Pirms apmēram 10 gadiem radās doma, ka kādreiz labprāt noskrietu maratonu, bet laikam ejot sapratu, ka 42 km man diez vai būtu pa spēkam noskriet, tāpēc paliku pie mērķa noskriet pusmaratonu. Tā kā man labāk patīk skriet pa mežu ar karti rokā, tad tā īsti nekad neradās iespēja sākt gatavoties un startēt pusmaratonā. Tikai šogad kad pirmo reizi piedalījos Leeds 10 km ielu skrējienā (var teikt, ka beidzot iznācu no meža :) ) sapratu, ka šovasar varētu būt īstais brīdis kad piepildīt šo sapni par pusmaratonu. Pēdējie 2 mēneši pagāja trenējoties pēc Nordea treniņplāna parauga, ar katru nedēļu jutu, ka skriešana pa asfaltu padodas arvien vieglāk, un izturība pieaug. Man galvenais bija iegūt izturību, nevis atgūt kaut kādas ātruma iemaņas, jo lieki piebilst ka agrāk nekad nebiju skrējis tik garu distanci – 21 kilometru .
Anglijā gandrīz katru nedēļas nogali kādā no pilsētām notiek pusmaratona skrējieni, tāpēc no visai plašās izvēles izvēlējos Blackpool pusmaratonu, kuram gatavoties, jo distances aprakstā solīja vieglu un līdzenu distanci. Treniņi bija aizvadīti (neatceros kad pēdējo reizi biju skrējis tādus apjomus) tagad visa uzmanība pašam pusmaratonam. Tā kā starts bija 10:00 no rīta, tad uz Blackpool nolēmu doties iepriekšējā vakarā, lai no rīta pa taisno no viesnīcas gultas dotos uz starta līniju. Blackpool ir Anglijas Las Vegas – kazino, spēļu automāti, karuseļi, atrakcijas, klubi, pludmale, utt. Šoreiz kopā ar saviem līdzjutējiem Gaču un Riču
devāmies aplūkot Blackpool nakts dzīvi (nav jau pārāk laba doma pirms pusmaratona) Apstaigājām pāris spēļu elles un tad devāmies labākā bāra un kluba meklējumos (izvēle ļoti liela) Izvēle krita uz Che Bar bāru un Coco klubu. Pēc pieredzes zinu, ka pāris alus kausiņi man pirms skriešanas nekad nav traucējuši :) bet pagulēt gan derētu, tāpēc ap pusnakti devos uz mūsu glauno viesnīcu un abus čalīšus atstāju baudīt Blackpool nightlife, savus piedzīvojumus viņi man izklāstīja četros no rīta viesnīcā :) Tātad pirms starta kopumā biju gulējis apmēram 5 stundas (čīkstošā gulta, pirmsstarta satraukums un tas, ka ik pa stundai kāds kaimiņš pārradās no izklaidēm) un jutu, ka svaiguma nav un nebūs labi distancē. No rīta paveroties pa logu bija neliels pārsteigums, pēc vakar vakara lietus šorīt spīdēja saule, kas manī radīja bažas (zinot ka distance būs praktiski pa pludmali gar jūru) ka tik ap pulksten 11 un 12 nav baigais karstums, tieši tad kad būšu pieveicis lielāko distances daļu un enerģiju būšu jau gandrīz izsmēlis. Viens litrs ūdens un nelielas brokastis, un esmu ceļā uz starta vietu pie Hilton viesnīcas, kur piereģistrējos, saņemu numuru,
uzzinu ka pavisam pieteikušies 600 dalībnieki (ļoti maz salīdzinot ar Leeds 10k dalībnieku skaitu – 9000) rūpīga saģērbšanās, lai nekas nekur neberztu un netraucētu, obligāta rindas izstāvēšana uz tualeti, neliels iesildīšanās skrējiens, kārtīga izstaipīšanās un lūk... te nu es esmu – pirmo reizi dzīvē stāvu uz starta pusmaratona distancei! Dalībnieki ir dažādi – resni un tievi, gari un īsi, daudzi ar dzerampudelēm līdzi, daudziem garmini uz rokas, daudzi tiešām izskatās pēc skrējējiem, bet tik pat daudzi tādi paši kā es (skrien un piedalies) visi apņēmības pilni. Fīlings ir labs un arī es esmu apņēmības pilns noskriet tos 21 km pa aptuveni 1:55 (aprēķinot ar kādu ātrumu vidēji skrēju treniņos) Atskan starta šāviens un skrējēju masa sāk virzīties uz priekšu, pēc 10 sekundēm arī es tieku līdz starta līnijai, varu ieslēgt Garmin pulksteni un uzsākt skrējienu. Skrējēji uzreiz sadalās – ātrie, vidējie un lēnie, es laikam iekļaujos pie tiem vidējajiem, jo sākumā diezgan daudz nākas līkumot un apdzīt, arī mani apdzen tie ātrie, bet pašam šķiet ka lielajai masai ātrums ir pa lēnu tāpēc arī es tik turpinu apdzīt un pirmajā taisnē līdz North Pier esmu iekļāvies sava tempa skrējēju grupiņā (5min/km) Pulkstenī neskatos, bet šķiet ka vajadzētu būt jau noskrietam 1. km, bet atzīmes trases malā nav... tikai tad kad esam nogriezušies lejā uz lower walkway priekšā ieraugu uzrakstu – 1 mile... nu bāc, tātad atzīmes būs ik pēc vienas jūdzes nevis kilometra :/ (kilometri ātrāk krātos nekā jūdzes) Noskrieti jau 3 km (2miles) un ripo labi, un pēc vēl vienas jūdzes pirmajā dzirdināšanas punktā tā īsti nemaz dzert negribas, bet nu jūtams ka saule pieņemas spēkā, tāpēc mazliet izskaloju muti un uzleju ūdeni uz sprandas. Ik pa laikam mani kāds apdzen un arī es arvien mazāk apdzenu, tātad temps ir nostabilizējies un es iekārtojos blakus dāmai, kura precīzi skrien manā tempā 5.20-5.30m/km Forši tā skriet soli solī. Pēc 4 mile atzīmes sasniegšanas, distance ievirzās pavisam atklātā vietā, kur saule nu jau jūtami sāk cepināt un ir skaidrs ka distancē nekur nebūs ēna, jo priekšā nekur neredz nevienu māju vai koku, kur kaut mazliet atvēsināties.
Pēc noskrietiem aptuveni 7 km jūtu ka kaut kas nav labi, sāk palikt baigi grūti, tāpēc dāmu ar ko skrēju kopā atlaižu un nu jau dzerampunktā kārtīgi padzeros un apleju sevi, bet pēc vēl viena kilometra jūtu ka sāk nākt virsū nenormāls besis, labi ka pie 9. km sanāk skriet gar betona sienu kur mazliet var paslēpties no saules. Karstums ir pieņēmies spēkā, vējš nepūš vispār, jāskrien pārsimts metrus no jūras krasta, skriešanas ātrums ir katastrofāli nokrities (6min/km) un pēc pieveiktajiem 10 km gals ir klāt, spēka nav vairs nemaz. Kas notiek? Pie sasniegtās 6 mile atzīmes pavīd doma varbūt izstāties... bet nē nē nē, jācīnās. Kad distance no jūras krasta atkal uzgriežas uz augšējo gājēju celiņu, šķiet ka paliek vieglāk.
Pusdistance ir noskrieta un dzirdināšanas punktā apstājos lai izsūktu līdzi paņemto želeju un iedzertu ūdentiņu, pāris šaltis protams tiek arī uzlietas uz sakarsušās galvas, nu jau esmu mazliet atguvies un atkal varu ripot. Bet pie 8 mile atzīmes ir viss... distance atkal nonāk pilnīgi atklātā vietā, kur nav pat saldējuma būdiņas kuras ēnā kaut uz 2 sekundēm paglābties no saules. Organisms pilnībā atsakās skriet kaut cik pieklājīgā tempā un šķiet ka ir iestājusies dehidratācija, jo esmu pat pārstājis svīst pie tādas slodzes un karstuma. Sākas cīņa ar sevi, vēl viena jūdze jāiztur un pēc 9 mile būs dzirdināšana, kurā godīgi ejot izdzeru vispirms isostar pudelīti, kuru cītīgi visu šo laiku biju glabājis rokā, ūdens tiek izdzerts visi 0,33 tā ka pat nesanāk ko uzliet virsū. Šis bija pēdējais dzerampunkts, tā ka pēdējās 4 mile jeb 6 kilometrus būs jāiztiek tikai ar paša spēkiem.
Aizmirsu piebilst, ka visu šo laiku no 7 mile atzīmes mani visu laiku apdzina (viens pat atļāvās izmest jociņu ka man laikam distance ir bijusi pa garu), bet es pamanījos apdzīt tikai 2 skrējējus kuriem izskatījās ir vēl grūtāk kā man un vienu kuram šķiet bija sākušies krampji kājās. Vienā brīdī mani apdzina pārītis kuri mierīgi skrēja sarunādamies, paskatījos pulkstenī – ātrums 6.30min/km nu johaidī tādā tempā taču es vēl varu paskriet. Pieskrēju viņiem blakus un nākamos 2 km skrēju kopā ar viņiem, bet tad padevos, līdz finišam bija atlikuši 4 km, pulkstenis jau rādīja 1:40 un sapratu ka nenoskriešu distanci pat 2 stundās :( Saule un karstums mani bija uzvarējuši – septembrī +25 grādi... kaut ko tādu nebiju gaidījis, kā tagad nožēloju ka neizvēlējos kādu citu pusmaratonu kurš normāli virzītos pa ielām un māju ēnām.
Nezinu kā no malas tas izskatījās un kā šādu skriešanas stilu lai nosauc, bet pēdējo distances daļu līdz finišam skrēju neatraujot kājas no zemes (varētu būt ka to sauc par soļošanu :) ) Plakātiņš ar atzīmi 12 mile šķita ka nepienāks nekad, jo ar ātrumu 7:23min/km es ātrāk eju uz veikalu pēc piena :))) Labi ka malā stāvošie atbalstītāji uzmundrināja – well done, good lad, one mile to go, kas lika pat atraut kādu no kājām no zemes. Pie sevis domāju tikai vienu – ūdeni... lūdzu kāds iedodiet ūdeni. Es to izdarīju, pieveicu pusmaratona distanci ar graujošu rezultātu 2:09:31 par veselām 14 minūtēm atpaliekot no sevis nospraustā mērķa.
Finišā tiku pie finišētāja medaļas, ūdens pudelītēm, cepuma un banāna, un pats galvenais... pie ĒNAS. Ieņēmu 299. vietu no 409 finišējušajiem dalībniekiem (tātad gandrīz 200 izstājās) Esmu ieguvis arī foršu iedegumu gan uz sejas, gan rokām un tagad pavisam noteikti varu apgalvot, ka šis bija mans pirmais un pēdējais pusmaratons. Ļoti liels darbs tomēr ir jāiegulda lai sagatavotos un noskrietu šos 21 km ar savām ambīcijām apmierinošu rezultātu. Es labāk pieturēšos pie distancēm, kuras nav garākas par 10 km, bet kas zin varbūt 40 vai 50 gadu vecumā sasparošos noskriet visu pilno maratonu – 42,192 km.
