Perry Park (Birmingham)

Category: COBOC Chase Sprint

Map/area: Perry Park (Birmingham)

Organiser: COBOC

Country: England

Discipline: Prologue + Pursuit

Results

Šodien izlēmu atbraukt uz Birmingemu, uz COBOC rīkotajām sprinta sacensībām. Divu iemeslu dēļ tikai atbraucu, pirmkārt būs divi skrējieni - prologs un iedzīšana, kā arī otrkārt - labākajiem katrā vecuma grupā solīja balvas. Jau iepriekšējā ziemā apmeklēju pāris šī kluba organizētās treniņsacensības, un jau tad pārliecinājos, ka šim Birmingemas klubam galīgi neveicas ar dalībnieku piesaisti viņu mačos. Arī šodien, kopējais dalībnieku skaits nez vai sasniedza divciparu skaitli :) Tātad konkurences nekādas, bet ja jau atbraucis esmu, tad jāmēģina tā nenopietni paskriet apkārt vieglatlētikas stadionam un pa pielijušo parku. Vispirms prologa distance - 2.0 km un 12 kp. Pirms starta ieraugot distances plānojumu... skaļā balsī būtu nepieklājīgi smieties, bet nu pasmīnēt ūsās gan nācās. Distances plānojums astoņgadīgu bērnu distances līmenī :) Varēja taču vismaz kaut kādus zigzagus vai taureņus izdomāt, nevis vienkārši palaist apkārt stadionam un mazliet izmest loku pa parka pļavu. Ja distancē bija 12 kontrolpunkti, tad kartē es ieskatījos... šķiet kādas 10 reizes! Startā ar pirmo piegājienu tika iegaumēti pirmie trīs punkti, uz 3. kp gan sanāca ~10 sekunžu saminstināšanās pirms krūmājiem. Pa reizei kartē ieskatījos uz katru nākamo, lai redzētu cik tālu jāskrien taisnā virzienā. Uz 8. kp gan sanāca pat divreiz ieskatīties kartē, nepiefiksēju īsti, pie kuriem apstādījumiem punkts atrodas (+20 sek.). Nu un beigās jau arī ar pāris skatieniem pietika, lai noteiktu kur atrodas katrs kontrolpunkts. Uz pēdējo 12. kp neliela atrakcija - pietiekami plats grāvis, lai pāri tam nepārlektu, bet tilts pār viņu tāds interesants! Tilts bez grīdas, tikai margas, jautri :) Finišs vieglatlētikas stadionā. Rezultāts 13:34 un 1. vieta no 9 dalībniekiem.

Stundas pārtraukumu starp skrējieniem izmantoju ekskursijā pa stadionu. Bija interesanti paklausīties par Birmingemas un Anglijas vieglatlētikas vēsturi, sākot ar pirmās Olimpiādes dalībniekiem un kara laika labākajiem vieglatlētiem, līdz pat mūsdienu labākajiem Anglijas garo distanču skrējējiem.

Zinot nelielo konkurenci, uz iedzīšanas distances startu devos bez jebkādas iesildīšanās. Uzskriešu vieglu svētdienas skrējienu, 13 minūšu garumā. Iedzīšanā 1.9 km un 11 kp, un nu jau mazliet nopietnāks plānojums, bet būtībā ļoti vienkārša distance. Pirmie trīs kontrolpunkti ar straujām virziena maiņām, bet visi saskatāmā attālumā viens no otra. Tā kā karti atkal īsti nesanāca lasīt, tad uz 4. kp šīs paviršības dēļ pieļāvu 10 sek. kļūdu, nenolasīju punkta atrašanās vietu dīķa malā. Nākamie etapi jau izskatās izaicinošāki - zaļajā krūmāju mežā, bet tā platība atkal tik minimāla, ka nekāda īsta orientēšanās tur nesanāca. Uz 6. kp gan pieļāvu ~25 sek. kļūdu, cenšoties izvairīties no rožaugiem, nonācu tieši tādās pašās lamatās, kā ja būtu devies taisni. Distances vienkāršība noveda pie vislielākās paviršības uz 9. kp, kura man izmaksāja apaļu 1 minūti. Kartē neskatījos un leģendas nelasīju, un kad biju aptuveni vien 3 metrus no punkta, sapratu un ieraudzīju ka punkts atrodas otrā pusē sētai. Priekš sprinta milzīga kļūda! Labi ka nenopietns pasākums. Un uz pēdējo 11. kp pieļāvu kļūdu tieši leģendu dēļ. Leģendās skaidri un gaiši norādīts ka punkts atrodas zem tilta, bet distančnieks to bija novietojis augšā uz tilta. Iespējams tieši šīs neprecizitātes dēļ nebūtu notikusi nelaime pirms finiša. 40 metrus pirms finiša, skrienot lejup no kalna, mans skrējiens beidzās... Līdz finišam jau aizklunkurēju un finišēju ar rezultātu 14:03, bet mans tālākais ceļš veda pa taisno uz hospitāli. Šoreiz potīti izmežģīju tā, ka bija pat aizdomas par lūzumu, piepampa momentāni un sāpes bija nepanesamas.

Pēc rentgena uzņēmumiem, paldies Dievam, lūzums netika konstatēts, bet izmežģījums ir pamatīgs, un šobrīd esmu ļoti skeptiski noskaņots par skriešanas atsākšanu tuvāko mēnešu laikā. Rehabilitācija prasīs 6 nedēļas, kā arī obligāti jāiziet fizioterapijas kurss. Ir jānotiek kaut kam šādam, lai beidzot sev skaidri un gaiši pateiktu, ka veselība tomēr ir pirmajā vietā, un ja potītes nespēj turēt, tad nevajag skriet. Ilgi sevi mānīju, cenšoties izlikties, ka varu turpināt tik skriet un izvirzīt savam sportiskajam līmenim dažādus sasniedzamus rezultātus un mērķus. Beidzot jāpasaka godīgi sev - ar šādām potīšu traumām es vairs NEDRĪKSTU skriet. Grūti būs to pieņemt, bet tāda nu ir realitāte, ja gribu turpmāk vēl staigāt uz savām kājām. Zinot manu aizrautību ar orientēšanās sportu, loģiski ka negribētos, ka šis pesimistiskais raksts ir pēdējais ieraksts šajā manā blogā. Ja atveseļošanās noritēs pietiekami veiksmīgi un fizioterapijas nodarbībās ''ielikšu'' potītes atpakaļ, tad gan jau šad tad vēl paskriešu, bet tīri dēļ veselības un prieka pēc. Nekādi mērķi un rezultātu sasniegšana vairs netiks uzstādīta. Mežā vien parādīšos ar kārtīgi nostiprinātām potītēm un speciāliem apaviem. Šobrīd trakākais ir tas, ka pēc 3 nedēļām ir jāņem dalība sacensībās Spānijā! Ja līdz tam laikam pampums un sāpes būs pazudušas no traumētās vietas, tad distances Spānijā iziešu, ja nebūs, tad vienkārši baudīšu atvaļinājumu un skatīšos kā citi orientieristi sacenšas. Ļoti ceru ka šīs nebija manas pēdējās orientēšanās sacensības...

Donisthorpe (Burton On Trent)

Category: LEI Winter League 2013/2014 (night)

Map/area: Donisthorpe (Burton On Trent)

Organiser: LEI

Country: England

Discipline: Score

Results

Kārtējais LEI ziemas līgas posms šovakar solās būt ļoti interesants. Pirmkārt - nakts orientēšanās distance, kas man ļoti patīk, otrkārt - šovakar visi startēsim ar kopējo startu, kas ļauj cerēt uz interesantu cīņu distancē, un treškārt - distance vedīs pa diezgan labi zināmām takām, jo šeit sestdienas rītos šad tad atbraucu piedalīties Conkers 5km parkrun rīta skrējienā. Kopumā 15 reizes esmu šeit skrējis piecīša apli, redzēs, vai orientējoties tumsā šim faktam būs kādas priekšrocības. Dalībnieku gan neesam ļoti daudz, tikai 19, bet ir vairāki konkurētspējīgi orientieristi ar kuriem uzskrieties. Tātad šovakar izvēles distance ar 1 stundas kontrollaiku, un ar interesantiem noteikumiem - kontrolpunkti jāņem augošā secībā, sākot ar 1. kp un beidzot ar 27. kp, bet pēc katra izvēles var kādu no punktiem izlaist, ja nevar iekļauties kontrollaikā. Man protams ir mērķis apmeklēt visus kontrolpunktus stundas laikā, tāpēc distancē nemaz nedomāšu par kāda punkta izlaišanu. Pirms starta ir divi taktiskie varianti, ja etaps uz 1. kp būs garš, tad skriešu pa vidu baram, kontrolējot kā konkurenti uzņemas iniciatīvu. Bet ja būs īss etaps, tad gan uzreiz jālien priekšā, lai pie punkta nav jāgaida uz atzīmēšanos, kamēr līderi jau prom. Desmit sekundes pirms starta varam ieskatīties kartē, etaps uz 1. kp pavisam īss, tātad jāmauc no visas sirds. Caur vārtiņiem uz pļavu izskrienu kā piektais, bet pār pļavu slēdzu ātrumu iekšā cik nu ir. Sprints izdodas un pie punkta nonāku kā otrais. Pirmajā pozīcijā izvirzās jaunākais dalībnieks, M16 grupas pārstāvis Euan Tebbutt. Puisim ir Anglijas jauniešu izlases forma mugurā, tātad pietiekami spēcīgs jaunietis. Uz 2. kp sekoju jauneklim pa pēdām, bet jūtams ka čalim ir labs ātrums un viņš pamazām attālinās. Pie 2. kp arī nonāku kā otrais un jūtu ka aiz manis seko vēl vismaz 4 vai 5 orientieristi. Tā kā pirmajā pozīcijā esošais čalis arvien vairāk attālinās, tad es no otrās pozīcijas velku līdzi sev pārējo vagonu. Arī uz 3. kp līderis ir saskatāmā attālumā, tāpēc tikai sekoju viņam, protams ar vienu aci arī ieskatoties kartē. 3. kp atrodas tādā kā tunelī zem tilta, skrienot no punkta ārā, redzu ka man tieši aiz muguras seko mans galvenais sāncensis kopvērtējumā Roger Phillips, vajadzētu līdz pat finišam noturēties viņam priekšā, lai vairāk punkti tiek. Uz 4. kp turpinu pa taku pieklājīgā ātrumā, līderi gan vairs neredzu, bet esmu pārliecināts par savām darbībām. Nonākot netālu no 4. kp atrašanās vietas, seko neliela apjukuma pauze, kaut kas nesakrīt, esmu kartē pārķēris takas. No šīs takas punkts ir pa kreisi nevis pa labi, kur es pirmajā brīdī dodos. Ja vilcienam lokomotīve strauji nobremzē, tad visi pārējie vagoni saskrien vienā kaudzē :) Manas kļūdas dēļ, pēkšņi esam kopā kādi 5 orientieristi, labi ka pirmais sapratu kur atrodamies, un punktu paņēmu pirmais no bara. Etapam uz 5. kp jau biju iepriekš uzmetis skatienu, tāpēc tagad pilnā ātrumā devos pa sevis izvēlēto variantu, pa takām pa labo pusi. Izskrienot uz lielās takas, jutu ka man vairs neviens neseko līdzi. Aizdomīgi! Tagad mājās skatoties šo etapu, protams ka acīmredzami pa kreiso pusi ir krietni īsāks variants. Punkta vieta zināma, jo uz lielās takas beidzot izskrienu uz Conkers parkrun trasītes, punkts ir ''cheeky hill'' augšā. Šis kalns 5 km skrējienā ļoti izsit no ritma, bet orientēšanās distancē tāds parasts kāpumiņš vien ir. Pirms punkta redzu, ka man skrien pretim kāds orientierists jau uz 6. kp, un tas nav līderpozīcijā esošais jaunietis. Vai tiešām ar savu garāko apkārtvariantu uz 5. kp esmu palaidis garām kādu? Pēc splitiem esmu vēl joprojām 2. vietā.

Un tagad sekos ļoti muļķīga kļūda, ar kuru praktiski sabojāju visu distanci. Uz 6. kp vienkārši taku krustojumā aizskrēju pa nepareizo taku. Pēc laba gabala noskriešanas pa šo taku, sapratu ka kaut kas nav kā vajag. Dabā esmu uz takas, kurai labajā pusē sākas sēta, bet kreisajā pusē atspīd ūdens grāvī. Kartē pirms punkta vajadzētu sākties klajumam, bet te nekā tāda nav. Sazīmēju savu atrašanās vietu kartē un sapratu ka esmu ļoti tālu no 6. kp, prom uz tālākās takas. Seko liels loks apkārt pa takām un skrējiens pret kalnu cauri zaļajam uz punktu. Šeit man pretim skrien Roger, tātad kļūda ir vismaz 2 minūšu vērtībā. Punktu man izceļ vagons (kādi 5 orientieristi), kurš no 6. kp dodas prom pa to pašu taku uz 7. kp. Es vagonam nesekoju, jo viņi izskatās ka skries baigo līkumu, tāpēc dodos atpakaļ cauri zaļajam uz to pašu taku, uz kuru biju atskrējis kļūdā. Pēc splitiem var izsecināt, ka pēc kļūdas uz 6. kp esmu bijis vien 8. vietā, bet 7. kp atzīmējos jau kā trešais, jo dodoties pa pļavu ārā uz 8. kp, šis piecu orientieristu vagons nāca man pretim. Kļūda bija liela, bet apņēmība ir vismaz panākt 2. vietā esošo Rodžeru, jo Euan droši vien ir tālu jau priekšā. 8. kp ir taureņa centrālais punkts, uz kuru šoreiz dodos pa augšējo taku, tā izvairoties no ''cheeky hill''. Uz 9. kp ceļa variants cauri man nelaimīgajam taku krustojumam. Pirms punkta panāku divus veterānus, tātad vīri pirmo taureņa atzaru ir izlaiduši. Uz 10. kp neriskēju doties cauri zaļajam, droši apskrienu apkārt pa takām, bet uz 11. kp gan pa taisno cauri krūmājiem, uzrādot pārliecinoši ātrāko splitlaiku. Pie punkta panāku vienu M21 pārstāvi, kā arī caur krūmiem apskrēju vienu no dāmām. Tā taureņa dēļ nu vairs nav saprotams kurā vietā atrodos, jo ir sākušās taktiskās cīņas par punktiem. Saprotams ka visi šie panāktie orientieristi ir sākuši izlaist kādu no tālākajiem punktiem, tāpēc man ir jākoncentrējas savai distancei, jo man plānā ir paņemt visus punktus, nevienu neizlaižot. Uz 12 .kp (taureņa centrs) un 13. kp ļoti lieli apkārtvarianti pa takām, kuras zināmas no Conkers parkrun skrējiena. Līkumi ir pamatīgi, jo tā grava pa vidu šiem etapiem nav caurejama. Skrienot uz 13. kp, ieskatos pulkstenī un sāku jau apdomāt vai tik šis etaps nav par tālu, jo kaut arī skriets ir tikai 30 minūtes, izskatās ka varbūt pat nevarēšu paņemt visus punktus, jo vēl būs jāveic obligātais garais etaps uz 21. kp, kur jārēķinās ar vismaz 7-9 minūtēm klāt pie rezultāta. Nav laika domāt par taktiskajiem variantiem, tāpēc skrienu tik distanci un ņemu visus punktus paredzētajā secībā. Pirms 13. kp atkal saskrienos ar pretim skrienošo Roger, tagad izskatās ka atstarpe ir aptuveni 1 minūte starp mums. Jāturpina strādāt un gan jau panākšu! 14. kp ļoti ''peldošs'' - mazs klajumiņš zaļajā. Tumsā nav tas vieglākais punkts, bet paveicās ka pie punkta stāvēja orientieriste, kuru jau biju saticis pie 11. kp. Uz 15. kp pieļāvu ~30 sekunžu kļūdu, pa ātru no takas devos iekšā mežā. Sanāca pārāk ilgi ''ķemmēt'' apkārtni virzienā uz punktu. Skrienot uz 16. kp (atkal taureņa centrs), jau sāku šaubīties vai skriet pēdējo taureņa atzaru uz 17. un 18. kp, jo nu jau ir skaidrs ka fiziski nebūs iespējams paspēt apmeklēt visus punktus kontrollaikā. Tā kā etapi nav gari, tad jāizskrien vien ir arī šis pēdējais taureņa spārns. Īstenībā ļoti patika šāds plānojums ar centrālo punktu un 4 taureņa spārniem. Uz centrālo punktu jau skrēju tikai uz atmiņu, bet kopumā interesanti. 17. kp pavisam vienkāršs, bet 18. kp gan atkal tāds ''peldošs'' - kontūras stūris zaļajā. Līdz punkta rajonam nonācu sekmīgi, bet pirms punkta sāku ļoti piesardzīgi virzīties zaļajā iekšā. Redzu ka divas lampas jau te ganās. O! viens no viņiem ir Roger, izskatās ka mazliet ''burko'', bet es beidzot esmu viņu panācis. Apvidus te ir ļoti neizteiksmīgs, un labi vien ir ka esam trijatā, plašāks redzesloks un pēc mazas ''pārķemmēšanas'' punktu atrodam. Man šeit pārliecinoši labākais splitlaiks no 6 orientieristiem, kas bija riskējuši doties uz šo punktu. 19. kp atkal taureņa centrs, bet uz 20. kp iekārtojos aiz abiem konkurentiem, kurus panācu pie 18. kp. Uz 21. kp garais etaps - 1.2 km garš pārskrējiens pa man tik labi zināmo Conkers parkrun trases taku. Labi ka esmu kopā ar Roger, kurš palīdz noturēt pieklājīgu tempu visa etapa garumā. Tuvojoties 21. kp, saprotu ka vairāk punktus nav iespējams apmeklēt kontrollaika limitā, tāpēc ātri jāatzīmējas šajā punktā un tad pa ceļam vēl cauri pēdējam 27. kp pēc iespējas ātrāk uz finišu. Pēc stundas skrējiena, tagad beigās sanāk labs garais sprints. Tā kā nekad necenšos skriet ar maksimālu atdevi tik garus posmus, tad tagad pulss ir augšā līdz 180 bpm un jāvelk kārtīgi, ja gribu paskriet zem 1 stundas limita. Skrēju cik nu spēju, bet tomēr 33 sekundes pārtērēju kontrollaiku. Ieņemtā vieta finišā nav zināma. Finišēju kā trīspadsmitais, bet nav zināms cik punktus apmeklēja pirms manis finišējušie dalībnieki. Pēc pirmajiem aprēķiniem sanāk ka jābūt 3. vietai, jo visvairāk punktus gan jau savāca M16 jaunietis, otrais droši vien ir mans sīvākais konkurents Roger Phillips, un tad es. Mērķi neizpildīju, jo vajadzēja finišēt priekšā Rodžeram, lai kopvērtējumā vairāk punktu būtu. Gala rezultātos tomēr esmu 4. vietā ar laiku 1:00:33 un 210 punktiem no 19 dalībniekiem. Viens veterāns mūs visus taktiski bija apspēlējis, ieņemot 1. vietu pēc punktu summas. Viņš bija izlaidis pāris tālākos taureņa punktus un pirms finiša apmeklējis vairākus kontrolpunktus īsākos etapos, tā iegūstot lielāku punktu summu. Man tā kļūda uz 6. kp iegrieza jūtami, jo bez viņas es noteikti būtu paspējis pirms finiša vēl paķert 22. un 23. kp, bet fiziski gan nebūtu varējis savākt pilnīgi visus 27 kontrolpunktus stundas kontrollaikā. Tagad izanalizējot visu distanci, taktiski tomēr vajadzēja savādāk skriet. Ja gribēju uzvarēt, tad taurenī nevajadzēja doties uz tālākajiem 13. un 14. kp, bet gan beigās ņemt 22. 23. un iespējams arī 24. un 26. kp. Būtu gan kontrollaikā iekļāvies, gan vairāk punkti summā sanāktu, bet nevarēja jau paredzēt ka nevienam dalībniekam neizdosies izskriet visus 27 kontrolpunktus. Kopumā ļoti interesanta sacīkste, gan ar nakts-o elementiem, gan ar kārtīgu izskriešanos. Skriet pa parka takām ir krietni patīkamāk nekā mīcīties pa kalnu dubļainajām takām (tā kā weekendā). Ziemas līgā vairs atlikuši 3 posmi un uz uzvaru izskatās ka vairs nevaru pretendēt, top3 gan jānotur!

Matlock Moor (Chesterfield)

Category: EMOA League Event

Map/area: Matlock Moor (Chesterfield)

Organiser: DVO

Country: England

Discipline: Brown

Results

Šodienas piedāvājumā garākā distance vien 6.7 km, pietiekami gara/īsa lai es to spētu noskriet zem stundas, tāpēc bez domāšanas pieteicos Brown distancei. Kas to būtu domājis, ka man smagam skrējējam tik smagi klāsies distancē un nāksies krietni ilgāk skriet, brist un grimt šajā distancē. Piektdien sporta zālītē atkal iedzīvojos jaunā kaitē :) Uz ''slēpes'' piedzinu ikrus, kurus vēl šorīt jutu, bet pēc mazas izstaipīšanās, jutu ka skriešanai tas daudz netraucēs. No sacensību centra līdz startam jādodas 800 metri, un jau šajā posmā varēja nojaust ka distancē sagaidāms kaut kas briesmīgs. Uz startu viss ceļš pa dubļiem un kalnā augšā. Jau iepriekš zināju ka Matlock pilsētiņa atrodas kalnu ielenkumā, bet distanču parametros kāpums norādīts vien 100 metri, tad jau cerams būs jāskrien pa kalna augšu, bez laišanās lejā. Bet tie dubļi... jau pirms starta apavu sarkanā krāsa bija kļuvusi melna un pamatīga dubļu kārta pie katras kājas. Tā arī bija, starts atradās kalna augšā un distancē kāpumu varēs savākt tikai pašās beigās. Uz 1. kp labs ieskriešanās etaps, vispirms pa dubļainu un purvainu stigu, tad paātrinājums pa ceļu un pēc tam uzmanīga laušanās zaļajā uz punktu. Uz punktu varēja doties arī no otras puses zaļajam, saīsinot etapa garumu, bet tas neizskatījās visai drošs piegājiens. Arī spliti pierādīja ka mans variants ir bijis labs un pietiekami ātrs. Uz 2. kp īss etaps cauri zaļajam, uzmetu virzienu un turpināju lauzties uz priekšu. Mērķis bija mazā taka no kuras varētu droši trāpīt punktā. Taku diemžēl neuztvēru un skatoties pēc Garmin ceļa, punktam pagāju pārdesmit metrus garām no sevis pa labi. Vēl kādu brīdi instinktīvi virzījos uz priekšu, līdz sapratu ka punktam esmu garām un vienīgais drošais variants ir doties ārā no zaļā. Ņemšu punktu no kontūras malas, jo kļūda ir milzīga un vēl vairāk laiku negribas zaudēt. Pie kontūras malas atrašanās vietu palīdzēja noteikt kontrolpunkts kurš atradās pie mazā grāvīša, un no šejienes, tīri pēc attāluma izjūtas, punktam uzgāju precīzi virsū. Nav labi, jau pašā sākumā esmu pazaudējis 3 minūtes! Nākamie etapi pa gaiši dzelteno pļavu, tātad pa aizaugušu un ciņainu zālāju. Jau dodoties uz 3. kp, nācās pārliecināties, ka pļava pēc lietusgāzēm ir pārvērtusies par purvu, un katrs solis tiek veikts ūdens šļakatu pavadījumā. Uz 4. kp pieļāvu praktiski identisku kļūdu kā uz 2. kp. Virziens, virziens un vēl reiz virziens!!! Sen laikam nav nācies skriet šādus virziena etapus, jo galīgi nemāku noturēt. Noteiktais attālums tiek veikts, bet kad redzu ka punkta nav, tad sākas jocīgas un neizlēmīgas darbības. Peldošajā apvidū nekādas konkrētas piesaistes nav, un atkal pēc attāluma izjūtas jutu ka esmu punkta rajonā, tikai nez kāpēc rāvu uz labo pusi nevis kreiso. Pieskrēju pat pie cita kontrolpunkta, kaut gan bija acīmredzami ka tas nav manējais. Divas reizes kārtīgi noorientēju sevi un punktā ieskrēju gandrīz no pretējās puses. Vēl 2 minūtes iestādītas. Nākamie etapi arī tikai uz virzienu, tāpēc jāseko tikai kompasa bultiņai. Uz 5. un 6. kp izdodas kā pa diedziņu, bet uz 7. kp taisnvirzienu nojauca tieši purvainā pamatne. Redzot ka gar mūra sētu pļava ir sausāka un varēs mazliet ātrāk paskriet, sanāca veikt tādu neizteiksmīgu loku, kurš tomēr kādas 30 sekundes bija par lielu. Uz 8. kp devos virzienā, kādā aizskrēja tikko mani apdzinušais jauneklis. Mums bija nesalīdzināmi ātrumi, bet pārredzamajā apvidū punktu viņš man izcēla. Šī pļava atgādināja nepatīkamās atmiņas no ''open moorland'' apvidiem, kuros man ļoti nepatīk skriet, jo par skriešanu to grūti nosaukt manā izpildījumā. Tālāk seko visai garš etpas uz 9. kp, un pēc pirmā skatiena kartē, visai viegls. Etaps pats par sevi viegls, lielāko daļu pa stigu gar pļavmalu, bet šis etaps mani būtībā piebeidza. Man šķiet šajā etapā ne reizi neizlocīju kājas kārtīgā skriešanas solī. Dubļi, dubļi un vēl reiz dubļi. Es ar savu ''simtnieku'' vienkārši slīku viņos un spēku te atstāju krietni vairāk nekā puiši ar mazākām ķermeņa uzbūvēm. Mans kaujas svars neiet cauri šādām dubļu vannām, baigi buksē :) Paša punkta atrašana bez problēmām - rododendrs - stiga - un piemineklis meža vidū. Uz 10. kp tikai ceļa variants, jo pa taisno šādā mežā nav ko darīt. Ceļš labs un skrienams, bet man spēka nav un atkal labais augšstilbs pakaļpusē neklausa, jūtami savilcies. No šīs traumas laikam nekad netikšu vaļā. Ja distance ir skrienama, tad nav problēmu, bet līdzko sākās šādi šķēršļoti un smagi skrējieni, tā savelk pamatīgi. Lai nu kāds būtu mans ātrums, bet pie punkta biju panācis 3 orientieristus, kurus iepriekš sev priekšā nebiju manījis. Būs laikam ''burkojuši'' te! Uz 11. kp maza dilemma, iet apkārt vai doties pa taisno. Izvēlējos cīņu ar zaļo, jo ar savu skriešanas ''ātrumu'' diez vai būtu ātrāk apkārt. Karti pēc 11. kp biju nolocījis un nākamo etapu nemaz nebiju apskatījis. Gandrīz apsēdos, ieraugot etapu uz 12. kp! Etaps pāri visai kartei no viena gala uz otru, izskatās vismaz 2 km garš. Ir skrieti ļoti gari etapi, bet tik garš manā atmiņā vēl nav palicis neviens. Šķiet šo etapu varu droši saukt par visu laiku garāko etapu manos 23 orientēšanās gados! Etaps garš un ir ar vairākiem variantiem, bet būtībā ļoti vienkāršs, dēļ takām un ceļiem. Variantu caur dzelteno pļavu (purvu) uzreiz atmetu, atlika izvēlēties labākos taku variantus. Neko labu diemžēl neizvēlējos, dēļ sasodītajiem dubļiem. Ja etapa sākumā vēl skrēju, tad etapa vidusdaļa praktiski pagāja ejot un cīnoties cauri dubļiem. Šis etaps mani nogalināja un pārgāja jebkāda apetīte uz skriešanu. Tie dubļi bija vienkārši pretīgi. Ja būtu otrreiz jāizvēlas, kā šo etapu veikt, es pavisam noteikti skrietu apkārt pa lielo ceļu, vienalga ka vēl viens kilometrs klāt, bet vismaz SKRIETU nevis mīcītos. Pēc tik gara pārgājiena, pašu punktu arī paņēmu ne bez problēmām. Nevarēju uzreiz ielasīties tik blīvās horizontālēs. Punkts augšā vai lejā? Un vēl bedrē! Vienu minūti tur pamaldījos. Uz 13. kp īsi un precīzi, bet uz 14. kp nevar uzreiz uzsākt, jāgriež karte otrādāk, pēdējie etapi mazliet pārklājas. Ar diezgan lielu nesaprašanu (laikam pienskābe jau gāja uz beigām) uz punktu ''aizpeldēju'' gar kalna malu, punktu paņemot no lejas nevis augšas, kā būtu bijis krietni vieglāk. Te un arī nākamajā etapā uz 15. kp savācās arī tas 100 metru kāpums, jo bija jātiek no šīs gravas laukā. Neesmu gatavs skriet (šajā gadījumā cīnīties pa dubļiem) ilgāk par stundu, tāpēc šie pēdējie punkti jau tika ņemti ar zināmu apātiju. Visu distanci mūsu ceļi krustojās ar dāmu, kura startēja 1 minūti pirms manis, bet tā reāli mēs kopā neskrējām nevienu brīdi. Uz 1. kp es viņu biju apskrējis, bet dēļ kļūdām uz 2. un 4. kp, viņa man bija krietnu gabalu priekšā, un ik pa laikam tālumā es viņu redzēju. Bet tā pa īstam es ar viņu saskrējos garā etapa vidū un tad nu šos īsos etapus skrējām vairāk kopā, bet pēc atzīmēšanās 15. kp es pilnībā atslēdzos no iniciatīvas uzņemšanās. Ļāvu dāmai mani izvest no meža :) Skrējām abi vienādi lēnā ātrumā, tāpēc man atlika laiks gan karti palasīt, gan pāris dziļākās dubļu vannās ielēkt. Etapi uz 16. un 17. kp tā arī pagāja viņas ēnā, ieturot zolīdu atstatumu starp mums, bet finišā gan ieskrēju cieši aiz viņas :) Nu ko lai saka par šādu distanci? Distance laba un arī interesanta, bet tie DUBĻI. Tie nomāca jebkādu gandarījumu par šo distanci, būtu vien labāk skrējis Blue vai Green distanci, vismaz ar pozitīvāku rezultātu finišētu. Rezultāts 1:19:39 un 24 .vieta no 43 dalībniekiem. Richard un Joe ar 10 minūšu atrāvienu parādīja kā šo distanci skrien elites džeki 47 minutēs! A grupas čaļi parādīja ka varēja paskriet distanci zem stundas, bet mana B līmeņa labākie entuziasti skrēja 67 minūtes. Tātad zaudēju ne tikai uz kļūdām (7 minūtes), bet arī uz kāju. Pirms Spānijas vajadzētu ieskrieties, bet saudzīgākās distancēs, jo turpmāk ja kartes nosaukumā redzēšu vārdu ''moor'', tad diez vai apmeklēšu šo pasākumu. Nav jau tā ka nepatīk kalni, bet te Anglijā viņi šķiet visu cauru gadu ir slapji un dubļaini. Šogad Spānijā kalnu nebūs, būs jāskrien pa okeāna pludmales smiltīm un priežu mežiem. Tieši Spānijas dēļ nācās atteikt dalību savam jaunajam DVO klubam Compass Sport kausa kvalifikācijā, bet piedāvājumus startēt divās stafetēs gan es apsvēršu. Šodien atkal skrēju ar kameru, tāpēc visa mīcīšanās pa dubļiem un kļūdas uz 2. un 4. kp ir nofilmētas. Uz beigām gan tā bilde tāda miglaina, jo mitruma dēļ kameras lodziņš aizsvīda.

Jau pamazām esmu ceļa jūtīs uz Spāniju, bet nupat ienācās vēl vieni labi jaunumi. Pēc gada pārtraukuma būs iespēja atkal startēt Latvijā - Kāpa 2014.

Shellbrook Wood (Burton On Trent)

Category: EMOA League Event

Map/area: Shellbrook Wood (Burton On Trent)

Organiser: LEI

Country: England

Discipline: Green

Results

Vēl nezinot par dalību vakardienas nakts mačā, biju izlēmis šorīt skriet garāko distanci. Bet tā kā izlēmu jau vakar izskrieties nakts distancē, tad šorīt atkal skrēju īso - Green distanci. Apvidus jau iepazīts pirms pusotra gada izvēles distancē. Nekā aizraujoša - jauns krūmāju mežs ar piesātinātu velo taku tīklu. Tā kā te atrodas Nacionālā Meža velosipēdu centrs, tad šeit ir izveidota interesanta MTB trase, kuru kādreiz vasarā būs jāizmēģina. Labi vien ir ka šorīt skriešu īso distanci, jo stīvums pamatīgs, gan no vakardienas skrējiena, gan šā rīta sala, takas un ceļi apledojuši. Par piemiņu Nickam, šodien atkal skriešu zaļajā AIRE kreklā. Un testēšu atkal kameru, cik ērti un kāds video sanāk, ja to novieto pie krūtīm nevis uz galvas. Neko baigi sarežģīto jau negaidīju, bet distance bija pat ļoti vienkārša, tāda ka pat grūti kaut ko komentēt no orientēšanās viedokļa. Tās daudzās takas un krūmāji ļoti iespaidoja arī variantu izvēles uz punktiem. No 12 kontrolpunktiem, desmit punkti atradās tieši taku malās, tikai 4. un 10. kp tā vairāk nost no takām. Bet nu pamanījos sakļūdīties arī šādā distancē. Uz 2. kp pašu etapu veicu ideāli, bet pirms punkta mazliet galvu nojauca citi orientieristi, un sanāca ~ 40 sekunžu saminstināšanās, mēģinot garajā zālē pamanīt mazo grāvīti. Diezgan muļķīgu kļūdu pieļāvu uz 3. kp, izvēlējos skriet pamatīgu līkumu pa velo trasi, kas bija vismaz par 1 minūti ilgāk, nekā ja būtu izlauzies cauri zaļajam. Uz 6. kp garais etaps, un šeit pēc visiem garmin aprēķiniem tika pazaudēta 1:30. Etapa vidū veicu vairākus neizteiksmīgus zigzagus, tā krietni pagarinot etapa garumu. 6. 7. 8. un 9. kp it kā interesanti punkti, bet visi taku malās. Toties 10. kp gan bija odziņa. Tā kā izlēmu doties pilnībā pa līniju, tad vispirms sanāca forsēt pietiekami platu grāvi ar ūdeni, bet pats punkts bija jāuziet pie krūmu kontūras garā purvainā zālē. Tikai mazliet biju novirzījies pa labi, kad veiksmīgi punktu pamanīju. Un izskatās ka distances atslēgas punkts ir pēdējais 12. kp, nevis pats punkts, bet etapa variantu izvēle. Etaps garš un ar vairākiem šķēršļiem pa vidu, lai to nevarētu veikt taisni. Vismaz trīs reizes šā etapa laikā mainīju ieplānotos variantus, un beigu beigās apskrēju pamatīgu loku apkārt gan visiem zaļajiem, gan taku mudžeklim. Īsti nezinu vai varēju arī kaut kā sakarīgāk veikt šo etapu, jo dzeltenās līnijas gar sētām bija aizaugušas, mežs bija ļoti zaļš un tās līkloču takas ļoti līkumainas. Ieskatoties splitos, šausmīgi daudz tomēr laiku esmu zaudējis šajā etapā. Startējot Green distancē, protams ka mērķis ir tikai viens - uzvara! Šoreiz nekā, viens veterāns mani apskrēja. Ar rezultātu 39:43 ieņēmu 2. vietu no 38 dalībniekiem.
Tagad priekšā video apstrāde. Mācos un eksperimentēju gan dabā, gan pie datora. Katrā ziņā kameru uz krūšu jostas nevar likt, skrienot ļoti kratās un rezultātā nekvalitatīvs video. Turpmāk tikai uz galvas. Vēl ir jāatrod piemērotākais video faila formāts, bet pie datora ir daudz ko vēl mācīties, lai gala rezultātā sanāktu skaists video. Pateicoties RGmapvideo programmai, šobrīd šodienas video ir sanācis šāds. Vēl pāris uzlabojumi jāveic, bet visumā ir ok.

Treeton (Sheffield)

Category: YHOA Night League Event

Map/area: Treeton (Sheffield)

Organiser: SYO

Country: England

Discipline: Long

Results

To 1. janvāra izkustēšanos, par īstu skrējienu nenosauksi, tāpēc var teikt, ka šovakar aizvadīju savu pirmo nopietno jaunā gada orientēšanās skrējienu, savā favorītdistancē - nakts orientēšanās! Vēl nedēļas vidū šaubījos, vai ir vērts braukt tādu gabalu līdz Sheffild, bet jo tuvāk nāca sestdiena, jo vairāk radās pārliecība, ka ir jābrauc, jo tās nakts distances tā jau tik reti sanāk uzskriet, tāpēc nevar laist šo pasākumu garām. Pasākuma nosaukums bija - Jorkšīras nakts līgas posms, kuros, nu jau pirms vairākiem gadiem, biju ļoti aktīvs dalībnieks. Atmiņas tās labākās, jo 2009/10 gada sezonā triumfēju šajā pasākumā, un arī nākamos gadus biju pirmajā trijniekā. Žēl ka šāda tipa (tieši distanču ziņā) sacensības nenotiek Midland apkārtnē (ar LEI ziemas līgas nakts posmiem nevar salīdzināt), tāpēc ar prieku šovakar atgriezos Jorkšīrā, uz tuvāko no nakts posmiem. Pieminot mūžībā aizgājušo Nick Jones, šovakar skrēju ar sava bijušā kluba AIRE zaļo kreklu. Viņš bija kluba biedrs ar kuru vienmēr bija patīkami aprunāties gan pirms, gan pēc noskrietajām distancēm...
Šovakar mēģināšu notestēt, vai sanāk kaut kāds video tumsā, ja kameru novieto pie krūtīm. Šajā mežā jau biju skrējis gan dienas, gan nakts sacensībās pirms gandrīz 4 gadiem, tāpēc zināju kāds ir mežs. Būtībā ne visai interesants apvidus, jo daudz taku pārskrējienu, bet naktī būs pietiekami izaicinošs. Tieši no nakts sacensībām pirms 4 gadiem atceros, cik daudz kļūdu pieļāvu, un konkrēti uz vienu punktu, tāpēc šoreiz būs jāsakoncentrējas krietni nopietnāk. Distances garums - 5.8 km, man tieši optimāls. Dalībnieku salīdzinoši daudz priekš nakts sacensībām, un startā pat sanāk pastāvēt rindā, jo mežā laiž ar 2 minūšu intervālu. Pirms manis startē vecākais no brāļiem Field un spēcīgais Joe Taunton, nodomāju, ka būtu bijis baigi labi startēt pirms viņiem, varētu kādu etapiņu atsēdēt. Pirms starta nākas saslēgt visus gadžetus, kopumā trīs - lampu uz galvas, garmin pulksteni uz rokas un kameru pie krūtīm, cerams ka visa šī līdzņemamā aparatūra neatņems koncentrēšanās spējas :) Distances sākums ļoti vienkāršs, pirmie divi kontrolpunkti tik pa takām, kas ļauj aprast ar kartes lasīšanu tumsā un novērtēt ar kādu ātrumu šovakar spēšu pārvietoties. Karte lasās labi un skriešanas ātrums, kaut arī smagnējs pa dubļainajām takām, būs visai pieņemams. Uz 3. kp gan sākas īstā nakts orientēšanās! Sākums pār pļavu un pa taku bez problēmām, bet tālāk gan jāpaļaujas uz virziena izjūtu, jo pret kalnu un pa rožaugiem neuztaustu raustīto mazo taciņu. Eju virzienā, kas gan ir mazliet šķībs pa kreisi, bet tur priekšā ir labs orientieris lielā taka, no kuras punktu paņemu eleganti. Tagad skatoties kartē, iespējams ka vajadzēja doties pa labo pusi, apkārt pa taku, jo pret kalnu visai daudz laiku zaudēju ejot nevis skrienot. Uz 4. kp attāluma izjūta strādā labi, bet etapi uz 5. un 6. kp abi līdzīgi. Vispirms pa taku un tad tumsā izgaismot īsto rododendra krūmu pie kura atrodas punkts. Par konkurentu splitlaikiem uz 6. kp gan var pabrīnīties, jo man ir viens no ātrākajiem laikiem! Nez kur tur pārējie ir rakuši :) Un tagad sekos punkts, par kuru visvairāk baidījos.

2014. - 7. kp

2010. - 9. kp

7. kp atrodas bedrē, tieši uz tās pašas nogāzes, kur pirms 4 gadiem maldījos 15 minūtes. Pats etaps ir ar izvēles iespējām, vai nu pa kreiso taciņu, vai nu pa labo taciņu līdz elektrolīnijai, jo pa taisno mežs nav skrienams. Ņemu labo variantu, kurš ir tuvāk līnijai. Līdz elektrolīnijai viss kārtībā, arī pēc tam viss šķiet perfekti, jo trāpu uz taku no kuras jāgriežas uz punktu. Turpinu skriet pa taku uz priekšu, līdz samulsis apstājos, kompasa virziens nesakrīt un arī taka neiet lejup no kalna. Skaidrs, esmu pārķēris T veida taku krustojumu. Kļūda laika izteiksmē dārga, bet labi ka zinu kur jāskrien atpakaļ un uz kuru pusi jādodas uz punktu. Nonāku uz sev vajadzīgās takas, pa kuru veicu pietiekamu attālumu, lai varētu doties rozēs iekšā un atrast bedri. Sākas jau maza panika, jo jūtu ka baigi ''peldu'', bet tagad galvenais turēt pareizu virzienu un uz tausti ir vienkārši jātrāpa punktā. Pārliecība nepievīla, pa nogāzi uz leju devos ar tādu rezervi, lai ja nu punkta nav priekšā, tad tam jābūt pa kreisi no manis, un tā arī bija. Veiksme vai neveiksme, punktam biju aizgājis garām, bet skaisti pamanīju to pa kreisi mazliet atpakaļ uz augšu. Salīdzinot ar ātrākajiem, laiku šajā etapā pazaudēju ļoti daudz, bet vismaz nemaldījos kā toreiz uz 9. kp. Tālāk seko trīs garie pārskrējienu etapi pa takām, no kuriem tikai uz 9. kp sanāk mazliet paorientēties. Baigi nespiežu, skrienu lēni, bet komfortabli :) Pirms 9. kp pazaudēju aptuveni pusminūti, mazliet samudžinājos mazo taku krustcelēs, un nevarēju uzreiz noteikt kur atrodos uz elektrolīnijas. Pie punkta panācu, 6 minūtes, pirms manis startējušo konkurentu, kurš bija kļūdījies uz šo punktu. Viņu jau manīju pie 6. kp, bet tur mūsu ceļi nesakrita. Tagad gan, līdz pat finišam viens ar otru sadarbosimies - viņš ar krietni ātrāko skriešanas soli, es ar krietni precīzāko orientēšanos. Uz 10. kp lidojums pa ceļu lejup no kalna. Mēģināju neatlaist savu sāncensi (John Houlihan), bet nu mūsu ātrums diemžēl galīgi nebija vienlīdzīgs. Uz 11. kp turpināju dzīties viņam pakaļ, un iespējams tieši tāpēc pieļāvu muļķīgu kļūdu. Pēc pļavas nolēmu doties pa taisno uz punktu, redzot ka viņš skrien apkārt pa taku, tā cerot pie punkta panākt viņu. Diemžēl nepamanīju kartē, ka tur priekšā ir zaļais. Un ja ir zaļais, tad tas nozīmē rozes un avenāji tādā slānī, ka bez asins izliešanas cauri netikt. Kādu laiku atkal augšstilbus rotās skaistas skrāpējumu rētas, bet nu līdz takai tomēr izlauzos cauri, diemžēl nezinot kurā vietā precīzi. Sanāca vēl neliels šurpu turpu pa taku, un kopumā šajā etapā iezaudēju pusotru minūti. Nākamais 12. kp izskatās ļoti viltīgs, aizaugušā pļavā jātrāpa uz krūmāju kontūru. Etapu iesāku pa mazo taciņu pa kreisi, bet pēc tam visa uzmanība virzienam. Redzu tālumā trīs lampu gaismekļus, tātad uzdevums panākt viņus un tad jau četratā kopā atradīsim punktu. Arī John tepat vien ir, nekur nav aizbēdzis, un tieši viņš pirmais uztausta punkta vietu. Tālāk trīs īsie etapi, kur galvenais ir virziens un tikai pēc krūmu kontūrām var piekoriģēt uzņemto kursu. Turpinam distanci kopā ar John, uz 13. kp mans virziens ir taisnāks, bet uz 14. kp savukārt viņš iztaisno uzņemto virzienu. Nakts mačos ļoti izteikti šādās ''peldošās'' vietās noder kāds kompanjons ar kuru kopā var apjomīgāk izgaismot apkārtni. Uz 15. kp mans kompanjons atkal kaut kur aizganījās, tāpēc nācās pašam lēnām un precīzi izcelt punktu. Uz 16. kp garš etaps apkārt ezeram pa taku, man ir neliela rezerve, tāpēc jāmēģina slēgt augstākā robā, un kādu laiku saglabāt vadību. Līdz pus etapam noturēju, tālāk jāmēģina ieķerties sāncenša astē. Man nav variantu, nākas atlaist. Ieskatos vēl pēdējo reizi kartē, pēdējie divi punkti samērā vienkārši, tāpēc jācenšas vismaz saglabāt redzamības attālums līdz Džonam. Pirms 16. kp pieļāvu identisku kļūdu kā viņš, apskrēju vienu krūmu puduriņu mazliet pa ātru, tikai tāpēc ka akli sekoju. Bet uz 17. kp, kurš nemaz tik vienkāršs nebija (bedre), tāpat turpināju sekot gan šā vakara tiešajam sāncensim, gan vēl 2 konkurentiem, kuri mani šajā pēdējā etapā apskrēja. Paldies viņiem, ka izcēla man punktu, kuru vienatnē iespējams būtu ilgāk meklējis. Kaut arī diezgan nosalis (nebiju gaidījis ka te ezera krastā būs tik auksts), tomēr finišēju ar zināmu gandarījumu. Pirms 4 gadiem distance arī bija 5.8 km gara, bet šovakar savu rezultātu uzlaboju gandrīz par pusstundu! Toreiz finišēju ar laiku 86:53, bet šovakar uzrādīju rezultātu 58:56 kas deva 15. vietu starp 27 dalībniekiem. Kļūdās atstāju 4 minūtes, kas priekš nakts-o ir ciešami, bet uzvarētāja rezultāts (38:29) gan ir kaut kas fantastisks, es pat dienā diez vai spētu izskriet ar tādu laiku :) Jā, konkurence pa šiem gadiem, kopš vairs neskrienu Jorkšīras nakts līgas mačos, ir acīmredzami augusi. Dalībnieku vairāk un krietni stiprāki, bet vēsturē palikšu vienmēr, kā 2009/10 gada čempions :) Ak jā, man taču distancē līdzi bija kamera! Video gan diemžēl ir nekvalitatīvs. Mana ķīniešu galvas lampa ir ar tālu staru uz priekšu, kas priekš orientēšanās ir ideāla, bet lai uzņemtu skatāmu video, tad ir jāskrien ar lielo Mila vai Silva prožektoru, kurš izgaismo plašāku apkārtni, bet ne tik tālu. Vēl viens mīnuss kamerai uz krūtīm - nevar likt pulsa jostu, jo gan pulsa jostas sensors, gan kamera skrienot sitas viens pret otru un rada nepatīkamu skaņu. Rītdienas mačā izmēģināšu, kādā kvalitātē dienas gaismā sanāk video no krūtīm filmēts.

Abbey Park (Leicester)

Category: LEI Winter League 2013/2014

Map/area: Abbey Park (Leicester)

Organiser: LEI

Country: England

Discipline: Score

Results

Tradīcijas tiek turpinātas un Jaunais Gads tiek iesākts ar orientēšanās skrējienu. 2012. gada 1. janvārī orientējos Mežaparkā, 2013. gadā - armijas kara pilsētiņā, bet 2014. gadu iesāku vienā no Leicester parkiem. Ja pagājušā gada skrējienā varēju sūkstīties par pārāk lielu alkohola devu organismā, tad šogad pašsajūtu skrējiena laikā sagādāja pamatīgs liekais svars, jo vecgada vakars tika sagaidīts ar ļoti lielu pārēšanos. Gan mīļotā, gan mamma bija sagādājušas bagātīgu galdu ar salātiņiem un gaļas ēdieniem, tā ka pat šampānietim gandrīz nebija vietas :) Nakts tika pavadīta mierīgi, šoreiz bez trakām dejām klubā, tāpēc biju visai žirgts šorīt doties uzskriet. Par pašām sacensībām gan grūti ko uzrakstīt, vienīgi varu piebilst ka tas bija kārtējais LEI ziemas līgas posms, kurā vēl joprojām neatmetu cerības uz uzvaru. Laiciņš šodien foršs, līst kā pa jāņiem un atzīmēšanās... ar kontrolkartiņām!!! 45 minūšu izvēles distancē. Parks un kontrolpunktu izvietojums ir tik vienkāršs, ka nekādas grūtības nesagādā atzīmēties pilnīgi visos punktos krietni ātrāk par atvēlēto laiku. Kā jau minēju, dēļ lielā daudzuma rosoļa un kotlešu vēderā, skrējās ļoti smagnēji un arī atzīmēšanās (ar pildspalvu jāieraksta kontrolkartiņā katra kp numurs) šo skrējienu galīgi nepadarīja plūstošu. Ar pāris paskrējieniem garām dažiem punktiem un ilgo atzīmēšanos, šo distanci pieveicu ar rezultātu 29:06, kas deva 2. vietu starp 19 dalībniekiem. Rodžers mūs visus pamatīgi piesmēja (laikam baigi svaigais bijis) un izskatās ka kopvērtējumā man nāksies piekāpties viņam. Salijis un bez īpaša o-baudījuma iesāku jauno orientēšanās gadu.
Jaunas pārmaiņas šogad manā o-dzīvē! Jau vecgada pēdējās sacensībās aiz mana vārda varēja lasīt jaunu kluba nosaukumu - DVO. Bet tā oficiāli ar šodienas sacensībām esmu jaunais DVO kluba biedrs, un turpmāk lielajās sacensībās skriešu ar Derwent Valley Orienteers kreklu. Kāpēc nomainīju atkal klubu? Tāpēc ka tāda īsta sadarbība ar NOC klubu neizveidojās, Nottingham ir pietiekami tālu no manas dzīves vietas, lai regulāri ņemtu dalību viņu pasākumos un piedalītos arī pie organizatoriskās daļas. Derby klubs bāzējas krietni tuvāk un cerams daudz vairāk varēšu iesaistīties viņu kluba dzīvē. Tā kā orientēšanās sports ir man neatņemama dzīves sastāvdaļa, tad ar lielāko prieku iesaistīšos DVO sacensību organizatoru komandā. Jau Leeds laikos, kad pārstāvēju AIRE klubu, bija vēlme kādreiz saplānot kādu distanci mazākām sacensībām, diemžēl tālāk, par punktu izvietošanu dabā un noņemšanu pēc sacensībām, netiku. Cerams jaunajā klubā man atradīsies laiks uzņemties distanču saplānošanu un kādu mazu sacensību noorganizēšanu, tā kā tas bija Latvijā, Azimuta laikos. Nu manā o-garderobē ir 5 krekli, visvairāk protams ka valkāšu jauno DVO formu, ar Spānijā iegūto kreklu tagad regulāri skrienu nakts mačos, bet Azimuta, AIRE un NOC kreklus droši vien ņemšu līdzi uz daudzdienu sacensībām, katru dienu citā kreklā :)

2013. gada o-notikumu apskats.

2013. gads man ir bijis pietiekami interesants un piesātināts gads ar dažnedažādiem orientēšanās pasākumiem. Kopumā distancē ar karti rokā esmu devies 62 reizes, kas ir par 2 startiem mazāk nekā pērn, toties kilometrāža gan ir bijusi ļoti līdzīga. Oficiālie distanču garumi visa gada laikā atšķiras vien par 130 metriem!!! - 2012. gadā tie bija 334.65 km, bet 2013. gadā - 334.78 km. Bet reāli noskrietā kilometrāža gan šogad ir par 7 km vairāk nekā pērn - 404.83 km un kopumā gada laikā esmu atzīmējies 1237 kontrolpunktos. Šogad kā jau katru gadu lielākā daļa distanču ko veicu bija vidējās distances - 43, vēl 5 reizes esmu devies garajā distancē (garāka par 10 km) un 6 reizes startējis sprintā. Bet savā iemīļotākajā distancē - nakts orientēšanās distancē esmu startējis 8 reizes, žēl ka kalendārā nav biežāk pieejamas nakts sacensības. Diemžēl šogad tāpat kā pērn nav sanācis uzskriet nevienā stafetē. Kā jau ierasts, nu jau kopš 2007. gada lielākā daļa sacensību manā o-kalendārā tiek aizvadītas Anglijā, bet Latvijā šogad esmu startējis 5 sacensībās un tās visas bija vienas nedēļas laikā - augusta atvaļinājumā. Nu jau kā tradīcija, pavasarī ir starti siltajās zemēs - šogad startēju atkal Spānijā, bet iepriekšējo gadu starti Igaunijā atkal izpalika. Sapnis par kādām sacensībām Skandināvijā joprojām tiek atlikts, bet gan jau paspēšu. Interesanti ka šogad esmu startējis 7 čempionātos, starp kuriem protams ka nozīmīgākie ir Britu čempionāti sprinta, vidējās un nakts distancēs. Tā kā esmu startējis kādās sacensībās katru mēnesi, tad atskatīšos uz katru mēnesi atsevišķi, izceļot sev svarīgākās sacensības, bet maznozīmīgās nemaz nepieminēšu.
JANVĀRIS

Janvārī varu izcelt 2 sacensības. Pirmajā jaungada dienā startēju ļoti interesantā apvidū - Armijas kara pilsētiņā sacenšoties 201 dalībniekam ar kopējo startu izvēles distancē. Notikumi distances laikā bija daudz un dažādi, un pāris taktiski pieļauto kļūdu dēļ ieņēmu vien 63. vietu, bet izskrieties bija forši ar jūtamu pēcsvētku promiļu klātbūtni organismā. Otras sacensības ko ir vērts pieminēt, bija YHOA Championship (Jorkšīras čempionāts). Sacensības nozīmīgas, bet man var teikt tās bija gada neveiksmīgākās sacīkstes. Uz 4. kp pilnībā pazudu tā ka vienīgā sakarīgā doma bija izstāties, bet nepadevos. Kļūdās šajā distancē atstāju 25 minūtes! Vēl varu pieminēt ka janvārī divās mazāk nozīmīgās sacensībās izdevās ieņemt 1. vietu.

FEBRUĀRIS

Februāris var teikt ir bijis visspraigākais gada mēnesis - pārpilns ar ļoti nozīmīgām sacensībām. Kopumā varu izcelt 4 nozīmīgas sacīkstes, bet pats galvenais protams bija Anglijas Nakts Čempionāts. Vispirms februāra sākumā startēju Midland Championship (Vidzemes Čempionāts), kurā protams ka ņēmu dalību īsākajā no M21 grupām - S grupā, kuras garums tāpat bija pietiekami garš - 9.5 km. Priecē ka tajā laikā biju ieskrējis ļoti labā formā un tik garu distanci noskrēju ar sev ļoti labu vidējo ātrumu, nedaudz virs 6 min/km, un arī kļūdas pieļāvu ļoti minimālas. Gandarījums bija liels gan par sniegumu, gan uzrādīto rezultātu šajā Robina Huda Šervudas mežā. Pēc nedēļas starts Anglijas Nakts Čempionātā, es pat teiktu man gada nozīmīgākajās sacensībās, jo tik augsta ranga nakts mačā startēju pirmo reizi, un tā kā nakts orientēšanās man tik ļoti patīk, tad šim startam piegāju ļoti nopietni. Karte un apvidus bija ļoti tehniski, kas prasīja pilnīgu koncentrēšanos katrā etapā. Diemžēl pieļāvu lielu kļūdu uz 10. kp, kas gan cīņassparu nemazināja atlikušai distances daļai. Distance gan bija nedaudz pa garu manam fiziskajam varējumam un tieši beigu ātrums neļāva man piepildīt izvirzīto mērķi. 34 sekundes pietrūka līdz uzvarai M21S grupā. Nākamajā dienā startēju šajā pašā kartē - Anglijas kausa posma vidējā distancē, vienā grupā ar visu Anglijas eliti. Ļoti patīkama un tehniski baudāma distance ar sagurumu no nakts čempja. Un pēc nedēļas vēl viens nozīmīgs starts - CompassSport kausa reģionālās kvalifikācijas sacensības. Ar savu personīgo sniegumu šajās sacensībās biju ļoti apmierināts, noskrēju praktiski bez kļūdām un ieņēmu salīdzinoši augstu vietu elites distancē, mans NOC klubs gan nekvalificējās finālam. Labu kilometrāžu savācu februārī!
MARTS

Marts bija vairāk kā atpūtas mēnesis pēc saspringtā februāra, un tāpēc atvaļinājums Spānijā bija tieši laikā. Jā, šogad uz Spāniju devos kopā ar ģimeni vairāk atpūsties, bez īpašām sportiskām ambīcijām. Protams ka pagājušā gada triumfs (2. vieta) ļāva cerēt, ka arī šogad pie labiem un tīriem reisiem ir iespējams pjedestāls, tomēr ne viss sanāca kā vēlētos. Skriešanas ātrumu iespaidoja nesen iegūtā pēdas trauma kādos no mačiem, bet par reālu cīņu par vietu uz pjedestāla izbojāja pāris kļūdas. 1. dienā pieļāvu divas rupjas kļūdas distances vidū uz 8. un 9. kp, bet 2. dienā distances beigas izvērtās ļoti nesekmīgas, kas divu dienu summā deva man 5. vietu (mērķēju tomēr uz to top3).



APRĪLIS

Aprīlī starp 7 startiem jāizceļ 3 sacīkstes - divi skrējieni Anglijas Čempionātā sprintā un viens skrējiens Anglijas Čempionātā vidējā distancē. Kāju traumas nebiju pilnībā sadziedējis pēc pavasara pārslodzes, tāpēc starts Anglijas Čempionātā sprintā izvērtās tāds nekāds, būtībā galvenais bija nepalikt pēdējam elites distancē. Kvalifikāciju aizvadīju pilnīgi bez iesildīšanās un visai gausi, bet C finālā pieļāvu vienu ļoti lielu kļūdu, kas deva visai zemu vietu gala rezultātos. Toties karte un apvidus gan bija fantastiski. Anglijas Čempionāts vidējā distancē arī izvērtās pietiekami nesekmīgs. Uz nekādām augstām vietām elites grupā jau nemaz nepretendēju, bet distanci veicu krietni zemākā līmenī, nekā būtu varējis to izdarīt. Divas kļūdas (uz 2. un 4. kp) pieļāvu distances tehniskākajā daļā un ļoooti lielu kļūdu pieļāvu garajā etapā uz 10. kp. Ja vienmēr biju domājis ka orientēšanās ir mana stiprākā puse un skriešana pēc tam, tad šodien bija vājš sniegums abās jomās. Lai ar tik nesekmīgu veikumu nebeigtu orientēšanās sezonu (Anglijā o-sezona ir Septembris - Aprīlis), tad mēneša beigās uzskrēju vienā mazāk nozīmīgā pasākumā, kurā bija gandarījums gan par o-tehniku, gan skrējienu.
MAIJS

Vasaras mēnešos, kad Anglijas orientēšanās sezonā ir pārtraukums un mežos sacensības praktiski nenotiek, tad ļoti populāras ir Urban orientēšanās sacīkstes pa pilsētvidi. Maijā startēju divās urban sacensībās - Chesterfield un Sheffield pilsētās. Man kā ''svētdienas'' skrējējam gan šādi ielu skrējieni sevišķi nesaista, jo ar ātrumu uz asfalta es vairāk esmu uz ''jūs'' nekā meža distancēs, tāpēc uzrādītie rezultāti visai zemi.






JŪNIJS

Jūnijā notika vienas no visvairāk gaidītākajām sacensībām 2013. gadā. Urban sacīkstes Manchester pilsētā. Kāpēc man tik gaidītas? Tāpēc ka esmu Manchester United futbola komandas fans, spēles skatos regulāri un Old Trafford stadionā arī esmu vairākas reizes viesojies, lai skatītos klātienē futbolu šajā grandiozajā stadionā. Ja kādreiz bija sapnis skriet orientēšanās distanci pa Londonas ielām, tad šogad piepildīju šo sapni, skriet pa Manchester ielām. Žēl ka distance nevijās gar manu favorītu stadionu, bet sacensību centrs gan bija iekārtots pavisam netālu no stadiona. Pati distance bija ļoti gara - 12.2 km un 45 kp, bet nu cīnījos un izskrēju godam.



JŪLIJS

Jūlijā startēju tikai 2 orientēšanās sacensībās, toties regulāri katru sestdienu skrēju rīta 5 km parkrun skrējienus. Ļoti interesants apvidus vienā no lielākajiem Birmingham pilsētas parkiem - Sutton Park, tehniski interesanta meža daļa un labi saplānoti etapi ļāva izbaudīt kvalitatīvu distanci. Karstums gan bija nežēlīgs un skriet nebija viegli.






AUGUSTS

Augusta mēnesis manā o-kalendārā pieder Latvijai. Pieci starti Latvijā! Azimutu un Meridiānu nepieminēšu, bet par Siguldas Kausu gan ir vērts atcerēties. Vienu dienu pirms starta Siguldā, iedzīvojos visai neierastā traumā - suns iekoda kājā un tā pamatīgi, tā ka rētas paliks uz visu mūžu. Pirmajā brīdī jau šķita ka dalību sacensībās varu atcelt, bet pēc visu pošu saņemšanas un kārtīgas brūču apārstēšanas, mazliet pieklibojot, tomēr biju gatavs startēt. 1. dienā skrēju un orientējos ļoti prātīgi, jo šādā apvidū, kā Siguldas gravas, pat neatceros kad pēdējo reizi biju cīnījies. Apvidus fantastisks, tomēr prasa ļoti labu fizisko sagatavotību, un arī orientēšanās prasa 100% koncentrēšanos, jo katrs etaps ir kā jauns izaicinājums. Lēnām un prātīgi aizcīnījos līdz 2. vietai. 2. dienā no lēnās un prātīgās orientēšanās bija vairs palicis tikai lēnums, jo pieļāvu vairākas palielas kļūdas, bet labi ka karte bija izcili precīza un perfekta, tāpēc kļūdu labojumi sanāca samērā raiti, un divu dienu summā varēju kāpt uz pjedestāla otrā pakāpiena. Distances fiziski smagas, bet gandarījums labs par iespēto.
SEPTEMBRIS

Septembrī iedzīvojos vienā nepatīkamā traumā, ar kuru cīnos vēl joprojām tagad gada beigās. Septembra sākumā pēc 10 km sacensību skrējiena pa asfaltētajiem parka celiņiem sākās nepatīkamas savilkuma sāpes virs labās potītes, un ja kārtīgi nenosaitēju šo vietu, tad būtībā šobrīd katrā skrējienā šīs sāpes ļoti traucē. Agri vai vēlu, bet kaut kad jau vajadzēs man ķirurģisku iejaukšanos tajā potītē. Bet nu kamēr paskriet varu, tikmēr jāskrien, un septembrī ņēmu dalību vienā no grandiozākajiem pasākumiem - London City Race. Sacensību apvidus kā vienmēr ekskluzīvs, šoreiz Temzas pussalā, kur lielu daļu kartes aizņēma zilā krāsa (kanāli un Temzas upe). Jāsaka gan ka šogad distance bija visai vienkārša, salīdzinot ar iepriekšējo gadu distancēm Londonas centrā, tomēr skrējiens bija interesants, bet man protams ka krietni pa garu. Distances beigās ļoti noplīsu un īstu baudījumu neguvu no šī pasākuma.
OKTOBRIS

Oktobrī sacensību daudz (sešas), bet visas tādas nenozīmīgas, pāris East Midland līgas sacensības un vairāki LEI kluba ziemas līgas posmi, kurā šosezon ir mērķis pacīnīties par uzvaru kopvērtējumā. Pieminēšanas vērtas ir pirmās nakts orientēšanās sacensības šoruden. Ar orientēšanos tumsā gāja visai smagi, kļūdu neraksturīgi daudz, jūtams ka kādu laiciņu nav skriets ar lampu uz galvas. Bet neskatoties uz visiem piedzīvojumiem šo nakts maču izdevās uzvarēt!




NOVEMBRIS

Arī novembrī sacensību kalendārs bagāts ar sacīkstēm un vairākas ir palikušas atmiņā gan pozitīvi gan ne tik ļoti. Vispozitīvākās bija NOC rīkotās treniņsacensības, kurās distancē devos kopā ar mīļoto. Orientējāmies smiedamies un dusmojoties, skrienot un ejot, bet finišā visi ar patīkami feinu nogurumu un labām emocijām. Kādreiz vēlreiz atkārtosim. No sportiskā viedokļa, ļoti izcilu sacīksti aizvadīju Oldacre Valley ''mežā''. Fiziski skrējās ļoti labi, bez vērā ņemamām kļūdām un ar labu sadarbību ar vietējo orientieristu. Rezultātos ieņēmu 2. vietu aiz Somijas leģionāres. Ne tik sekmīgs izvērtās East Midland Championship (Austrumvidzemes Čempionāts). Ja ar orientēšanos klājās caurmērā labi, tad ar skriešanu galīgi negāja, biju tādā kā bedrē, kad paskriet nevar vispār. Šķiet atkal ir pa daudz dažādāku skrējienu bijis, turpmāk vajadzēs pafiltrēt un izlaist kādu mazāk nozīmīgu pasākumu.
DECEMBRIS

Decembris galīgi neizvērtās kā ieplānots. Strīpu visiem plāniem pārvilka izmežģītā potīte nakts mačā. Varbūt ka tā pat bija labāk un šī piespiedu atpūta vēlāk atmaksāsies, kad vajadzēs izšaut nozīmīgākās sacensībās, savādāk startējot katru nedēļu pa divām sacensībām, nogurums tik būtu krājies un krājies. Divas nedēļas aktīvi pastrādāju svaru zālītē un relaksējos baseina, ļaujot kājām pilnīgu mieru. Un pašā gada nobeigumā, kad izmežģīto potīti biju apārstējis, uzskrēju vienu īso distanci The Outwoods mežā, kur uzvarēju savu distanci un ar pozitīvu noskaņu varēju noslēgt šo 2013. gada orientēšanās sezonu.



Tāds nu bija mans 2013. gads, gan ar izcili veiktiem skrējieniem un atmiņā paliekošiem notikumiem, gan arī ne tik sekmīgi aizvadītām sacīkstēm, bet kopumā interesants. 2014. gadā protams ka viss turpinās, ir jau vairāki plāni kas saistīti ar orientēšanos. Februārī atkal starti Spānijā, rudens pusē Anglijas Čempionāti sprintā un vidējā, ir padomā ņemt dalību pāris WRE kausa sprinta sacensībās, gan jau arī London City Race tiks apmeklēts, un protams ka arī Latvijā startēšu kādā no vasaras mēnešiem!

The Outwoods (Loughborough)

Category: LEI East Midland League Event

Map/area: The Outwoods (Loughborough)

Organiser: LEI

Country: England

Discipline: Green

Results

Decembris Anglijā ir viens no ''karstākajiem'' mēnešiem orientēšanās kalendārā, bet diemžēl es šomēnes starp orientieristiem nebiju manāms kopš 4. decembra vakara. Tajā vakarā šķita ka potīti izmežģīju tā, ka šogad tā arī vairs nevarēšu uzskriet vēl kādu orientēšanās skrējienu. Potītei devu pilnīgu mieru, sāku lietot atjaunošanās ķīmijas un lai ķermenis neaizmirstu par fizisko slodzi, iegriezos pat svaru zālītē, kur padarbojos ar svariem, relaksējoši izpeldējos un paminos uz velotrenažiera. Pēc sajūtām šķita, ka tomēr vēl pašās gada beigās manī atgriezīsies skriešanas funkcijas. Vispirms notestēju sevi uz trenažiera un pēc tam Ziemassvētku rītā izskrēju Conkers 5 km skrējienu. 

Paskriet varu, bet nu potīte par sevi atgādina, un apvidū noteikti būs jūtīga, tāpēc nekādu lielo slodzi vēl nevar dot virsū. Tā ka 2013. gadu centīšos tomēr noslēgt ar izdevušos orientēšanās skrējienu. 

Uz Ziemassvētkiem tiku pie sen kārotas dāvanas - GoPro galvas kameras, ar kuru sanāk tiešām kvalitatīvi video skrienot, par ko pārliecinājos jau Ziemassvētku skrējienā. Tātad šorīt pa ilgiem laikiem atkal dodos uz orientēšanās sacensībām kopā ar divām līdzjutējām, gan mīļoto, gan ciemos atlidojušo mammu. Tas ka neko garu šodien neskriešu bija jau skaidrs tad kad pieņēmu lēmumu ņemt dalību šajās sacensībās. Fiziskā forma šobrīd ir diezgan nekāda, potītei arī nekādu lielo slodzi negribu likt virsū, pēcsvētku pārēšanās arī labi jūtama :) un arī līdzjutējām nevaru likt ilgi gaidīt, tāpēc Green distance ar 3.7 km un 16 kp bija tieši kā priekš manis. Iesildoties ar potīti un iekšējām sajūtām viss bija kārtībā, vienīgi ļoti jūtams ka sen neesmu skrējis ar jaudu, tāpēc ātri paguršu. Kamera ir uz galvas, tāpēc jāizbauda vienkāršs orientēšanās skrējiens, necenšoties par katru cenu nokļūt ātrāk no viena kontrolpunkta līdz nākamajam. Jābauda! Kaut arī startā attālumu kartē uzreiz neuztvēru, iesāku labi un 1. kp paņēmu visai brīvi. Uz 2. kp mazliet sabremzējos pie izzudušās taciņas, bet orientēties vēl neesmu aizmirsis. Taktika šajā mežā vienkārša, pēc iespējas vairāk jāturas uz takām, jo kā jau video redzams, mežs ir diezgan neskrienams dēļ krūmājiem un tiem sasodītajiem rožaugiem-avenājiem. 3. un 4. kp plūsmā, bet uz 5. kp radās nelielas problēmas ar attāluma izjūtu, punktu sāku meklēt mazliet pa ātru. Kādas 40 liekas sekundes iestādīju starp tiem rododendriem. Uz 6. kp garš etaps pa taku, kurš iesākās ar precīzu zara trāpījumu pa kameru, tāpēc uz takas nācās piestāt un pārliecināties vai kamera nav izslēgusies pēc tāda belziena. Etapa vidū izbaudīju ka kalnā nespēju uzskriet, viena kundzīte pat mani te apskrēja :) bet pašu punktu paņēmu precīzi. Ko gan nevarētu teikt par 7. kp. Etapu iesāku vairāk ''peldot'' bez konkrēta plāna, tāpēc biju visai pārsteigts kad nonācu uz lielās takas kreisajā pusē, baigi šķībais virziens man. Uz 8. kp vispirms pa takām un pēc tam cenšoties atrast brīvākas vietas no rozēm, palēkdamies līdz punktam. 9. kp galīgi pa vienkāršo un arī 10. kp samērā vienkāršs, galvenais trāpīt uz mazo taciņu pret kalnu. Pirms punkta uzņemto virzienu nojauca citi orientieristi, izskatījās ka viņi jau skrien prom no punkta, tāpēc aizskrēju pa kreisi uz tālāko klinti, kur protams punkta nebija, un nu nācās dzīties tiem pārējiem pakaļ uz pareizo punkta vietu. 11. kp nav vērts pieminēt, bet 12. kp tīrs taku etaps, vienīgi etapa vidū varēju tomēr nogriezt pa taisno, lai nav tik liels loks jāskrien. 13. kp virzienā gar kalna nogāzi. Etaps uz 14. kp bija šodienas atslēgas punkts, uz kuru sataisīju pilnīgas auzas. Tā kā šobrīd neesmu naskākais skrējējs, tad etapa sākumu izlēmu veikt kāpjot kalnā, nevis skriet pietiekami lielu līkumu apkārt pa taku. Kļūdu pieļāvu pēc auto stāvlaukuma šķērsošanas, aizskrēju pa nepareizo taku. Vajadzēja doties pa taku gar lielā ceļa malu no kurienes punktu paņemtu bez problēmām, bet es nez kādā veidā nogriezos pa taku kas iet uz leju, prom no ceļa. Tad kad to piefiksēju, bija jau par vēlu, jo mežs šajā vietā tāds draņķis ka pa taisno var pat nedomāt doties. Nācās locīt pa mazajām takām un punktu ņemt no lejas. Ja būtu zinājis ka nonākšu te, tad jau labāk etapa sākumā būtu skrējis apkārt kalnam to loku pa taku. Arī piesaistes nekādas te no lejas nebija, tāpēc punktā atzīmējos pēc neliela zigzaga. No stāvlaukuma aizskrienot pa nepareizo taku, biju pazaudējis 2 minūtes. Neuzmanības kļūda distances beigās. Pēdējie divi etapi uz 15. un 16. kp tādi tikai ķeksīša pēc, bez navigācijas izpausmēm :) 

Kopumā bija jauks skrējiens, mazliet iegrieza tas etaps uz 14. kp, kurš splitos ļoti izlec pret pārējiem laikiem, bet pārējo distanci veicu pietiekami tīri. Kļūdās gan kopumā varu salasīt visas 4 minūtes, bet tā feina distancīte, vienīgi žēl ka kalnos nespēju uzskriet :) Rezultāts mazliet lielāks nekā biju prognozējis - 38:42, biju domājis ka ar pusstundu pietiks lai veiktu šo distanci, bet tad es būtu bijis ļoti nepieklājīgs pret pārējiem konkurentiem šajā Green distancē, kurā pārsvarā skrien pensijas vecuma orientieristi un pa kādam iesācējam. Ar ievērojamu pārsvaru ieņēmu 1. vietu no 57 dalībniekiem, piedodiet, bet garāku distanci es šobrīd neesmu gatavs skriet. Kaut arī potīte ir visai ļengana, orientēšanās gadu noslēdzu uz pozitīvas nots. Laimīgu Jauno 2014. gada sezonu!

Willesley Woods (Burton On Trent)

Category: LEI Winter League 2013/2014 (night)

Map/area: Willesley Woods (Burton On Trent)

Organiser: LEI

Country: England

Discipline: Long

Results

Konkurentu loks šajā apkārtnē nu jau ir apzināts, un uz kārtējo nakts posmu devos tikai ar vienu mērķi - uzvarēt! Līdz šim vienmēr esmu bijis pārliecināts par savām darbībām tumsā, un arī šovakar biju gatavs pārspēt savus nopietnākos sāncenšus Roger un Howard. Iesildījos, kājas kustējās labi un pašsajūta arī laba. Viss labais diemžēl beidzās startā, paņemot karti rokā. Pirmajā mirklī apjuku, ieraugot kartē kontrolpunktu aplīšus divreiz lielākus nekā pierasts tos redzēt. Uzreiz skatījos vai esmu paņēmis pareizo karti, varbūt būšu ticis pie kādas bērnu distances :) nē ir ''Long'', tad jau ir mana. Sāku skriet pa dzelteno taku uz krustojumu un tad pa kreisi no taciņu sazarojuma, vajadzētu visai viegli paņemt 1. kp. Piefiksēju gan sētu siluetus, gan katru taciņu... bet vietā kur vajadzētu būt punkta klajumam bija vieni krūmi. Paskrēju atpakaļ, nu ir gan takas, gan arī virziens pēc kompasa sakrīt, bet kaut kas te neiet kopā. Pēc attāluma izjūtas vēlreiz ''izķemmēju'' vietu kur vajadzētu būt punktam. NAV! Sākās maza panika... kas, kur un kā. Devos atpakaļ uz dzelteno taku krustojumu, tur stāv vēl viens apjucis orientierists, kurš prasa vai zina kur atrodamies. Zinu, bet kaut kas te nav pareizi. Viss sakrīt līdz vietai kur būtu jābūt punktam, bet tur savukārt nekas nesakrīt. No starta puses skrien vēl viens orientierists, bet viņš dodas taisni pa dzelteno taku, galīgi ne man vajadzīgajā virzienā, bet tā kā es šobrīd esmu pilnīgā neziņā, kā atrast savu 1. kp, izlemju sekot viņam, un varbūt uztaustīt kādu citu piesaisti. Viņam punkts ir taku krustojumā pie sētām, nu skaidrs kur esmu, netālu no 13. kp, tāpēc pa meža taku jādodas atpakaļ un prātīgi jāmēģina ar trešo reizi aizskriet līdz tam klajumam. Nonāku vietā, kur jau divreiz esmu bijis, un atkal ne mazākās saprašanas kur es precīzi esmu kartē. Tā kā garmin pulksteni šovakr aizmirsu mājās (galvenā doma bija neaizmirst lampu), tad laiku nezināju, bet šķiet ka kādas 7-8 minūtes jau šeit biju maldījies un par uzvaru varu aizmirst. Par kādu uzvaru vispār varu domāt, ja pat nevaru šo 1. kp atrast, tāpēc prātā iezagās jau doma, doties atpakaļ uz startu, kāpt mašīnā un braukt prom, aizmirstot šo murgu. Un tagad zinot, ar ko man šī distance beidzās, tā pat būtu bijis labāk, bet man savs iekšējais pašlepnums neļauj izstāties vai nepabeigt distanci. Nolēmu ķerties pie pēdējā salmiņa, kādu izmanto divpadsmit gadīgi puikas :) Devos atpakaļ uz lielo taku krustojumu un gaidīju nākamo startējušo dalībnieku. Tas bija kāds veterāns HOC kluba formā. Vecīt, tev man šis nolādētais 1. kp ir jāatrod, tāpēc ļāvos viņa domu gājienam un skrējiena virzienam. Vīrs skrien tieši tur pat kur es jau trīs reizes esmu pabijis, apjūk tāpat kā es, ''pārķemmē'' apkārtni tāpat kā es, bet skrienot atpakaļ, nevis griežas atpakaļ vēlreiz uz lielajām takām, bet aizskrien pa labi. Hmm, te ir vēl kāds taku sazarojums, paskrienam paralēli pa mežu vēl mazliet uz priekšu, man sāk parādīties nojausma kur esam. Tā taciņa uz kuras tikko bijām izskatās ir īstā, kura ved uz punkta klajumu. Bingo! Pēc 12:04 minūtēm es varu godam atzīmēties 1. kp! Nav laika analizēt kāpēc nevarēju uzreiz te nonākt ar pirmo piegājienu, vismaz kaut cik jāmēģina iedzīt zaudēto turpmākajā distancē. Paldies veterānam par sadarbību, bet tālāk es pats! Tāpēc uz 2. kp galvenais mērķis ir aizbēgt no viņa, kas arī garajā etapā pār pļavu visai brīvi izdodas. Tā kā etaps ir salīdzinoši garš, ir laiks prātā ātri pārdomāt to kas notika uz 1. kp. Un secinājums ir ļoti vienkāršs, tā karte vienkārši ir izprintēta A4 formātā, bet bez noteikta mēroga, jo ne attālumi iet kopā, ne tie milzīgie kontrolpunktu aplīši neliecina ka karte ir precīza. Jo vadoties pēc tā mēroga, kas kartes malā rakstīts (1:5000), attālums līdz 1. kp bija krietni lielāks dabā, nekā lasot karti tam vajadzētu būt. Pieredze ir pietiekami liela, lai pēc izjūtām vien to varu noteikt. Ja ieskatās splitos, tad redzams ka tikai 4 dalībnieki no 15 ir aizskrējuši tīri uz šo punktu (droši vien vietējie zinātāji), ar splitlaikiem zem 3 min. (pašam man šis etaps normālos apstākļos būtu prasījis ~2 min.). Bet nu es ar savām 12 minūtēm šajā etapā izceļos pamatīgi :) stabili sliktākais, jo nākamais sliktākais laiks ir uz pusi mazāks! Turpmākajā distancē manas aizdomas par kartes nekorektumu tikai apstiprinājās. 1. kp vajadzēja ņemt tieši tāpat kā gandrīz katru nākamo, tikai virzienā, nedomājot par attālumu. Pie 2. 3. un 4. kp to vēl tā nejutu, bet 5. 6. un 7. kp bija jāņem vienkārši uz izbrīnu, nevis orientējoties. Vispirms pie 5. kp pārliecinājos ka punkts ir nevis uzreiz pie taciņas, bet gan krietni tālāk. Arī uz 6. kp sanāca pietiekoši dziļi skriet mežā, bet kronis visam bija 7. kp, kurš kartē attēlots vien kādus 50 metrus no dzeltenās takas (pēc mēroga), bet dabā sanāca vismaz kādus 200 metrus doties mežā iekša pēc punkta. Ja kartes vidusdaļas punktos to nevarēja just, tad punktos kuri atradās pie kartes malām, ļoti labi varēja izjust, cik haltūrētu mākslas darbu turu rokā. Kāds gudrinieks ir karti vienkārši saspiedis ''paint'' programmā uz A4 formāta un malas mazliet pastiepis, tā lai smukāk izskatās, galīgi nesajēdzot ko nozīmē mērogs orientēšanās kartei. Škrobe protams bija liela par to 1. kp, bet tā kā šovakar tīri labi ripoja, tad neļāvos naidīgām domām par kartes mēroga izkropļotāju (jo uzzīmēts jau viss bija pareizi), bet vienkārši baudīju nakts orientēšanos un turpināju dzīties pakaļ orientieristiem, kuri mani bija apskrējuši pie 1. kp. Pie 5. un 6. kp apdzinu divus dalībniekus, bet sākot no 7. kp sāku pakaļdzīšanos James Montgomery, kuru taktiski apskrēju uz 8. kp, pat nesaprotu kā viņš nonāca aiz manis. Čalis paskriet varēja normālā tempā un tas bija kā papildus dzinulis cīnīties līdz galam un nepalaist viņu vairs sev priekšā. Visos nākamajos punktos situācija bija vienāda, es devos prom no punkta, bet viņš tikai vēl tuvojās, aptuveni 30-50 sek. handikaps starp mums saglabājās visu laiku. Pāris kļūdām uz iepriekšējiem punktiem nepievērsīšu uzmanību, jo dēļ kartes daudzviet attālumu bija jāņem uz izjūtām nevis loģikas, un daudzviet jāpabrīnās kāpēc tik tālu jāskrien, vai arī kā tas var būt ka esmu jau te tik ātri nonācis :) Liktenīgo kļūdu mūsu divcīņā ar James pieļāvu uz 13. kp, kārtējo reizi attālumi nesapasēja un punktu sāku meklēt mazliet ātrāk pie lielā grāvja. Kad sapratu kur esmu, konkurents jau bija klāt, un punktā sanāca atzīmēties aiz viņa, jo... sasodīts... lecot pāri mazajam grāvītim, izmežģīju potīti. Un šoreiz nevis tā vienkārši pastiepu, bet tā ka varēju bļaut aiz sāpēm. Pirmajā brīdī šķita, viss... daskrēju. Sacensību azartā pirmās sāpes pārvarēju un zobus sakodis centos sekot sāncensim līdzi uz 14. kp. Nu vairs nebija doma par kaut kādām taktiskām cīņām, vai uz fizisku apskriešanu, bet gan klibojot izturēt viņam līdzi. Laime nāca nelaimē, čalis 14. kp noraka, pavelkot protams arī mani līdzi kļūdā, bet es vismaz varēju atpūtināt sāpošo potīti. Ne viens ne otrs nesapratām, uz kuru pusi punktam vajadzētu būt, jo kontūras mežā bija ļoti neizteiktas. Es sapratu ka puisis dodas pa tālu, tāpēc izmetot nelielu loku griezos atpakaļ un pēc kontūrām sazīmēju punkta vietu un arī pašu punktu pamanīju, izskatās ka pirms brīža punktam bijām pagājuši garām vien pārdesmit metrus. Atkal biju ieguvis handikapu, jo brīdī kad devos ārā uz dzeltenās takas uz 15. kp, James pat nebija tuvu vēl punktam. Pēdējie divi punkti ļoti vienkārši, centos cik nu vien varēju uz vienas kājas saglabāt šo pārsvaru līdz pat finišam. Šovakar nekas nebija gājis tā kā to būtu gribējis. Vispirms aizmirsu garmin mājās, kas ir ļoti neierasta parādība, tad šī nekvalitatīvā karte, kam sekoja drausmīgā maldīšanās uz 1. kp, un plus vēl visām likstām esmu ticis pie spēcīgi izmežģītas potītes, un kā šobrīd izskatās, tad šogad skriešanai varu pielikt punktu. Sāp nenormāli. Finišēju ar rezultātu 59:20 ieņemot 7. vietu no 15 dalībniekiem. Paanalizējot splitus, uzvarējis šovakar nebūtu, jo kluba biedrs Campbell Walsh bija krietni ātrāks, bet ar vairākiem uzrādītājiem top3 splitlaikiem varēju mierīgi ieņemt 2. vietu. Šodien bija vienkārši slikta diena, kura ātrāk jāaizmirst. Kartēs ir skriets dažādās, gan ļoti precīzās, gan ne tik precīzās, bet tik pavirši nekvalitatīvā kartē pat pie Alda nebiju skrējis :) Paskatot savu karšu arhīvu, atradu tieši šo pašu karti, kurā jau biju skrējis, tikai 1: 10000 mērogā, un tā arī izskatās, ka karte ir vienkārši saspiesta no desmitnieces un šķietamu piecinieci. Vislielākā sāpe ir par potīti, jo plāni decembrim vēl bija daudz. Šonedēļ biju paredzējis startēt sava jaunā kluba nakts-o sacensībās, nākamnedēļ bija paredzēta dalība nu jau bijušā kluba čempionātā, kā arī divi Midland līgu posmi bija ieplānoti ar manu dalību. Nu neko, jāatpūšas, cerams ka pēc pāris nedēļām būšu uz kājām, un vismaz svētku laikā varēšu savu 2013. gada orientēšanās sezonu nobeigt uz patīkamākas nots.
p.s. Kamēr pats nevaru skriet, varu paanalizēt un padomāt kā pats būtu veicis 2013. gada pasaules labākos etapus dažādās kartēs, jo World of O mājas lapā līdz pat Ziemassvētkiem atkal ir lieliska iespēja pārbaudīt un salīdzināt ar citiem savu domu gājienu dažādos etapu variantos - Route to Christmas.