sestdiena, 2015. gada 7. marts

Sierra del Molino (Calasparra)

Category: Trofeo Costa Calida 2015 - Day 1
Map/area: Sierra del Molino (Calasparra)
Organiser: F.O.R.M.
Country: Spain
Discipline: H35B
LV pārstāvji
Četras dienas esam atpūtušies un trenējušies Spānijā, manā gadījumā gan tie treniņi pavisam maz, bet Raivis ar Paulu kārtīgi apguva spāņu kartes un apvidu. Kāja sāp un nekāds veiklais skrējējs es sacensībās nebūšu. Mērķis ir bez kļūdu skrējiens. Un ja tas izdosies, tad caur sāpēm var arī kādu etapu uzskriet ātrāk, lai būtu konkurētspējīgs ar labākajiem H35B grupas veterāniem. No mūsu kempinga mājiņas pie Vidusjūras līdz sacensību centram kalnu pilsētiņā Calasparra jābrauc gandrīz 2 stundas, tāpēc jāceļas visai agri, un ar Raivi braucām uz maiņām, lai nesagurtu jau pirms sacensībām. Pirms starta jānokārto vēl dažas neprecizitātes pieteikumos un tad varam sākt gatavoties startam. Kalnos rīts visai vēss, jo mašīnā termometrs vienu brīdi rādīja tikai +2 grādus. Pēc stundas finišā būs jau +12 grādi, tik krasā gaisa temperatūras maiņā vēl nebija sanācis skriet. Pirms starta ļoti aktīvi izvingrojos un samērā daudz arī iesildījos skrienot, ar cerību ka tas cirksnis mazliet atlaidīs savilktās sāpes. Skrējējs nebūšu, tāpēc jākoncentrējas uz precīzu orientēšanos. Etaps uz 1. kp ļoti vienkāršs gar lauka malu, tāpēc īsti nesanāk ielasīties kartē, un uz 2. kp pieļāvu ~30 sekunžu kļūdu. Nenoturēju virzienu caur lēzeno ieloku un izmetu līkumu caur citu kontrolpunktu. Spānijas raksturīgais apvidus ar mazajām priedītēm un akmeņaino pamatni arī padarīja neprecīzu manu virzienu, jo ne visur tiek cauri pa taisnu līniju. Uz 3. kp joprojām nespēju uzķert pārliecību, tāpēc visai saraustīts etaps un mazliet paeju garām punktam. Uz 4. kp izvēlos drošo variantu apkārt, lai pārliecinoši nokļūtu punktā, šajā gadījumā praktiski no pretējās puses.
atslēgas punkti, kurus
paņēmu pārliecinoši
5. kp man izskatās kā distances atslēgas punkts, uz kuru obligāti jāseko līdzi kartei. Viegli negāja, un vienā brīdī pat šķita ka esmu pazudis starp visiem pauguriem un ielokiem, bet veiksmīgi izdevās noteikt savu atrašanās vietu un līdz punktam nokļuvu jau ar krietnu devu pārliecības par savu o-tehniku. Uz 6. kp garš etaps, bet izskatās viegli veicams, jo te var realizēt jau sen iepazīto Spānijas apvidu specifiku. Mazie strauti, upes un gravas šeit kalnos ir izžuvušas sausas, un pa to pamatni var skriet tik pat kā pa parastu meža taku, kura gan pilna ar akmeņiem. Etapa plāns skaidrs - vispirms pa vienu ''upīti'' līdz ceļam, un pēc tam pa otru gravu līdz punktam. Diemžēl, nonākot uz ceļa, nedaudz apjuku, jo kaut kas nesakrita. Pagāja mazliet laiks, kamēr sapratu ka esmu aizskrējis pa kreisās puses graviņu, nevis kā plānoju pa labo pusi. Kļūda it kā nav, bet apjukumu sagādāja. Pašu punktu klints pakājē paņēmu pārliecinoši. Uz 7. kp viss tiek kontrolēts, no vienas gravas jāpārceļas uz otru. Uz 8. kp jau sākas parādīties sportiskais azarts, jo jūtu ka distances nervs ir uztaustīts, un nu jau var sākt skriet sparīgāk, aizmirstot ka tā kāja sāp un sāpēs vēl vairāk rītdien. 8. un 9. kp paņemu pārliecinoši, jūtu ka plūdums ir noķerts, tāpēc garo etapu uz 10. kp jau skrienu no visas sirds, un uz 11. kp beidzot uzrādu savu vienīgo ātrāko splita laiku šodienas distancē. Un arī pēc kopējā distances laika splitos esmu izvirzījies kā līderis.
ieskrējos labi, kļūstot par līderi
Diemžēl uz nākamo 12. kp pazaudēju ne tikai līdera statusu, bet arī visu pārliecību par savu o-tehniku spāņu kalnainē. Pašu etapu būtībā veicu labi, un kad līdz punktam bija atlikuši aptuveni 200 metri, ieraudzīju ka priekšā esošais zaļais ir necaurejams bambusu un kaktusu biezoknis. Negribējās lauzties cauri, tāpēc izlēmu doties pa labi uz kalna nogāzi, kur redzēju ka vairāki orientieristi jau virzās man vajadzīgajā virzienā.
ekstrēmais alpīnisms
Šis bija neveiksmīgs lēmums, kas mani ieveda tādā bezizejas situācijā, kādu savā vairāk kā 20 gadu orientierista karjerā piedzīvoju pirmo reizi. Vienā brīdī tiešām biju nobijies. Kalna nogāze bija stāva, bet nekas neliecināja, ka vienā mirklī tā pārvērtīsies par klinti, kur bez alpīnistu aprīkojuma grūti pārvietoties. Pirms šīs nogāzes satiku arī Raivi, kuru pārliecināju ka jādodas gar to nogāzi. Uz to pusi devās arī vairākas meiteņu grupu orientieristes, kā arī pāris veterāni. Lēnām visi virzījāmies uz priekšu līdz apjautu ka nogāze paliek pavisam vertikāla. Raivis drosmīgi aizlīda pa priekšu un pazuda no mana skatpunkta. Arī man nekas cits neatlika kā riskēt un līst gar šo klints sienu, jo atpakaļ vairs īsti nebija kur pagriezties, jo vienkārši tas nebija iespējams, uz augšu bija vēl draudīgāka klints, bet uz leju bija zaļais bambusu un kaktusu mudžeklis, kur jau sāku apsvērt iespēju kā labāk iekrist, ja nu nenoturēšos uz klints. Bija viens brīdis kad zem kājām praktiski nebija pamata un pie klints vairāk turējos ar roku spēku. Lēnām, un vārda tiešā nozīmē, ar spēku kaut kā tiku garām šai klintij, un nonācu tajā pašā zaļajā, kuram pirms vairākām minūtēm negribēju lauzties cauri, tikai no citas puses.
fonā pa labi kalns
uz kura nogāzes karājos
Šis bija visu laiku ekstrēmākais etaps, kādu esmu veicis orientēšanās distancē. No tā izbīļa netiku vaļā līdz pat finišam, jo pat negribas iedomāties kā tas varēja beigties. Un pats trakākais par ko nebeidzu domāt pat pēc finiša, uz tās nogāzes aiz manis palika mazas meitenes un veterāni. Es ļoti ceru, ka viņi spēja apgriezties atpakaļ, lai atrastu drošāku vietu un nelīda cauri tai vietai, kur mēs ar Raivi izlīdām. Ja sacensības būtu notikušas Anglijā vai Latvijā, es noteikti būtu vērsies pie organizatoriem ar jautājumu - kāpēc šāda vieta nebija nomarķēta vai kartē atzīmēta ka aizliegtā zona. Bet tā kā distances laikā jau iepriekš biju pārvietojies pa pāris stāvām nogāzēm, bet ne tik ekstrēmām, tad, iespējams, Spānijā organizatori šādām vietām nepievērš uzmanību. Jo beigu beigās mēs jau paši esam atbildīgi par saviem lēmumiem un veselību distancē. Pie šādas adrenalīna devas šajā etapā biju pazaudējis tikai 3 minūtes līderim, tātad arī pa taisno caur zaļo būtu bijis jāpacīnās, bet ar to pietika lai pazaudētu vadību un arī pārliecību distances beigu daļai. Kā jau minēju, atgūties pēc šāda pārbaudījuma nevarēju, tāpēc pēdējie etapi uz 13.un 14. kp, kā arī finišs man ļoti lēnā izpildījumā.
H21 grupu censoņiem karsti
Visu distanci it kā veicu tehniski labi, bet tas piedzīvojums uz 12. kp neļāva izteikt nekādas prognozes par manu vietu rezultātos. Finišēju ar rezultātu 1:04:12 un man par pārsteigumu ieņēmu 2. vietu no 30 orientieristiem. Varēju atviegloti uzelpot, tas alpīnistu izlēciens mani nekur tālu neatmeta no cīņas par vietu uz pjedestāla, kaut gan līderim zaudēju tieši tās 3 minūtes, ko pavadīju ''karājoties'' pie klints. Rītdienas iedzīšanas distancē izskatās ka man būs cīņa par 2. vai 3. vietu, jo līderis šķiet neaizsniedzams. Raivis diemžēl bija pazudis uz vairākiem punktiem un savā H21B grupā ieņēma vien 14. vietu, un izskatās ka neiesaistīsies cīņā par trijnieku. Arī Pauls bija kļūdījies uz vairākiem punktiem, kur zaudējis vairākas minūtes, bet viņam vēl rītdien ir iespēja pacīnīties par trijnieku no 5. pozīcijas H21A grupā.
Šovakar mums paredzētas vēl vienas sacensības - pilsētas sprints pa kalnaino Calasparra, kur visi startēsim elitē. Es gan to veikšu tādā tempā, ko nevar pat nosaukt par treniņtempu, jo kāja sāp pamatīgi.
uzkodas ar SanMiguel
Pa dienu pagarlaikojāmies šajā spāņu mazpilsētā sauļojoties un izvērtējot pa kurieni varētu vīties distance. Ieturējām arī pusdienas, kuras kā anekdote paliks vēl ilgi mums atmiņā. Ilgi nevarējām atrast kādu krodziņu, kura ēdienu piedāvājums mūs uzrunātu, līdz atradām vienu āra terasi, kur jau sēdēja orientieristi un bija pat speciāla trīs ēdienu ēdienkarte paredzēta speciāli tieši mums orientieristiem. Sēdāmies tik pie galda un gaidījām ko mums liks priekšā. Sākums labs - pasniedz alu ar uzkodām. Ēst gribas nežēlīgi, tāpēc čipši, svaigu dārzeņu salāti un kaut kāda siļķveidīga zivs aiziet nemanot. Pamatēdienā mums pasniedz spāņu nacionālo ēdienu - paelju, kurš ir ļoti līdzīgs mūsu plovam. Paēduši esam labi, bet no saldā ēdiena ar neatteiksimies. Raivis pasūta saldējumu, mēs ar Paulu ņemsi augļus, jo ja nosaukums ir FRUTAS, tad droši vien jābūt svaigu augļu salātiem. Un te sākās anekdote - smieties vai raudāt!
pie bagātīgi klāta galda,
diemžēl saldo ēdienu necēlās roka
nofotografēt :)
Saldajā ēdienā mums pasniedza zaļu banānu ar visu mizu uz šķīvja ar dakšiņu un nazi!!! Vairākas minūtes sēdējām apstulbuši, jo nevarēja saprast vai tas ir joks, vai tiešām nopietni tas ir mūsu pasūtītais FRUTAS :) Ja par pirmajiem diviem ēdieniem mēs dotu 5 zvaigznes ne aci nepamirkšķinot, tad par šo saldo ēdienu vienkārši trūkst vārdu :) Kroga saimnieks reāli sačakarēja savu reputāciju mūsu acīs, un rītdien mēs pusdienas nenāksim ēst pie viņa. Beigās jau apēdām tos zaļos banānus nesasmērējot ne šķīvi, ne dakšu ar nazi. Galvenais ka paēduši no paeljas bijām un apelsīnus vai banānus jau mēs saņēmām sacensību finišā par brīvu. Gatavi vakara startiem!

Nav komentāru: