Novembrī lāči dodas ziemas miegā :) Šo teiksmu varu attiecināt arī uz sevi, jo novembris manās sportiskajās aktivitātēs pavisam slinks. Ārā lietainais, vējainais un aukstais laiks attur no došanās sportot pēc paša brīvas gribas. Velosipēdu šķiet varu kārt uz nagliņas šķūnī, jo aukstā laikā velosports nav no tiem draudzīgākajiem. Pirms ziemas miega gan izbraucu novembrī vienu kārtīgu loku 52 kilometru garumā! Arī orientēšanās sports aukstajā laikā mani vairs kaut kā neuzrunā. Iespēju novembrī bija daudz - gan urban orientēšanās Matlockā, gan pāris meža un kalnu distances, gan arī nakts maču. Nakts orientēšanās ir mana favorīte, tāpēc lokālo pirmo nakts posmu nelaidu garām. Patīkami atgriezties tumšajā mežā kontrolpunktu medībās pēc pusgada pauzes. Diemžēl tās tad arī bija manas vienīgās orientēšanās sacensības novembrī. Ir sākusies arī Jorkšīras nakts līgas sezona, kurā pagājušā ziemā aktīvi piedalījos, bet šogad šis pasākums nav manos plānos, jo visas sacensības notiek jau skrietos apvidos, tāpēc varbūt aizbraukšu tikai uz vienu posmu Wakefieldā. Decembra plānā ir divas vietējās nakts-o sacensības. Tāpat decembrī esmu ieplānojis vienu nopietnu pārbaudījumu, bet tam būs vajadzīga ļoti liela apņemšanās. Ja oktobris bija superaktīvs, tad novembris ļoti neaktīvs. Noskrieti četri parkrun piecīši, vienreiz izskrēju piecīti darbadienā možumam, piedalījos vienos nakts-o mačos, un ar riteni izbraucu pāris reizes. Tas arī viss! Varu vien atzīmēt ka novembrī pievērsos aktīvai ūdens dzeršanai (vismaz 2 litri dienā). Sākumā gāja ļoti grūti, jo nebiju pieradis tik daudz dzert un tik bieži skriet uz tualeti, bet uz mēneša beigām jau pavisam normāli šķita rītu sākt ar glāzi ūdens un dienas gaitā pavisam mierīgi tikt galā ar 2 litru ūdens pudeli. Nesportojot gan grūti novērtēt vai vielmaiņa uzlabojas un ir iespējams šādi zaudēt svaru. Bet pamazām pieradinot sevi pie dzeršanas (ne jau alkohola), iespējams ka aktīvāk sportojot varu tikt vaļā arī no sava liekā svara. No mēneša sākuma 105 kg esmu nokritis uz 102 kg bez aktīvas sportošanas! Tāpēc decembrī apsveru domu atgriezties svaru zālītē un baseinā pēc ļoti liela pārtraukuma. Darbā slodze arvien lielāka un darba stundas garākas, jo cilvēki uz Ziemassvētkiem aktīvi lieto alkoholiskos dzērienus, kurus mēs viņiem piegādājam, tāpēc pašam īsti neatliek laika sportošanai. Bet priecē ka nu jau veselu mēnesi esmu izticis bez enerģijas dzērieniem, kurus iepriekš salīdzinoši daudz dzēru. Možumu izrādās varu uzturēt arī ar daudz ūdeni un vienu kafijas tasīti pie brokastīm. Laikam vecums nāk virsū :) ka esmu sācis veselīgāk domāt un piedomāt pie sava uztura. Bet galvenais nosacījums jau ir censties saglabāt puslīdz labu fizisko formu, neapvelties pavisam un turēties pie svara, kurš pašam netraucē. Ja tā atskatās pagātnē uz visām kāju traumām un mānām svara problēmām, tad varu paslavēt sevi, jo joprojām mierīgi bez iespringšanas spēju noskriet piecīti, protams, ne tik ātri vairs kā gribētos. Galvenais ka skriešanu joprojām izbaudu.
mazo skrējēju finišā
Šomēnes atkal noskrieti 4 parkrun skrējieni, no kuriem 3 jauni, kaut gan novembrī nebiju plānojis parkrun tūrismu, bet grūti atturēties no ierastajiem sestdienas rītu izbraukumiem uz jaunām pilsētām un parkiem. Lincoln parkrun skrējienā sasniedzu 60 dažādo parkrun atzīmi, kas arī bija viens no šā gada mērķiem. Iespējams, ka tagad Anglijā ar parkrun skrējieniem esmu pabijis daudz vairāk vietās nekā ar orientēšanās sacensībām. Decembrim esmu ieplānojis tikai vienu tālāku izbraucienu uz Evesham parkrun, lai būtu izskrējis visus West Midlands reģiona parkrun skrējienus, bet pārējos droši vien skriešu tepat Conkeros vai kādā tuvējā parkrun, kur varētu uzņemties arī kādu volunteer (brīvprātīgā tiesneša) pienākumu. Novembra beigās kā brīvprātīgais jau izpalīdzēju Swadlincote junior parkrun skrējienā, kur pildīju finiša tuneļa menedžera pienākumus.
Ja aukstums liek vairāk sēdēt mājās, tad beidzot atliek laiks arī blogam, beidzot esmu pievērsies rakstīšanai šajā savā dienasgrāmatā par sacensībām kuras notika pavasarī, kad vienkārši neatlika laika uzrakstīt par tām. Beidzot uzrakstīju gan par piedzīvojumiem Spānijā, gan par ekstrēmāko distanci manā līdzšinējā orientēšanās karjerā, gan par uzvaru spāņu mežos, gan velo orientēšanās sacensībām, gan fiziski un emocionāli garāko distanci šogad. Decembrī vēl jāatrod laiks uzrakstīt par savu pirmo Taku-o distanci, par Ilvēm Igaunijā un Anglijas sprinta čempionātu. Patīkams pārsteigums un atgādinājums arī no Midlands MBO orientēšanās līgas organizatoriem - izrādās, nelielajā M21 grupas konkurencē, es esmu kopvērtējumā bijis labākais! Ziemas mēnešos arvien vairāk laiks tiek pavadīts arī pie TV, tāpēc ir prieks ka TV ekrānos atgriežas biatlons un bobslejs, kuriem aktīvi sekoju līdzi. Interesanti ka dienā kad sākās ziemas sporta veidi, tikai tad beidzās Formula 1 sezona, jo neatceros ka viņiem pēdējais posms būtu bijis tik vēlu. Paskatos arī spilgtākos momentus no mūsu NBA talanta Porziņģa, kā arī noskatījos kā tenisā Lielbritānija ne bez grūtībām uzvar Beļģiju Deivisa kausā. Anglijā ir liela interese arī par tādiem sporta veidiem kā snūkers un dārts, kuri latviešu publikai nav saistoši, bet man gan patīk. Futbolam sekoju līdzi vairs tikai virspusēji, bet ja Manchester United viesojas netālajā Leicester pilsētā (50 km no mājām), tad šāda spēle bija jāredz. Apsvēru pat domu klātienē vērot šo maču, bet tā kā nojautu cik pie spekulantiem varētu maksāt biļetes, tad paliku pie TV ekrāna ar karstvīnu. Neticami ka Leicester City futbola klubs šobrīd atrodas 2. vietā Anglijas premjerlīgā starp abām Manchester komandām, jo agrāk es par šo komandu neko nebiju dzirdējis (1. līgas komanda).
Decembrī noteikti netiks laists garām neviens Rastorgujeva, Dukura un Melbārža starts ziemas sporta veida karuseļos. Ja vien būs iespēja, sekošu līdzi arī brāļiem Kivleniekiem ziemas orientēšanās distancēs. Bet pats cerams neieslīgšu lāča ziemas miegā :) un arī aktīvi pakustēšos! Oxford parkrun #207 07/11/2015
pēc ķermeņa valodas var pateikt,
ka diez ko neizbaudu skriešanu lietū
Šī parkrun apmeklējums nāca kā negaiss no skaidrām debesīm! Vēl nedēļas vidū domāju ka braukšu tepat uz kādu vietējo parkrun skrējienu, bet ceturtdienas vakarā intereses pēc paskatījos vilcienu biļešu cenas. Zināju ka šonedēļ Oxford parkrun svin 4 gadu jubileju, un bums! ir pēdējā brīža lēto biļešu piedāvājums uz šo slaveno Oxford Universitātes pilsētiņu. Kāpēc sākumā pieminēju negaisu? Tāpēc ka šis sestdienas rīts izvērtās ļoti slapjš un vienu brīdi pat iedomājos, ka būtu vien palicis pie domas skriet kādu lokālo parkrun. Jau Burtonā braucot ar riteni uz staciju mazliet saliju, un arī prognozes par laika apstākļiem Oxfordā nebija iepriecinošas. Un tā arī bija - brīžiem stiprāk, brīžiem vieglāk, bet lija visu laiku. No stacijas līdz parkam ar riteni bija jāmēro aptuveni 5 kilometri, un sākuma doma, izmest līkumu gar slaveno Universitāti, bijā jāatmet, jo pilnīgi salīt un izmirkt pirms starta nevēlējos. Komplektā ar slapjo rītu nāca arī apmaldīšanās parkā. Virzienu uz parku biju piefiksējis, bet konkrētu vietu nezināju. Nonācis parkā, nemanīju nevienu skrējēju vai brīvprātīgo tiesnesi, izbraucu nelielu loku pa dubļainajām taciņām, bet nekas neliecināja, ka te notiks parkrun. Pulkstenis rādīja 8:45 un jau pavīdēja doma, ka šorīt palikšu bez parkrun skrējiena. Labi ka pamanīju kādu skrējēju, kurai nekautrējoties braucu klāt un prasīju vai viņa skrien uz parkrun. Atbilde bija jā! Fuuu! Vienkārši nepareizajā parka daļā biju meklējis parkrun starta vietu, izrādījās ka jābrauc pāri pa gaisa tiltiņu otrpus šosejai, kur pulcējās skrējēji. Riteni velosipēdu statīvos pieslēdzu 8:54, kas nozīmē, ka laiks ir tikai noraut vējjaku un garās bikses, un bez iesildīšanās doties uz startu. Lietus turpināja smidzināt un sāka pūst arvien stiprāks vējš. Nav redzama nekāda īpaša jubilejas skrējiena atmosfēra, visi vairāk gaida pēc iespējas ātrāku startu, jo negrib ilgi drebināties šādos laika apstākļos. Man šis būs pirmais parkrun skrējiens ar kameru tik stiprā lietū, tāpēc vairāk uztraucos par kameru, vai sanāks maz ko nofilmēt, nekā par savu gatavību skriet. Ar trases konfigurācijas informāciju arī nebiju iepazinies, un izrādījās lietus laikā šī ir ļoti smaga trase. Bija pāris posmiņi pa asfaltētiem celiņiem, bet lielākā daļa pa zemes ceļu vai taciņām, kuras bija vienos dubļos un peļķēs, un viens posms pat pa slapju zāli. Un tas viss trīs apļos, tātad trīsreiz vairāk :) Tā ka šorīt būšu ne tikai slapjš, bet arī dubļaini netīrs. Ja apļa sākumā tā nejuta vēju, tad apļa otrā pusē pūta pamatīgs pretvējš, kas manu lielo rumpi baigi bremzēja. Otrajā aplī sāka līt tā pa īstam kā no spaiņa, kas man šo skrējienu viennozīmīgi padarīja par vienu no smagākajiem pēdējā laikā. Ja pirmo apli vēl kaut cik zolīdi noskrēju, tad abos nākamajos šķita ka knapi velkos. Otrā apļa beigās mani apdzina līderi pa apli, kuri bija galīgi dubļaini, viens pat bija kaut kur kritis, jo tik netīru kreklu nevarēja vienkārši nošķiest. Viens puika arī manā priekšā nolikās garšļaukus zālē, bet ātri atkal bija atpakaļ uz kājām. Saulainā un normālā laikā šī būtu visai patīkama trase, bet ne šodien, tāpēc mans subjektīvs septiņnieks. Vienīgais mierinājums, ka šorīt lija visā Anglijā, tā ka slapjš būtu jebkurā parkrun, vienīgi varbūt ne tik dubļains. Ar rezultātu 28:30 ieņēmu 127. vietu no 185 izmirkušajiem skrējējiem. Arī atpakaļceļā nesanāca nekāda ekskursija pa pilsētu, jo bija pa taisno jābēg no lietus uz staciju. Tāpēc lietus laikā tomēr lielāks plus ir doties ar mašīnu uz parkrun, kaut arī pašam patīk ceļot ar vilcienu un riteni. Sanāca tāds nekāds šis rīts - atbraucu, noskrēju piecīti, saliju un atpakaļ uz mājām, bet vismaz jauna atzīme manā parkrun tūrisma kartē! 7/10
Un atkal jau viens jauns parkrun skrējiens manā reģionā (East Midlands)!
Pēdējo mēnešu laikā pat nevaru vairs saskaitīt, cik jauni parkrun ir atklāti.
Šorīt devos uz pavisam netālo Leicester pilsētu, kur notiks pirmais Leicester
Victoria parkrun, parkā kurš robežojas ar Leicester Universitātes teritoriju.
Biju plānojis doties ar vilcienu un riteni uz šo parkrun, bet finansiāli
izdevīgāk bija braukt ar auto uz tik tuvu parkrun, un ārī šā rīta aukstums atturēja
saldēties. Parkā ierados aptuveni pusstundu pirms starta. Paspēju gan tualeti
apmeklēt, kur apkopējs vai apsaimniekotājs bija ļoti pārsteigts par tik daudz
apmeklētājiem šorīt, jo parasti viņš no rītiem tur esot viens :) paspēju gan
iesildīties, gan nosalt, gaidot startu, jo aukstums nežēlīgs šorīt. Startējām
arī tikai kādas 10 minūtes pēc 9:00, jo jaunā parkrun komanda ilgi nevarēja
saorganizēties, plus vēl pirmā uzruna.
tā brīvi uz finišu
Trase ļoti tipiska un var pat teikt
standarta pilsētas parka parkrun trase pa asfaltētiem celiņiem trīs apļos. Jutu
ka aukstumā man tas temps tāds stīvāks, tāpēc pēc starta īsti nesteidzos apdzīt
lēnākos skrējējus. Skrēju tā brīvi un ritmiski. Ritmu gan mazliet pabojāja
nelielais kāpums katra apļa beigās, kura dēļ arī pamatīgi noslinkoju 4. km,
noskrienot to ar tempu virs 6 min/km. Tāpēc atkal tālu no savas vēlmes skriet
zem 28 minūtēm. Ar rezultātu 28:38 ieņēmu 149. vietu no 228 nosalušajiem skrējējiem.
Kā jau ierasts, šādos atklāšanas parkrun skrējienos daudz ir parkrun tūristi,
tādi paši kā es. Viena no tūristēm bija melnādainā kundzīte Rosemary, kura ir
noskrējusi jau vairāk kā 250 parkrun skrējienus (par ko liecina viņas zaļais
250 parkrun krekls), un interesanti ka šis viņai bija 150. dažādais parkrun
skrējiens! Man šis bija tikai 59. dažādais parkrun, ir vēl kur tiekties savā
parkrun tūrismā! Kā jau standarta trasei, arī šai vērtējums ne vairāk pa
septiņi. 7/10
Šorīt
biju plānojis doties uz Lincoln parkrun, kuriem būtu bijis 2 gadu jubilejas
skrējiens. Bet aukstums, vējš un sniegs ieviesa izmaiņas gan manos plānos, gan
Lincoln parkrun skrējienā. Viņi savu jubilejas skrējienu pārcēla uz nākamo
nedēļu, kas nozīmēja, ka arī es viesošanos Lincoln pilsētā pārceļu uz nākamo
nedēļu. Šorīt skriešu savā ''mājas''Conkers parkrun, kurā kādu laiciņu atkal
neesmu bijis. Interesanti skaitļi šorīt sakrita - man 111. parkrun skrējiens un
33. reizi savā Conkers parkrun skrējienā. Aukstums tiešām šorīt nežēlīgs! Pa
nakti temperatūra bijusi zem nulles, un tagad no rīta vien +2 grādi. Arī sniegs
pa nakti ir snidzis, bet no rīta saulītē jau kūst, tāpēc tikai vietām redzama
plāna sniega kārtiņa.
cīņa ar ''cheeky hill'' kalnu
Šorīt Conkers parkrun bija veltīts par piemiņu 15 gadīgai
skolniecei, kura mācījās tepat netālu esošajā Ashby skolā. Meitene pagājušā
nedēļā tika atrasta nogalināta... tāpēc, par piemiņu viņai, šorīt skrējēji tika
aicinātiskriet lillā krāsas kreklos(Kayleigh mīļākā krāsa). Ne velti
Conkers parkrun ir nominēts kāviens no 10 labākajiem parkrunskrējieniem visā Anglijā, tieši šīs
vienojošās un draudzīgās skrējēju kopienas dēļ. Prieks atgriezties un satikt
atkal lokālos skriešanas paziņas. Rīts auksts, bet bija doma pārbaudīt cik tad
ātri varu paskriet. Pirmie 2 kilometri aizripoja labi, bet jau sen zināmais
kalns un atpakaļceļš gar kanālmalu un spēcīgais pretvējš izsita pamatīgi no
ritma, kuru tā arī neatguvu uz meža takas koku aizvējā.
vienam vieglāk, otram grūtāk
Aukstums tā nopietni
netraucēja, jo biju nodrošinājies gan ar cepuri un cimdiem, gan iekāpis garajās
biksēs. Brīdī kad mani apdzina tempa skrējējs ar zaļo 25 minūšu vesti, sapratu
ka līdzi viņam netieku un jāsamierinās atkal ar viduvēju rezultātu. Man kaut kā
vienmēr tieši Conkeros skrienas ātrāk nekā citviet, iespējams tāpēc ka trase ir
kādus 100 metrus īsāka :) bet visticamāk tāpēc, ka trases konfigurācija ir ļoti
patīkama. Ir garais, gandrīz 2 kilometru, turp un atpakaļ posms, un pirms
finiša lejup no kalna, nevis kā daudz kur citur finišs ir pret kalnu. Vismaz
izdevās stabili zem 28 minūtēm izskriet, kas šoruden nemaz tik viegli
nepadodas. Rezultāts 27:49 un 153. vieta no 321 mazliet nosalušā skrējēja.
sniegs novembrī
Patīkams skrējiens ziemīgā rītā un interesanti bija satikt kāduskrējēju ar kameru uz galvas, kurš
tāpat kā es ir apņēmies izskriet visus300 un vairākAnglijas parkrun skrējienus. Man gan
pagaidām mērķis ir 100 dažādie parkrun ar kameru uz galvas, kura šorīt nebija
jāmontē uz galvas un nebija jāstartē no beigām. Tāpat interesanti bija dzirdēt
interesantu atziņu pēc finiša no kādas skrējējas, kura mani apdzina pēdējā
līkumā pirms finiša. Uz manaWillowlabdarības lillā krekla muguras ir rakstīts
''every step makes a difference'' (katrs solis ir atšķirīgs), kas viņu esot
iedvesmojis skriet ātrāk! Nebiju aizdomājies par šo uzrakstu, bet patīkami ja
kādu no skrējējiem aiz sevis iedvesmoju!
Šorīt laika apstākļi bija labvēlīgāki nekā iepriekšējā sestdienā, tāpēc varēju doties uz Lincoln parkrun, kuri svinēja otro jubileju, un šis viņiem bija 100. parkrun skrējiens. Aukstums tāds pats nemainīgs, grādi nedaudz virs nulles, un ledus kārtiņa uz mašīnas vējstikla. Labi ka nebija gaidāms lietus vai sniegs. Šis šķiet bija viens no tālākajiem parkrun, uz kuru braucu ar mašīnu, jo uz tālajiem parkrun dodos ar vilcienu vai apvienojot parkrun ar kādām orientēšanās sacensībām tajā reģionā. Vairāk kā pusotru stundu pavadīt pie stūres pirms skrējiena nav diez ko uzlādējoši, bet jāsāk pierast, jo arvien biežāk būs jābrauc arvien tālāk un tālāk uz jauniem parkrun skrējieniem. Interesanti ka turpceļā un atpakaļceļā pabraucu garām 10 jau izskrietām parkrun vietām, kā arī 2 vēl neskrietiem parkrun skrējieniem, uz kuriem došos kaut kad pavasarī. Laikam mašīnā biju baigi uzsilis, tāpēc uz startu devos jau ierastajā skriešanas formā - garās zeķes, šorti, melnais parkrun krekls un apakšā termo krekls. Kā jau jubilejas skrējienos, pirms starta garas uzrunas un apbalvošanas, kas vingrošanu un iesildīšanos padarīja gandrīz lieku, jo paspēju nosalt, un nožēloju ka neuzvilku garās bikses un cimdus. Šis linkolniešiem bija 100. parkrun, un starp skrējējiem ar melno 100 parkrun skrējienu kreklu bez manis bija pamanāms tikai vēl viens skrējējs, tātad šorīt nebija daudz parkrun tūristu te un loģiski ka vietējie vēl pie šādiem krekliem nevarēja tikt. Bet sarkanie 50 parkrun skrējienu krekli gan daudz manāmi, tāpēc skrējēju kopiena šeit visai spēcīga. Startēju kā jau ierasts ar kameru no beigām, kas mani iesprostoja starp skrējējiem uz šaura tiltiņa drīz pēc starta. Var teikt ka 1. kilometru praktiski noskrēju tikai pa zāli, jo uz takas visiem vietas nebija.
finišā vēderu izgāzis
Šis parkrun noteikti paliks atmiņā ar šaurajiem parka celiņiem, kur pāris posmos apdzīšana vienkārši nebija iespējama. Skrējienu iesāku sev vēlamajā tempā 5:20 min/km, ko šķietami brīvi noturēju pirmos divus kilometrus, bet pēc tam atkal noplīsu līdz 5:50 min/km. It kā fiziski jūtos labi, bet tempu nespēju noturēt. Trase bez kalniem, vienīgi ar daudz asiem pagriezieniem un trīs apļos, kas iespējams izsita no ritma un pat garlaikoja pēdējā aplī. Skrienot rokas nosala pamatīgi un gan jau kājas arī mazliet stīvāk kustējās, bet pēc sava garmin pulksteņa, kuru vienmēr ieslēdzu tikai tad kad uzsāku savu skrējienu no beigām nevis brīdī kad startē pirmie, noskrēju vismaz zem 28 minūtēm. Ar oficiālo rezultātu 28:07 ieņēmu 170. vietu no 277 Ābrahama uzvārdā nosauktās pilsētas skrējējiem. Jāsecina ka tik tiešām te ir spēcīgi skrējēji, jo man jau tie rezultāti ap 28 minūtēm ir visos parkrun skrējienos, bet citviet ieņemtā finiša vieta ir krietni augstāka. Vēl jāpiemin kāds interesants skrējējs, par kuru jau iepriekš biju dzirdējis, un šorīt beidzot pats redzēju. Tas bija kāds kungs ar žonglieru bumbām, kuras viņš žonglēja visu skrējiena laiku. Apbrīnojama meistarība! Šauro celiņu un aso līkumu dēļ, diemžēl vairāk par septiņi nevaru novērtēt šo parkrun trasi. 7/10
''Jea beibī!'' Nakts orientēšanās ir atpakaļ! Šosezon pirmās nakts orientēšanās sacensības, par ko liels paldies Leicestershire Orienteering klubam. Nakts-o vienmēr ir bijusi mana favorīte starp o-distancēm, tāpēc darbā brīvdiena un jābrauc uz mežu. Tāds neliels satraukums, kā nu būs atkal atgriezties meža tumsā. Iesildoties jūtos necerēti labi, laikam jau vakaros patīk labāk skriet nekā rīta parkrun skrējienos. Iespējams, tie 2 litri ūdens katru dienu arī dod pozitīvu enerģiju! Kaut kad iepriekš vienreiz esmu skrējis šajā mežā, bet īsti neatceros, un tumsā jau mežs izskatās pavisam savādāk. Iesāku pavisam piesardzīgi uz 1. kp, spīdinos uz visām pusēm, mēģinu aprast un atgūt nakts-o sajūtas un pārliecību. Punkta rajonā mani jau gaida 4 lampas (orientieristi), kuri ''ķemmē'' apvidu. Arī es pievienojos un pēc ~20 sek. punkts ir rokā. Uz 2. kp sekoju vienam no panāktajiem orientieristiem, bet ceļu krustcelēs mūsu ceļi šķiras, un tālāk dodos sevis izvēlētajā virzienā. Pirms punkta atkal ''nobakstos'', jo gribēju uz punktu tikt pa taisno, bet tur necaurejams zaļais priekšā. Vēl 30 sekundes zaudētas. Uz 3. kp kross.
uz 4. kp pilnīgās auzās
Uz 4. kp pa taisno caur zaļo netiek, atliek skriet apkārt. Skrienu uzņemtajā virzienā tik uz priekšu pa labo pusi, kaut gan vizuāli izskatās ka kreisais variants ir īsāks. Pa takām nekādu problēmu, bet baltajā mežā, kad jāskrien tik virzienā, pazudu pilnībā. Pat nesaprotu kā varēju uzņemt tik neprecīzu virzienu, bet punktam ''aizpeldēju'' garām tā kārtīgi, aizvelkot līdzi arī savu sekotāju. 3 minūtes pagāja, kamēr izdevās sataustīt punkta vietu, un nu jau bijām pie punkta atkal vesels bars. Punktā atzīmējos kā pirmais, tāpēc uz 5. kp ieslēdzās sportiskais azarts un ''kapāju'' cik ir iekšā. Viens orientierists tomēr paspēja iesēsties astē, un tā bija jau labi zināmā Tanya Taylor, ar kuru esmu vairākkārt skrējis kopā tieši nakts mačos. Uz 6. kp jāņem precīzs virziens, jo apkārt nav jēgas skriet. Izdodas precīzi trāpīt uz punkta grāvīti. 7. kp šķiet bērnu spēlīte - tik pa takām. Bet nekā, izrādās pa vidu ir arī šķērslis - zaļais dzīvžogs, kuram ne cauri, ne pāri netikt. Vairākas virzienu maiņas un no lauka malas tomēr atrodam spraugu dzīvžogā. Uz 8. kp tā pati vaina, sākumā ieskrienam strupceļā, kur ~1 minūte tiek zaudēta, cenšoties saprast kā tikt uz lauka malu. Šeit mums pievienojas vēl viena orientieriste, un nu velku divas dāmas :) Man personīgi nepatīk ja kāds seko man, un vēl pie tam tik tuvu kā Tanya, tā ka gandrīz savu lampu varu slēgt ārā. Es ja kādreiz iesēžos kādam astē, tad tomēr ieturu distanci, bet šī kundzīte skrien man pie pašas pakaļas un visu laiku kaut ko komentē, kur un kā vajadzētu skriet :) Vismaz jautri, nav vienatnē jāskrien tumsā.
8. kp galīgi garām
9. un 10. kp izcili
Un labi ka tomēr biju ar abām dāmām kopā, jo pirms 8. kp aizvilku garām punktam, un tieši dāmas man izcēla šo punktu. Kopumā šajā etapā pazaudētas 3 minūtes. Uz 9. kp beidzot bijām mainītā lomā, tagad es biju sekotājs. Punkts izskatās ļoti indīgs - jāatrod tumši zaļais gaiši zaļajā. Jutu ka neviena no dāmām nav pārliecināta, kur vajadzētu līst iekšā zaļajā. Tāpēc izvēlējos savu taktiku. Aizskrēju nedaudz uz priekšu, lai noteiktu attālumu līdz taciņu krustojumam, un tad uz attāluma izjūtu devos atpakaļ un precīzi punktam virsū. Šī bija mana iespēja aizbēgt no abām kompanjonēm, ko arī veiksmīgi izmantoju, vienīgi pēc atzīmēšanās kā džentlmenis uzsauc dāmām, lai viņas zin kur ir punkts, un bēgu prom. Arī 10. kp ļoti līdzīgs, tikai tuvāk taciņai, kas ļāva bez problēmām paņemt arī šo punktu. Uz 11. kp pa lielo meža ceļu jau atkal ''uzspiedu'' tā kārtīgāk, lai pavisam droši tiktu prom no kundzītēm. Pašu punktu paņēmu pārliecinoši, atkal panākot vēl vienu orientieristu. Uz 12. kp pagāju garām vēl vienam veterānam, un pirms paša punkta panācu vēl 3 orientieristus, kuri man veiksmīgi izcēla punktu, jo pats diez vai tik precīzi būtu trāpījis. Etapu uz 13. kp uzsāku pa pēdām aiz veterāna Robert, bet uz ceļa pārņēmu vadību un... ievilku mūs abus kļūdā. Vienkārši neizjutu precīzi attālumu un punktu sāku meklēt pa labi, kaut gan tas bija vien pāris metrus pa kreisi. Aizvilku gandrīz līdz taciņu krustojumam, kur nācās griezties atpakaļ un mēģināt ar otro piegājienu uziet to kontūru zaļajā. Pusotra minūte zaudēta. Arī uz pēdējo 14. kp ne bez sarežģījumiem, atkal ceļu aizšķērsoja zaļais dzīvžogs, kuram bija jātiek otrpus uz vajadzīgās taciņas. Neliels līkums un var sākt gatavoties garajam finiša spurtam.
ar maksimālu jaudu uz finišu
Līdz finišam aptuveni 500 metri, galvenais tikt ārā uz lielā ceļa un tad tik ''jāmauc''. Maucu ar bez žēlastības, pirmo pusi pat ar tempu 4:30 min/km, kādu ātrumu tik garā posmā sen nebiju attīstījis. Beigās, protams, paguru un pašas beigas jau nācās skriet ar balss palīdzību :) Pulss droši vien bija pāri 180 bpm un pēc finiša jutu ka vajag vēl mazliet paskriet lēnā riksītī, lai atietu no man tik zvērīgā ātruma pašās distances beigās. Izrādās ja gribu, tad paskriet varu! Pat bez visiem enerģijas dzērieniem, par kuriem man ir atsevišķs stāsts, jo man tas darba grafiks ir tāds specifisks. Strādāju tikai vakara stundās un šad tad pat nakts stundās, tāpēc regulāri dzēru enerģijas dzērienus, kas dod stimulu, bet būtībā nav jau nekāds labais padzēriens. Tā nu novembra sākumā šo paradumu izmainīju - vairs nekādu enerģijas dzērienu, bet obligāti 2 litri ūdens dienā. Un izskatās ka tas darbojas, jo pagaidām nav jūtami nekādi enerģijas izsīkumi un šķiet ka pat ir uzlabojies tonuss. Tātad šovakar ne visai grūto distanci pieveicu ar rezultātu 51:02 un ieņēmu 0. vietu no 0 dalībniekiem. Gandarījums ir par pašu nakts-o procesu, bet 9 minūtes kļūdās gan ir mazliet par daudz. Bija divas lielās kļūdas uz 4. un 8. kp, kur savācu 6 minūtes kopā, bet pārējās 3 minūtes savācās ar sīko ''bakstīšanos'' un nepārliecinātību. Pirmajā reizē pēc vasaras pauzes piedodami, bet nākamajos nakts mačos jācenšās izvairīties no tik lieliem laika zaudējumiem. Ar rezultātu 51:02 ieņēmu 4. vietu no 19 nakts orientieristiem. Papētot splitus, kur man tikai viens ātrākais etapa laiks, jāsecina ka bez kļūdām augstāk par 3. vietu nemaz nebūtu ticis, jo ar abiem M18 junioriem nebiju konkurētspējīgs, bet lielāko daļu veterānu gan apskrēju.
Oktobrī biju apņēmies tikt vaļā no pāris kilogramiem, kuri it kā netraucē, bet tomēr neļauj paskriet ātrāk. Tāpēc oktobris tika aizvadīts ļoti sportiski. Sausā statistika - skriešus 68 kilometri un ar riteni 128 kilometri, kas salīdzinot ar septembri ir ļoti liels lēciens, jo tur cipari bija 29 km skrienot un 111 km uz riteņa. Ar riteni gan braucu arvien mazāk, salīdzinot ar vasaru, kad braucu gandrīz 300 km mēnesī, jo aukstā laikā nepatīk ka salst rokas un degungals. Tātad šomēnes galvenais uzsvars bija uz skriešanu, jo kā zināms, skrienot vislabāk tiek dedzināti tauki un kalorijas. Oktobrī šogad esmu savācis vislielāko apjomu, jo skrēju vismaz divreiz nedēļā pa 5 km un piedalījos divās orientēšanās sacensībās, kur skrēju garākās distances.
Sestdienu rītu 5 km parkrun skrējieni man jau ierasti, bet nedēļas vidū iziet uzskriet tāpat vien piecīti gan prasīja lielu gribasspēku. Bet gods godam apņemšanos izpildīju, tik nezinu vai novembrī to turpināšu :) Vēl viens faktors, kurā meklēju savus liekos kilogramus, bija tik ļoti garšojošais alus, bez kura izdzīvoju veselu mēnesi :) Mēneša beigās apmeklējot ģimenes ārstu, nācās uzkāpt uz svariem, kuri rādīja 104,4 kg! Tas nozīmē, ka mēneša laikā biju zaudējis 600 gramus :))) Tātad ne alus, ne retā skriešana nav bijusi pie vainas, tāpēc jāmeklē citi risinājumi kā atkratīties no tā trīsciparu skaitļa. Pašās mēneša beigās pie mums paviesojās sportiskie valmierieši Raivis un Anda, kuriem izstāstīju savu apņemšanos, un pēc viņu ieteikuma novembrī pamēģināšu jaunu eksperimentu. Centīšos dienā izdzert vismaz 2 litri ūdeni! Dienas laikā šķidrumus uzņemu visādus, bet tieši ūdeni dzēru pavisam maz, un droši vien bija dienas kad nedzēru vispār ūdeni. Viegli nebūs pierast, jo tas nozīmē ka piecu dienu laikā jāizdzer vesels spainis ar ūdeni, bet jāpamēģina ir.
boulingā
Pēc mēneša redzēs, vai tas dos vai nedos vēlamo rezultātu un vielmaiņa būs tik ļoti uzlabojusies, ka zaudēšu tos kilogramus, kuru dēļ nu jau atkal nespēju parkrun piečuku paskriet zem 28 minūtēm, ko vasaras mēnešos darīju visai brīvi. Alus gavēnis arī beidzies, jo ar Raivi uz atkal satikšanos izdzērām pa kausiņam, gan boulingu spēlējot, gan atgūstoties pēc ekskursijas pa Birmingham. Tātad šomēnes starp manām sportiskajām aktivitātēm bija divas orientēšanās sacensības, kurās pat uztaustīju vēlmi biežāk piedalīties šajos pasākumos, jo kad traumas (tpfu tpfu tpfu) nevajā, tad ir pat patīkami paskriet pa apvidu. Pats zinu cik ātri un droši varu skriet pa apvidu, lai nesagādātu pārāk lielu slodzi potītēm, tāpēc domājams ka no orientēšanās sporta vēl tik drīz neatvadīšos, jo ne jau rezultāti ir tie svarīgākie (kaut gan reizēm gribas to sportisko azartu), bet gan pats orientēšanās process sagādā baudu.
ilgi gaidītās ''trofejas''
Pašā mēneša sākumā vienreiz uzspēlējām tenisu, kas domājams šoruden bija pēdējā reize, un vienreiz ar čaļiem uzspēlējām basketbolu, kur es gan vairāk jutos kā otrā plāna aktieris, jo uz laukuma bija pārāk daudz ''zīmuļu'' :) Šogad kalendārā oktobrim bija piecas sestdienas, kas nozīmē arī piecus parkrun skrējienus. Četri no tiem man jauni, bet viens jau izskrietā trasē kopā ar Raivi, kurš pēc parkrun vēl piedalījās orientēšanās sacensībās parkā, kurās man nebija vilinājums piedalīties. Šomēnes beidzot sagaidīju savus tik ļoti gaidītos un nopelnītos parkrun kreklus! Turpmāk parkrun skrējienos skriešu ar savu melno ''100'' parkrun kreklu, bet sarkano ''50'' kreklu, kuru tehniskas kļūdas dēļ gaidīju vairāk kā gadu, droši vien kādreiz uzvilkšu kādās citās skriešanas vai orientēšanās sacensībās.
Loģiski, ka sekoju līdzi arī sporta notikumiem Latvijā un Pasaulē. Latvijas orientēšanās sezona noslēdzās ar orientēšanās maratonu, kur gan visai neliela konkurence elitē, jo armijas cilvēki bija devušies uz Koreju, un par kura rezultātiem ir divējādas atziņas. Divos vārdos - prieks un sarūgtinājums par Jāņiem :) Prieks par Kūma pirmo čempiona titulu, bet sarūgtinājums ka Krūmiņam neidzevās izcīnīt desmito! čempiona titulu maratonā. Sekoju līdzi arī militāristiem Korejā, kur izcēlās latviešu dāmas, izcīnot vairākas medaļas, bet Pauliņ Artūrs stafetes 1. etapu pabeidza kā līderis! Anglijas orientēšanās pasaulē šomēnes galvenais notikums bija Compass Sport kausa fināls Skotijas pierobežā, kuram bija kvalificējies arī mans DVO klubs, bet es, kā jau bija paredzams, dēļ savas fiziskas neformas nedevos tik tālu pārstāvēt savu klubu šajās nozīmīgajās sacensībās. Starp citu tur piedalījās arī mans bijušais klubs AIRE no Leeds, bet ne vieniem, ne otriem neizdevās iekļūt Top3.
braucot uz parkrun, piestāju
pie senseno konkurentu stadiona
Ja jau Pasaules Čempionāts regbijā notiek Anglijā, tad gribot negribot paskatījos arī dažas izšķirošās spēles šajā sporta veidā, kurš joprojām nav man īsti izprotams. Futbola sezonā viss vēl tikai priekšā, Anglijā par titulu cīnās gan mani favorīti Manchester United, gan Arsenal un Man City, bet Liverpool un Chelsea turpina grimt. Pa ilgiem laikiem noskatījos abas sensacionālās Dinamo uzvaras krievu hokejā. Protams, ka tiešraidē bija jāredz arī Kristapa Porziņģa debija NBA. Tam čalim būs nākotne, tikai mazliet jāpieliek muskuļu masā, jo melnie viņu tur pārāk viegli grūstīja, bet grozā viņš trāpīt māk. Pirmajā formulā par trīskārtējo Pasaules Čempionu kļuva brits Hamiltons, kaut gan esmu otra brita Batona atbalstītājs.
Kādi plāni novembrim? Dzert daudz ūdeni! :))) 1. novembrī biju plānojis piedalīties Red Bull Robin Hood orientēšanās sacensībās, bet kamēr domāju jā vai nē, tikmēr visas dalības biļetes bija iztirgotas. Tas ir pasākums, kurā noteikti ir vēlme piedalīties. Starp citu, sagaidot lidostā savus ciemiņus no Latvijas, pamanīju ka ir ieradušies vēl trīs redzēti latviešu orientieristi. Un kā izrādās tieši uz šīm orientēšanās sacensībām, jo rezultātos ir atrodami visi trīs. Pavisam noteikti novembrī startēšu kādās nakts orientēšanās sacensībās, un gan jau arī dienas gaismā. Novembra parkrun tūrismu gan vēl neesmu saplānojis, jo nu jau arvien vairāk jāskatās no finansiālā skatpunkta, tāpēc ka tuvumā neviena neskrieta parkrun trase vairs nav, un nu sākšu arvien biežāk skriet jau izskrietās parkrun trasēs, bet uz kādu jaunu došos retāk, skatoties cik finansiāli tas ir pieejams.
Lūk oktobra parkrun tūrisms - 3 parkrun Birmingham apkārtnē, viens Nottingham mežos un viens Londonā: Wyre Forest parkrun #6 03/10/2015
vēders pa priekšu, bet ir labi
Šorīt beidzot devos uz parkrun, kuru jau biju ieplānojis apmeklēt, jo pāris iepriekšējie parkrun apmeklējumi bija salīdzinoši spontāni. Tātad šorīt mēroju ceļu ar auto uz Wyre Forest parkrun, kurš atrodas krietnu gabaliņu aiz Birmingham. No rīta izbraucām ar nelielu rezervi, lai varētu aizvest Ivetu uz Walsall pie draudzenes, un arī rēķinoties ar to ka uz lielpilsētas apvedceļiem varētu būt sastrēgumi. Sastrēgumu tik agri vēl nebija (atpakaļceļā gan), tāpēc galamērķī Wyre Forest mežā nonācu laicīgi. Pēc nosaukuma jau var spriest, ka trase būs mežā, kas mani ļoti priecē. Šis ir pavisam jauns parkrun skrējiens, šorīt notiks tikai sesto reizi. Organizatoru komanda lieliska, jo pirms skrējiena uzruna ļoti aizraujoša un iedvesmojoša, varēja just ka šejienes skrējēji jau sen bija pelnījuši paši savu parkrun. Pirms skrējiena galvenā tiesnese apstāstīja arī trases konfigurāciju, un piekodināja sataupīt enerģiju finiša kalnam. Tātad būs pamatīgs kāpums pašās beigās. Startā mazliet iesprūdu aiz skrējējiem ar bērnu ratiņiem, bet līdz ko tiku uz lielā meža ceļa, tā devu kājām vaļu, jo nākamais kilometrs bija praktiski tikai lejup no kalna. Arī no kalna lejā ir jāmāk skriet, tā lai ne pārāk bremzētu un lai arī nepiedzītu kājas, lidojot ar lieliem soļiem. Centos tā brīvi ''lidot'', bet tā rezervēti, jo galvā tā doma par finiša kalnu. Distances vidusdaļā mazliet uz augšu, mazliet uz leju, kas ļoti raustīja tempu. Bet pēdējie 2 kilometri līdz pat finišam bija nežēlīgi - praktiski visu laiku pret kalnu. Un visstāvākais kāpums, protams, bija tieši pirms finiša. Vietām nācās pat balsi izmantot :) jo viegli nebija. Pēc finiša tāds neliels apjukums, iespējams no lielās slodzes beigās, jo tā uzreiz sev nevarēju atbildēt - patika vai nepatika šī trase. No vienas puses ļoti patika, jo trase vienā lielā aplī un pa skaistiem meža ceļiem, kas man kā izbijušam orientieristam pat deva vēlmi atgriezties uz kādu orientēšanās distanci mežā. Bet no otras puses, šāda trase ir ļoti smaga, it kā tu baudi skrējienu, bet tajā pašā laikā fiziski ir diezgan grūti. Arī rezultāts viens no sliktākajiem, starp visām manis izskrietajām parkrun trasēm, jo tajā kalnā vienkārši netiku ātrāk augšā par 6:30 min/km tempu. Rezultāts 29:19 un 61. vieta no 126 meža ceļu skrējējiem. Tik kalnainām trasēm nekad vairāk par atzīmi 5 nedodu, bet šoreiz tas viens aplis un mežs deva ļoti lielu gandarījumu, tāpēc seši. 6/10
Sen ieplānots parkrun, jo viņiem šorīt 1 gada jubileja, un man jau patīk finišā uzēst kādu kūku. Hereford pilsēta atrodas samērā tālu no Birmingham, tomēr ar ļoti izdevīgu vilciena satiksmi, tāpēc biļetes varēju iegādāties jau laicīgi. Šāds ceļošanas maršruts man jau ierasts un šķiet ka arvien biežāk šādi ceļošu, jo no Birmingham vilcieni dodas uz visām pusēm. No mājas izbraucu ar mašīnu, kurai bagāžā tiek ievietots velosipēds. Mašīnu atstāju Birmingham ķīniešu kvartāla stāvlaukumā, tālāk braucu ar vilcienu, un beigās līdz parkam ar riteni. Ērti! Ir gan iespēja pasnaust vilcienā, gan nedaudz iesildīties ar riteni pirms skrējiena. Nu jau trešo reizi parkrun piecīti skriešu apkārt zirgu hipodromam. Pirmo reizi skrēju Yorkā, tad pavisam nesen Northampton, un nu Hereford racecourse aplī. Vispirms, kā jau ierasts šādos jubilejas skrējienos, vietējiem aktīvistiem un skrējējiem tiek pasniegtas balvas, un tikai tad seko skrējiens ar nelielu aizkavēšanos pēc pulksten deviņiem. Nezinu kam par godu, bet šorīt te visi bija ietērpušies nacionālajās krāsās un ar Lielbritānijas karogiem izrotājušies. Arī es iederējos ar savu Anglijas futbola izlases kreklu :) jo savu parkrun kreklu vēl joprojām neesmu saņēmis. Pirms starta izskrēju pa vieglatlētikas celiņu vienu 400 metru aplīti. Tātad šorīt 5 km skrējiens pa hipodroma iekšējo malu divos apļos. Startējot no beigām, ātri izdevās nokļūt līdz sava tempa skrējējiem, tāpēc skriešanas ritmu varēju uzņemt laicīgi, un skrējiens sanāca nesaraustīts.
finišā jūtams sagurums
Tikai tas segums pa kuru bija jāskrien, gan tāds jokains. Izskatījās kā koka mizas un skaidas, kas vietām trasi padarīja ļoti mīkstu, un zem mana svara grimstošu. Kaut arī vietām ar lielāku piepūli, tomēr man patika šāds ''mīksts'' skrējiens. No vienas puses šīs hipodroma trases ir ļoti garlaicīgas, bet tajā pašā laikā ļoti viegli skrienamas. No sākuma sliecos dot atzīmi 9 (kā abiem iepriekšējiem hipodromiem), bet kad pēc finiša atklājās ka sporta centrā ir pieejamas dušas un ģērbtuves, tad šādam komfortam vienkārši nevaru nelikt augstāko vērtējumu desmit! Šorīt rezultāts 27:59 un 81. vieta no 168 sidra galvaspilsētas skrējējiem. Kāpēc sidra? Braucot ar vilcienu šurpu, un arī atpakaļceļā, redzēju milzīgus ābeļdārzus pilnus ar āboliem. Nodomāju ka te ir galvenās ābolu audzētavas Anglijā, bet tikai pēc tam piefiksēju, ka Hereford pilsētā redzēju sidra muzeju, kas nozīmē ka šie visi āboli aizies sidra dzēriena ražošanai. 10/10
Tas ka šorīt dodos atkal uz Londonu, bija skaidrs jau pirms mēneša. Vienīgi galamērķis līdz pēdējam brīdim bija neskaidrs, jo varianti ir divi. Vai nu Fulham Palace parkrun, kuri svinēja 2 gadu jubileju, vai nu Richmond parkrun, kuri svinēja 8 gadu jubileju! Fulham parkrun vairāk bija kā rezerves variants, jo ļoti gribējās uzskriet vienā no vecākajiem parkrun skrējieniem Richmond parkā. Tikai viens liels BET, vispirms jānokļūst līdz Richmond parkam, kurš ir aptuveni 20 kilometru attālumā no vilcienu stacijas, kurā iebrauc mans Londonas vilciens. Ja vilciens nekavējas, tad varu paspēt uz Richmond parkrun, ja kavējas, tad rezerves variants Fulham Palace parkrun. Londonas stacijā iebraucu 7:20, kas nozīmē ka ir visas iespējas paspēt ar riteni aizbraukt līdz Richmond parkam. Ieslēdzu telefona navigāciju, jo bez kartes diez vai spētu izbraukt precīzi cauri pus Londonai, un devos ~20 km velobraucienā uz Londonas rietumiem. Beigās nobrauktais attālums bija 18 km, bet jāsaka uzreiz, tik agri un pirms parkrun skrējiena vēl nekad iepriekš nebiju braucis tik lielu gabalu. Centos mīties pēc iespējas mierīgāk, lai pietiek spēka arī 5 km skrējienam. Richmond parks ir ļoti milzīgs, bet 8:30 nonācu pie pareizajiem parka vārtiem. Tātad pietiekami daudz laika lai pārģērbtos, ieskrietu tualetē un arī nedaudz izstaipītos. Kā jau pirms jubilejas skrējiena, vairākas oficiālas uzrunas un balvu pasniegšanas, un par parkrun idejas autors Paul Sinton-Hewitt bija ieradies!
sen nebija skriets BOF kreklā
Bet vienu lietu gan nevarēju ievērot, nebija ne jokaino kostīmu vai atribūtu par godu jubilejai, ne arī kūku nebija, kā ierasts citos parkrun jubilejas skrējienos. Laikam londonieši ir baigi konservatīvie :) Startā 300 dalībnieki, bet starta koridors visai šaurs, tāpēc man startējot no beigām, kādas 40 sekundes būs klāt pie sava pulksteņa rezultāta. Skrējienu uzsāku necerēti viegli un otrajā kilometrā izdarīju to, ko nebiju izdarījis ļoti ļoti sen. Pirmo reizi kopš 2014. gada 4. janvāra, kad pats rakstīju ka esmu neformā (tad vēl nezināju ka tā paša janvāra beigās izlauzīšu potīti), vienu kilometru noskrēju zem 5 minūtēm. Otro kilometru noskrēju ar tempu4:59 min/km, kas ļauj cerēt ka saņemoties, varbūt varu vēl nedaudz ātrāk paskriet. Skrienot sajūtas bija ļoti labas, un pat nejutu ka beigās esmu tik ļoti zaudējis tempu, jo pēdējie divi kilometri tika noskrieti ap 5;50 min/km tempu, kas savukārt nemaz nepriecē.
šādi zvēri ganās Londonas parkos
Bet tas laikam jānoraksta uz to 18 km velobraucienu, jo neesmu jau nekāds duatlonists un kaut kad bija jāplīst nost. Skrienot Richmond parkrun pirmos kilometrus, šī trase ļoti atgādināja pirms gada skrieto Bushy parkrun, kurš tepat netālu vien atrodas. Parki vizuāli ļoti līdzīgi, savvaļā ganās brieži un arī trase vienā aplī. Tāpēc sākumā sliecos dot arī desmitnieku šai trasei, bet beigu pāris pauguriņi tomēr mani atsita no domas par perfektu trasi, tāpēc tāds stabils deviņi, jo viens lielais aplis un trases segums bija ļoti patīkams un pieņemams. Finišēju ar rezultātu 28:23 un ieņēmu 198. vietu no 303 rietumu Londonas skrējējiem. Šorīt tāds kārtīgs duatlona treniņš, jo jāmēro vēl 18 km garš velobrauciens atpakaļ uz vilcienu staciju garām Chelsea stadionam. 9/10
Par šo pavisam jauno parkrun uzzināju pirms mēneša, kad skrēju blakus esošajā Clumber Park parkrun skrējienā. Toreiz Sherwood Pines parkrun organizatori aicināja drīzumā uz savu parkrun. Un tad nu šosestdien notika pirmais Sherwood Pines parkrun Robina Huda mežā. Vairākkārt iepriekš jau biju skrējis šajos mežos orientēšanās sacensībās, un bija nojausma pa kādiem meža ceļiem būs jāskrien. Man jau ļoti patīk meža parkrun trases nevis asfaltētie pilsētu parka celiņi. Šorīt gan Šervudas meža parkrun organizatoriem bija īpašs rīts, gan arī man, jo beidzot skrējienā varēšu piedalīties ar savu nopelnīto melno parkrun kreklu ar 100 uz muguras. Šonedēļ beidzot tiku gan pie 100. krekla, gan ļoti ilgi gaidītā 50. krekla, kuru nopelnīju pirms gada, bet tagad tikai saņēmu. Patīkami beidzot oficiāli būt simtnieku klubiņā.
beidzot ar parkrun kreklu
Trase bija tieši tāda, kādu biju gaidījis - viens liels aplis pa meža ceļiem, un šādai trasei bez domāšanas desmitnieks no manis. Ja trase bija perfekta, tad pašam šorīt tās sajūtas ne visai labas. It kā pirms starta jutos labi, un arī uzsākot skriet, bija labas sajūtas. Bet kaut kur skrējiena vidū palika ļoti smagi, un pēc skrējiena lejup no kalna ceturtajā kilometrā, pēdējā kilometrā noplīsu pavisam un to vien gaidīju kaut ātrāk pienāktu finišs. Iemesls šādai negatavībai skriet varētu būt pavisam vienkāršs. Dodoties uz parkrun ar mašīnu ir viens liels mīnuss, no rīta pamostoties, izveļos no gultas, ātri kaut ko uzkožu, mašīnā iekšā un prom uz skrējiena starta līniju. Pirmie soļi skrējienā ir gandrīz vai vispār pirmie rīta soļi šādās reizēs, kad braucu ar mašīnu. Tāpēc tās sajūtas ir mānīgas, it kā jūtos labi, bet ķermenis nemaz naIv gatavs vēl skriet tik agri. Tajās reizēs kad dodos ar vilcienu un riteni uz parkrun, tad sanāk gan izstaigāties pa staciju, gan arī labi iesildīties ar riteni pirms starta. Turpmāk, braucot ar mašīnu, būs jāpiedomā pie šī apstākļa, kā organismu atdzīvināt pirms starta. Didzim šorīt pārsteidzoši augstā 7. vieta, skrienot pilnīgā vienītī (21:01), bet man ar rezultātu 28:20 sanāca 103. vieta no 188 vēsturisko Šervudas mežu skrējējiem. 10/10
Iepriekšējā vakarā mazliet bija jāapdomā, uz kuru no tuvējiem parkiem aizvest ciemiņus no Latvijas - Raivi un Andu. Parkrun tūrisms šorīt izpaliek, bet sportiskos valmieriešus biju nolēmis aizvest apskatīt Birmingham lielpilsētu, tāpēc izvēle krita uz kādu no šīs pilsētas parkrun skrējieniem. Devāmies uz Walsall Arboretum parkrun, jo tur cik atceros bija skaists parks, Iveta varēs satikt savu draudzeni Ingu, Andai būs ļoti labi pārskatāms skrējiens, jo jāskrien vairāki apļi, kā arī Raivim būs iespēja pēc šī parkrun skrējiena vēl piedalīties vienās no Birmingham orientēšanās sacensībām. Pats šajā parkā biju jau skrējis pirms pusotra gada, un neesmu lielā sajūsmā par skriešanu vairākos apļos pa asfaltētajiem celiņiem, bet šoreiz vairāk padomāju par skatītājiem un atbalstītājiem, jo no šāda viedokļa šī parkrun trase ir perfekta. Trase gan ieviesuši nelielas izmaiņas, jo pirmo reizi kad te skrēju, bija jāskrien divi apļi, bet tagad ir saīsinājuši apli, un nu ir jāskrien trīs apļi, kas nozīmē ka līderiem krietni vairāk traucē lēnākie skrējēji. Šorīt bija viena no tām retajām reizēm, kad skrēju ar telefonu rokā, jo Raivis aizmirsa savu Garmin pulksteni un man bija jāaizdod savējais. Tā kā šodien Helovīndiena, tad arī skrējēji bija ietērpušies visādos baismīgos un spocīgos kostīmos, bet es tāpat kā iepriekšējos Halovīnos skrēju ar ķirbi uz galvas :) Protams, ka arī skrēju ar savu 100 parkrun kreklu, bet Raivim aizdevu savu 50 parkrun kreklu. Skrējās salīdzinoši viegli, ja neņem vērā ka sintētiskais ķirbis ļoti sviedrēja, bet kaut kā temps ir pazudis un vairs nevaru paskriet zem 28 minūtēm. Atkal 4. kilometrs ļoti tuvu nepatīkamajam 6 min/km tempam. Raivis, kaut nu jau arī tuvojas manai svara kategorijai, noskrēja krietni ātrāk - viņam 90. vieta ar rezultātu 24:01, bet es ar rezultātu 28:24 ieņēmu 175. vietu no 349 mošķiem un briesmoņiem. Šoreiz ļoti bagātīgs bilžu klāsts!
Šorīt nevarēju atturēties no vilinājumu aizbraukt uz tepat netālajiem Cannock Chase meža masīviem, jo oktobri esmu apņēmies aizvadīt mazliet sportiskāk. Šajā apvidū jau biju orientējies precīzi pirms 2 gadiem, kad sīvā cīņā piekāpos Somijas izlases rezervistei. Toreiz biju labā sportiskajā formā un arī orientēšanās tehnika daudz nepievīla. Pa 2 gadiem šis tas ir mainījies, un nu praktiski neesmu vispār sportiskā formā. Var teikt, ka šobrīd tikai skrienu tik daudz lai galīgi neaptaukotos :) Oldacre ielejas apvidū gan nekas nav mainījies - tā pati garā zāle, papardes, rožaugi un taciņu tīkls, viss kas palicis pāri no skaista meža, kuru šeit izcirta pirms vairākiem gadiem. Tātad apvidus zināms, skriet gatavība pieņemama, jo traumu šobrīd nav, bet piesardzības nolūkos tomēr uzvilku potīšu aizsargus, jo zinu cik te ir nelīdzens pamats zem tiem viršiem un zālājiem. Jācer ka arī o-tehnika neliks vilties. Startā pamatīga rinda uz Blue un Green distanču kartēm, jo Brown distances šodien nemaz nav. Es skriešu Blue distanci, jo esmu apņēmies turpmāk skriet tikai garākās distances, jo šobrīd vieta rezultātu tabulā galīgi neuztrauc. Kā sacīt jāsaka - jābauda un jāskrien pa visu naudu! Iesāku prātīgi savā ritmā, tomēr ne pārāk tīri paņemot 1. kp. Iespējams vajadzēja skriet apkārt pa taku, jo dzeltenais ir visai neskrienams. Šo plānu realizēju uz 2. kp, tikai pa taku. Etapā uz 3. kp pēkšņi biju nonācis vagonā. Pats biju pieķēris 2 orientieristus, un man no muguras tuvojās vēl 3 orientieristi. Tad nu nākamos trīs punktus paņēmu vilcienā un arī garo etapu uz 6. kp iesāku vagona pašās beigās. Etapam uzmetu vien paviršu skatienu, galvenais bija nepazaudēt vagonu. Tomēr kā vēlāk izrādījās, tā bija kļūda. Vagonam pret kalnu līdzi netiku un pusetapā paliku viens, un tā kā kartei nebiju sekojis līdzi, tad biju pazaudējis arī attāluma izjūtu.
mistika pie 11. kp
Vizuāli šķita ka esmu jau punkta rajonā, bet patiesībā biju sācis ''ķemmēt'' 11. kp rajonu. Izdevās pat uzskriet virsū 11. kp, ko tikai piefiksēšu krietni vēlāk, bet savu atrašanās vietu piefiksēju tikai pie mazā auto stāvlaukuma. Šāda kļūda uzsita mazliet sportisko niknumu, un visus nākamos punktus līdz pat 10. kp paņēmu tīri un ar salīdzinoši labiem splitu laikiem. Etapu uz 11. kp iesāku pārliecinoši, un skrienot garām stāvlaukumam, pie kura jau muļķīgi biju centies atrast 6. kp, pat neiedomājos ka pie 11. kp jau pavisam nesen biju. Kaut kas man apvidū un kartē galīgi te negāja kopā, un tā pamatīgi ''aizpeldēju'' garām punktam. Tikai atgriežoties nu jau 3. reizi pie tās autostāvvietas, sapratu ka es taču pie 11. kp šodien esmu bijis un skaidri zinu aiz kur krūmu pudura atrodas tā mikro ieplaka. Abas šīs kļūdas vienā un tajā pašā vietā man atņēma 4 minūtes katra. Un skaidrs, ka ar šīm zaudētajām 8 minūtēm tik vienkāršā apvidū, rezultātos būšu ļoti zemu. 12. un 13. kp vēl paņēmu ar labu inerci, bet uzsākot otrās kartes distanci, apņēmība cīnīties bija pazudusi. Ja distances sākuma daļu veicu ar tempu 7 min/km, tad nu temps bija nokrities uz 9 min/km, jo daudzviet pārgāju uz soļiem, kaut arī būtu varējis skriet. Sākot no 14. kp sekoja vairāki punkti pēc kārtas, kuri atradās bedrēs vai mikroelementos, kas varēja sagādāt problēmas, bet tā kā orientieristi šodien kuplā skaitā, tad praktiski visus punktus līdz pat 19. kp man kāds izcēla. Kāpjot kalnā uz 20. kp sāku jau plānot pēdējos etapus uz finišu, jo jutu ka nu jau pamatīgi plīstu nost. Distancē bija pavadīta gandrīz jau stunda un šoreiz finišu gaidīju vārda tiešā nozīmē. Labi ka pēdējie etapi tādi formāli vien bija, jo nav jau nekāda māksla ņemt punktus no takām. Finišs pret kalnu kurā droši vien pulsu uzdzinu līdz maksimumam. Kādas atziņas pēc distances? Kopumā bija pozitīvi, patīk man tā orientēšanās! Tās divas lielās kļūdas atkal radās neuzmanības dēļ. Fiziskā forma diemžēl netur ilgāku skriešanu par 40-50 minūtēm, jo pēc tam sākas rakstura rūdīšana :) Skriet ar potīšu sargiem nav diez ko ērti, kājas vairāk sagurst. Tāpēc dienas mačos skriešu bez, jo man jau šobrīd tas temps ir tik zems, ka piesardzīgāk jau vairs nemaz nevar. Nakts mačos gan jāseko līdzi potīšu drošībai. Tātad finišēju ar rezultātu 1:11:04 un ieņēmu vien 60. vietu no 81 orientierista. Bez tām lielajām kļūdām būtu ap 30. vietu. Jāatzīst ka turpmāk vienu vai divas reizes mēnesī centīšos piedalīties orientēšanās sacensībās. Galvenais lai ir salīdzinoši kvalitatīvs apvidus un reģionāla mēroga pasākums ar daudz dalībniekiem, tā lai ir interesanti un baudāmi. Tā ka ja skrienu prātīgi un uzmanīgi ar savām traumētajām kājām, tad vēl neesmu sevi norakstījis kā izbijušu orientieristu.
Oktobrī esmu apņēmies nomest pāris kilogramus no svara, lai vairs nebūtu trīsciparu skaitlis, tāpēc papildus parkrun skrējieniem mēģināšu vēl uzskriet kādu garāku gabalu. Tāpēc devos šodien uz orientēšanās sacensībām, kurās bija mērķis skriet garāko pieejamo distanci. Šoreiz tā bija tikai 7.5 km gara, bet būs pietiekami pirmajai reizei, jo tik garu distanci neesmu skrējis kopš... marta, tātad pusgadu. Un meža distanci Anglijā neesmu skrējis kopš maija Anglijas vidējās distances čempionāta. Tātad sava veida atgriešanās pēc pusgada pauzes. Nekādi sportiskie mērķi netiek izvirzīti, tikai tīri priekš sevis un tā alusvēdera, un protams tā saudzīgi pret potītēm. Gadu gaitā jau iepriekš biju sastapies ar angļu dīvainībām tieši startā uz 1. kp, kad vai nu ir jāskrien uzreiz stāvā kalnā, vai arī jāskrien pavisam pretējā virzienā nevis tādā virzienā kā esam nostādīti uz starta līnijas. Tā nu var teikt ka pazaudēju aptuveni 2 minūtes uz 1. kp, tikai tāpēc ka nepiefiksēju ka no K punkta jāskrien atpakaļ caur startu uz pareizo ceļu punkta virzienā. Aizskrienot pa paralēlo ceļu, tikai pēc krietna gabala attapos ka kaut kas nesakrīt, tāpēc etapa vidusdaļa nācās veikt pāris līkločus. Kā jau redzams karte nav nekāds šedevrs, tāda visai primitīva. Agrāk te esot bijušas ogļu raktuves, uz kurām nu ir uzstādīts jauns mežs virsū. Tāds tipisks angļu pameža apvidus, kurā uz punktiem vai nu skrien apkārt pa ceļiem, vai atrodi pareizo vagu cauri zaļo eglīšu jaunaudzēm. Labi ka šeit nebija tie drausmīgie rožaugi, kas tinās pa kājām, toties vietām bija nātres tā līdz padusēm. Pirmie trīs kontrolpunkti nāca tā taustoties un cenšoties pierast pie apvidus un attāluma kartē un dabā, jo kādu laiku mežā nebiju bijis. Sākot no 4. kp jau sāku justies arvien pārliecinošāk, un uz punktiem centos doties pa taisno, nevis meklējot apkārtceļus.
apkārt būtu bijis labāk
Diemžēl uz 10. kp šķiet tomēr kļūdījos ar ''taisno'' variantu, jo laiku pazaudēju diezgan daudz, cīnoties ar nātrēm un zemajām eglītēm. Pie 11. kp pazaudēju aptuveni 30 sekundes, jo vienkārši nespēju ieraudzīt punktu ar nātrēm noaugušā grāvmalē. Pie 12. kp mani pa 3 minūtēm bija pieķērusi kluba biedre Helen, ar kuru tad kopā aizskrējām līdz 15. kp, kur viņu palaidu prom, jo man viņas temps nebija pieņemams. Bija noskrieti aptuveni 6 kilometri un nu jau sāka palikt grūti, jo biju pārsniedzis savu komforta zonu - 5 km. Uz 16. kp vairāk atpūtos nekā skrēju, un te mani pa 4 minūtēm panāca jaunkundze Bella. Tad nu ar šo juniori skrējāmies praktiski visu atlikušo distanci, kas izvērtās visai interesanti, jo viņa skrēja apkārt pa ceļiem, bet es savukārt pa taisno cauri zaļajiem. Uz 17. un 18. kp viņa priekšā, uz 19. un 20. kp es ātrāks! Uz 21. kp izmetu lieku 20 sekunžu loku un iezaudēju jaunietei.
ej nu saproti kurš ir nākamais no 15. kp
Bet uz 22. kp un tālāk uz 23. kp, kur tikai bija ceļa varianti, vairs netiku viņai līdzi. Uz 24. kp jau sākās cīņa pašam ar sevi, jo tik ilgi skrējis/gājis es sen nebiju. Diezgan pamatīgi bija jāpiespiež sevi skriet nevis iet. Labi ka etaps uz 25. kp gar upi, kas deva patīkamu dzestrumu un nelielu otro elpu. Bet uz pēdējiem diviem kontrolpunktiem pieļāvu kļūdas tikai uz saguruma fona, kad finiša tuvums atņēma koncentrēšanās spējas. 26. kp sāku meklēt nedaudz pa ātru, ielienot zaļajā, kaut gan punkts atradās praktiski takas malā. Ceļā uz pēdējo 27. kp mani apsteidza trīs orientieristi - Chris, Hannah un... Bella! Viņu ieraudzīt bija vislielākais pārsteigums, jo šķita ka viņa sen jau ir finišējusi. Izrādās meitene bija pārķērusi etapu uz 23. kp un aizskrējusi kaut kur galīgi šķērsām. Ja godīgi, arī man bieži vien nācās apstāties tikai tāpēc, lai saprastu kur jāvirzās visā šajā punktu un līniju labirintā.
beigu kļūdas
Tā nu centos turēt līdzi šai trijotnei, bet tieši pirms punkta pazaudēju viņus un pazaudēju virzienu. Izskrēju laukā jau uz finiša ceļa un aizskrēju pie pavisam cita punkta, kurš bija citu distanču pēdējais punkts. Gandrīz pusotru minūti pazaudēju dēļ šīs neuzmanības. Tādu tiešām lielu kļūdu distancē nebija, bet šāda mazas un neuzmanīgas bakstīšanās pie rezultāta pieplusoja savas 5 minūtes. Finišēju ar rezultātu 1:32:05 un ieņēmu 15. vietu no 23 orientieristiem šajā distancē. Papētot splitus, kur man vairāki splitlaiki ir 6. un 7. vietas robežās, jāsecina ka potenciāls bija šo distanci pieveikt par 13 minūtēm ātrāk. Bet tam vajag lielāku fizisko izturību un arī orientēšanās praksi. Potītes ir ļoti nestabilas, bet par laimi izdevās saudzīgs skrējiens, tāpēc esmu apņēmības pilns šoruden vēl piedalīties kādās orientēšanās sacensībās!
