtā vējjaka un polsterētās velobikses. Pirmie 40 km aizritēja ļoti brīvi, pie 50. km nāca pāris lielie kāpumi, kur vienā no tiem nometa ķēdi. Pēc tam pamatīgi noplīsu, bet pie 70. km uznāca otrā elpa, un spēju pat paātrināties. Savā pilsētā atgriezos pēc 90 km, tāpēc pēdējos 10 km nācās izbraukt pa pilsētas ielām, kas mazliet samazināja ātrumu. Kājas pēc brauciena nemaz tik smagas nebija, mazliet bija savilkta mugura no vēja, bet visvairāk jutu vīriešiem tik jūtīgo vietu :) Uz beigām ik pa brīdim cēlos kājās un minos stāvus, jo grūti bija izturēt spiedienu uz attiecīgo vietu. Interesanti būtu zināt, kā profesionālie riteņbraucēji sadzīvo ar šo šādu problēmu, kad ilgstoši ir jāsēž uz šaurā velokrēsla. Sapnis par simtnieku ir piepildīts, bet pie tā neapstāšos. Tagad ir konkrēts rezultāts kuru pārspēt, un ja sajūtas ļaus, pamēģināšu kādreiz nobraukt vēl garāku attālumu, kas prasītu kādas 6-7 stundas.
stipro skrējiens
Jūnijā priekšpēdējā weekendā izdomāju uzskriet arī ar karti rokās Ashby Urban sacensībās, tikai tā priekš profilakses, lai nezūd iemaņas uz orientēšanos. Tāpat bija patīkami atgriezties pie mazajiem Swadlincote junior parkrun skrējējiem, lai pildītu vienu no trases tiesneša pienākumiem. Būs biežāk jāaizbrauc pieskatīt un atbalstīt jaunos skrējējus! Un jūnija pēdējā weekendā piedalījos savā otrajā izaicinājumā - ''The Overload Run'' stipro skrējienā, kuram veltīju atsevišķu rakstu šajā blogā. Un nākamajā dienā ņēmu dalību Anglijas Čempionātā velo orientēšanās sacensībās. Ja vien stipro skrējiens nebūtu pārklājies ar Britu Čempi vienā dienā, tad iespējams būtu kļuvis par Anglijas čempionu M21 grupā, jo vērtēja divu dienu summu, un otrajā dienā es pārliecinoši pieveicu savu vienīgo konkurentu (arī šis ir tipisks veterānu sporta veids). Dēļ stipro skrējiena nācās upurēt ar vienu parkrun, tāpēc šomēnes tikai trīs jauni parkrun, bet katrs citā virzienā - Nottingham, London un Birmingham. Pamazām tuvojos savam simtajam parkrun skrējienam (šobrīd 92), kurš varētu iekrist visai zīmīgā laikā vasaras beigās.
Jukola - lielākās orientēšanās
stafetes Pasaulē
Protams, sportoju ne tikai pats, bet sekoju arī sporta notikumiem Pasaulē. Jūnijā pa TV rāda gan lielās riteņbraukšanas sacensības, gan tenisa turnīrus. Arī Jukola orientēšanās stafetēm sekoju līdzi, kur iepriecināja latviskā TuMe komanda, iekļūstot sešiniekā. Ar vienu aci paskatos kas notiek Latvijas orientēšanās lauciņā, kur nepatīkami pārsteidza Latvijas sprinta stafešu rezultāti. Tik daudz diskvalificēto komandu tik augsta līmeņa mačos nav tā labākā zīme. Kāds kaut ko nebija izdarījis līdz galam, kāds kaut ko nesaprata līdz galam un tā izveidojās šie nepatīkamie pārpratumi. Maija sākumā startējot Britu sprinta Čempionātā, neko tādu nenācās novērot, kaut arī dalībnieku stipri vairāk un arī kartē un apvidū bija daudz iespēju kur ''nošmaukties''. Tiesneši ''riskantās'' vietas bija norobežojuši ar lentām, un arī kartē apzīmējumi bija skaidri. Ja aizliegts, tad aizliegts. Latvijas sprintu organizatoriem un dalībniekiem ir kur augt, lai nākotnē šādi pārpratumi nerastos. Bet ļoti pozitīvi pārsteidza O!Fetivāla aktīvisti Smiltenē, no malas izskatījās interesanti! Pamazām esmu sācis ieviest kārtību arī savā orientēšanās karšu arhīvā, kur beidzot esmu ieskanējis visas šā gada kartes. Tā ka gan jau arī blogā viņas parādīsies ar īsiem aprakstiem un komentāriem. Jūlijā tādu noteiktu pasākumu vai sacensību, kurās plānoju piedalīties, nav, bet tie paši parkrun skrējieni un riteņbraukšana vismaz pāris reizes nedēļā jau būs, tīri tonusam un ķermeņa labsajūtai. Lūk jūnija parkrun skrējieni:
Newark parkrun #104 06/06/2015
trepes
Šo Newark parkrun apmeklējumu biju ieplānojis jau laicīgi, jo šoreiz viņiem bija 2 gadu jubilejas skrējiens (iespēja tikt pie kūkām), un šobrīd šis bija man tuvākais neizskrietais parkrun. Šorīt uz parkrun devos kopā ar darba kolēģi Didzi, kuram šis bija vien trešais parkrun. Patīkami vasarīgs rīts, vienīgi vējš gan nopietni purina. Skrējēju daudz, un uz starta takas nemaz visiem nav vietas. Tāpēc arī man skrējiens iesākās ļoti gausi, mēģinot pa zāli tikt garām lēnāk skrienošajiem, bet kad trase ievijās uz meža takas, tad pamatīgi iestrēgu bez jebkādām apdzīšanas iespējām.
kūkas
Nācās gaidīt kamēr atkal viss bars izskries atklātākā vietā. Futbola laukuma malā beidzot varēju uzņemt savu tempu, kas tomēr izsita no ritma, un skrējiens pagāja diezgan saraustītā tempā. Trase bija interesanta - tāds feins kross ar grants takām, meža takām un zālāju gar futbola laukumiem. Tomēr trīs apļi nav tas pats kas 1 liels vai vismaz 2 apļi, un arī nelielais kāpums mežā pa trepveida kalnu ne visai patika. Bet kopumā jauka trasīte, tāpēc astoņnieks no manis. Didzis kā jau sportisks jaunskungs atkal uzrādīja atzīstamu rezultātu - 21:25 un ieņēma 15. vietu, man pašam rezultāts 27:48 un 104. vieta no 247 jubilejas skrējējiem. Finišā tikām pie skaistām un gardām kūkām, tāpēc arī turpmāk, plānojot dalību jaunos parkrun, mēģināšu doties tieši uz jubilejas parkrun skrējieniem. 8/10
Mile End parkrun #176 13/06/2015
iesildīšanās stadions
Nu jau kārtējais parkrun skrējiens Londonā! Kaut kā šovasar bieži ceļoju uz galvaspilsētu, bet ja reiz ir pieejamas tik lētas vilciena biļetes, tad brauciens uz Londonu sanāk daudz izdevīgāks, nekā doties uz kādu jaunu mazpilsētas parkrun. Šorīt braucienam līdzi uz Londonu pievienojās arī Didzis, tāpēc šoreiz bija jāņem līdzi abi velosipēdi, gan šosejnieks, gan MTB. Starp visiem pieejamajiem Londonas parkrun skrējieniem (ar riteni ~30 min. attālumā no stacijas) izvēlējos kā galamērķi Mile End parkrun, jo iepriekšējos skrējienos piedalījušies vidēji 150 skrējēji, arī trase kartē izskatās interesanta, un šķiet pats svarīgākais apstāklis par labu Mile End parkrun'am bija tas, ka pirms un pēc skrējiena ir pieejamas stadiona ģērbtuves un dušas. Tā kā uz Londonu vienmēr dodos arī kā tūrists, tad loģiski ka ir patīkami pēc skrējiena noskalot sviedrus un pārģērbties, lai pēc tam dotos ekskursijā pa pilsētu. Pirms paša skrējiena izmantoju vēl vienu nebijušu ekstru - iesildīšanās skrējiens pa stadiona skrejceliņu. Ja viss par un ap šo parkrun izskatās un izklausās lieliski, tad par trasi gan to gluži nevaru teikt. Nepatīk man kalni un punkts :)
tūrists
Trasei divi apļi turp un atpakaļ, ar diviem kalniem pa vidu, no kuriem viens bija Zaļais Tilts (Green Bridge) pār vienu no centrālajām ielām. Tātad pavisam 8 reizes nācās cīnīties ar šiem kāpumiem, kas man fiziski ne visai padodas, un arī vakardienas grila svētki ar alutiņu šā rīta pasākumu padarīja visai smagu. Pat Didzis sūdzējās ka trase smaga, kaut gan pēc viņa rezultāta to neteiktu. Didzis ar rezultātu 20:56 ieņēma 39. vietu, man ar rezultātu 27:31 tik 132. vieta no 171 trīsjūdžu skrējēja. 7/10
Worcester parkrun #211 20/06/2015
pirms meža pa maliņu jāpaspēj
apdzīt vēl pāris skrējējus
Uz šo parkrun jau ilgu laiku atpakaļ vēlējos aizbraukt, jo visa informācija liecināja, ka šis ir ideāls parkrun skrējiens ar lielo skrējēju skaitu un trasi pa meža takām. Kāpēc tieši šorīt aizbraucu uz Worcester parkrun? Tāpēc ka viņiem šorīt 4 gadu jubileja, un man jau patīk panašķoties ar kūkām finišā :) Atmosfēra, trase un skrējiens tik tiešām bija ideāls, vienīgi pats mazliet tāds saguris. Smirnoff ar energy drink nākamajā rītā diemžēl nedod nekādu enerģijas lādiņu :) tāpēc šorīt nāksies cītīgāk kājas pakustināt, lai tiktu līdz finišam.
enerģijas deva vakaram,
bet ne rītam
Ja neskaita 10 gadu jubilejas Bushy parkrun ar 1705 dalībniekiem, tad šis man šorīt bija masveidīgākais parkrun kādā esmu piedalījies. Uz starta stājās 510 skrējēji, un tā kā starts bija plašā pļavā, tad visi varēja startēt praktiski vienlaicīgi.
tandēms mani apdzen
Par trases konfigurāciju, kā jau rakstīju, biju informēts, tāpēc startējot no beigām uzreiz bija jāuzņem kārtīgs temps, lai līdz meža takām paspētu apdzīt pēc iespējas vairāk lēnākos skrējējus. Pļavas otrā galā notika tieši tas ko biju paredzējis, pirms šaurās meža takas izveidojās pamatīgs sastrēgums, labi ka vismaz kādus 200 skrējējus paspēju apdzīt. Bet nu turpinājumā gan tik raiti nevedās ar apdzīšanu, jo vienkārši nebija vietas kur, tāpēc viss pirmais aplis izvērsās tāds saraustīts - no iestrēgšanas pat gandrīz apstājoties līdz nelieliem sprinta spurtiņiem, noķerot atkal nākamo skrējēju grupiņu. Bija interesanti apdzīt tik daudz jubilejas kostīmos tērptos skrējējus, arī pāris elsojošās lokomotīves, bet visvairāk pārsteidza tas cik daudz šeit piedalījās mazie skrējēji, it sevišķi meitenes. Ja desmitgadīgas meitenes un pat vēl jaunākas var šitā noskriet 5 kilometrus, tad angļiem aug laba jauno skrējēju paaudze.
skrien gan mazi un lieli, gan tievi un resni
Otrajā aplī, kad beidzot ceļš bija brīvs un varēju skriet savā tempā, diemžēl uznāca kaut kāds sen nepieredzēts plīsiens, laikam jau vakardienas kokteilīši pie vainas, jo šķita ka pēdējā laikā tīri labi varu vienā elpas vilcienā noskriet piecīti. Labi ka pēdējā kilometrā nokļuvu mana tempa skrējēju grupiņā, ar kuriem tad arī kopā aizskrēju līdz finišam. Finišā labi padarīta darba sajūta (cerēju gan uz ātrāku rezultātu), jo grādīgo biju labi izdzinis no organisma, un kūkas finišā bija tieši laikā. Trase pa meža takām ļoti patika (kā jau orientieristam), bet tīri subjektīvi šoreiz likšu deviņnieku, jo pirmajā aplī man bija pa šauru. Protams, ja uzreiz startā ieņemtu vietu starp sava tempa skrējējiem, tad arī uz meža takas varētu brīvāk skriet, bez liekām apdzīšanām, bet to noskaidrošu citreiz, ja vien vēl kādreiz paviesošos Worcester pilsētā, jo nemaz tik tālu jau nav no mājām (gandrīz pusotru stundu jābrauc). Vienīgi jārēķinās ka uz Birmingham apvedceļiem veidojas tādi paši sastrēgumi kā šajā parkrun trasē. 9/10

Nav komentāru: