Tik ļoti patīk nakts orientēšanās, ka atradu vēl vienu iespēju nedēļu pirms britu nakts čempionāta, piedalīties nakts-o sacensībās/treniņā. Šovakar devos uz Coventry pilsētu, kur OD klubs rīkoja sacensības ar nosaukumu ''After Dark'' :) Sacensību centrs skautu nometnes kempingā, kas pirmajā mirklī nešķita nekas neparasts, bet vēlāk distances laikā gan varēju pārliecināties par savdabīgo apvidu un tā ''iemītniekiem''. OD klubs ir vienīgais man zināmais, kas savus o-pasākumus rīko ar emitiem. Labi ka arī man viens emit no Meridiāna laikiem ir saglabājies, tā ka šonedēļ varēju atgriezties savās jaunību dienu atmiņās, jo trešdien atzīmējos ar kontrolkartiņu, bet šodien ar emit. Neierasti ja ir pierast pie sportident, un man kā kreilim tā atzīmēšanās ar emit vienmēr ir bijusi neērta, jo kontrolpunktu licējs punktus vienmēr ir nolicis tā, ka ērtāk ir atzīmēties no labās puses. Tā ka uz atzīmēšanos vien savākšu atkal vairākas liekas sekundes. Šovakar interesants distances formāts, kādu šķiet iepriekš neesmu skrējis! Pavēles distance 6.4 km ar 30 kp, bet ar izvēles iespējām, jo ir 60 minūšu kontrollaiks. Tātad šīs sauc par ''Score'' sacensībām, kur katram kontrolpunktam ir 10 punktu vērtība, bet ar vienu lielu BET. Kontrolpunktos ir jāatzīmējas augošā secībā, kas nozīmē, ka ir jāatzīmējas visu laiku augušos numuros, izlaižot kādu mazāko, nevar pēc tam atgriezties tajā, ja esi paņēmis jau kādu lielāku numuru.
šovakar vairākkārt saskrējos ar šiem meža iemītniekiem
Tātad pavēles distancē viss skaidrs - 1. 2. 3. 4. 5. utt. līdz pat 30. kp, bet ja jūti ka nevarēsi visus punktus paņemt stundas laikā, tad var veikt izvēli, piemēram - 1. 3. 6. 7. 11. utt. galvenais lai punktus ņemtu pieaugošā secībā. Tā kā distances garums pa līniju ir 6.4 km, tad, protams, ka es esmu apņēmies veikt pavēles distanci ar visiem 30 kontrolpunktiem, ko vajadzētu paspēt izskriet stundas laikā. Pirms starta jau lasīju ka kartes mērogs būs vien 1:4000 (sprinta mērogs), bet tā īsti tajā nebiju iedziļinājies. Tikai pēc pirmajiem etapiem distancē sapratu un apjautu, kas te šovakar sagaidāms. Ļoti īsi etapi krustām šķērsām pa visu karti, jo mežs un distances apvidus ir vien aptuveni 1 kvadrātkilometra (varbūt vairāk, jo attālumus nemāku noteikt) platībā. Izskatās ka būs jautri! Un bija arī, jo sākumā karte bija jālasa ļoti aktīvi, kā arī ar skriešanas ātrumu nevarēja atslābt. Apvidus skrienams un kontrollaiks arī neļauj atslābināties. Katru etapu būtu grūti aprakstīt, jo tie ir tik daudz un salīdzinoši īsi, bet pāris spilgtākos aprakstīšu. Vispirms jau pārsteigums uz pie 1. kp, kad vēl kārtīgi nebiju ieskrējies un jau biju punktā (jāpiešaujas pie mēroga). Uz 2. kp devos tā kā taustoties, it kā pa taisno, it kā ar rezervi pa takām, jo bija jāaprod ar apvidus īpatnībām. Reljefa nav, jāorientējas tikai pēc takām, grāvjiem un zaļajiem krūmu puduriem.
turp un atpakaļ neskaitāmas reizes
Uz 4. kp devos pa taku cauri vietai (pie mazā dīķīša), pa kuru šovakar sanāks skriet vēl vismaz 5 vai 6 reizes. Savukārt uz 5. kp beidzot tā pa īstam sāku skriet pa taisno, nepaļaujoties tikai uz takām. Ar nelielu neprecizitāti nonācu punktā, bet tas deva vajadzīgo pārliecību, ka var skriet pa taisno. Bet uz 10. kp tomēr neriskēju doties ''pa taisno'', šoreiz labāk drošais variants apkārt. Pirmā apļa noslēgumā uz 14. kp jau varēju doties uz atmiņu, jo nu jau biju krustām šķērsām izskrējis tās centrālās krustceles. Otrais aplis iesākās ar pamatīgiem dubļiem un saraustītu tempu uz 16. kp. Bet uz 18. kp šķiet pirmo un vienīgo reizi šovakar mazliet pazudu. Jau pirmajā aplī jutu ka mežā ir vēl kāds bez orientieristiem, jo kaut kur 8. kp rajonā uzskrēju virsū vairākām teltīm un apdzēstam ugunskuram, bet tagad te pie 18. kp beidzot aci pret aci satiku skautus, kuri tad arī man mazliet nojauca virzienu.
tumsā nevarēju saprast kas tie tādi
Tādi savdabīgi jaunieši - sēdēt tumsā mežā pie teltīm un kurt ugunskurus, bet, iespējams, ka labāk šādi pavadīt brīvo laiku, nekā klīst pa ielām vai sēdēt pie datora. Nākamais pieminēšanas vērtais etaps ir uz 22. kp, kuru cenšoties skriet virzienā, veicu diezgan neprecīzi, un labi ka līdzās bija vēl viens orientierists. Uz 23. kp atkal cauri ugunskura dūmiem :) un pļavā pie 23. un 24. kp sāku skatīties pulkstenī! Laiks it kā vēl daudz, bet pēdējie etapi tādi visai gari, kas gan šajā mērogā ir mānīgs priekšstats, tāpēc nevarēja atslābināties un jāturpina līdz galam. Etaps uz 26. kp izskatās garš un samērā sarežģīts, bet ja vairākkārt esi skrējis gan pa centrālo taku, gan gar mazo meža dīķi, tad atlika tikai maukt uz atmiņu cauri pirmā apļa 10. kp, un tikai beigās noorientēties precīzi uz punktu.
slavenais dīķītis :)
Toties uz 27. kp pavisam cits stāsts. Tā kā 16. un 18. kp paņēmu ļoti nepārliecinoši, tad arī etaps uz 27. kp gar šo punktu rajoniem izvērtās tāds nedrošs. Daudz ''taustījos'' un mēģināju sevi noorientēt uz pareizo pusi, līdz kamēr nonācu uz vēlamās takas. Būtībā varēju tik skriet virzienā, sevi lieki nešaustot, jo pret to taku būtu atmeties jebkurā gadījumā, laikam jau sagurums atkal darīja savu. Un ja tā paanalizē šo etapu, tad vēl labāk būtu bijis skriet atpakaļ pa to pašu taku, pa kuru skrēju uz 26. kp, un cauri 30. kp vēsā mierā ieskriet 27. kp. Pie 27. kp pulkstenis rādīja 51 minūti, bet man vēl jāpaņem 3 punkti. Nav neiespējami, jo uz 28. kp tikai skriešanas vaina, pēdējo 30. kp jau sen biju piefiksējis kur tas ir, jo skriets garām neskaitāmas reizes, atlika tikai veiksmīgi paņemt 29. kp. Diemžēl uz 29 .kp pieļāvu kļūdu! No 28. kp pārskrienot pāri mazajai pļaviņai, piemetu kompasu, lai virziens būtu precīzs, kaut arī pret grāvi būtu atdūries pat bez precīza virziena. Bet tas, kā novirzījos tik ļoti pa kreisi, man nav izskaidrojams, jo attapos pie grāvīšu sazarojuma, kas ir krietnu gabalu prom no punkta. Šī kļūda un virziena nenoturība manī izraisīja baigās šaubas par savām navigācijas prasmēm tumsā. Ja visu distanci veicu plus mīnus atzīstami, tad šāda te kļūdiņa iedeva nelielu paškritiku, jo britu čempī kaut kas tāds nebūtu vēlams.
šajā meža nostūrī mans virziens nesakrita ar vēlamo
It kā daudz jau neko nezaudēju, vien kādas 30 sekundes, bet tomēr precīzs virziens tumsā ir pats svarīgākais, jo ne vienmēr var paļauties uz kādiem orientieriem, kuri tumsā var būt mānīgi. Pēc kļūdas uz priekšpēdējo punktu, nekas cits neatlika, ka vienkārši maukt uz pēdējo punktu, bez jebkādas skatīšanās kartē. Atkal izskrēju cauri skautu ''piknika'' vietai, kur elpu un acis aizsita ar dūmiem, bet tas tik piedeva episku finālu aizraujošajai distancei. Vienā vārdā sakot, distance tiešām bija super! Tik mazā platībā saplānot tik aizraujošu distanci ir jāmāk, par ko cepums OD censoņiem. Ideālāku kartes lasīšanas un virzienu maiņas treniņu pirms Anglijas Čempionāta nevarēju vēlēties. Un protams, gandarījums arī par savu veikumu, jo izdevās izskriet visu pavēles distanci 60 minūšu kontrollaikā, jo finišēju ar rezultātu 57:19, tātad ar nelielu rezervi. Pēc rīta parkrun skrējiena, kājās loģiski ka nebija tā svaiguma, ko vēlētos, un fiziski bija jāsaņemas noturēt vajadzīgo tempu, bet tas kontrollaiks bija ļoti motivējošs. Izrādās ka tikai četri orientieristi bijām paņēmuši visus 30 kontrolpunktus pavēles secībā, jo pārējie bija izlaiduši 2, 4 vai vairākus punktus, lai iekļautos kontrollaikā. Jaunietis Felix bija ārpus konkurences mums veterāniem, jo viņš šo distanci pieveica 48 minūtēs, bet es piekāpos tikai vārda brālim Andy. Tātad man ar rezultātu 57:19 un 300 punktiem 3. vieta no 25 skautiem. Pēdējās nedēļās kilometri ir saskrieti daudz, fiziskā forma ir nedaudz pacelta, tāpēc tagad nedēļu jāatpūšas, un tad jau jācer ka nakts čempionātā izdosies tehniski labs reiss.
Brīvdiena nedēļas vidū nozīmē to, ka ir jāiet skriet! Vajag savākt kilometrāžu pirms lielajiem mačiem. Tāpat vien iziet paskriet esmu par slinku, tāpēc izmantoju iespēju aizbraukt uz Leicester pilsētu un uzskriet LEI orientēšanās kluba ziemas līgas noslēdzošajā posmā. Ja kāds izvieto kontrolpunktus un startā iedod karti, tad neko arī vairāk nevajag, jo zināju ka šajā pilsētas parkā nekāda dižā orientēšanās nesanāks. Arī šajā parkā jau iepriekš biju skrējis, tāpēc zināju ka šis būs vienkārši labs skriešanas treniņš ar karti rokās. Organizatori pilsētā bija nobažījušies par kontrolpunktu drošību, jo esot bijusi slikta pieredze tieši šajā parkā, kad nozog kontrolpunktus.
vecie labie krokodīļi
Tāpēc šodien varējām izbaudīt ''oldschool'' orientēšanos ar kontrolkartiņām un kompostieriem, un oranžbalto lukturu vietā vienreizējie papīra šķīvji ar kp numuru virsū :) Par distanci nav daudz ko komentēt, galvenais bija noturēt taisnu virzienu no viena punkta līdz nākamajam punktam. 6.1 km garajai distancei pa virsu noskrēju tikai 300 metrus! Pa līniju bez jūtamas novirzes izdevās veikt etapus uz 1. 2. 5. 7. 9. 10. un 14. kp. Bet vislielākā nobīde bija uz 4. 11. un 15. kp, jo bija vairāki šķēršļi ceļā. Var teikt ka uz pēdējo 15. kp pat pieļāvu kļūdu, izskrienot cauri bērnu rotaļu laukumam, krietni novirzījos no perfekta virziena. Bija labs krosiņš un ar rezultātu 42:53 ieņēmu 8. vietu no 15 orientieristiem. Tā kā tuvāko nedēļu laikā gaidāmi starti krietni garākās distancēs, tad pēc finiša devos otrpus lielajai ielai, kur Braunstone parkā lēnām izskrēju turienes 5 km parkrun trasi, kurā parkrun skrējienu veicu pirms aptuveni 2 gadiem. Sanāca kvalitatīvi garš (un diemžēl lietains) trešdienas treniņš, kādu diez vai būtu izgājis uzskriet pie mājas.
tāds izskatās ''bestwood''
(tulk. ''labākais mežs'')
Šogad plānā ir startēt visos East Midlands līgas posmos un, protams, garākajā distancē. Šodien jādodas Nottingham virzienā uz mežu ar ļoti daudzsološu nosaukumu - Bestwood! Izrādās ka te jau pirms pāris gadiem esmu skrējis un šis mežs palicis atmiņā ar lielajām reljefa formām. Tas nosaukums Bestwood gan neattaisnoja savu skanīgumu, jo neko labāku par tipisku angļu lapkoku un rožaugu mežu te neredzēju. Nevarētu teikt ka kājās būtu svaigums pēc vakardienas kalnainā Ludlow parkrun skrējiena, bet kā ir tā ir, jābauda orientēšanās distance savā komfortablajā tempā. Šoreiz pa ļoti ilgiem laikiem uzvilku pulsa jostu, lai redzu kā tad sirds uzvedas pie slodzēm kalnos. No sacensību centra dodoties uz startu, sajūtas kā pirms lieliem mačiem, jo uz startu jādodas apmēram pusotru kilometru. Tas ļauj kārtīgi iesildīties. Diena patīkami saulaina, bet jūtams februāra saltums. Jau uz 1. kp var izbaudīt lielās reljefa formas, labi ka uz leju jāskrien. Punkta mikro ieplakai gan paskrienu mazliet garām (~40 sek.). Uz 2. kp izvēlos ceļa variantu, jo mežs ar rožaugiem šķiet neskrienams. Arī uz 3. kp taku variants aplokot lielo reljefa formu, kalnā gan uzkāpu par augstu garām punkta bedrei. Nācās apskatīt kartes mērogu! Nu jā 1:7500, tāpēc eju punktiem garām, tātad jāpiešaujas pie mazākiem attālumiem, lai turpmāk šādas kļūdas izslēgtu. Etaps uz 4. kp pavisam vienkāršs, tik jānoripo lejup no kalna. Bet uz 5. kp gan būs labs pārbaudījums - garais etaps pāri visai kartei vairāk kā kilometra garumā.
garais etaps uz 5. kp
Izvēlējos kreiso variantu, šur tur pa takām, šur tur pa taisno, kas tomēr bija kļūda, jo labais variants bija krietni vieglāks. Pēc 4. kp negribējās kāpt atpakaļ kalnā, tāpēc aizskrēju kreiso variantu, kaut gan pa labo pusi pēc kāpiena kalnā būtu jāmauc tik pa ceļu un punktā nonāktu tieši tāpat kā no kreisās puses. Grūti aprēķināt cik zaudēju laiku šajā etapā, bet varētu būt kādas pāris minūtes. Uz 6. kp atkal jāuzkāpj kalnā, bet uz 7. kp tik pa ceļiem, kur beigās jāatrod bedre zaļajā. Etapi uz 8. un 9. kp vienkārši, bet etaps uz 10. kp izvēršas ļoti interesants. Vispirms jāskrien pa ceļu, kur gan sanāk sabremzēties, jo pa priekšu jāj sešas jātnieces zirgos. Man ir neliela bijība no tik lieliem lopiem, tāpēc garām skrienu ļoti uzmanīgi un ar distanci :)
40 sekundes zaudētas
uz nelīdzenas vietas
Bet pirms punkta pieļāvu 40 sekunžu kļūdu, ieraujot ielokā pie punkta, kurš otrajā aplī būs 21. kp. Uz 11. kp ūdens bedri sekoju līdzi vairākiem tālumā redzamiem orientieristiem, kuri izskatās skrien otro apli, un tātad šis punkts man būs arī otrajā aplī. Pēc atzīmēšanās 11. kp, sanāk apstāties uz kādām 20 sekundēm, jo nemanīju ka pirmajā aplī ir jāņem vēl 12. kp, bet es jau griezu karti otrādāk un sāku meklēt kur tad kartē ir tas 12. kp. Nepatīk man šāds variants, kad distance ir divās kartes daļās, bet tik garu distanci ir neiespējami saplānot tik mazā apvidū, tā lai neizmežģītu acis, ja etapi būtu krustām šķērsām pa visu karti. Tāpēc jāsamierinās ar šādu variantu, kad pusdistanci izskrien ar vienu karti, bet otru pusi ar otru karti, kur daudzi etapi pārklājas jau no pirmā apļa. Uz 12. kp samērā garš etaps, kur sanāca skriet pa ceļu, pa kuru būtu varējis skriet uz 5. kp. Beigas sīkajā reljefā, bet punkts jau manāms pa gabalu. Beidzot varu griezt karti otrādāk :) Otrā distances daļa sākās ar 13. kp, kurš bija 4. kp no pirmā apļa, tik no šīs puses ne tik pārredzams, jo uz punktu jānāk no lejas. Etapu uz 14. kp veicu diezgan tizli, ne ta īsti pa takām, ne īsti pa taisno. Ar improvizētu līkumošanu kaut kā tiku tajā kalnā augšā. Pie punkta mani panāca kāds garmatains orientierists, ar kuru kopā veicu etapu uz 15. kp, bet uz 16. kp viņš no manis aizbēga kā no stāvoša. Šajā etapā uznāca pamatīgs plīsiens, kalni bija darījuši savu, un kājas palika arvien nepaklausīgākas. Etaps vienkāršs, bet pats punkts kaut kādā čūskulājā. 17. kp jau manīju pirmajā aplī, tāpēc, kaut ar līkumu, tīri uz atmiņu. Arī 18. kp jau biju skrējis garām, tamdēļ vienkārši vajadzēja atrast labāko variantu, kā ātrāk nokļūt līdz tam. Uz 19. kp jau pavisam lēns paliku, un gaidot otro elpu īsajā etapā uz 20. kp, galīgi nevajadzīgi izpēros cauri purvam, tā pazaudējot 30 sekundes tik īsā etapā. Uz 21. kp šķiet atguvu otro elpu, jo ceļa posmu centos sparīgi veikt, bet pie paša punkta jau šodien biju pabijis. Arī 22. un 23. kp gandrīz uz atmiņu, jo redzēju kā citi orientieristi veica šos etapus, kad pats vēl skrēju tikai pirmo apli. Distances beigās jāveic īsi etapi, izskrienot no centrālā apvidus uz nelielu meža pleķīti pirms finiša.
distances lielākā kļūda
pie kā vainojams sagurums
Šķiet sagurums ņēma virsroku uz 25. kp, jo pieļāvu visai muļķīgu 1 minūtes kļūdu uz vienu no pēdējiem punktiem. Neizpratu zaļo rododendru izvietojumu kartē un dabā. Jo lielāks sagurums, jo biežāk skatos kartē, tā cenšoties sevi atturēt no žiglākas skriešanas. Tāpēc pēdējie etapi pavisam lēni un prātīgi, it sevišķi uz 28. kp. Finišā jūtams atvieglojums, ka distance beigusies, jo pa tādiem kalniem sen nebija nācies skriet. Kājas bija galīgi stīvas un droši vien vēl pāris dienas jutīšu sekas, kā muskuļos smeldz. Bet gandarījums tāpat ir, jo beidzot baudu garās distances pa visu naudu, nevis skrienu kaut kādas īsās Green distances (4-5 km). Šodien sanāca pieveikt 9 km ar aptuveni 300 metru kāpumu. Rezultāts 1:23:44 un 12. vieta no 20 garākās ''bestwood'' distances orientieristiem. Kļūdās atstāju 3:30 minūtes, iespējams arī garajā etapā pāris minūtes tika pazaudētas, bet visvairāk jau, protams, zaudēju uz fizisko. Kaut arī baigi sevi nespiedu, par ko liecina arī pulss, jo augstāk par 165 bpm tā arī neuzdzinu, tomēr spēka nepietika visai distancei. Jāsabalansē spēki un jāturpina skriet garās distances!
Darba dienas vakars nav tas brīvākais laiks, kad es varētu mierīgi doties uz orientēšanās sacensībām. Bet ja tik ļoti patīk nakts orientēšanās un vēlme skriet ir lielāka par atrašanos darba vietā, tad darbs var pagaidīt :) Vēlreiz un vēlreiz jāizsaka liels paldies Leiceter orientēšanās klubam, kurš organizē šīs nakts treniņsacensības viņu ziemas līgas ietvaros. Šī bija pēdējā iespēja (var jau būt ka nākamnedēļ vēl kaut kur ir kāds nakts-o) pirms Anglijas Nakts Čempionāta vēl nostabilizēt savas prasmes tumsā, tāpēc nevarēju laist iespēju garām. Kaut kad iepriekš jau biju skrējis šajā meža parkā, un cik atceros apvidus tāds pazaļš, bet ar bagātīgu ceļu tīklu un arī pāris labiem kāpumiem. Tumsā tie zaļie būs labs pārbaudījums! Stāvā sajūsmā biju jau par etapu uz 1. kp - virzienā cauri mazajām eglītēm jātrāpa uz klajumiņu. Etaps nav garš tāpēc virzienu nav grūti noturēt, bet attāluma sajūta gan jānoķer. Kad biju veicis pietiekamu attālumu, bet punktu nemanīju, nācās pietupties un pa eglīšu apakšu mēģināt izgaismot apkārtni. Biju mazliet pa kreisi no punkta. 2. un 3. kp ļoti vienkārši, tik jāpiebilst ka pie 3. kp upes malā sajutu spēcīgu saltumu, jo temperatūra šovakar tuvu nullei. Uz 4. kp salīdzinoši garš etaps, kur jāizlemj pa kuru pusi doties ezeram. Izvēlējos skriet pa labo pusi, ar domu noskriet gar 8. kp. Visai zaļajā mežā pirms punkta kaut kas nojuka ar virzienu, tāpēc nemanīju ne 8. kp, ne arī īsti nesapratu savu atrašanās vietu pie kontūras. Drošības pēc nedaudz paskrēju uz kreiso pusi, un kad pārliecinājos ka punkta uz šo pusi nav, tad devos pareizajā virzienā. Krosa etaps uz 5. kp, pēc kura sekoja šķiet šīs distances atslēgas punkts. Diemžēl uz 6. kp pazaudēju daudz laika, tā īsti nekļūdoties. Vienkārši manis izvēlētais variants ''pa taisno'' izrādījās šausmīgi lēns. Izrādījās ka dzeltenie ir galīgi aizauguši ar rožaugiem un avenājiem, bet mežs patiešām bija zaļš.
pa taisno ne vienmēr ir ātrāk
Vislabāk būtu bijis skriet pa taciņu caur 9. kp, vai uzreiz doties uz grāvīti (kuru gan kartē uzreiz nepamanīju) un gar to doties uz punktu. Labi ka šīs ir treniņu sacensības, kurās ir iespēja šādos etapos eksperimentēt. Uz 7. kp tikai ceļa varianti, bet uz 8. kp atkal būs jāpārbauda savs virziens. Neteiktu ka baigi labi tas izdevās, bet punktā nonācu ar aptuveni 10 metru novirzi, vienīgi etapa vidū kaut kādus neizteiksmīgus līkločus veicu gar un pār upīti. 9. kp atrašanās vieta jau nojaušama, vien jātrāpa uz sīko taciņu. Uz 10. kp galvenais tikt veikli cauri zaļajam un tad tik pa ceļu, bet 11. kp pilnīgs bērnu punkts. 12. kp no sākuma izskatījās tāds ''indīgs'', bet tie grāvīši bija tik izteikti, ka grūti kļūdīties. Uz 13. kp vispirms pa taku kalnā augšā un tad pāri pļavai līdz grāvja līkumam. Diemžēl tajā pļavā pazaudēju aptuveni 1 minūti! Vispirms nemanīju to grāvīti kreisajā pusē, un pēc tam ļoti nepārliecinoši šaustījos līkločos punkta virzienā pa aizaugušo pļavu. Ļoti muļķīga kļūda. Uz 14. kp skaidrs ka pa taisno caur zaļo būs grūti, tāpēc tikai kreisais vai labais variants. Izvēlos labo variantu, kurš sakrīt pēc tam ar virzienu uz 15. kp. Tā mazā meža taciņa nav pati skrienamākā, bet punktā nonāku precīzi, un arī uz 15. kp varu doties atpakaļ pa to pašu taciņu, kartē neskatoties. Uz pēdējo 16. kp pa dubļainu mežmalu un arī finiša kalns jāatstrādā no sirds, jo jau pie 13. kp jutu ka man tuvojas divas lampas, tāpēc līdz finišam negribēju lai mani panāk. Tie izrādījās abi brāļi Tebbutt, kuri droši vien distanci veica kopā. Atceros ka AIRE laikos naktī ik pa laikam skrējos ar brāļiem Field, bet ar šiem jauniešiem tāda īsta kontaktcīņa vēl nav bijusi. Šovakar startēju kā otrais un pirmo orientieristu apsteidzu jau pie 3. kp, bet finišēju gan kā pirmais, jo brāļi mani tā arī nepanāca, kaut gan vecākais Euan finišēja vien kādas 10 sekundes aiz manis. Distance nebija no sarežģītākajām, bet pietiekami interesanti saplānota, lai varētu izbaudīt. Fiziski kalni nāca grūti un uz beigām arī lampa jūtami blāvāka palika. Sen nebiju skrējis gandrīz stundu tumsā, tāpēc labi ka tagad pārliecinājos, ka ilgākam skrējienam lampas stars var palikt pavisam vājš. Anglijas Čempionātā, kur startēšu M35L grupā, to 9 km garo distanci droši vien nāksies skriet krietni ilgāk par stundu, tāpēc noteikti jāņem līdzi rezerves lampa. Šovakar ar rezultātu 58:02 ieņēmu 6. vietu no 19 orientieristiem. Kļūdās un dažos nepareizos variantos varu sakasīt kādas 3 minūtes, bet fiziski augstāk par 4. vietu nebūtu spējis tikt. Pārliecība ir laba par savām nakts-o prasmēm, ja vien varētu mazliet uzdzīt fizisko formu līdz februāra beigām.
Šovakar laika apstākļi tipiski Anglijas ziemai - auksts vējš (vētra) ar lietu, bet nevaru laist iespēju garām patrenēties nakts-o. Tāpēc spītējot ''suņa laikam'', devos uz sava DVO orientēšanās kluba organizētajām nakts orientēšanās sacensībām Chesterfield pusē. Šīs sacensības vispār bija paredzētas pagājušā gada decembrī, bet toreiz sniega dēļ tās atcēla. Šķiet tagad bija tieši laikā, pāris nedēļas pirms Anglijas Nakts Čempionāta. Mazliet stīvums ir kājās pēc rīta Banbury parkrun skrējiena, bet gan jau ieskriešos. Nekur gan daudz neieskrējos, jo stindzinoši aukstais lietus visu ķermeni padarīja stīvu :) Tātad šovakar izvēles distance ar masu startu un 45 minūšu kontrollaiku. Biju cerējis ka dalībnieku skaits būs kuplāks, jo sacensību vieta tuvu NOC pārstāvjiem no Nottingham un arī spēcīgajiem SYO orientieristiem no Sheffield šis parks nav tālu, bet laikam jau laika apstākļi atturēja potenciālos nakts-o orientieristus. Startā vien aptuveni 20 orientieristi, starp kuriem kā vienīgo nopietno konkurentu redzu savu kluba biedru Richard Parkin. Tāpēc uzreiz nolemju ka startā došos sevis izvēlētajā variantā, sākot ar 2. kp, neskatoties kur lielākā daļa orientieristu dosies. Mērķis ir paņemt visus 30 kontrolpunktus laikā! Starts... un izrādās ka uz 2. kp pusi dodamies mēs vienīgie - es un Richard. Pirms punkta Richard man paskrien garām, tāpēc uz nākamajiem 1. un 4. kp sekoju viņam.
kļūdainā izvēle ar 9. kp
Bet diemžēl tā bija kļūda, jo viņš bija plānojis veikt distanci pavisam savādāk nekā es. Vajadzēja pieturēties pie sava plāna, un pēc 2. kp doties uz 9. kp, un tikai tad savākt 1. un 4. kp. Būtībā etaps no 9. kp uz 8. kp bija kā aptuveni 2 minūšu kļūda, un šis neizteiksmīgais loks iespaidoja manu ceļa izvēli distances vidusdaļā. Šāds atklātais apvidus nav nekas sarežģīts pat tumsā, tāpēc punktus lasīju vienu pēc otra bez aizķeršanās. Vienīgi kāpums uz 7. un vēl jo vairāk uz 27. kp bija diezgan smags. Arī spēcīgais pretvējš vietām pamatīgi bremzēja un salijušās pļavas bija pārvērtušās purvā un dubļu muklājā. Dzelteno krāsu kartē varēja mierīgi aizstāt ar purva zilajām svītrām :) Piemēram, pēc 24. kp iemaucos tādā dubļu muklājā, ka pat pazaudēju vienu apavu, kuru nācās vilkt laukā no dubļiem, tā nomālējot visu sportident. Jāpiemin, ka distanci līdz pat 14. kp veicu pilnīgā vienatnē, bet pie 5. un 25. kp beidzot parādījās pirmie gaismas stari no citiem orientieristiem. Tikai viņi skrēja man pretim, jo bija izvēlējušies veikt distanci pretējā virzienā. Pie 13. kp noķēru vienu no dalībniekiem ar kuru mums sakrita virziens uz 20. 30. un 28. kp. Tieši uz 28. kp šķiet pieļāvu vienīgo (~20 sek.) kļūdu, nenoturot virzienu. Pēc 28. kp bija jāizdara izšķirošā izvēle, kā turpināt distanci. Plāns bija doties uz 29. kp un pēc tam caur 3. kp uz 22. 6. un 11. kp, pēc kuriem tad savākt distances beigu daļas punktus. Ieskatoties pulkstenī, kurš rādīja gandrīz 30 minūtes, sapratu ka nav reāli 45 minūšu laikā man savākt visus atlikušos punktus. Ātri izvērtējot punktu vērtību (kontrolpunktiem bija 5, 10 vai 15 punktu vērtība), izlēmu doties uz 3. kp, pēc kura tālāk uz 29. kp, un tad savākt četrus (23. 12. 26. un 18. kp) beigu punktus, starp kuriem bija visai mazi etapi jāveic. Tā nu sanāca izlaist kartes vidusdaļas četrus punktus (22. 6. 11. un 10. kp), kuri bija ļoti neparocīgi manā plānojumā.
neizdevīgais 22. kp
22. kp jebkurā plānojumā būtu bijis ļoti neizdevīgs, jo sarkanās sētas bija aizliegts šķērsot, un tas punkts atradās tādās kā lamatās. Beigās mazliet nedroši virzījos uz 26. kp, jo bedres punkti tumsā ir ļoti uzmanīgi jāņem, bet izdevās prātīgi trāpīt virsū. Finiša posms no 18. kp līdz finišam salīdzinoši garš, tāpēc nācās sirsnīgi uzskriet. Finišēju ar praktiski perfektu laiku - 44:38, vien 22 sekundes pirms kontrollaika beigām. Nojautu ka rezultāts būs labs, jo vērā ņemamas kļūdas uz punktiem nepieļāvu, vienīgi škrobe par to līkumu uz 9. kp, kura dēļ iespējams nācās izlaist 2 vai 3 kontrolpunktus. Bet visus punktus fiziski šovakar nebiju spējīgs paņemt. Kopumā biju savācis 245 punktus, un piekāpos vienīgi savam sāncensim startā - Richard Parkin, kurš bija savācis 260 punktus. Viņš bija izlaidis tieši 9. kp un vēl palaidis garām 21. kp. Tātad es ieņēmu 2. vietu no 15 nakts orientieristiem, un labi ka pēc 28. kp izvērtēju punktu vērtību, uz kuriem beigās skriet, jo 3. vietā finišējušo 16 gadīgo jaunekli pārspēju par 5 punktiem, kurš pat bija atzīmējies vienā kontrolpunktā vairāk nekā es, bet ar mazāku vērtību. Tā īsti jau neiznāca izbaudīt nakts orientēšanās burvību šādos laika apstākļos un tik vienkāršā apvidū, bet tāpat bija lietderīgi patrenēt virziena noturību tumsā.
Tagad vēlreiz izanalizējot savu pirms starta plānu, kad distanci sāku ar 2. kp, tad kontrolpunktu secība man būtu šāda: 2-9-1-4-8... visi labās puses punkti un tad 29-3-22-6-11-10... un visi beigu punkti. Bet neesmu pārliecināts ka ar tām zaudētajām 2 minūtēm uz 9. kp, vai būtu pieticis lai izskrietu cauri 22. 6. un 11. kp. Tās sarkanās sētas dēļ tie vidusdaļas punkti baigi sarežģī izvēli, it sevišķi 22. kp. Šādi būtu izskatījusies mana perfekti saplānotā distance!
Plāni pavasarim un vasaras sākumam ir tapuši, tāpēc janvārī jāsāk likt pamati un audzēt skriešanas apjomu, lai būtu pa spēkam visi ieplānotie pasākumi. Februāra beigās jāstartē Anglijas Nakts Čempionātā, martā jābūt gatavam startēt Compass Sport kausa kvalifikācijā, marta beigās jāpiedalās JK daudzdienu sacensībās Leeds apkārtnē, aprīļa beigās jāstartē Latvijas Nakts Čempionātā, un iespējams arī Rīgas Kausos vai Ilves trīsdienās Igaunijā. Tāpat arī vasarā iespējams piedalīšos Kāpas trīsdienās, un nu vēl ir uzpeldējis piedāvājums uzskriet Jukolā Somijā. Tā ka plānu ir daudz saistībā ar orientēšanās sportu, tāpēc jākrāj bāze parkrun skrējienos. Janvārī piedalījos pavisam 7!!! jaunos parkrun skrējienos, jo bija iespēja Jaungada pirmajā dienā noskriet divus parkrun, kā arī katru sestdienu kādā citā pilsētā. Parkrun ģeogrāfija man paliek arvien plašāka - trīs parkrun noskrēju Jorkšīras apgabalā, tāpat trīs jauni skrējieni netālu no Manchester pilsētas, un viens uz dienvidiem startp Birmingham un London. Saistībā ar parkrun tūrismu, esmu pat izveidojis Google maps karti, kurā tiek izdzēsti visi jau izskrietie parkrun, un arī uztaisīju excel tabulu, kurā iekļāvu visus parkrun uz kuriem varu aizbraukt ar mašīnu zem 2 stundām, un vēl viena tabula ar Londonas parkrun uz kuriem varu doties ar riteni no vilcienu stacijas. Attālumi izmērīti, laiks ceļā aprēķināts, tagad tik jāizvēlas kur katru sestdienu doties. Šķiet ka arvien biežāk viesošos Manchester pusē, kur ir ļoti daudz parkrun skrējieni, un tikai pusotras stundas brauciena attālumā.
Pāris reizes janvārī izbraucu tā sportiski arī ar riteni aptuveni 20 kilometrus. un vienreiz darba dienas vakarā uzskrēju piecīti pa tumsu. Vispār jau tajā vakarā bija paredzēta dalība nakts-o sacensībās, bet sastrēgumu dēļ netiku laukā no pilsētas. Tāpēc jauno orientēšanās gadu iesāku vien pašās janvāra beigās ar dalību East Midlands orientēšanās līgas posmā.
Beidzot esmu sakārtojis arī šo savu dienasgrāmatu - uzrakstīju gan par Ilvēm Igaunijā, gan par britu sprinta čempionātu aizliegtajā armijas teritorijā. Tā ka vairs nav nekādu astīšu palicis, un turpmāk centīšos uzreiz aprakstīt notikumus distancē pēc orientēšanās sacensībām.
Ik pa laikam pasekoju līdzi Rastorgujeva veiksmēm un neveiksmēm biatlona šautuvēs. Skeletonu un bobsleju gan kaut kā nesanāk paskatīties, toties pavērojus pāris Manchester United futbola spēles, kurā spēlē daudzi jauni un man nezināmi spēlētāji. Arī Australian Open tenisa turnīrs man paslīdēja garām nepamanīts, bet Overtime pārraides ar Armandu, Valdi un Gunti gan neizlaižu nevienu!
Februārim aptuvenie plāni skaidri - sestdienās parkrun, ik pa laikam kāds loks ar velosipēdu, vismaz viens nakts treniņš pirms Anglijas Nakts Čempionāta, kā arī februāra vidū ir doma doties garākā skrējienā/pārgājienā, lai notestētu sevi, vai kaut kad tuvējā nākotnē būtu spējīgs pieveikt vismaz 4 stundu rogaininga distanci. Pontefract parkrun #240 01/01/2016
Laimīgu Jauno Gadu!
Lai cik daudz būtu izdzerts šampānietis un lai cik maz būtu gulēts Jaungada naktī, zināju ka noteikti 1. janvāra rītā skriešu dubulto parkrun! Atlika vien izvēlēties uz kurieni doties 2016. gada pirmajā dienā. Parkrun skrējieniem ir 1. janvāra tradīcija, ka ir iespēja skriet divus parkrun vienā dienā - pirmo kā ierasts 9:00, un otram 10:30 starts. Bet ne visur notiek šie dubultie parkrun skrējieni, tāpēc jau iepriekš bija pamatīgi jāizpēta, kur var apvienot divus parkrun skrējienus. Pagājušā gadā 1. janvārī skrēju Conkers un Kingsbury Water parkrun skrējienos, tāpēc šogad šos savus lokālos parkrun atstāju kā rezerves variantu, ja nu nevarēšu laicīgi pamosties :) Bija trīs izvēles iespējas - Leeds, Wakefield vai Hull pilsētu apkārtnes kur apvienot divus skrējienus. Vispievilcīgākais variants izrādījās Wakefield variants, jo ceļā bija jāpavada mazāk kā pusotra stunda, bet abi pārējie varianti bija 2 stundu brauciena attālumā. Tā nu šorīt devos vispirms uz Pontefract parkrun un pēc tam uz Nostell Priory parkrun. Svētku mielastu un pirmās šampānieša glāzes pacēlām mājās pie TV, sagaidot Jauno Gadu pēc Latvijas laika, bet Anglijas Jauno Gadu un salūtu sagaidījām Birmingham pilsētā. Tā kā biju šoferis, tad šampānieti daudz nepatērēju, vienīgi pēc salūta, atgriežoties mājās, pieslēdzos pie vairākām šampānieša glāzēm. Ēsts gan tika daudz un gulēts pavisam maz. Pēc 3 stundu pagulēšanas, modinātājs modināja doties ceļā uz pirmo šā gada skrējienu. Ir jau pieredze skriet pēc mazgulētām naktīm un sajūtas zināmas - kājas vieglas, bet galva smaga, un šoreiz arī vēders smags :) Rīts auksts, grādi knapi plusos, tāpēc mazliet vairāk jāiesildās.
aukstais rīts ar vilnas cimdiem
Skrējēju neticami daudz, kas priecē, ka tik daudziem ir apņēmība sākt jauno gadu skrienot. Pirms starta satiku vairākus parkrun tūristus, ar kuriem pārmiju pāris vārdus, no kurienes katrs esam atceļojuši. Trase būs viegla - turp atpakaļ gar zirgu hipodroma apli, vienīgi kādā brīdī var sanākt skriet pretvējā, jo nebūs nekāda koku aizsega. Skriešu tīri uz sajūtām, jo enerģija būs vajadzīga arī otram skrējienam. Pēc starta centos ātrāk nonākt sava tempa skrējēju kolonnā, jo ceļš skriešanai visai šaurs, tāpēc sākumā skraidīju zigzagā no vienas puses uz otru, līdz beidzot nonācu starp ''savējajiem''. Līdz distances vidum, kur bija jāgriežas apkārt un jāskrien atpakaļ, skrējās normāli, bet arvien vairāk sāku just negulētās nakts iespaidu. Pēdējā kilometrā jau palika pavisam grūti, tāpēc apzināti vai neapzināti pirms finiša jūtami samazināju tempu, ar domu par nākamo skrējienu. Finišēju ar ciešamu rezultātu 28:51 un ieņēmu 211. vietu no 381 veselīgajiem jaungada iesācējiem. Šādai hipodroma trasei atzīme ne vairāk un ne mazāk par astoņi, jo kaut arī viegla trase, tomēr ļoti vienmuļa. 8/10
Pēc Pontefract parkrun mazliet atsildījos, izstaipījos un pārvilcis dubļainos apavus, braucu uz Nostell Priory parkrun, kuram starts bija 10:30. Attālums starp šiem parkrun ir vien 7 kilometri, tāpēc pat pēc nelielā sastrēguma pie iebrauktuves parkā nonācu pusstundu pirms starta. Sanāca laiks gan uzvilkt otrus (asfalta) apavus, gan aizskriet līdz tualetei, gan aprunāties ar tūristiem. Pēc mašīnu plūsmas uz Nostell Priory parku varēja nojaust, ka te būs vēl vairāk skrējēju. Daudzi jau pirms brīža redzētie Pontefract parkrun skrējienā, gan arī daudzi no citiem tuvējajiem parkrun, no kuriem varēja paspēt aptuveni 1 stundas laikā atbraukt uz šejieni. Pagājušā gada 1. janvāra dubultskrējienā abus parkrun izdevās noskriet ar ļoti līdzīgiem rezultātiem (28:39 un 28:14), otro skrējienu pat veicot ātrāk. Bet šogad par otro skrējienu mazliet uztraucos, jo esmu jūtami sliktākā formā un kājās jūtams stīvums. Kaut ko garāku par 5 kilometriem pēdējos mēnešos esmu skrējis vien pāris reizes, tāpēc bažījos par savu izturību otrajā piecītī. Diemžēl bažas piepildījās. Startā skrējēju tik daudz un trase tik šaura, ka no beigām startējot, pirmo kilometru nācās tipināt. Vietām tā iesprūdu, ka pat šķita tūliņ pāriešu soļos. Tā nu 1. km tika notipināts 6:15 min/km tempā. Otrajā kilometrā, kad skrējēji sāka izretoties, centos uzķert savu komforta tempu 5:30 min/km, bet diemžēl šādu tempu spēju noturēt tikai vienu kilometru. Kājas palika arvien nepaklausīgākas un stīvākas, tāpēc pēdējo trīs kilometru temps atkal virs 6 min/km.
kaut arī rezultāts švaks,
gads ir labi iesākts
Kā sacīt jāsaka - jaunāks nepalieku, un bez regulāras garāku distanču uzskriešanas, ir grūti noskriet vienmērīgus 10 kilometrus. Bez stīvuma kājās, nekādu citu traumu šobrīd nav, tāpēc uzrādītais rezultāts ir galīgi neapmierinošs. Traumēts esmu skrējis vēl lēnāk, bet šis bija vislēnākais (bez traumām) skrējiens starp visām manis izskrietajām parkrun trasēm. Tamdēļ noteikti vēl kādreiz atgriezīšos uz Nostell Priory parkrun, lai uzlabotu nepieklājīgo rezultātu. Ar rezultātu 30:52 ieņēmu 310. vietu no 483 pēcsvētku skrējējiem. Starp citu abos šī rīta skrējienos tika uzstādīti jauni dalībnieku rekordi tieši šajos parkrun. Trase bija salīdzinoši interesanta ar ainaviskiem parka skatiem un nelielu posmu gar ezeru, bet pāris kāpumi un divi apļi man neļauj novērtēt šo trasi augstāk par septiņi. 7/10
Piektais parkrun skrējiens astoņās dienās! Loģiski, ka tādam skrējienu kvantumam fiziski neesmu gatavs. Plus vēl bagātīgās svētku maltītes un alkoholiskie dzērieni, kā arī saspringtais darba grafiks svētku laikā. Bet apņemšanas katru sestdienas rītu sākt ar 5 kilometru skrējienu, paliek nemainīga arī šajā gadā. Pēc vakardienas diviem skrējieniem kājās stīvums pamatīgs, tāpēc iesildīties nāksies pamatīgāk. Par Glossop parkrun apmeklējumu izlēmu vien vakarvakarā, jo tāda īsta plāna, kur šorīt doties, nebija. Šogad ir klusa apņemšanās katru sestdienu skriet tikai un vienīgi vēl neskrietās parkrun trasēs, tāpēc viegli nav izlemt, kur un kā doties, jo nenoliegšu, jāskatās arī cik finansiāli izmaksās man arvien tālākie izbraucieni no mājām. Arvien biežāk mēģināšu noķert izdevīgi lētās vilcienu biļetes! Bet šorīt devos uz ziemeļu Derbyshire Peak District kalniem, kur netālu no Manchester notiek viens no tālākajiem East Midlands reģiona parkrun skrējieniem. Pats vairākkārt šajos kalnos esmu skrējis orientēšanās sacensībās, bet šoreiz šos ainaviskos kalnus gribēju parādīt Ivetai un mammai, tāpēc devāmies kalnu ciematiņa Glossop virzienā. Diemžēl laika apstākļi galīgi nebija piemēroti lai dotos kalnos. Visu rītu līņāja un kalnos necaurredzama migla. Turpceļā praktiski no kalniem neko neredzējām, galvenais bija izbraukt cauri biezajai miglai bez starpgadījumiem. Tiekot pāri kalniem, migla pazuda, bet lietus turpināja līt, tāpēc būs vien jāsamierinās ar kārtējo lietaino parkrun. Šis ir samērā jauns parkrun skrējiens, tāpēc būs interesanti redzēt cik daudz vai maz te skrējēju, un cik labi noorganizēts skrējiens. Sākšu uzreiz ar trases vērtējumu! Šādas trases trīs apļos nekad nenovērtēju augstāk par septiņi, bet šai trasei no manis tiek stabils astotnieks. Trase bija tik interesanta, ka vienu brīdi šķita, ka piedalos orientēšanās sacensību distancē, jo trasē bija tik liela dažādība, ka nācās tik skriet un ar pārsteigumu baudīt katru nākamo pagriezienu. Startējām uz asfalta celiņa, tad pa koka tiltu šķērsojam upi, seko neliels posms pa grantētu taku, tad atkal tilts, pēc tam dubļaina taka augšup kalnā, kuram seko arī dubļains noskrējiens lejup, kur jāuzmanās no saknēm un akmens pakāpieniem. Pēc tam neliels loks ap pīļu dīķi, kura vienā galā sanāk skriet gar nelielu ūdenskritumu un tad cauri tumšai krūmu un koku alejai, no kuras ārā tiek lecot pāri milzīgai peļķei. Tad seko atkal asfaltēts posms cauri parka dārzam un garām tenisa kortiem, ar pāris pacēlumiem augšup un lejup. Apļa beigās mūs atkal iedzen dubļos, kur pa ļoti slidenu taku jātiek augšā kalnā, tad seko posms pa zāli, kura daudzviet ir pārvērtusies par dubļu vannā. Un tā trīs apļus aušā un lejā, asfalts un dubļi, tilti un pagriezieni. Ja tagad jāmēģina atcerēties un salīdzināt visas 65 manis izskrietās parkrun trases, tad jāatzīst ka šī, iespējams, bija visinteresantākā parkrun trase, kādu līdz šim esmu skrējis. Skrējēju arī pietiekami daudz, lai nebūtu jāskrien vienatnē, kaut gan pašā finišā paliku pilnīgi viens :) Vienīgi žēl ka mana fiziskā jauda kājās bija ļoti vāja, tāpēc rezultāts krietni vājāks par manām ierastajām 28 minūtēm. Ar rezultātu 29:32 ieņēmu 52. vietu no 98 ''orientieristiem''. Jāatzīmē vēl viens interesants fakts - mans garmin pulkstenis uzrādīja vien 4.77 km, tātad par 230 metriem īsāku distanci. Bet visticamāk tur vainīga GPS signāla neprecizitāte kalnos un zem biezajām krūmu alejām. Pēc skrējiena tomēr mazliet izbaudījām kalnu ainavas caur mašīnas logu, braucot uz Sheffield pilsētu. 8/10
Šis Congleton parkrun man kaut kā bija paslīdējis garām, jo kartē skatījos un plānoju parkrun apmeklējumus pa Midlands reģionu un uz ziemeļiem vai dienvidiem, bet uz Velsas pusi biju pavirši uzmetis tik aci. Tā kā tagad arvien vairāk jāsāk plānot, kurš no neizskrietajiem parkrun man attāluma ziņā ir tuvāk, tad vienu vakaru piesēdos pie parkrun kartes un pa perimetru sāku mērīt visu vēl neizskrietos. Un atklājās ka Congleton parkrun ir vien stundas brauciena (80 km) attālumā no mājām, kas pat ir tuvāk nekā viens otrs parkrun, uz kuru pirms tam biju devies ar mašīnu. Tā nu šorīt cauri Stoke pilsētai devos Manchester virzienā uz šo nedzirdēto Congleton pilsētiņu. Rīts pelēks un drēgns ar smalku lietutiņu, kā jau Anglijas ziemā, bet trase solās būt jauka - trīs apļi apkārt ezeram. Braucot pēc navigācijas, nonācu gan ezera otrā krastā, nevis tur kur starts, bet tā kā ezers pietiekami mazs, tad palikšu vien šajā krastā. Tieši laikā bija neliels skrējiens gar ezera krastu, lai iesildītos pirms starta un paspētu arī ''pasēdēt''. Ķermenī vēl jūtams pēcsvētku smagums, tāpēc skrējiens nesolās viegls. Vēl vairāk situāciju sarežģīja šaurā taciņa gar ezera krastu, jo startējot no beigām, atkal pamatīgi iestrēgu aiz lēnākajiem skrējējiem. Pirmais kilometrs tā arī pagāja, vai nu lēnā riksīti, vai ar straujiem kāpinājumiem apdzenot. Kad bijām nonākuši ezera tālākajā galā, varēju jau sākt skriet savā tempā. Sajūtas smagnējas, bet solis tīri ciešams. Diemžēl pirmā kilometra raustīšanās atstāja iespaidu uz pēdējo kilometru, jo pēdējie soļi pirms finiša nepavisam nenāca brīvsolī. Bet visā visumā patīkams skrējiens, jo man jau patīk trases gar ūdeņiem un bez kalniem. Tāpēc stabils devītnieks no manis! Rezultāts 28:30 (27:54, jo startā nostāvēju pusminūti) un 139. vieta no 225 ezermaliešiem. 9/10
Šis bija pirmais šogad tiešām plānotais parkrun, kuru jau biju atzīmējis savā plānotājā krietnu laiku iepriekš, jo Milton Keynes parkrun šodien svinēja savu sešu gadu jubileju. Laicīgi bija nopirktas lētās vilciens biļetes un izpētīta pilsētas karte, kā no stacijas nokļūt līdz parkam. Bet vēl vakar vakarā nebiju pārliecināts, ka šorīt būšu Milton Keynes pilsētā. Iemesls vienkāršs - pēc lietainās nedēļas Anglijā temperatūra ir nokritusies zem nulles un pa nakti pat mīnusos, tāpēc no rītiem ceļus klāj melnais ledus un zāle sastingusi balta. Ar to pietiek, lai parkrun organizatori pieņemtu lēmumu par skrējiena atcelšanu, domājot par skrējēju drošību uz apledojušajiem parka celiņiem. Jau piektdienas vakarā sāka parādīties pirmā informācija par atceltajiem parkrun skrējieniem pa visu Angliju, arī laika prognoze naktī un sestdienas rītā nebija iepriecinoša. Tāpēc ar bažām no rīta devos uz vilcienu. Facebook parkrun domu biedru grupās ienāca ar vien jaunāki paziņojumi par atceltajiem skrējieniem, pat mans ''mājas'' Conkers parkrun tika atcelts, ko tādu pat neatceros iepriekš, jo šķita Conkers parkrun notiek jebkuros laika apstākļiem. Drošības pēc sazinājos ar vēl vienu parkrun tūristu Andrew, kuram ''mājas'' parkrun ir tieši Milton Keynes parkrun, un viņš apgalvoja ka viņu skrējiens gan notiek vienmēr, tāpēc cerēju ka nebūšu velti šajās saltajā rītā devies ārā. Šorīt tika atcelti vairāk kā 80 parkrun skrējieni! Jau kartē skatoties, Milton Keynes pilsēta šķita tāda neierasta, salīdzinot ar citām Anglijas pilsētām. Un realitātē, braucot tai cauri ar riteni, pārliecinājos vēlreiz. Pilsētas plānojums un ielu tīkls tāds simetrisks un kantains, praktiski visas ielas pilnīgi taisnas kā stigas, kas veido tādus kā kvadrātus jeb kvartālus. Ļoti atšķirīga un moderna pilsēta, atgādina ka filmās redzētos Amerikas kvartālus. Tāpēc no stacijas līdz parkam sanāca braukt pilnīgi taisni, vien palīkumojot pašā parkā. Rīts ļoti vēss, jo gaisā jūtami mīnus grādi. Pieslēdzu riteni, novilku visas biezās jakas un bikses, un devos iesildīties.
parkrun tūristi
Pirms tam gan vēl bija jāiepazīstas un jāaprunājas ar citiem tūristiem, it sevišķi vietējo aktīvistu Andrew. Šorīt pavisam šeit bijām seši tūristi, kas valkāja dzeltenos apsējus jeb atpazīšanās zīmi starp daudzajiem skrējējiem. Kopbildē gan esam pieci, jo viena kundzīte tik pirms paša starta ieradās. Skrējēju te ļoti daudz, bet labi ka starta vieta ļoti plaša, tāpēc startā nesanāca ļoti iestrēgt. Trase vienā lielā aplī, kas man tik ļoti patīk, tāpēc skrējienu uzsāku pozitīvi iedvesmots. Sākumā skrienot gar upi gan šur tur iestrēgu aiz lēnākajiem, bet tas tempu nesaraustīja, un izdevās ļoti vienmērīgs skrējiens. Neskatoties uz lielo salu un aukstumu, rīts bija saulains un arī skriešanas sajūtas ļoti labas. Šis skrējiens tikai noskriets tā brīvi bez smaguma kājās, laikam jau riteņbraukšana pirms skrējiena nāk par labu, jo pamodina ķermeni. Trase gandrīz perfekta, jo vijās gar upi un ezeru, un kā jau minēju, vienā lielā aplī. Vienīgi ar pāris kāpumiņiem, no kuriem viens bija ļoti interesants, jo kalnā bija jāskrien pa zig zag veida celiņu. Tieši dēļ šī skrējiena zigzagā nevarēju izšķirties kādu atzīmi likt. Izvēloties starp 9 un 10, tomēr likšu desmit, jo trase tiešām bija patīkama, skrējēju daudz un atmosfēra lieliska. Ar rezultātu 28:20 ieņēmu 236. vietu no 474 nosalušajiem skrējējiem. 10/10
Arī šis parkrun bija laicīgi iekļauts manā plānotājā. Barnsley parkrun šobrīd bija viens no tuvāk pieejamajiem, būtu pat varējis braukt ar mašīnu uz šo pilsētu, bet tomēr izmantoju lētās vilciena biļetes un tāpat kā pagājušo nedēļu ceļā devos ar vilcienu un riteni. Ja pirms nedēļas Milton Keynes parkrun skrējienā varēja nosalt, tad šorīt bija jāpiedomā kā lai pa biezu nesaģērbjas. No rīta bija +10 grādi janvāra beigās un patīkama saulīte spīdēja! Priekš riteņbraukšanas tomēr biju mazliet pa biezu saģērbies un plusā vēl pamanījos apmaldīties nepazīstamajā Barnsley pilsētā. Tā ka pirms skriešanas biju kārtīgi iesildījies. Labi ka telefonā ir navigācija un parkā nonācu laicīgi. Šorīt Barnsley parkrun svin 5 gadu jubileju, tāpēc pirms starta atkal sveikšanas un uzrunas, un pēc finiša varēs cienāties ar kūkām. Jau biju dzirdējis iepriekš, un arī iesildoties pārliecinājos, ka Barnsley parkrun trase ir visai kalnaina. Bet nebiju domājis ka tik ļoti! Startā diezgan pamatīgi iestrēgu, jo nebija iespēju gar malām tikt garām, tāpēc visai ilgi sanāca sēdēt aizmugurē un gaidīt kamēr skrējēju bars izretosies. Brīdī kad būtu varējis sākt uzņemt tempu, tieši biju nonācis līdz pirmajam kāpumam. Pirmajā aplī vēl tik ļoti nevajadzēja piepūlēties, bet otrajā un trešajā aplī gan pamatīgi deva pa kājām šāds kāpums.
kūkas!
Vienā aplī sanāca pat divos kalnos skriet augšā, tā ka kopumā 6 reizes bija jāpārvar šie kalniņi. Labi ka apļa beigās sanāca skriet arī lejup, kas ļāva mazliet brīvāk palidot un pirms finiša arī rūpīgāk uzkapāt. Pēc sajūtām jutu, ka šo kalnu dēļ šorīt vairāk atpūšos nekā skrienu, tāpēc pēdējā kilometrā visātrākais temps man. Bet kopumā viens no lēnākajiem parkrun skrējieniem manā izpildījumā. Nepatīk man šādas trases ar kāpumiem un vairākos apļos, tāpēc vērtējums arī tikai pieci no desmit. Gandarījumam finišā apēdu pāris visai treknas kūkas :) Kopējā atmosfēra šeit jauka un šorīt viņiem arī rekordliels skrējēju skaits. Ar rezultātu 29:04 ieņēmu 131. vietu no 244 kalnos kapātājiem. 5/10
Šis parkrun
skrējiens bija kā loterijā izlozēts! Tikai ap puspieciem no rīta izlēmu, ka
braukšu uz Warrington. Ilgu laiku nevarēju izšķirties, kur sestdienas rītā
braukt, līdz beigās nolēmu ka ar vilcienu došos uz vienu no Londonas parkrun,
bet... tieši piektdienas vakarā Virgin vilcienu mājas lapā bija kaut kādi
remontdarbi, kas neļāva iegādāties biļeti. Tas radīja nelielu apjukumu :) Uz
Londonu man no Birmingham ar vilcienu ir jāizbrauc ap 6 no rīta, bet pēdējās
vilciena biļetes var iegādāties divas stundas pirms brauciena, tāpēc nācās
likt modinātāju uz pulksten četriem, lai vēlreiz mēģinātu iegādāties biļete. No
rīta Virgin mājas lapā viss darbojās, tikai biļešu cena bija pieaugusi
trīskārt! Šis variants atkrita, un bija jāmeklē rezerves variants. Labi ka
excelī esmu izveidojis tabulu ar tuvākajiem vēl neskrietajiem parkrun, kur esmu
atzīmējis gan attālumu, gan brauciena ilgumu. Tā nu tīri pēc nejaušības
principa izvēlējos doties Manchester virzienā uz Warrington parkrun. Uzliku
modinātāju uz pulksten septiņiem, un devos vēl pasnaust, kas gan īpaši
nesanāca. Tāpēc pēc mazgulētās nakts pirms izbraukšanas izdzēru kafiju, lai
ceļā nenāk miegs un ir kaut kāds mundrums. Šis pie reizes bija arī kā
izmēģinājuma brauciens šajā virzienā uz Manchester, kuras apkārtnē notiek ļoti
daudz parkrun, lai pārliecinātos cik ātri un pa kādiem ceļiem jābrauc uz
Anglijas rietumiem. Warringtonā nonācu laicīgi, tāpēc varēju kārtīgi iesildīties un paskraidīt pa lielo stāvlaukumu.
fotogrāfam melnbaltā opcija
Skrējēju daudz, bet nemanu nevienu ar melno ''100'' kreklu vai dzelteno tūristu lenti, tikai pāris skrējēji ar sarkanajiem ''50'' krekliem. Startā brīvprātīgie tiesneši nez kāpēc baigi kavējās, sanāca diezgan ilgi stāvēt un gaidīt, un tikai ap 9:10 startējām. Šī trase paliks atmiņā kā viena no amizantākajām :) Vispirms 1. km jāizmet mazs aplis pa parku, kur sanāk ļoti liela drūzmēšanās. Pēc tam seko skaists un taisns pārskrējiens zem 3 tiltiem, pēc kuriem jāizmet neliela cilpa ap regbija laukumu pa zālienu un dubļainu taku. Un pēc tam pa to pašu taisno taku zem tiltiem atpakaļ uz parku, kur pirms finiša jāizmet vēl viens pusaplīts. Trase patika, vien tas mazais aplīts pa parku bija tāds jokains, tāpēc astoņnieks no manis. Jāpiemin vēl viens amizants fakts! Pirmo reizi parkrun skrējienā nācās finišēt pirms finiša līnijas, jo finiša koridors bija pārāk īss un visiem skrējējiem uzreiz nebija vietas. Finiša tiesneši bija izvēlējušies ļoti nepareizu vietu kur stāvēt, tāpēc finišā radās haoss un sastrēgums. Tik strauji bremzējot pirms finiša, sanāca pat uzskriet virsū priekšā skrienošajam :) Apjukums parādās arī rezultātos, jo finišā saņēmu svītrkoda kartīti ar 200. vietu, bet rezultātos esmu atrodams 189. vietā, un skaidri atceros ka finišēju aiz vīrieša, bet rezultātos priekšā ir sieviete! Tātad ar rezultātu 28:36 ieņēmu 189. vietu no 374 finišā sastrēgušajiem. 8/10
2016. gada pirmās orientēšanās sacensības! Vispār jau jauno gadu biju plānojis atklāt 20. janvārī ar nakts-o sacensībām, bet tajā vakarā sastrēgumu dēļ uz šosejas līdz sacensībām nenokļuvu. Šogad esmu apņēmies startēt tikai nopietna līmeņa mačos nevis visādās treniņsacensībās (D level), tāpēc būšu visai izvēlīgs, piedalīšos sacensībās reti, bet startēšu kvalitatīvās. Un pagājušā rudens apņemšanās arī jāturpina - vairs nekādas īsās distances (Green vai Blue), startēšu tikai garākajās (Brown vai Black). Fiziski tas iespējams būs salīdzinoši grūti un arī Anglijas ranga punktus labākus pelnītu īsākajās distancēs, bet vai tad dēļ punktiem skrienu. Tā kā šobrīd tik reti piedalos orientēšanās sacensībās, tad pasākumi un distances jāizmanto pēc pilnas programmas. Šodien starts Austrumvidzemes Līgā (East Midlands League), kur garākā Brown distance ir 9.3 km un 30 kp. Īstenībā jau dalība šā rīta sacīkstē bija zem jautājuma zīmes, jo vakar pēc Warrington parkrun skrējiena, kaut kā nelabi savilka kreisās kājas pēdu. Sāpes bija tādas, ka nācās pat klibot. Vai nu kaut ko biju sastiepis vai satriecis, vai arī kāds nervs apsaldēts vai sarauts. Centos visvisādi izvingrināt to sāpošo pēdu, bet no rīta tāpat nācās mazliet pieklibot. Pirms skrējiena mazliet iesildījos, izvingrojos un lēnām paskrēju, un beigās nebija nemaz tik traki, jo savilktā pēda atlaida sāpi, tā ka paskriet varēšu. Protams, ne jau ar pilnu jaudu, jo tagad tik reti sanāk skriet, ka nākamajā dienā tāpat to parkrun piecīti kājās jūtu, un arī distances garums neļauj mesties distancē ar visu azartu, jo potītes jātaupa un spēki jāsamēro visai distancei, lai kaut kur pusceļā nenoplīstu. Bez regulāriem treniņiem vai kaut vai parastas skriešanas, protams, ka tik garā distancē uz nekādu rezultātu nepretendēju. Vienkārši baudīšu orientēšanos un centīšos izvairīties no neglītām kļūdām uz kontrolpunktiem. Šajā Hicks Lodge mežā jau esmu skrējis vairākkārt, tāpēc apvidus pat ļoti zināms. Šo pat īsti nevar nosaukt par mežu, tāds krūmāju un pļavu mikslis ar MTB trases takām un ceļiem pa visu karti. Laiciņš šodien nav pats patīkamākais, līņā visu rītu, tamdēļ mežs būs droši vien dubļu pārpilns, bet vai tad laika apstākļi ir šķērslis orientieristiem.
mikro ieplakas meklējumos
Startā gandrīz jau sakļūdījos uz 1. kp, uzsākot virzienu pa ceļu uz pretējo pusi, bet savlaicīgi aprāvos un devos pareizajā virzienā. Pirmie trīs kontrolpunkti tādi vienkārši, bez reālām iespējām kļūdīties. Bet 4. kp gan tāds viltīgs - mikro ieplaka zaļajā. Etaps pats veicams pa taciņām, pa ceļam arī piefiksējot 5. kp vietu, bet pirms punkta zaļajā jālien tīri uz attāluma izjūtu. Ne visai pārliecinoši, atrodot arī kartē neiezīmētu mikro ieplaku, izmetu aptuveni 30 sekunžu loku, bet punktam tomēr uzdūros virsū. 5. kp tik jāizskrien cauri, tāpat kā 6. kp, tik te atkal tā nepārliecība - vai virziens precīzs. Jūtams ka kādu laiciņu (vairāk kā 2 mēneši) nav skriets dienas orientēšanās sacensībās, tāpēc nākas biežāk skatīties kartē un sekot līdzi virzienam. 7. kp arī tāds visai ''indīgs'' - zaļais pudurs kaut kādā muklājā, bet šo punktu man izceļ kāds cits censonis. Uz 8. kp kross, bet uz 9. kp iespēja atkal atcerēties par sasodītajiem angļu rožaugiem, gan kārtīgi saskrāpējos, gan novilku uz mutes :) Etaps uz 10. kp būtu jāuzsāk caur tām pašām rozēm, bet es labāk izvēlējos skriet apkārt pa pļavu. Etaps nemaz tik sarežģīts, bet atkal ļoti bieži skatījos kartē, kas protams sabremzē. Uz 11. kp gan pieļāvu reālu kļūdu! Virzienu pļavā nojauca neizteiksmīgie krūmu puduri, kurus aplokot, novirzījos krietni pa labi. Zaudēt 30 sekundes šādā taisnvirziena etapā ir daudz. Skrienot pāri pļavai uz 12. kp, atkal pamanīju jaunkundzi dzeltenajā jakā un nedaudz aiz viņas vīru NOC (Nottingham) kreklā, kurus redzēju jau dodoties prom no 4. un 5. kp. Tas ļāva apjaust, ka esmu atstarpi starp viņiem un mani pat palielinājis, kas deva gandarījumu par savu varējumu. Uz 12. kp tāds taisna virziena etaps, bet splitos kaut kā ļoti daudz zaudēju šajā etapā, varbūt sāku pagurt, jo tuvojas pusdistance, mani ierastie 5 km, pēc kuriem būtu jāmet miers :)
indīgie
13. kp atrodas tajā pašā ''indīgajā'' apvidū kur 7. kp, tāpēc šo punktu izmantoju kā orientieri, un 13. kp nonāku taktiski pareizi. Uz 14. kp tik tiešām sāku gaidīt otro elpu, jo daudzviet kur būtu varējis skriet, izvēlos mazliet pasoļot. Arī 15. kp izskatās tāds riskants, bet dubļainajā pamatnē jau ir iedzīta smuka taka kā sniegā, kas noved tieši pie punkta. Punkti no 16. kp līdz 19. kp vairāk tādi pārskrējienu etapi no viena meža masīva uz otru pāri ceļam, praktiski bez orientēšanās. Šķiet ka šaipus ceļam, kur atrodas Hicks Lodge velosipēdu centrs, lielais ezers un nesen stādītais mežs (krūmāji), iepriekš nekad neesmu skrējis, tāpēc distances beigas būs vēl interesantākas. Apbrīnojami, bet ir noskrietas 2/3 no distances un man vēl nav uznācis tā saucamais ''besis'' jeb apnikums, kurš man bieži vien piezogās tik garās distancēs. Tā kā distance ir salīdzinoši interesanta, tad par garlaicību nevaru sūdzēties. Pēc pārskrējiena iepriekšējos etapos, etaps uz 20. kp visai garš, bet lielāko daļu pa takām un... beidzot sākas arī normāli kāpumi, kuri distances sākumdaļā praktiski nebija vispār.
ne vienmēr pa taisno
ir ātrāk
Šajā etapā divas reizes nācās pāriet soļos pret kalnu. Nākamais etaps uz 21. kp šķiet bija viens no interesantākajiem visā distancē. Ir divi varianti - vai nu skriet pa labo pusi, pa taku atpakaļ augšā kalnā un tad droši punktā, vai nu skriet pa kreiso pusi gar ezera krastu un punktā nonākt no pretējās puses, kur nav tik droša piekļuve. Beigu beigās neizvēlējos nevienu no šiem variantiem, jo devos pa taisno cauri 22. kp! Šo varētu uzskatīt par kļūdu, jo mežā pret kalnu gāja krietni grūtāk, nekā ja būtu skrējis pa taku apkārt, bet taktiski izslēdzu kļūdīšanās iespēju uz 22. kp, jo jau zināju tā precīzu atrašanās vietu. Sekoja vēl maza aizķeršanās zaļajā pirms paša 21. kp, kas man šo etapa laiku padarīja par vienu no sliktākajiem. Bet uz 22. kp toties absolūti labākais laiks manā izpildījumā, jo ja visi pārējie splitlaiki bija pa otrā desmita vietām, tad etapā uz 22. kp uzrādīju 3. ātrāko splitlaiku :)
kaut kad te būs mežs
Uz 23. kp atsēdēju aiz kāda veterāna, kuru biju panācis pie 22. kp. Arī uz 24. kp sākumā virzījos līdzi pa priekšu skrienošajiem orientieristiem, bet paskrienot garām ezeram, kaut kas misējās un uz mirkli pazudu, labi ka bija 27. kp pie kura noorientēties, un turpināt virzīties uz 24. kp pa drausmīgi dubļainu taku. Distances beigas saplānotas ar vairākiem klasiskiem vidējās distances etapiem - īsiem, tehniskiem un krustām šķērsām. Ja uz 25. kp vēl nokļuvu bez problēmām, tad uz 26. kp gan kaut kas nojuka.
tehniskie etapi pirms beigām
It kā virziens bija pareizs, bet reljefs šķita neizprotams un punkta bedre atradās pavisam citur, nevis tur kur es virzījos. Labi ka divi citi orientieristi man izcēla šo punktu, jo pats iespējams būtu aizgājis te galīgi šķērsām. Uz 27. un 28. kp atkal tā pati dubļainā taka, kur atkal pamanīju jaunkundzi dzeltenajā un kungu no Nottingham. Nu jau atstatums starp mums bija krietni pieaudzis, jo viņi virzījās tikai uz 24. kp. Uz 29. kp visai nepārliecinoši kalnā augšā un cauri nenosakāmai pļavai vai izcirtumam, bet uz pēdējo 30. kp tikai kross pa plato riteņbraucēju taku. Finišs nāca grūti, bet ar patīkamu gandarījumu! Bija noskrieti 11 kilometri un prieks ka fiziski nenoplīsu, jo spēju vienmērīgi lēnā riksītī veikt visu distanci. Kājas gan jutīšu vēl pāris dienas, jo bija jūtami savilkti ikri, viens augšstilbs un abas potītes smeldza, kā arī pirms starta sāpošajā pēdā sāpes bija atgriezušās. Bet labi ka visi šie stīvumi bija slodzes dēļ, kas deva gandarījumu par labi padarītu darbu, vienīgi tā pēda mazliet uztrauc, jo tur jau tā sāpe tāda traumatiska. Ar rezultātu 1:33:47 ieņēmu 15. vietu no 23 orientieristiem, kas arī ļoti labi parādīja manu patieso fizisko varējumu garajā distancē. Rezultāts mazsvarīgs, galvenais ka izdevās visai tīrs reiss, jo kļūdās maksimums 2 minūtes atstāju, bet visu šo pusotras stundas orientēšanās skrējienu izbaudīju pilnībā.
