otrdiena, 2015. gada 31. marts

Martā no triumfa līdz sakāvei.

Marts ir bijis tik pārbagāts ar dažādiem notikumiem gan sportā, gan sadzīvē, ka nav ne brīdi atlicis laika rakstīšanai blogā, tāpēc nu nāksies pamazām ievietot kartes un rakstiņus ar atpakaļejošiem datumiem. Martā bija jāsakārto daudzas sadzīviskas lietas, piemēram, pārvākšanās uz jaunu māju, un vēl visvisādi pasākumi ar skatu nākotnē, bet ne jau par to es rakstu šajā blogā. Bet gan par maniem sportiskajiem piedzīvojumiem! Marts sportiskajā ziņā ir aizvadīts ar divējādām sajūtām - no triumfa Spānijā līdz sakāvei atkal jaunas traumas priekšā. Īsumā par visu pēc kārtas! Tātad marta sākumā kompānijā ar Raivi un Paulu devos uz Spāniju, kur bijām paredzējuši katru dienu skriet treniņkartēs un nedēļas nogalē dalība divdienu sacensībās. Diemžēl īsti nepiefiksēju kurā mirklī, bet vai nu Anglijas nakts čempionātā vai nākamās dienas treniņmačā, iedzīvojos ļoti sāpīgā cirkšņa traumā. Pēc pirmā rīta skrējiena gar Vidusjūru, sapratu ka jādod kājai atpūta. Dažus treniņus kartē jau veicu, lai atsvaidzinātu Spānijas apvidus zināšanas, bet pavisam saudzīgā tempā. Sacensībās pārsteidzu gan spāņus, gan pats sevi, jo tādu iznākumu gluži nebiju prognozējis. Ņēmu un uzvarēju M35B grupā ar visu sāpošo kāju.
latviešu anglis starp spāņiem
Uzvaras liktenis izšķīrās otrās dienas iedzīšanas skrējienā, kur tīri uz pieredzi apspēlēju savus konkurentus un no meža iznācu kā līderis. Gandarījums milzīgs. Pēc Spānijas sekoja vēl viena atvaļinājuma nedēļa, kuru pavadīju Latvijā, bez jebkādām sportiskajām aktivitātēm, bet ar ļoti noslogotu dienas ritmu, jo bija jāpaspēj pabūt un satikt draugus pa visu Vidzemi. Atgriežoties Anglijā, uzreiz nākamajā dienā devos uz kārtējo parkrun skrējienu, kurā tā pa īstam apjautu, ka tas cirksnis bez sāpēm vispār neļauj skriet. Interesanta padarīšana man ar to organismu, līdz ko tieku vaļā no vienas traumas, tā nākamā ir klāt, pat vairs neatceros kad būtu skrējis pilnīgi brīvi bez jebkādām traumām. Acīmredzot kaut ko daru nepareizi, ja tās traumas mani vajā, bet tā kā esmu tāds ''svētdienas'' skrējējs, tad kaut kā jāsadzīvo un jācenšās mācīties no kļūdām. Diemžēl nākamo kļūdu pieļāvu jau nākamajā dienā pēc parkrun skrējiena, kad devos uz CompassSport kausa kvalifikācijas skrējienu, lai pārstāvētu savu DVO klubu. Dalību šajās sacensībās biju ieplānojis jau mēnesi iepriekš, tāpēc šķita stulbi tagad neaizbraukt. Bet labāk būtu palicis mājās. Jo ne fiziski ar šādu traumu, ne emocionāli pēc Spānijas triumfa, nebiju gatavs tik garai distancei (13 km), un kāju sačakarēju tā, ka nākamās pāris dienas bez klibošanas uz priekšu netiku. Nākamajā nedēļā atkal pamocīju to cirksni jaunā parkrun skrējienā, bet tad gan izlēmu ieturēt vismaz 2 nedēļu pauzi skriešanai. Tagad aprīlī rakstot šo rakstu, esmu noskrējis jau JK orientēšanās sprinta distanci un vēl vienu parkrun, bet cirksnis kā sāp tā sāp, tāpēc aprīlis domājams ka paies praktiski bez skriešanas, tikai sestdienas rītos lēni parkrun skrējieni. Ja nevaru skriet, tad jāpievēršas citiem sporta veidiem, kas manā gadījumā ir riteņbraukšana. Pēc šaušalīgās avārijas pagājušā vasarā, kad mani notrieca ar riteni, advokāts savu darbu ir padarījis godam, un martā tiku pie kompensācijas.
MTB & road bike
Jau iepriekš biju izlēmis, ka noteikti par daļu no šīs sāpju naudas nopirkšu sev jaunu šosejas riteni, par kādu jau sen esmu sapņojis. Ar šosejas riteni nebiju braucis šķiet kopš 12 gadu vecuma, kad pēc pāris treniņiem pie Akmentiņ Jāņa riteņbraukšanas pulciņā, pievērsos orientēšanās sportam. Vienvārdsakot - kaifs braukt ar šosejnieku! Jau pirmie garākie gabali ir nobraukti (garākais pagaidām ir 50 km), un vasarā noteikti izbraukšu arī kādu simtnieku. Bet arī mountainbaiku neatstāju novārtā - piedalījos šās sezonas pirmajā MTBO posmā, kur orientējoties nobraucu 45 km. Velo orientēšanās noteikti pa vasaru pievērsīšos vairāk. Tāds nu man tas marts izvērtās, bet aprīlī vairāk uz riteņa nekā uz kājām. Un kā vienmēr neliels atskats uz marta parkrun skrējieniem:
Melton Mowbray #9 14/03/2015
kalns
Pēc atgriešanās no atvaļinājuma Spānijā un Latvijā, atgriezos parkrun biznesā! Vakar vakarā mazliet palauzīju galvu, kamēr izlēmu ka šorīt braukšu uz salīdzinoši jauno Melton Mowbray parkrun, kurš notiek aiz Leicester un Loughborough pilsētām. Tātad šis parkrun skrējiens notika tikai 9. reizi, bet vietējie skrējēji virs simta un pieskaitot parkrun tūristus no citiem parkrun skrējieniem, startā tas bars visai kupls. Sajūtas šorīt divējādas, prieks atgriezties parkrun skrējienā, bet bažas rada tas sāpošais cirksnis, jo katrs trieciens labajai kājai un augšstilba solim nāk ar durošām sāpēm. Skrienot praktiski katrs otrais solis paiet caur sāpēm, tāpēc starp skriešanas aktivitātēm manā kalendārā paliek tikai parkrun, bet ja pēc pāris nedēļu atpūtas sāpes vēl nepāries, tad nāksies ieturēt pauzi arī parkrun skrējieniem. Šis Melton Mowbray parkrun paliks atmiņā ar ļoti jauko gaisotni, kas šeit valdīja, jo var teikt ka šis skrējiens notiek mazpilsētā un ''lauku'' cilvēki ir daudz draudzīgāki un emocionālāki, nekā lielpilsētās, kur viss notiek bez lielām emocijām. Bija patīkami skriet, kad katrs trases tiesnesis aplaudē un uzmundrina katru skrējēju, arī pirms starta un finišā atmosfēra lieliska. Arī trase gandrīz ideāla, bet diemžēl ar ļoti lielu uzsvaru uz to ''gandrīz''. Pati trase patīkama ar samērā maz pagriezieniem un ar saudzīgo grants segumu, bet manā subjektīvajā vērtējumā vienmēr ļoti liels mīnuss ir kalns. Un šajā trasē tas bija diezgan pamatīgs! Ja pirmajā aplī vēl uz svaigumu pacēlu to kāpumu, tad otrā aplī tas pacēlums iedeva kārtīgi pa iekšām. Rezultāts 28:00 un 87. vieta no 138 skrējējiem. 7/10
Concord parkrun #213 21/03/2015
Šā rīta galamērķis kalendārā bija atzīmēts jau pirms mēneša, jo šorīt Concord parkrun svinēja 4. jubileju, tāpēc cerot uz īpašāku (svētku) atmosfēru devos uz Sheffield pilsētu. Šis bija mans 4. no 5 Sheffield pilsētas parkrun skrējieniem, tātad atlicis vēl viens un Sheffielda būs izskrieta. Jāsaka gan, ka esmu mazliet vīlies par šo Concord parkrun, jo nekādas īpašas jubilejas atmosfēras nebija, kā pieredzētas Telford un Conkers parkrun jubilejas skrējienos, un arī pati trase ar neko īpašu atmiņā nepaliks. Tāda standarta trase pa asfaltētajiem parka celiņiem divos apļos, un šorīt arī ar spēcīgu pretvēju. Pašam arī tā skriešana diez ko raiti nevedās, jo vakar vakarā sanāca mazliet pasvinēt kopā ar kapteini Morganu. Un tā labā kāja cirkšņa rajonā vēl joprojām sāp, tāpēc vismaz uz 2 nedēļām paņemšu pauzi skriešanai, lai redzētu vai kaut kas mainīsies. Vienīgi šis skrējiens izcēlās ar to, ka pirmo reizi skrēju ar jauno kameru. GoPro Hero 2 nomainīju pret mazāko, vieglāko un modernāko GoPro Hero +3 modeli. Neskatoties uz pretvēju, sāpošo kāju un nemitīgajām slāpēm skrējiena laikā (kaltēja pamatīgi), izskrēju precīzi ar tādu pašu rezultātu kā pagājušo nedēļu pavisam citā parkrun trasē - 28:00 un 51. vieta no 74 skrējējiem. 7/10
Conkers parkrun #212 28/03/2015
Šī nedēļa bija paredzēta kā atpūtas nedēļā sāpošajam cirksnim, tāpēc uz savu ''mājas'' Conkers parkrun skrējienu šorīt devos ar domu veikt brīvprātīgā tiesneša pienākumus. Iepriekš biju pieteicies uz vienu no trases tiesneša pozīciju. Diemžēl šorīt visi apstākļi sakrita tā, ka nācās tomēr piedalīties kā skrējējam :) Tā kā nebiju paredzējis skriet, tad uz Conkers parku izlēmu doties ar riteni (~14 km), neskatoties uz to ka no rīta mazliet aizgulējos. Pateicoties spēcīgajam pretvējam, parkā ierados tikai 8:50, kad visi tiesneši jau ir trasē un visi pienākumi ir sadalīti. Man nekas cits neatlika, kā gatavoties skrējienam, jo nebraukšu taču atpakaļ mājās. Lēnā garā noskrēju piecīti, īpaši nemokot cirksni, bet sajūtas bija tādas, ka jo lēnāk skrien, jo nogurdinošāk tas ir. Viens no maniem lēnākajiem parkrun skrējieniem - 31:40 un 256. vieta no 336 skrējējiem. Vismaz viens pluss šorīt - veicu sava veida duatlonu - 14 km pretvējā ar riteni, 5 km lēns skrējiens, un 14 km atpakaļ ar riteni pa lietu.

Nav komentāru: