Pēc nesekmīgi aizvadītā Anglijas Čempionāta, šķita ka ar traumēto kāju sāk palikt arvien labāk, tāpēc šodien devos uz Coventry pusi, lai uzskrietu ierasto Blue distanci ar neierastajiem emit. Iesildoties sajūtas bija labas, jo skrējās tik labi kā... pat neatceros kad. Startā atkal neliela drūzmēšanās, tāpēc nogaidīju tā lai pirms manis startē tādi labi vilcēji, ja nu izdodas noķert. Ieraugot startā karti, viegls smīns, tāds taciņu un ceļu tīkls, ka sagaidāms viens spēcīgi ātrs kross ar atzīmēšanos. Man ar ātruma īpašībām tā švakāk, tāpēc jāmēģina skriet visos punktos iekšā bez minstināšanās. Gandrīz jau uz 1. kp sanāca misēklis, skrienot pa lielo taku, nepamanīju mazo taciņu pa kuru biju plānojis nogriezties. Nu neko plāna maiņa un arī šāds variants bija tīri labs. Uz 2. kp tik pa taciņu, kuru gan uzreiz nevarēju uzķert, tāpēc neliels skrējiens pa apvidu. Pie 3. kp nevajadzīgs lociņš pie paša punkta, bet man tās sekundes nav tik dārgas, bet pie 4. kp jau negaidīti ātri realizējās viens no plāniem. Pa 2 minūtēm noķēru kādu sportisku veterānu (M40-45) no WRE kluba, un tad nu uz 5. kp sēdos viņam astē. Pie paša punkta gan šis apjuka, tāpēc man nācās izcelt punktu starp krūmu puduriņiem. Uz 6. kp virziens un pie 7. kp panācu arī otru konkurentu (M14-16 jaunieti) par 3 minūtēm. Onkulis kurš startēja 1 min. pirms manis palika jau pie 1. kp, bet šos abus gan necerēju tik ātri noķert, jo Clive no WRE (ieskatījos
rezultātos, kā tad sauc) izskatījās krietni ātrāks skrējējs nekā es, būs laikam sākumā kaut kur sakļūdījies. Laba kompānija esam nolasījusies - sportisks veterāns, jauneklis kurš cenšas skriet maksimāli un es tāds enkurs līdzsvaram, kurš jebkurā brīdī var piekoriģēt virzienu. Uz 8. kp nezin kā, bet tieši ''enkurs'' nonāca priekšgala un punktu paņēma pirmais, tad nu garajā etapā uz 9. kp jārealizē savs variants. Neko daudz neķīmiķoju pa mazajām taciņām, vilku apkārt pa lielo ceļu. Ātrums uz ceļa bija tik labs, ka tā jau var neaizvilkt līdz finišam :) Paldies arī Nicholas (M14 puika) par ātrumu, kurš skrēja blakus plecu pie pleca kā paša dēls :) Punktā atkal visi 3 ieradāmies reizē, tikai veterāns no otras puses, šis bija skrējis pa mazajām taciņām. No šā brīža var teikt ka mans orientēšanās skrējiens beidzās, sākās kross, ik pa laikam piefiksējot kartē atrašanās vietu, jo atlikušo distanci atsēdēju aiz Clive. Nav nemaz tik viegls uzdevums noturēties astē orientieristam, kurš uz kāju ir krietni ātrāks nekā pats, labi ka mežs tik līdzens un pārredzams, bet nu bija vietas kur zilais WRE neilons izgaisa no mana redzesloka, tad nu nācās uzspiest tā sparīgāk un ļauties virziena izjūtai, jo pie punkta jau jebkurš orientierists kaut mazliet nobremzē, un tad nu man bija iespēja atkal tikt klāt. Viskritiskāk šķiet bija pie 12. un 15. kp, kad šķita tūliņ tūliņ atlaidīšu, jo atstarpe bija izveidojusies vismaz 30 sek. Bet pie 17. kp praktiski jau biju pazaudējis viņu, jo īsajā etapiņā nez kāpēc izdomāju skriet savu variantu un uzrāvu skaistu ~30 sek. kļūdu. Uz 18. kp bija ''jākurina'', ātrums tāds pats kā pa ceļu uz 9. kp tikai šoreiz pa apvidu, ak jā, M14 puika pie 12. kp atplīsa no manis, tā ka nav jau tā ka es ar šad tad varu attīstīt ātrāku soli :) Labi ka sportiskais veterāns nedaudz sakļūdījās uz 18. kp, kas ļāva man mazliet pietuvoties, bet aizsniedzamā attālumā vēl joprojām netiku klāt. Bet attālums bija pietiekams lai es turpinātu līdzskriešanu ar ļoti minimālu orientēšanos :) Kaut kad jau tam bija jānotiek, organisms un kājas nav gatavas skriet ar šādu ātrumu, un uz 20. kp skrienot lejup pa taciņu caur pļavu, savilka abus augšstilbus tā ka maz neliekas, un
splitos uzskatāmi redzams kā distances beigās sāk parādīties 30tie un 40tie splitlaiki. Paskriet vairs nevarēju, tāpēc distances beigās nolēmu pāriet no krosa uz orientēšanos. Laikam Clive arī juta ka nespēju viņam vairs sekot :) un uz 21. kp uztaisīja tādu kļūdu ka punktu paņēmu praktiski pāris soļus aiz viņa, tāpēc karti atkal ''varēju bāzt kabatā'' un sēdēt astē. Arī uz 23. kp šim nepadevās pārāk taisns variants, tāpēc līdz pat finišam noturējos viņam aizmugurē. Finišā ātrākais ko izdarīt, bija atrast kādu koku :) ne jau lai ... bet gan pastaipīt kāju muskuļus, jo savilkti bija nežēlīgi, un pāris dienas mana gaita noteikti būs visai kokaina. Nav jau smuki tā sēdēt astē lielāko distances daļu, bet ko darīt, ja distance un apvidus tik vienkārši ka orientēšanās elementi te visai nosacīti, tāpēc jāskrien kross, un krosā vienmēr ātrākais velk lēnāko. Finišēju ar rezultātu 45:07 kas deva man samērā augsto 9. vietu no 59 dalībniekiem diezgan labā konkurencē, jo ātrākie šajā distancē bija juniori. Tāda īsta kļūda bija tikai viena, uz 17. kp (~30 sek.), bet pats saviem spēkiem droši vien būtu pieveicis šo distanci pāris minūtes ilgāk. Bija labi, sen nebiju tā izskrējies, vienīgi man kā kreilim tā atzīmēšanās ar emit gan ir ļoti bremzējoša, jo distančnieks kaut kā vienmēr to atzīmēšanās kastīti uzliek otrādāk, domājot droši vien par labročiem, un tad nu man pie punkta vienmēr sanāk vai nu lauzt roku vai dancot apkārt viņam, tā uz atzīmēšanos, kopā uz visiem 24. kp, iespējams zaudējot pusminūti. Sportident tomēr ir labāks un praktiskāks, nav tāda diskriminācija :)))
Kad būs nākamie mači? Nav ne jausmas, jo kamēr vēl joprojām jūt tās sāpošās vietas kājā un pēdā, tikmēr kaut kā neraujos uz katru tuvāko o-pasākumu. Iespējams nākamais mans iznāciens būs Chesterfield urban sacīkstē.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru